Zinātnes un tehnikas jaunumi, interesanti fakti

Šis mo­bi­lais tālru­nis ļauj skatīties mobilās televīzi­jas pārrai­des.

Lat­vi­jas Mo­bi­lais Tele­fons 2008. ga­da feb­ruāra beigās uzsāka jaun­as teh­no­loģijas – mo­bi­lās di­gitālās televīzi­jas – tes­tus. Jau pirms tam LMT klien­ti tiešraidē varēja skatīties čet­rus TV kanālus, iz­man­to­jot in­ter­ne­tu (http://www.lmt.lv/wap), ja at­tiecīgais mo­bi­lais tele­fons pieļāva video straumēšanas režīmu. Taču, ja vi­si mas­veidā sāks skatīties televīzi­ju in­ter­netā, sa­ka­ru kanāli tiks pārslo­go­ti. Jaunā teh­no­loģija DVB–H (Di­gi­tal Video Bro­ad­cas­ting – Han­dheld), ko Eiro­pas Sa­vienība ir at­zi­nu­si kā piemērotāko šāda vei­da pārraidēm, ļaus mo­bi­lajā tālrunī TV pārrai­des skatīties, lie­to­jot ne­vis in­ter­ne­tu, bet televīzi­jas ap­rai­des tīklu. No TV torņa Zaķusalā, kas pārrai­da ie­ras­to televīzi­ju, ta­gad Lat­vi­jas Valsts ra­di­o un televīzi­jas centrs nodrošina arī mo­bilās televīzi­jas ap­rai­di.

Jaunā teh­no­loģija dar­bo­jas pēc līdzīga prin­ci­pa kā di­gitālā virs­ze­mes televīzi­ja, taču tā ir spe­ciāli pielāgo­ta mo­bi­la­jiem tālruņiem, no­dro­šinot augstvērtīgu attēla kva­litāti, dažāda vei­da in­ter­aktīvos pa­kal­po­ju­mus un TV prog­ram­mu gi­du. LMT pre­zi­dents Ju­ris Bin­de sacīja: “LMT at­kal ir pir­mais, kas mūsu valstī ievieš pa­saulē mo­dernākās mo­bi­lo sa­ka­ru teh­no­loģijas. Uzsākot di­gitālās mo­bilās TV tes­tus, esam apsteiguši arī Igau­ni­ju un Lie­tu­vu. Tur­klāt visā pa­saulē ir ti­kai dažas val­stis, kas šo teh­no­loģiju pie­dāvā ko­mer­ciālā režīmā.”

2008. ga­da sākumā ti­kai čet­ri mo­bi­lo ierīču mo­deļi (No­ki­a N77, LG U960, Sa­msung SGH P940 un Quantum QTM–1000) de­va iespēju skatīties di­gitālo mo­bi­lo TV. Lie­ta tā, ka ir va­jadzīgs tāds tele­fons, kurā iebūvēts televīzi­jas uztvērējs. Taču LMT pro­jek­ta vadītājs Ervīns Kampāns norādīja, ka mo­bi­lie tele­fo­ni attīstās ļoti strau­ji. Lai at­ce­ra­mies, cik ierobežotas bi­ja to iespējas pirms kādiem pieciem ga­diem. Jau 2009. ga­da sākumā LMT piedāvās di­gitālo mo­bi­lo TV kā ko­mer­ciālu pa­kal­po­ju­mu un sa­gai­da, ka jaunā teh­no­loģija tiks lie­to­ta mas­veidā.

Pa­va­do­nis, kam neļāva no­krist

2006. ga­da de­cembrī ASV pa­lai­da izlūkošanas pa­va­do­ni USA 193. Starts un ieiešana orbītā no­ti­ka normāli, bet pēc tam sa­ka­ri ar pa­va­do­ni pārtrūka. Tā kā pa­va­do­nis at­radās zemā orbītā 260 km augs­tumā, jau 2008. ga­da sākumā kļuva skaidrs, ka pa­va­do­nis drīz ie­ies at­mosfēras blīva­jos slāņos un sa­degs. Tā krišanu prog­nozēja mar­ta sākumā. Pa­va­doņa ma­sa bi­ja 2300 kg un prog­nozēja, ka ap­tu­ve­ni pus­e pa­va­doņa ma­sas varētu no­krist uz Ze­mes virs­mas ne­sa­de­gu­si. Turklāt pa­va­donī bi­ja 450 kg ne­iz­lie­to­tas, tok­sis­kas hid­razīna deg­vie­las.

Feb­ruāra vidū ASV Gai­sa spēku vadība pa­ziņoja, ka drošības nolūkos tā sašaus pa­va­do­ni ar raķeti. 21. feb­ruārī tas arī ti­ka iz­darīts. No kuģa Klu­sajā okeānā ti­ka izšauta mo­di­ficēta tak­tiskā raķete Stan­dart Mis­si­le–3, kas trāpīja pa­va­do­nim. Abu ob­jek­tu sav­starpējais ātrums sa­dur­smes brīdī bi­ja 10 km/s. Raķetei ne­bi­ja kau­jas gal­viņas, taču tās kinētiskā enerģija bi­ja tik lie­la, ka raķete sašķaidīja pa­va­do­ni sīkos ga­ba­los, kas pēc tam dažu die­nu laikā sa­de­ga at­mosfēras blīva­jos slāņos. Nav ziņots, ka kāds ga­bals būtu no­kri­tis uz Ze­mes. Notriekšanas ope­rāci­ja iz­maksāja 40–60 mil­jo­nus ASV dolāru. Viss.

Bet ne gluži. Krie­vi­jas Aiz­sar­dzības mi­nis­tri­ja uz­skatīja, ka šī ope­rāci­ja varētu būt ti­kai aiz­segs pre­tpa­va­doņu aiz­sardzības sistē­mas izmēģināju­miem. Pirms tam uz Ze­mes ir krituši dau­dzi pa­va­doņi, arī tādi, ku­ros iz­man­to­ta tok­sis­ka deg­vie­la, bet ne­kad nav tikuši pie­lie­to­ti tādi ārkārtas drošības pasāku­mi. 2007. gadā Ķīna ar raķeti sašāva kādu sa­vu no­lie­to­tu me­te­oro­loģis­ko pa­va­do­ni, tāpēc daži eks­per­ti uz­ska­ta, ka šis bi­ja ASV “mus­kuļu de­monstrējums”.

Zi­lo acu mīkla

Dāņu zinātnie­ki 12 ga­dus pētīja zi­las acu krāsas izcel­ša­nos. Ti­ka ana­lizēts acu krāsas gēns tūkstošiem dažādu tautību cilvēku – dāņiem, tur­kiem, jordāniešiem un indiešiem. Ko­penhāge­nas uni­ver­sitātes pro­fe­sors Hanss Eibergs stāsta, ka cilvēku senčiem acis bijušas brūnas, ko no­sa­ka liels krāsvie­las me­lanīna dau­dzums va­ravīksnenē. Brūno acu gēnā OCA2 pirms ap­tu­ve­ni 10 000–6000 ga­diem no­ti­ku­si mutāci­ja, kas sa­ma­zināju­si krāsvie­las dau­dzu­mu acs va­ravīksnenē. Jo ma­zāk me­lanīna, jo acs ir gaišāk zi­la, tā it kā iz­balē. Pre­tstatā vispārpieņem­ta­jam uz­ska­tam, ka zil­acai­nie cilvēki cēlušies no Skan­dināvi­jas, izrādījās, ka gēna mutāci­ja ra­du­sies dien­vi­dos – Melnās jūras pie­krastē dzīvojušo cilvēku po­pulācijā. Zinātnie­ki no­skaid­ro­ja, ka vi­siem zil­acai­na­jiem cilvēkiem ir gēna OCA2 mutāci­ja. Domājams, ka vi­si zil­acai­nie ir cēlušies no vie­na senča un tātad ir gan ļoti attāli, tomēr ra­di­nie­ki. Jāatzīst, ka viss par cilvēku acu krāsas gēna vēstu­ri ne­pa­vi­sam vēl nav no­skaid­rots.

Liel­britāni­jas Ņūkāslas uni­ver­sitātes zinātnie­ki pētījuši acu krāsas priekšrocības par­tne­ra pie­saistē. No­skaid­rots, ka zil­acai­nie vīrieši, ne­at­karīgi no tautības un kultūras, priekš­roku dod zil­acainām sie­vietēm. Piemēram, 88 norvēģu stu­den­tiem de­monstrētas se­jas, kurām mainīta acu krāsa, tātad kat­ra se­ja bi­ju­si ap­skatāma divos va­ri­an­tos – ar brūnām un ar zilām acīm. Sie­vie­tes un brūna­cai­nie vīrieši nav devuši priekšroku ne­vie­nai no acu krāsām, to­ties zil­acai­nie vīrieši iz­­teik­tu priekšroku devuši zil­acai­najām. Varbūt šādas izvēles pa­matā ir sa­biedrībā valdošais pieņēmums, ka zi­las acis ir fas­­cinējošas? Se­ko­ja nākošais eks­pe­ri­ments – 443 jaun­iem pāriem no­skaid­ro­ta acu krāsa. Zil­acai­no vīriešu vai­rāku­mam patiešām bi­ja zil­acai­nas par­tne­res. Šādiem pāriem dzims ti­kai zil­acai­ni bērni. Ja vie­nam no vecākiem acis ir brūnas, vi­siem vai arī vai­rāku­mam (75%) bērnu acis būs brūnas. Ie­spē­jams, ka šāda uz­vedība evolūci­jas ceļā iz­vei­do­ju­sies se­natnē. Kādēļ, to va­ram ti­kai minēt.

Citā eks­pe­ri­mentā iz­taujāts 171 brits un 37 Eiropā dzī­vo­joši ķīnieši ve­cumā no 20 līdz 26 ga­diem. Tes­tu sērijā cilvēkiem rā­dīti dažādu krāsu taisnstūri, no ku­riem kā patī­kamāko krāsu vai­­rākums izvēlējušies tieši zi­lo, sie­vie­tes vēl priekšroku devušas rozā un vi­ole­ta­jai krāsa­i. Kāpēc cilvēki zi­lo krāsu mīl vis­vairāk, var ti­kai minēt. Varbūt tam ir saistība ar patīkamām at­miņām par zilām de­besīm vai jūru?

Lat­vijā atklātas jaun­as zvaig­znes un as­te­roīdi

2006. ga­da pa­va­sarī Lat­vi­jas Uni­ver­sitātes As­tro­no­mi­jas in­stitūta Šmita te­le­sko­pam, kas at­ro­das As­tro­fi­zi­kas ob­ser­va­to­rijā Bal­do­nes ap­kaimē, ti­ka at­jau­nots spo­guļa pārklā­jums, bet pus­ga­du vēlāk tas ti­ka apgādāts ar jaun­u, jutīgu uztveršanas apa­ratūru. Kopš šī brīža as­tro­no­mi, kas strādā ar te­le­sko­pu, ir kļuvuši kādas sešas rei­zes “redzīgāki”. Tūlīt pat atsākās dar­bi auk­sto zvaigžņu īpašību pētniecībā. 2006. ga­da ru­dens un 2007. ga­da pa­va­sa­ra novēro­ju­mi at­ne­sa jaun­us panāku­mus – ti­ka atklātas 39 jaun­as og­lekļa zvaig­znes. Tās pie­bied­rojās 318 Lat­vijā agrāk atklātajām šīs apakšgrupas zvaigznēm, ku­ru at­mosfērās novēro og­lekļa sa­vie­no­ju­mu mo­le­ku­las. Og­lekļa zvaig­znes savā evolūci­jas pro­cesā bagāti­na kos­mis­ko tel­pu ar dzīvībai tik nozīmīgo ķīmis­ko ele­men­tu – oglekli.

Ne­sen Šmita te­le­skops parādīja sa­vu varēšanu jaunā pētniecības vir­zienā. Kopš 2007. ga­da ru­dens, ne­rau­go­ties uz ļoti slik­ta­jiem laik­apstākļiem, ti­ka novēro­ta as­te­roīdu jos­la, kas at­ro­das starp Mar­sa un Ju­pi­te­ra orbītām. Un at­kal panā­kums – 2008. ga­da janvāra un feb­ruāra novēro­ju­mi ļāva ie­rau­dzīt deviņus jaun­us as­te­roīdus.

As­te­roīdi pa­ras­ti tiek atklāti tad, kad tie at­ro­das vis­tuvāk Ze­mei. Pēc tam Ze­me savā kustībā pa orbītu attālinās no tiem. Pēc 10–20 dienām tos izdodas atkārto­ti novērot, bet pēc tam to spožums kļūst par ma­zu. Ja as­te­roīds novērots ti­kai vien­reiz, tas tiek pa­zaudēts, un vēlāk kāds to var atklāt kā jaun­u ob­jek­tu. Atkārto­ti as­te­roīdu novēro­ju­mi ļauj no­teikt to orbītas, līdz ar to as­te­roīdi kļūst vienmēr at­ro­da­mi ci­tu de­bess ķer­meņu vidū. Šiem as­te­roīdiem ar lai­ku piešķir nu­mu­ru un dod vārdu. Ta­­bulā parādīti čet­ru jaunatklāto as­te­roīdu, ku­ru orbītas ti­ka no­teik­tas As­tro­fi­zi­kas ob­ser­va­to­rijā, rak­stur­lie­lu­mi.

Kad šie as­te­roīdi nākamrei­z tu­vo­sies Ze­mei, tie tiks nu­murēti un no­sauk­ti vārdā. Di­viem tiks dots lat­visks no­sau­kums, bet ot­ri di­vi saņems lie­tu­vis­kus vārdus, jo Lat­vi­jas as­tro­no­mi šajā pētījumā sa­dar­bo­jas ar lietuviešu as­tro­no­miem. Ta­gad, kad kos­mis­ko li­do­ju­mu attīstība ir sa­snie­gu­si to robežu, ka kos­mis­kie ap­arāti no Ze­mes var sa­sniegt de­bess ob­jek­tus arī as­te­roīdu joslā, šo de­bess ķer­meņu novēro­ju­mi ir kļuvuši ļoti būtis­ki ne ti­kai Sau­les sistēmas uzbūves iz­prat­nei, bet ieguvuši arī tīri prak­tis­ku nozīmi.

Ma­te­riālus sagatavojuši Il­go­nis Vilks, Ilgmārs Eglītis, Ingrīda Jan­so­ne-Hen­ku­ze­ne.