Zinātnes un tehnikas jaunumi, interesanti fakti

Bril­jants kos­mosā

2008. ga­da 5. septembrī kos­mis­kais ap­arāts Ro­set­ta ar ātru­mu 8,6 km/s pa­traucās garām ma­za­jai planētai Šteinam, sa­snie­dzot mi­nimālo attālu­mu 800 km. Pir­ma­jos attēlos, kas iegūti no lielāka attālu­ma, as­te­roīds for­mas ziņā atgādi­na spožu, mirdzošu bril­jan­tu.

As­te­roīds 2867 Šteins no­saukts iz­cilā latviešu as­tro­no­ma Kārļa Šteina (1911–1983) vārdā. As­tro­no­mi­ju K. Šteins ir bagātinājis ar sa­viem pētīju­miem par Sau­les un planētu sistē­mas iz­cel­smi un planētu kustību, kā arī precīzā lai­ka mērī­šanu. K. Šteins ir pētījis arī mazās planētas un vie­nai no tām de­vis nozīmīgu vārdu – 1284 Lat­vi­a.

Lai arī šobrīd iden­ti­ficēti tūkstošiem as­te­roīdu, ti­kai as­toņus no tiem kos­mis­kie ap­arāti pētījuši tuvplānā. Tas, ka šāds līdz šim ne­bi­jis no­ti­kums realizējies Lat­vi­jas ju­bi­le­jas ga­dā, sim­bo­lis­ki ak­centēja Lat­vi­jas zinātnie­ku ie­guldīju­mu da­­bas­zinātņu un tieši as­tro­no­mi­jas attīstībā.

Ro­set­ta ir Eiro­pas Kos­miskās aģentūras (ESA) pro­jekts, ku­ra gal­ve­nais mērķis ir pētīt 67P/Čurjumova–Gera­simenko komētu, 2014. gadā nogādājot uz tās nolaižamo apa­rātu un vie­nu ga­du pa­lie­kot orbītā ap komētu. Ceļš uz komētu vei­dots tā, ka Ro­set­ta tra­jek­to­ri­ja iet gar di­viem as­te­roīdiem – 2867 Šteinu un 14 Lutēci­ju.

Pārli­do­jumā no­skaid­rojās, ka as­te­roīds ir 5,9×4,0 km liels, gal­ve­nokārt pelēkā krāsā. Tā vienā galā re­dzams liels krāte­ris ap­tu­ve­ni 2 km di­ametrā. Šteins ap­riņķo ap sa­vu asi sešās stundās un trīs minūtēs, bet Sau­li – 3,6 ga­dos. Tas pie­der pie gal­venās as­te­roīdu jos­las – tā orbīta at­ro­das starp Mar­sa un Ju­pi­te­ra orbītām. Šteins ir re­ta, t. s. E–tipa as­te­roīds, tādēļ tā pētīju­mi bi­ja īpaši nozīmīgi, lai iegūtu pa­pil­dus in­formāci­ju par Sau­les sistēmas vei­do­šanos. Ar ne­ap­bruņotu aci as­te­roīds nav novēro­jams, to var sa­skatīt ti­kai ar pro­fe­si­onālas kla­ses te­le­sko­piem.

NA­SA: “starp­planētu in­ter­nets” iz­turējis pir­mo pārbau­di

ASV Kos­mo­sa aģentūra 2008. ga­da 18. no­vembrī pa­ziņoja, ka Ka­li­for­ni­jas Teh­no­loģiju in­stitūta Re­aktīvās kustī­bas la­bo­ra­to­ri­jas inženieri, iz­man­to­jot Pārtrau­ku­mu drošā tīkla (Disruption–Tolerant Networking – DTN) prog­ram­matūru, pārraidījuši uz Epoxi mi­si­jas kos­mo­sa kuģi De­ep Im­pact un saņēmuši no tā at­pa­kaļ dučiem dažādu kos­mo­sa uzņēmu­mu. De­ep Im­pact tobrīd at­ra­dies ap­tu­ve­ni 32,4 mil­jo­nus kilo­met­ru tālu no Ze­mes.

“Šis ir pir­mais so­lis pilnīgi jaun­a vei­da kos­mo­sa sa­ka­ru – starp­planētu in­ter­ne­ta – iz­veidē,” tei­ca NA­SA kos­mo­sa tīklu ar­hi­tektūras, teh­no­loģiju un stan­dar­tu menedžeris Ad­ri­ans Hūks.

DTN prog­ram­matūra, kas spēj tur­pināt da­tu pār­rai­di, ne­raugo­ties uz kavēju­miem, pār­trau­ku­miem un sa­vie­no­ju­ma at­slēgu­miem, ti­ka izstrādāta sa­dar­bībā ar da­tor­zi­nāt­nie­ku, vie­nu no kompāni­jas Go­og­le vi­ce­pre­zi­den­tiem, ne­re­ti par in­ter­ne­ta tēvu dēvēto Vin­tu Sērfu (Vint Cerf).

Jaun­ais programmnodrošinājums atšķiras no šobrīd in­ter­ne­ta sa­ziņai iz­man­to­ta­jiem TCP/IP pro­to­ko­liem un da­tu pakešu nosūtīšanu veic ar ci­tu me­to­di. DTN nav nepieciešams pastāvīgs da­tu ap­maiņā ie­saistīto da­to­ru sa­vie­no­jums. Ja ad­resāts nav sa­snie­dzams, pa­ke­tes ne­tiek dzēstas, bet sa­glabātas katrā mezglā tik il­gi, līdz pārsūtīšana ir veiksmīga.

Līdzīgi dar­bo­jas arī e-pasta ser­ve­ri un p2p fai­lu ap­maiņas prog­ram­mas, taču tās ne­bi­ja iz­man­to­ja­mas bez­va­du sa­ka­ru nodrošināšanai kos­mis­kos attālu­mos.

Pārraižu kavēju­mu un traucēju­mu radīto problēmu pār­va­rēšana bi­ja viens no DTN izstrādē iz­virzīta­jiem mērķiem. Ja, dar­bo­jo­ties re­latīvi ne­lie­los attālu­mos, Ze­mes da­tortīklos at­bil­des signāli tiek saņem­ti gandrīz acu­mirklī, tad kos­mis­kos mēro­gos gais­mas ātru­ma ierobežojumu dēļ tas prak­tis­ki nav iespējams. Lai, piemēram, nosūtītu pie­prasīju­mu un sa­ņem­tu at­bil­di no Mar­sa, brīdī, kad tas at­ro­das vis­tuvāk Ze­mei, mums nepieciešamas septiņas minūtes. Sar­kanās planē­tas tālākajā pozīcijā šai pašai darbībai jau būs va­jadzīgas ve­se­las 40 minūtes. Šim apstāklim vēl jāpie­vie­no Sau­les vēja radītie ra­dio­sa­ka­ru traucēju­mi, pašu planētu mag­ne­tosfēru pul­sāci­jas, de­be­ss ķer­meņu rotāci­ja un daži ci­ti ne­labvēlīgi fak­to­ri.

Otrs svarīgākais dar­ba uz­de­vums bi­ja kos­miskās sa­ziņas līdzekļu stan­dar­tizāci­ja. “Šobrīd gandrīz kat­ram kos­mo­sa kuģim vai bez­pi­lo­ta ap­arātam tiek vei­dots tā konkrēto mēra­parātu, sen­so­ru sistēmu un ma­ni­pu­la­to­ru va­jadzībām pie­skaņots sa­ziņas sistēmas programmnodrošinājums,” in­ter­vijā portālam techno-logyreview.com tei­ca Dr. Vints Sērfs. “Mūsu vēlme bi­ja radīt kos­mosā iz­man­to­ja­mu da­tu pārrai­des pro­to­ko­lu, kas, līdzīgi kā in­ter­nets uz Ze­mes, ļautu vieg­li saslēgt vie­notā tīklā dažne­dažādas, pilnīgi atšķirīgas elek­tro­niskās iekārtas.”

“Līdz šim mūsu spe­ciālis­ti paši ie­vadīja vi­sas ko­man­das un norādīja prog­ram­matūrai, kādus da­tus un uz ku­rie­ni sūtīt, taču, kad DTN būs stan­dar­tizēts, tas viss no­ritēs au­tomātis­ki,” atzīmēja Re­aktīvās kustības la­bo­ra­to­ri­jas DTN Eks­pe­ri­mentālā operāci­ju cen­tra Pa­sa­denā vadītājs Leigs Tor­ger­sons.

Pirmās DTN pārrai­des ti­ka īste­no­tas starp 10 mez­gla da­to­riem, no ku­riem nozīmīgākais at­radās uz au­to­nomā kos­miskā ap­arāta De­ep Im­pact klāja. Pārējie deviņi at­radās la­bo­ra­to­rijā un imitēja Mar­sa or­bitālos sa­telītus, pla­netārās zon­des un bāzes izpētes sta­ci­jas. Da­tu nosūtīšanai un sa­ņem­šanai ti­ka iz­man­to­tas NA­SA pa­ra­bo­liskās an­te­nas, kas dar­bo­jas jau kopš 20. gad­sim­ta 60. ga­du sāku­ma.

Kā norādīja Dr. Sērfs, izstrādājot šādu teh­no­loģiju, mēs ne­varējām ne­domāt par drošības jautāju­miem. Sistēmā ir iebū­vētas no­teik­tas aiz­sardzības struktūras. Katrs tīkla mezgls, pirms iz­vei­dot sa­vie­no­ju­mu ar kādu ci­tu da­to­ru, pār­baudīs tā iden­titāti. Ja tā nebūs at­pazīsta­ma, da­tu pārrai­de ne­no­tiks. Lai ne­pieļautu ne­li­kumīgu piekļuvi kos­miskā tīkla iekārtām (vienkāršāk sa­kot: lai neļautu ārval­stu spec­die­nes­tiem vai ha­ke­riem–anar­his­tiem uz­lauzt kāda ASV kos­mo­sa kuģa da­tor­sistēmu), plānots iz­man­tot sarežģītas au­to­rizāci­jas un da­tu šifrēšanas me­to­des.

Nākamajā gadā DTN prog­ram­matūru, vēstī www.nasa.gov, pa­redzēts izmēģināt Ze­mes orbītā riņķojošās Starp­tau­tiskās Kos­miskās sta­ci­jas da­to­ros.

Zinātnie­ku brīdi­nājums –   nanodaļiņas

Bri­tu zinātnie­ki nākuši klajā ar brīdināju­mu par ik­die­nas patēriņa priekšmetu ražošanā iz­man­to­to na­no­daļiņu iespēja­mo ap­draudēju­mu cilvēku ve­selībai.

Na­no­daļiņas, ku­ru izmērs ir tik mazs kā mil­jonā daļa no smilšu grau­diņa, šobrīd tiek apzināti izmantotas ap­tu­ve­ni 600 pro­duk­tos visā pa­saulē. To pie­lie­to­jums ir ļoti plašs – no zeķēm līdz sa­uļošanās krēmiem un no da­to­riem līdz pat pārti­kas pie­devām. Taču laikā, kad nanoražojumu skaits ar­vien pie­aug, tik­pat kā ne­kas nav zināms par to, kādus pro­ce­sus šīs mik­ro­sko­piskās daļiņas var ie­ro­sināt, nonākušas cilvēka or­ga­nismā.

Ne­sen pub­lis­ko­tajā Ka­ra­liskās Vi­des piesārņoju­ma izpētes ko­mi­si­jas pārskatā par di­vus ga­dus ilgušiem na­no­daļiņu pētīju­miem teikts, ka tās, iespējams, var ne­lab­vēlīgi ie­spai­dot ve­selību. Ko­mi­si­ja norāda, ka pa­ma­totāku se­cināju­mu izteikšanai nepieciešama iesāktās izpētes tur­pināšana.

Pašlaik lielākās bažas zinātnie­kiem iz­rai­sa tok­siskās na­no­daļiņas, kas varētu iz­spies­ties caur ķer­meņa aiz­sar­gbar­jerām un iekļūt, piemēram, sma­dzenēs vai em­bri­ja asins­ritē.

La­bo­ra­to­rijas pētīju­mos atklāts, ka “gud­ro” audu­mu, au­to­rie­pu un te­ni­sa rakešu izstrādē iz­man­totās og­lekļa nano­šķie­dras uzbūves ziņā atgādina plaušu vēzi izraisošās az­bes­ta mik­ro­struktūras. Zinātnie­ki norāda uz šīs līdzības sim­bo­lis­ko rak­stu­ru, atgādināda­mi, ka arī az­bests sa­vu­laik bi­ja jauns un daudzsološs ma­te­riāls.

Viens no na­no­teh­no­loģijās visplašāk iz­man­to­ta­jiem me­tāliem ir sud­rabs. Jau kopš antīkās Ro­mas lai­kiem zināms, ka sud­ra­bam piemīt anti­sep­tis­kas īpašības. Iestrādājot audu­mā sud­ra­ba na­no­daļiņas, ir iz­de­vies iz­vei­dot sma­kas ab­sorbējošas zeķes un spor­ta apģērbu. Diemžēl na­no­daļiņu līmenī sud­rabs kļūst tok­sisks. Vairākos pētīju­mos novēro­ta sud­ra­ba na­no­daļiņu tok­siskā ie­tek­me uz zīdītāju šūnām.

Ko­mi­si­jas priekšsēdētājs pro­fe­sors sers Džons Lau­tons brīdināja, ka na­no­teh­no­loģiju attīstība var sākt līdzināties ģenētis­ki mo­di­ficētu augu izstrādei – pro­ce­sam, kas no­ri­sinās zinātnie­ku vadībā, bez sa­biedrības iz­prat­nes un at­bal­sta.

“Pa­treiz, kad šīs teh­no­loģijas at­ro­das vēl ti­kai izstrādes sākum­sta­dijā, mums nav liecību, ka na­no­ma­teriāli var no­darīt kaitēju­mu cilvēku ve­selībai vai vi­dei,” apgalvoja Lau­tons.

“Tomēr,” pro­fe­sors tur­pināja, “vai mēs va­ram zināt, ka na­no­ma­te­riāli ir droši? Nē, to mēs ne­va­ram. Nav pierādīju­mu par no­darīto kaitēju­mu, taču lielā mērā to no­sa­ka mūsu rīcībā esošo da­tu ne­lie­lais ap­joms un ierobežotais rak­sturs.”

Ka­ra­liskā ko­mi­si­ja no­raidīja iespēju no­teikt tūlītēju na­no­teh­no­loģiju aiz­lie­gu­mu, jo uz­ska­ta, ka dau­dzi na­no­ma­te­riāli sniedz milzīgas priekšrocības. Titāna di­oksīda na­no­daļiņas sa­uļošanās krēma sastāvā, pie­mēram, nodrošina efektīvu aiz­sardzību pret ādas vēža rašanos, bet og­lekļa na­no­cau­ru­les varētu iz­man­tot ļoti precīzai zāļu nogādei tieši audzējos.

Vien­lai­kus profesors Lautons uzsvēra, ka nepie­ciešams stei­dza­mi un ievēro­ja­mi pa­lie­lināt eks­pe­ri­mentālo izpēti, lai, vispirms vēršot uz­manību uz tiem izstrādāju­miem, kas jau ta­gad iz­rai­sa bažas, varētu pārlie­cināties par na­no­ma­te­riālu drošību.

Liel­britāni­jas valdības Vi­des, pārti­kas un lauk­saim­­nie­cības lie­tu de­par­ta­men­ta pārstāvis, ko­men­tējot ko­mi­si­jas at­zi­nu­mus, tei­ca: “Valdība tur­pinās at­­balstīt pētīju­mus par na­no­teh­no­loģiju ie­tek­mi uz ve­selību un vi­di. Mūsu mi­nis­tri strādā, lai paplašinātu pa­treiz spēkā esošo ES un Liel­britāni­jas ražošanas re­gulu ko­pu­mu, tajā iekļaujot arī na­no­teh­no­loģiju izmantošanas no­sacīju­mus.”

Pa­sau­les drošākā sēklu ban­ka

Aug­kopībā pa­saulē pastāv milzīga su­gu un šķirņu daudz­veidība. Tā ir vērtīgs ģenētis­kais ma­te­riāls gan šodienas patēriņam, gan nākot­nes se­lek­ci­jas va­jadzībām. Lai to ne­zaudētu, augu sēklas būtu gandrīz kat­ru ga­du jāiegūst no jaun­a, jo daudzām ātri zūd dīdzība. Pārti­kas apgādes ziņā vis­nozīmīgākā ir graud­au­gu šķirņu sēklu sa­glabāšana. Kultūrau­gus ap­draud pēdējos ga­dos ļoti plašā un postošā kaitēkļu un slimību iz­platīšanās, kā arī ģenētis­ki mo­di­ficētu augu iespēja­mā krustošanās ar ne­mo­di­ficētiem augiem. Īpaši ap­draudēti ir ku­kurūza, rīss un rapsis. Kultūrau­gu šķirņu raža un tātad arī sēklas var pilnībā aiziet bojā arī kli­ma­tis­ku ka­tas­tro­fu vai ka­ra gadījumā.

Zinātnie­ki izpētījuši, ka sēklas ilgstoši sa­glabā dīdzību, ja tās sa­saldē –10 vai pat –20 °C temperatūrā. Šādas sēklu krātu­ves uzbūvētas daudz­viet pa­saulē, kopskai­tā ap 1 400, un tās sauc par sēklu bankām. Vai­rākums sēklu ban­ku at­ro­das tro­pis­ka­jos ap­ga­ba­los, to zemās tem­pe­ratūras uz­turēšana at­karīga no elek­triskās strāvas. Strāvas pa­de­vei pārtrūkstot, uz­glabātās sēklas zaudēs dīdzību. Liel­britānijā 2000. gadā atklāja pa­saulē lielāko augu sēklu ban­ku Mil­len­ni­um Se­ed Bank, kurā sa­saldētu sēklu glabāšana arī at­karīga no elek­triskās strāvas pa­de­ves.

Norvēģijas valdība uzsāka pro­jek­tu – pa­saulē drošākās sēklu ban­kas iz­vei­di – mūžīgajā sa­sa­lumā Špicbergenas salās, ti­kai 800 km no zie­meļpo­la. Vecās ogļrak­tuvēs 120 met­rus dziļā pa­zemē ti­ka iz­vei­dots bun­kurs, sastāvošs no trim telpām, kat­ra 27 m ga­ra, 10 m pla­ta un 6 m augst­a. Bun­kurs at­ro­das 130 m virs jūras līmeņa, tātad, pat kli­ma­tam mai­no­ties un jūras līme­nim ceļoties, tas ne­applūdīs. Bunkurs būvēts no bie­za armēta be­to­na un aprīkots ar dzelzs du­bul­tdurvīm, tādēļ ne­cietīs pat atom­ka­ra vai lidmašīnas ka­tas­tro­fas gadī­jumā. Sēklu ban­ku Norvēģijā atklāja 2008. gadā. Tajā ie­vie­to­ti 4,5 mil­jo­ni derīgo un kultūrau­gu sēklu pa­rau­gu, sēklas ir sa­saldētas pie –18 °C. Šīs sēklu ban­kas drošumu no­sa­ka mūžīgais sa­sa­lums. Ja strāvas pa­de­ve tiek pārtrauk­ta, tas uz­tur tem­pe­ratūru –3,5 °C, kas ļauj sa­glabāt sēklu dīdzību ļoti il­gi, piemēram, sau­les­puķu sēklām līdz 55 ga­diem, zirņu sēklām līdz 10 000 ga­diem. Sēklu pa­rau­gus lai­ku pa lai­kam paredzēts at­jau­nināt.

Pro­jektā pie­dalās un sa­vas sēklas sūta 175 val­stis. Tā no Nigēri­jas Tro­pu lauk­saim­niecības in­stitūta ti­ka atsūtītas 20 kas­tes ar 7 000 sēklu pa­rau­giem, savāktiem no 36 valstīm, no Fi­lipīnām tiks sūtīti 70 000 dažādu rīsa šķirņu un va­rietāšu pa­rau­gi, no Vāci­jas 10 000 sēklu pa­rau­giem arī daļa nonāks Špicbergenā, tās ir kviešu, miežu, ru­dzu, pu­pu, zirņu un dau­dzu ci­tu augu sēklas.

Sēklu ban­kas uz­turēšanas iz­de­vu­mus segs Norvēģijas val­dība un ANO. Norvēģijas lauk­saim­niecības mi­nistrs šo sēklu ban­ku nodēvēja par No­asa šķir­stu, kas sa­glabās augu bio­loģis­ko daudz­veidību gal­ve­nokārt nākamajām pa­audzēm.

Sākam mākslīgā in­te­lek­ta izstrādi

Kor­porāci­ja IBM pa­ziņoju­si, ka sa­darbībā ar piecām nei­ro­loģijas un da­to­rzinātņu no­zarēs vadošām ASV uni­ver­sitā­tēm sāks izstrādāt te­orētis­kos pa­ma­tus da­tor­sistēmai, kas dar­bo­sies atbilstoši cilvēka sma­dze­ņu prin­ci­piem, rak­sta portāls newsfactor.com. Gan sistēmas prog­ram­m-, gan teh­nis­kie ri­sināju­mi tiks mo­delēti, lai si­mulētu sajūtu, uz­tve­­res, dar­bības, apziņas–smadzeņu mij­ie­darbības un iz­ziņas pro­ce­sus. Tai va­jadzēs tērēt maz enerģijas, bet izmēros jaunās pa­au­dzes da­tor­sistēma nedrīkstēs pārsniegt cilvēka sma­dzeņu ap­jo­mu.

Sma­dzeņda­to­ra izstrādi fi­nansē ASV mi­litārās aiz­sardzī­bas teh­ni­kas pro­jek­tu aģentūra DAR­PA (De­fen­se Ad­van­ced Re­se­arch Pro­jects Agency), un tas iekļaujas šīs Pen­ta­go­na no­daļas īste­no­tajā Nei­ro­mor­fo adaptīvo, plas­tis­ko un mērog­maiņas spējīgo elek­tro­nis­ko sistēmu (SyNAPSE) ini­ci­atīvā. Dar­ba pir­ma­jai kārtai piešķir­ti 4,9 mil­jo­ni dolāru, sum­ma, kas saskaņā ar Gro­nin­ge­nas uni­ver­sitātes (Nīder­lan­de) Nei­ro­attēlu cen­tra vadītāja Kris­tiāna Kai­ze­ra domām, šāda mēro­ga pro­jek­tam ir ne­samērīgi ma­za.

Viens no presē minēta­jiem sistēmas izstrādes uz­de­vu­miem ir lie­la ap­jo­ma in­formāci­jas pārval­des ri­sināju­mu mek­lē­šana. Ik ga­dus di­gitālo da­tu ap­joms pa­saulē pie­aug par 60%, ra­dot po­ten­ciāli milzīgas iespējas, kas diemžēl ne­var tikt pie­tie­ka­mi efektīvi iz­man­to­tas, jo nav teh­nis­ko līdzekļu, kas pie­eja­mo in­formāci­jas dau­dzu­mu varētu uz­raudzīt, ana­lizēt un atbilstošajā si­tuācijā adekvāti re­aģēt reālajā laikā. Pa­treizējie da­to­ri spēj uzkrāt milzīgus da­tu ap­jo­mus, bet ne­var tos au­to­no­mi iz­man­tot no kon­tek­sta at­karīgu lēmu­mu pieņem­šanai. Lai to īste­no­tu, nepieciešamas jaun­a līmeņa teh­no­loģijas, ku­ras varētu radīt ar tā sauktās kog­nitīvās skaitļošanas palīdzību. “Kog­nitīvā skaitļošana meklē vei­dus, kā, iz­man­to­jot re­ver­so inženieriju, uzbūvēt apziņai līdzīgu in­te­liģen­tu ma­šīnu, ku­ras struktūra, di­na­mi­ka, fun­kci­ona­litāte un iz­turēšanās at­bil­stu sma­dzeņu darbībai,” tei­ca IBM vadošais zinātnieks Dr. Dar­men­dra Mod­ha (attēlā).

Ci­tiem vārdiem, zinātnie­ki bei­dzot cer spert pir­mos no­piet­nos soļus mākslīgā saprāta ra­dīšanā. Kog­nitīvais da­tors, sa­skaņā ar IBM pārstāvja teikto, va­rētu dar­bo­ties kā “globālās sma­dze­nes”, kas vienā acu­mirklī pa­rei­zi sa­liks kopā atse­višķos, dažnedažādu sen­so­ru piegā­dātos da­tus un palīdzēs pieņemt pa­rei­zo lēmu­mu.

Teh­nis­ki pro­jek­tu pa­redzēts īste­not, kā pa­ma­tu ņemot nei­ro­zinātnie­ku la­bi izpētītos dzīvnie­ku sma­dzeņu darbības zemākā līmeņa mehānis­mus – nei­ro­nus un tos savienojošās si­nap­ses, kā arī jaunāko su­per­da­to­ru si­mulāci­jas spējas. Pagājušajā gadā, piemēram, D. Mod­ha vadīja eks­pe­ri­men­tu, kurā IBM su­per­da­tors Blu­eGe­ne, si­mulējot ap­tu­ve­ni 55 mil­jo­nu nei­ro­nu un pus­i tril­jo­na sinapšu sa­ziņu, at­vei­do­ja pe­les sma­dzeņu darbību.

“Tomēr pats lielākais iz­ai­cinājums būs si­mulācijās no­s­kaid­ro­to ar na­no­teh­no­loģiju palīdzību ie­mie­sot taustāmās elek­tro­niskās ierīcēs,” tei­ca Dr. Mod­ha. Kā zināms, ti­kai pa­vi­sam ne­sen kļuva teh­no­loģis­ki iespējams radīt mākslīgu struktūru, kas līdzinās īsto sma­dzeņu nei­ro­nu un sinapšu mik­ro­sko­pis­ka­jiem izmēriem – vienā kvadrātcen­ti­metrā ie­tilpst ap 10 mil­joniem šo sīksīko ner­vu sistēmas pa­mat­vienību. Pa­gaidām gan vēl nav izstrādāts na­no­ma­te­riāls, kas līdzinātos nei­ro­niem to spējā past­ip­rināt vai pavājināt sav­starpējās sai­tes at­karībā no cau­ri plūstošā elektriskā signāla vei­da.

BBC žurnālists Džeisons Pal­mers, rak­stot par šo am­bi­ci­ozo pro­jek­tu, ap­cer varbūtējo mākslīgā saprāta pir­mo do­mu: “Brīvi no sākotnēji ieprogrammēto fun­kci­ju ierobe­žojumiem, da­to­ri varēs ap­ko­pot jeb­ku­rus da­tus, tad, bal­sto­ties savā iepriekšējā pie­redzē, tos izvērtēt un no­glabāt at­miņā, lai, iespējams, sāktu ri­sināt problēmas veidā, ko mēs sau­cam par domāšanu.” Te gan būtu vie­ta jautāju­mam, uz ku­ru at­bil­des līdz šim, šķiet, mek­lējuši ti­kai zinātniskās fan­tas­ti­kas au­to­ri – vai mākslīgais saprāts ne­iz­lems, ka problēma nr. 1 ir cilvēks un šīs problēmas lo­ģiskākais ri­sinājums – cilvēku iznīcināšana?

Ma­te­riālus sa­ga­ta­vo­ja Val­ters Grīviņš un Ingrīda Jan­so­ne-Hen­ku­ze­ne. Iz­man­to­ta arī Lat­vi­jas As­tro­no­mi­jas biedrības in­formāci­ja