Zinatnes un tehnikas jaunumi, interesanti fakti

Zaļais bul­do­zers ku­dzu

Ame­ri­kas dien­vi­du augāju pa­mazām pārņem no Japānas ie­vestā liāna ku­dzu. Šis augs gandrīz ne­kon­trolēti vai­ro­jas, ātri pārklājot mežus un pļavas. Par ne­lai­mi Ame­ri­kas iedzī­votājiem, ku­dzu pie­der pie pa­sau­les re­kor­dis­tiem – visātrāk augošajiem augiem. Siltā un mitrā laikā liānas dzi­nu­mi trīs dienās iz­aug met­ru ga­ri, visā va­sarā – pat 20 met­rus! Ame­rikāņi šo augu iesaukuši par “jūdzi minūtē”.

Ku­dzu ap­vi­jas ko­kiem un krūmiem, aiz­se­dzot tiem sau­les gais­mu un nolaužot za­rus, līdz mežs aiziet bojā. Pār nokaltušiem za­riem kā bie­za se­ga klājas vien ku­dzu la­pot­ne. Ja va­sarā tā ir skais­ti zaļa, tad ru­denī la­pas no­birst, atstājot pelēkbrūnu dzi­nu­mu mudžekli, kas cilvēkiem aso­ciējas ar līķautu pār mirušo mežu, pa­da­rot apkārtni atbaidošu.

Pļavas un ceļma­las aizaug vēl āt­rāk kā mežs, līdz visā apkārtnē ir ti­kai vie­na augu su­ga – ku­dzu. Kā zaļš bul­do­zers ku­dzu “no­stumj” vi­sas sau­sze­mes eko­sistēmas, bi­oloģiskā daudz­veidība tai vietā izzūd. Ja ku­dzu ļaus iz­platīties tālāk, tas pilnībā iznīcinās vietējās augu su­gas.

Cilvēki, ku­ru mājas at­ro­das šādos ku­dzu pārņem­tos ap­vi­dos, ie­gul­da mil­zu dar­bu, lai pa­sargātu sa­vus īpa­šumus no uzmācīgā auga. Ja aiz­brauc ilgākā ceļojumā, tad atgriežoties mājā ne­iekļūt – tā aizau­gu­si līdz pat jum­tam. Māju kā no­burtās Ērkšķrozītes pi­li no cilvēku acīm paslēpus­i la­pot­ne. Te ne­pie­tiek ar prinča skūpstu, lai zus­tu bur­vestība, jo ku­dzu at­aug at­kal un at­kal. Līdzīgi zem zaļās se­gas tiek paslēptas atstātās automašīnas un ci­ta teh­ni­ka.

Milzīgus zaudēju­mus ku­dzu invāzi­ja rada zem­nie­kiem un elek­trolīni­ju ap­saim­nie­kotājiem. Pēdējie ASV elek­trolīni­ju atbrīvošanai no vīteņaugiem iztērē 250 000 dolāru gadā.

Šobrīd liāna ir okupēju­si 30 000 km² lie­lu platību un virzās uz priekšu. Ne­kon­trolētās augšanas ie­mesls – tāpat kā latvānim Lat­vijā, arī ku­dzu Ame­rikā nav kaitēkļu un slimību. Ne­viens vietējais ku­kai­nis tos neēd, bet ti­kai ap­pu­teksnē, palīdzot ražot sēklas.

Kā šī “sērga” nokļuva Ame­rikā? Ku­dzu ie­ve­da un mas­veidā stādīja cilvēki, par draudošajām briesmām pat neno­jaušot. 1876. gadā ASV valsts svētkos japāņi Ame­rikā bi­ja izveidojuši pa­raugdārzu ar Japānas vietējiem augiem. Sas­kaņā ar ci­tu in­formāci­jas avo­tu, pa­sau­les augu izstādē Fi­la­del­fijā šo liānu ar skais­ta­jiem vi­ole­ta­jiem zie­diem, kas brī­nišķīgi smaržoja, iekāro­ja dau­dzi ame­rikāņi. Drīz vien dau­dzu ame­rikāņu māju bal­ko­nus un ve­ran­das ap­vi­ja skaistā liāna. No 1930. līdz 1950. ga­dam augu iz­man­to­ja ceļu ap­maļu no­stip­rināšanai pret aug­snes ero­zi­ju. Ame­rikāņu fer­me­ri stādīja ku­dzu lau­kos, jo lo­piem augs garšoja, sa­turēja daudz ol­bal­tum­vie­lu un auga tik ātri. ASV šajā laikā no Japānas no­pir­ka 73 mil­jo­nus stādu un maksāja fer­me­riem subsīdi­ju – 20 dolārus par ku­dzu lau­ka hektāru. Mūsdienās ku­dzu hektāra kon­tro­le maksā 25 000 dolāru, jo tas ne­mitīgi at­aug.

Ko darīt, lai tik­tu vaļā no šī postošā vīteņauga?

1. Mehāniskā me­to­de – cirst, pļaut un citādi iznīcināt augu – ne­dod gandrīz nekādu re­zultātu.

2. Ķīmiskā me­to­de – vi­sie­darbīgākie pie­eja­mie her­bicīdi palīdz ap­ka­rot ku­dzu, ti­kai her­bicīdi ir dārgi, vi­dei kaitīgi un jāsmi­dzi­na vairākus ga­dus pēc kārtas.

3. Bi­oloģiskā me­to­de – daž­viet iz­man­to ka­zas un aitas, ku­ras iežogo, tās nograuž liānas pilnībā. Daži pat iz­man­to 500 aitas uz hektāru. Ku­dzu nedrīkst ļaut ataugt, bet jānograuž atkārto­ti, līdz iztērētas barības vie­las saknēs, tad augs no­kaltīs pa­vi­sam.

Me­to­de ir efektīva, bet kur ņemt tik daudz aitu vai ka­zu?

4. Jaun­a bi­oloģis­ka me­to­de – zinātnie­ki izmēģina ku­dzu dabīgos kaitēkļus no Japānas – kādu zāģlap­se­nes su­gu un pa­ra­zitāro sēni. Pētīju­mi noslēgsies ti­kai pēc 5–10 ga­diem. Tik il­gi jāpēta drošības dēļ – šie pa­togēni nedrīkst postoši ie­tekmēt Ame­ri­kas augu vai dzīvnie­ku val­sti. Ja pētīju­mi dos po­zitīvu at­bil­di, dabā nokļūs ku­dzu slimību izraisoša sēnīte un ku­kai­nis, kas ba­ro­jas ar ku­dzu. Varbūt tad iznīks lielās audzes un at­jau­no­sies dabīgie Ame­ri­kai rak­sturīgie meži.

Ir ziņas no Krie­vi­jas, ka ku­dzu izkļuvis no Ba­tu­mi botā­niskā dārza un sācis iz­platīties Melnās jūras pie­krastē. Lat­vi­jai ku­dzu bries­mas ne­draud, jo šis augs aug ti­kai siltās zemēs, kur sa­la die­nu ziemā ir mazāk par 80.

Japānā un Ķīnā ku­dzu nav kaitīgs, tieši otrādi – tas ie­cienīts kā de­ko­ratīvs augs un arī kā lop­barības un ārstniecības augs. Mūsdienās ku­dzu iz­man­to far­ma­ko­loģijā, pie­vie­no­jot spor­ta pārti­kai un arī me­di­ka­men­tiem, kas ārstē dažādas slimības un sim­pto­mus, tostarp arī tiek­smi lie­tot al­ko­ho­lu un smēķēt.

Ku­dzu (Pu­era­ri­a lo­ba­ta) ir daudz­gadīga va­sar­zaļa liāna, tau­riņzie­dis (pu­pas ra­di­nie­ce), iz­ci­li ātraudzīga, dzi­nu­mi ru­denī daļēji pār­kok­snējas, nākamajā pa­va­sarī aug tālāk. Liāna iz­aug līdz 12 m ga­ra.

Sprai­gu­ma spēks – dzinējspēks?

Pētnie­ki no Pits­bur­gas Uni­ver­sitātes izstrādājuši teh­no­loģiju kā iz­man­tot virs­mas sprai­gu­ma spēku, kas dar­bo­jas uz ūdens virs­mu, un elek­tris­ku im­pul­su, lai pārvie­to­tu lai­vu vai ro­bo­tu. Pētnie­ki skaid­ro, ka jaunā sistēma ne­sa­tur kustīgas daļas. Kustību nodrošina elek­tris­kais im­pulss, ko rada ar ba­te­ri­ju, ra­dio­viļņiem, vai Sau­les enerģiju dar­bināms elek­trods.

Šī teh­no­loģija kopē dažādu ku­kaiņu spēju pārvie­to­ties pa ūdens virs­mu, no­lie­co­ties uz vie­nu vai ot­ru pus­i. Zinātnie­ki sa­ka, ka iedvesmojušies no tā, kā pa ūdens virs­mu pārvie­to­jas va­boļu kāpu­ri. Kā jeb­ku­ru peldošu ob­jek­tu, kāpu­ru bal­sta vir­smas sprai­gu­ma spēks, kas dar­bo­jas vienādi no visām pusēm. Lai pārvie­to­tos kādā vir­zienā, kāpurs no­lie­cas uz vie­nu pus­i, tādā veidā iz­rai­sot sprai­gu­ma spēka atšķirības vienā vai otrā pusē, kas arī ļauj kāpu­ram kustēties no­teiktā vir­zienā.

Jaunās teh­no­loģijas pir­mais pie­lie­to­jums varētu būt vi­dei draudzīgu ro­bo­tu iz­veide, ku­ri dreifētu pa okeāniem un iegūtu izpētes da­tus.

Pētnie­ki veikuši eks­pe­ri­men­tu, iz­man­to­jot di­vus centi­met­rus ga­ru mi­ni­atūru lai­vu, ku­rai aiz­mu­gurē pie­ka­bināts elek­trods. Šī elek­tro­da iz­sta­ro­tie im­pul­si mai­na virs­mas sprai­gu­ma spēku lai­vas aiz­mu­gurē, tādējādi ļaujot tai pārvie­to­ties uz priekšu ar 4 mm se­kundē lie­lu ātru­mu. Otrs elek­trods ir pie­stip­rināts lai­vas priekšā, un tas veic stūres fun­kci­ju.

Krāsu ie­tek­me: zilā vai sar­kanā

Jauns Bri­tu Ko­lum­bi­jas (Kanāda) Uni­ver­sitātes zinātnie­ku pētījums nolīdzi­na asu­mus se­najā tir­gziņu un psiho­lo­gu strīdā par to, ku­ra krāsa – sar­kanā vai zilā – spēcīgāk ie­ro­si­na uz­tve­res pro­ce­sus sma­dzenēs, tādējādi kļūstot par no­derīgāku līdzek­li reklāmu vei­dotāju gra­fis­kajā ar­senālā.

Izrādās, abas krāsas var vienlīdz la­bi pie­saistīt vērotāja uz­manību. “To, ku­ru iz­ma­ntot, jāizvēlas atbilstoši vēstīju­ma sa­tu­ram,” 5. feb­ruāra Scien­ce iz­de­vumā rak­sta BKU Zau­de­ra biz­ne­sa sko­las pētnie­ce Džuljeta Zu. “Iepriekšējos pētīju­mos bi­ja pierādīts, ka kog­nitīvo vei­ku­mu labvēlīgi ie­tekmē zilā un sar­kanā krāsa, taču ne­bi­ja vie­no­ta vie­dokļa par to, ku­ras krāsas ie­spaids ir lielākais,” pa­skaid­ro Zu.

BKU pētnie­ki 2007. un 2008. gadā pārbaudīja vairāk nekā 600 eks­pe­ri­men­ta dalībnie­ku vei­ku­mu sešu iz­ziņas uz­de­vu­mu iz­pildē. Uz­de­vu­mu paveikšana prasīja vai nu pievēršanos de­taļām un ni­ansēm, vai radošu pie­eju jautāju­ma at­ri­sinā­šanai. Eks­pe­ri­men­tu lielākā daļa ti­ka veik­ta, iz­man­to­jot da­to­rus ar zi­lu, sar­ka­nu vai bal­tu ekrānu.

Sar­ka­nie ekrāni ievēro­ja­mi uz­la­bo­ja uz de­taļu ievērošanu balstīto uz­de­vu­mu iz­pil­di, sa­snie­dzot pat 31% pārsva­ru pār to pašu uz­de­vu­mu vei­ku­mu pie zi­la­jiem dar­ba­gal­diem. Rado­šie uz­de­vu­mi, gluži pretēji, zi­lajā vidē ti­ka pa­veik­ti di­vas rei­zes ātrāk nekā sar­ka­najā.

Novērotās atšķirības ro­das atbilstoši dažādajām zem­ap­ziņas mo­tivācijām, ku­ras ak­ti­vizē sar­kanā un zilā krāsa, stāsta Zu, atzīmējot, ka krāsa ie­tekmē uz­tve­ri un iz­turēšanos ar apgūto aso­ciāci­ju starp­niecību.

“Stopzīmju, ātrās palīdzības mašīnu un sko­lotāja sar­kanās pild­spal­vas ie­tekmē šo krāsu mēs saistām ar briesmām un uz­manību,” norāda Zu, ku­ras iepriekšējais pētījums saistījās ar tel­pas gries­tu augs­tu­ma un patērētāja izvēles at­tiecībām. “Iz­vairīšanās mo­tivāci­ja vai past­ip­rinātas uz­manības stāvok­lis, ko ie­ro­si­na sar­kanā krāsa, sa­asi­na mūsu modrību, tādējādi pa­līdzot at­ri­sināt uz­de­vu­mus, kur pa­rei­zo re­zultātu sasnieg­šanai nepieciešama augst­a kon­centrēšanās pakāpe.”

Zi­lais sa­vukārt ro­si­na mūs domāt ārpus pie­ras­tajām robe­žām, ļaujot piemērot radošus ri­sināju­mus. Zu piezīmē, ka eks­pe­ri­men­ta dalībnie­ku vairākums kļūdai­ni uz­skatīja, ka zilā krāsa vai­ros viņu vei­ku­mu pilnīgi vi­su kog­nitīvo uz­de­vu­mu iz­pildē.

“Zi­lais, kas atgādi­na de­be­sis, jūru, okeānu un ūde­ni, vai­rāku­mam cilvēku ie­ro­si­na atvērtību, rada mie­ra un rāmu­ma no­skaņu. Mai­gi norādīju­mi cilvēkiem ļauj droši iz­man­tot radošās un izpētes me­to­des uz­de­vu­mu veikšanā. Nav brīnums, ka zilā ir ie­cienītākā krāsa.”

Pētījumā no­skaid­rojās, ka šīs ten­den­ces dar­bojās arī at­tiecībā uz to, kā mēs uz­tve­ram preču ie­pa­ko­ju­mu un mārke­tin­ga vēstīju­mus. Iz­man­to­jot vir­kni iz­domātu slu­dināju­mu un spe­ciāli eks­pe­ri­men­tam iz­ga­ta­vo­tus pro­duk­tu ie­pa­ko­ju­mus, zinātnie­ki pētīja, kā krāsu kods ie­tekmē patērētāja izvēli.

Atklājās, ka gadījumā, ja fo­na krāsa bi­ja sar­ka­na, cilvēki lab­prātāk izvēlējās pro­duk­tus, ku­ru reklāmā vai uz­rak­stos uz ie­pa­ko­ju­ma uz­manība ti­ka pievērsta spe­ci­fiskām pre­ces īpašībām (piemēram, aiz­sardzība pret ka­rie­su uz zo­bu pas­tas). Iz­man­to­jot zi­lo krāsu, iegūtais efekts bi­ja pretējs. Tur­pretī, ja reklāmas vēstījums bi­ja radošs, saistīts ar sajūtām (iegūsti bal­tus zo­bus ), tad lo­mas mainījās – izvēlē nešaubīgi do­minēja zilās krāsas pre­ces.

Deg­vie­la no sal­miem

Kad labība novākta, sal­mi pa­liek pāri. Ko ar tiem iesākt – sa­de­dzināt? Šis pro­cess ir maz­efektīvs. Dāni­jas Teh­niskās uni­ver­sitātes pētnie­ki piedāvā mo­dernāku ri­sināju­mu – no sal­miem iegūt deg­vie­lu. Ja sa­lmus šādi pārstrādātu visā pa­saulē, tad kat­ru ga­du astoņas dienas varētu nedarbināt naf­tas ie­gu­ves iekārtas. Nau­das iz­teiksmē tie ir 13 mil­jar­di ASV dolāru.

Deg­vie­lu iegūst pi­rolīzes pro­cesā, sa­lmus sa­karsējot līdz vairākus sim­tus grādu augst­ai tem­pe­ratūrai un ierobežojot skābekļa pieplūdi. Ga­la pro­dukts ir og­les, kā arī dar­vu un gāzi saturoša ma­sa, ko var iz­man­tot kā bi­odeg­vie­lu. Dažādās valstīs jau vairākus ga­dus dar­bo­jas eks­pe­ri­mentāli salmu pi­rolīzes re­ak­to­ri, taču to gal­ve­nais trūkums ir tas, ka tie ir masīvi, sta­ci­onāri. Dau­dzi no tiem arī lēni dar­bo­jas – vie­nas sa­lmu por­ci­jas apstrādei va­jadzīgas vairākas minūtes. Tie ir gal­ve­nie ie­mes­li, kāpēc teh­no­loģija vēl ar­vien ir eks­pe­ri­mentāla. Tā kā sal­mi aizņem daudz vie­tas, lai tos nogādātu līdz re­ak­to­ram, jāpatērē daudz re­sur­su. Lētāk iznāk lie­tot naf­tas pro­duk­tus.

Lai sa­lmu pi­rolīzi pa­darītu kon­kurētspējīgu, dāņu pētnie­ki eks­pe­ri­mentē ar ātrās pi­rolīzes re­ak­to­ru, kurā sa­lmu por­ci­ju sa­karsē un pārstrādā mazāk kā divās se­kundēs. Un, pats gal­ve­nais, viņi grib iz­vei­dot mo­bi­lu re­ak­to­ru, ko varētu pie­ka­bināt trak­to­ram, lai pārstrādātu sa­lmus tur­pat uz lau­ka. Iegūto bi­odeg­vie­lu, kas aizņem maz vie­tas, ir daudz vieglāk trans­portēt un iz­man­tot.

Vaļu priekšteči ma­zuļus lai­da pa­saulē uz sau­sze­mes

2000. un 2004. gadā Pa­kistānā at­rastās aizvēstu­ris­ko vaļu priekšteču fosili­jas ļāvušas uz­zināt daudz jaun­a par šo dzīvnie­ku vairošanās īpatnībām un to pāre­ju no dzīves sauszemē uz jūru.

Žurnāla PloS tīmekļa ver­sijā 4. feb­ruārī pub­licēts Mičiga­nas Uni­ver­sitātes Pa­le­on­to­loģijas mu­ze­ja di­rek­to­ra, pro­fe­so­ra Fi­li­pa Džindžeriča raksts, kurā zinātnieks stāsta par atklāju­mu. “Kad es at­ra­du­ma vietā pir­mo rei­zi ie­raudzīju ma­zos zo­bus, no­domāju, ka tie pie­der kādam ne­lie­la izmēra pieaugušam va­lim. Tomēr drīz vien pa­manīju tiem bla­kus ri­bas un sa­pra­tu, ka tās ir par lie­lu, lai pie­derētu tam pašam dzīvnie­kam, kam zo­bi. Die­nas beigās man jau bi­ja skaidrs, ka es­mu at­ra­dis mātīti ar nedzimuša ma­zuļa at­liekām.”

Tā kā at­ras­tie ske­le­ti pie­derēja līdz tam ne­pazīsta­mai izmirušo vaļu kārtas – ar­he­oke­tu – apakšsugai, Džindžeričs de­va tai vārdu, no­sauk­dams par Mai­ace­tus inu­us (no latīņu – “vaļu māte” + Inu­us (romiešu auglības dievība)). Ma­zu­lis dzemdē bi­ja at­ra­dies sau­sze­mes zīdītājiem rak­sturīgā pozīcijā ar gal­vu uz iz­eju, no kā varēja se­cināt, ka kādu no­teik­tu dzīves daļu, tai skaitā vairošanās un dzemdību pos­mu Mai­ace­tus inu­us pa­vadīja ārpus jūras. Em­bri­ja jau attīstītie zo­bi lie­cināja, ka tūlīt pēc piedzimšanas tam va­jadzēja būt ga­ta­vam at­vairīt iespēja­mo plēsoņu uz­bru­ku­mu.

Līdzīgi ci­tiem pri­mitīva­jiem ar­he­oke­tiem, Mai­ace­tus bi­ja peldēšanai piemēro­tas čet­ras kājas, ku­ras, lai arī varēja at­balstīt šos dzīvnie­kus uz sau­sze­mes, diez vai bi­ja piemēro­tas tālākiem pārgājie­niem. “Tas ir skaidrs,” Džindžeričs se­ci­na, “ka viņi bi­ja pie­saistīti pie­kras­tei, pārvie­to­jo­ties no sau­sze­mes ūdenī un at­pa­kaļ.”

Salīdzinājumā ar iepriekš at­rastajām ar­he­oke­tu kārtai pie­­derīgo dzīvnie­ku fosilijām, Mai­ace­tus pārstāv vi­dus­pos­mu starp tiem, kas vēl dzīvo­ja uz sau­sze­mes, un tiem, kas krastā vairs ne­izkāpa. “At­ras­tie ek­semplāri ir gluži kā tādi pa­le­on­to­loģijas Ro­ze­tas ak­meņi,” tā pro­fe­sors salīdzināja sa­vu atklāju­mu ar ar­he­oloģijā pazīsta­mo div­va­lo­du uz­rak­stu, kas Šampolionam palīdzēja atšifrēt Ēģip­tes hiero­gli­fus.

As­tro­no­mi ielūko­jas Pie­na Ceļa saldāka­jos nostūros

Mūsdienās nebūt nav jāiz­man­to te­le­skops, lai sa­mek­lētu Ze­mei līdzīgas planētas vai vienkārši tālas pa­sau­les, kurās varētu būt ārpus­ze­mes dzīvība. Pie­tiek sa­meklēt mākoņus, kas sa­tur sal­das mo­le­ku­las. Zinātnie­ki no Bar­se­lo­nas Uni­ver­sitātes kosmiskajos gāzu un putekļu mākoņos atraduši gli­ko­lal­dehīdu, vie­nu no cu­ku­riem, kas var lie­cināt par ārpus­ze­mes dzīvību. Gli­ko­lal­dehīds var ļoti vieg­li sa­vie­no­ties ar trim ci­tiem cu­ku­riem, iz­vei­do­jot ri­bo­zi, kas sa­vukārt ir pa­mats ģenētiskās in­formāci­jas nesēju DNS un RNS uzbūvē. Varētu teikt, ka gli­ko­lal­dehīds ir tieši saistīts ar dzīvības izcelšanos.

Šī saskare ar gli­ko­lal­dehīda klātbūtni kādā ga­lak­ti­kas nostūrī nebūt nav pir­mais šāda vei­da gadījums. 2000. gadā ASV zinātnie­ki pir­mo rei­zi atklāja gli­ko­lal­dehīdu kādā lielā gāzu un pu­tekļu mākonī Sa­git­ta­ri­us B2, kas at­ro­das netālu no Ga­lak­ti­kas cen­tra. Tomēr šis cu­kurs tajā at­radās ļoti ne­lab­vēlīgos apstākļos – zemā tem­pe­ratūrā. Bar­se­lo­nas Uni­ver­sitātes zinātnie­ku at­ras­tais gli­ko­lal­dehīds at­ro­das kriet­ni siltākos apstākļos – ap­tu­ve­ni is­ta­bas tem­pe­ratūrā. Un šajā reģionā ir ļoti labvēlīgi apstākļi, lai vei­do­tos jaun­as pla­netāras sistēmas.

Lai atklātu kādas mo­le­ku­las ek­sis­ten­ci Vi­sumā, iz­man­to fak­tu, ka mo­le­ku­la, rotējot un mai­not rotāci­jas enerģijas līmeņus, iz­sta­ro ra­dio­viļņus ar no­teik­tu frek­ven­ci. Šis frek­venču sa­dalījums kat­rai mo­le­ku­lai ir unikāls, tādēļ to var lie­tot mo­le­ku­las noteikšanai. Zinātnie­ki cer, ka nākotnē iz­do­sies no­teikt dažādu mo­le­ku­lu esamību arī gāzu un pu­tekļu mākoņos, no ku­riem vei­do­jas zvaig­znes mūsu Sau­les svarā, jo šobrīd aplūko­tais māko­nis ir daudz ap­jomīgāku zvaigžņu dzimšanas vie­ta nekā mūsu pašu Sau­le.

Sa­ga­ta­vo­ja Val­ters Grīviņš (ma­te­riāli no portāla at­kla­ju­mi.lv), Ingrīda Jan­so­ne-Hen­ku­ze­ne, Il­go­nis Vilks. Iz­man­to­ti arī ma­te­riāli no portāla fiz­ma­ti.lv (au­tors Val­dis Zu­ters).