Vilcināšanās iemesli

Tajos gadījumos, kad studenti vilcinās izpildīt nepieciešamos mācību uzdevumus, ir vairāki, biežāk izplatītie iemesli, kas attur no tā, lai ķertos klāt uzdevumu izpildei. Turpmāk ir doti izteikumi, kurus biežāk izmanto tie, kuri vilcinās.  1.  „Bet es īsti nezinu, kā tas jādara”. Acīmredzot tu nejūties īsti drošs par to, kas un kā jādara. Tas ir galvenais vilcināšanās iemesls. Ja nav pietiekamas iemaņas kāda uzdevuma veikšanai, tad tas tiek atlikts.  Lai risinātu šo problēmu, kas saistīta ar studiju iemaņām, vispirms būtu jāidentificē, kādas tieši ir tavas grūtības. Ja tu noskaidrosi, kur ir problēma, tad būs iespējams to risināt: konsultēties, prasīt padomu, aprunāties ar citiem studentiem, kuri var dalīties savā pieredzē.  2. „Šis uzdevums ir trakoti garlaicīgs”. Šajā gadījumā vilcināšanos nosaka intereses trūkums. Gribas izvairīties no ne visai patīkama uzdevumu izpildes. Visi studenti ik pa laikam zaudē interesi par kādu kursu, tēmu, tomēr ne visi šie studenti kavējas ar to izpildi. Ja tavu interesi neveicina kursa saturs, tad vienīgais lēmums, lai nevilcinātos, ir nolemt – „jādara, kas jādara”. Turpini apmeklēt nodarbības un izpildi uzdoto. Tā tu iegūsi laiku bez vainas izjūtas, lai darītu to, kas tevi vairāk interesē. Saprotams, ka tas visticamāk neradīs lielāku interesi par šo kursu, bet tu iegūsi laiku, kad nav jāraizējas par neizpildīto.  3. „Bet man nav patikas to darīt”. Motivācijas trūkums ir biežākais iemesls, kāpēc neķeries klāt kādam netīkamam uzdevumam. Tie, kuri vilcinās, dažreiz domā, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā, ja viņiem trūkst motivācijas sākt kaut ko darīt. Bet tas tā nav. Kā tu domā, cik liela motivācija cilvēkiem ir tīrīt ielas, uzpildīt degvielu, bet viņi to dara? Šie darbi nebūt neliekas ne patīkami, ne arī aizraujoši. Uzskats, ka, darbu uzsākot, jau ir nepieciešams justies labi motivētam, ir veicamā darba otrā daļa. „Jādara” – tas ir pirmais posms, pēc kura ir motivācija. Darba uzsākšana ir īstais motivētājs, nevis nepieciešamība pēc motīva, lai sāku pildīt kādu uzdevumu. Bieži vien pirmais solis, lai arī cik niecīgs, ir stimuls un motivētājs turpmākai darbībai. Vēl cita stratēģija ir savas attieksmes pārbaude. Pajautā sev: „Vai mana attieksme ietekmē manu motivāciju veikt šo uzdevumu?”. Ja tava atbilde ir „jā”, tad būtu jāapdomā, kā atrast veidu, lai mainītu savu attieksmi. Varbūt jāatmet doma, ka ”manā dzīvē visam jābūt interesantam” vai „man jāpatīk visām nodarbībām, tām jābūt man noderīgām”. Iespējams, ka tev jāpārvērtē savi mērķi un tie secīgie „soļi”, kas iederas vai arī neiederas tavos nodomos. Ja šī garlaicīgā kursa izpilde atbilstoši prasībām ir solis uz taviem lielākajiem mērķiem, tad tas vien jau varētu tevi motivēt rīkoties. 4. „Ja nu es nespēšu to paveikt?” Bailes no neveiksmes ir vēl viens vilcināšanās iemesls. Tas ir apmēram tā: „Ja nu es pamatīgi centīšos un neizdosies, tad tas būs daudz sliktāk, nekā ja es nemaz nemēģinu un tādējādi izgāžos”. Pirmajā gadījumā esi darījis labāko, ko spēji, un zaudēji. Otrajā gadījumā tādēļ, ka tiešām neesi mēģinājis darīt, tad arī būtībā it kā neesi zaudējis. Piemēram, atlieku gatavošanos eksāmenam un tad pūlos mācīties pēdējā naktī. Atzīme varētu būt visai zema, bet tu vari teikt: „Es varētu labāk nokārtot šo eksāmenu, ja man būtu bijis vairāk laika”. Līdzīgi var atlikt referāta, kursa darba rakstīšanu uz pēdējo brīdi, tādēļ saturs ir visai nepilnīgs. Tu atkal vari teikt: „Es zinu, ka varētu dabūt labāku atzīmi, ja tik man būtu bijis vairāk laika”. Tavs ieguvums no vilcināšanās ir tas, ka tu pasargā sevi no iespējamības piedzīvot „reālu” neveiksmi. Tikmēr, kamēr tu neieguldīsi 100% piepūli savā darbā, tu neatklāsi to, kādas ir tavas potenciālās iespējas. Cits variants šai tēmai ir tāds, ka tu bieži pieblīvē savu dienaskārtību ar visādiem darbiem un tā iegūsti „likumīgas” tiesības neķerties klāt svarīgākajiem uzdevumiem. Arī perfekcionisma pamatā bieži vien ir bailes no neveiksmes. Reizēm ģimenes gaidas un tās standarti var likties tik augsti, ka īstenībā neviens nevar tiem pilnībā atbilst. Šī vilcināšanās ir rīcības veids, kas noraida vecāku gaidas un standartus un pasargā tevi no „reālas” neveiksmes. Jāņem vērā tas, ka faktiski problēma ir tavos nereālajos standartos, ko esi sev uzstādījis, nevis tava nespēja tiem atbilst. Problēma ir tā, ka „neveiksme” var likt tev noticēt, ka tu neesi vērtīgs cilvēks. Baidoties no neveiksmes, tu vari vilcināties tik lielā mērā, ka jūties pilnīgi paralizēts. Tad sanāk tā, ka tu nespēj veikt uzdevumus un sasniegt savām spējām atbilstošus reālus panākumus. 5. „Kā nu es tā izcelšos?” „Bailes no panākumiem” ir otra puse „bailēm no neveiksmes”. Šajā gadījumā tu vilcinies, baidoties no tām sekām, kas var izrietēt no taviem sasniegumiem. Varbūt baidies par to, ka, ja tu labi izdarīsi, tad nākamajā reizē no tevis sagaidīs vēl vairāk. Vai arī baidies, ka panākumi tevi izvirzīs redzamā vietā, bet tu labprātāk paliktu ēnā. Šāda veida vilcināšanās norāda uz iekšēju identitātes konfliktu. Ja tava paša vērtība saistīta ar sasniegumu līmeni, tad varbūt tu pastāvīgi uzdod sev jautājumu, cik daudz nepieciešams paveikt, lai tu būtu „pietiekami labs”. Katrs panākums tev liek pievērsties arvien lielākiem izaicinājumiem. Ja tava vērtība saistīta ar atzinību no ģimenes, tad neskaidrs ir jautājums, cik daudz tā no tevis sagaida, lai būtu apmierināta? Katrs panākums paver durvis lielākām gaidām. Bieži vien tas ved uz tādām izjūtām, it kā tu zaudētu savu identitāti, un piedzīvo grūtības uzskatīt panākumus par savējiem. Bezdarbība vai vilcināšanās varētu būt tas veids, kā tev tikt galā ar to spiedienu, ko izjūti, pastāvīgi cenšoties būt „pietiekami labs”. 6. „Jūs nevariet mani piespiest”. Vilcināšanās pamatā var būt arī nepakļāvība un pretestība. Atlikšanas taktika var būt pretošanās veids laika grafikiem, norādījumiem, standartiem un gaidām. Tā neapzināti var būt cīņa par varu, par to, kurš ņems virsroku. Kā piemērs var būt – ja tavam tēvam ir kāda uzņēmējdarbība un viņš vienmēr ir domājis, ka pēc studijām tu kļūsi par viņa partneri. Lai arī tu studē ekonomiku, studiju gaitā esi atklājis, ka tevi interesē cita veida karjera, kas nav saistīta ar uzņēmējdarbību. Bet tēvs pastāv uz to, lai tu turpinātu iesākto. Tādēļ tu daudz nepūlies un ik pa brīdim „aizmirsti” izpildīt uzdevumus, iegūsti zemas atzīmes vai izgāzies eksāmenā. Nepakļaušanās citu vērtējumam arī ir vilcināšanās cēlonis. Piemēram, pasniedzējs tev ko aizrādījis vai sadusmojis tevi, un tu viņam atriebies ar kavējumiem un pastāvīgu vilcināšanos. Reizēm šī pati taktika tiek lietota grupas darbā vai attiecībās ar vecākiem. Tas, ko vērts atcerēties, ka šajos gadījumos tu pats vienmēr esi zaudētājs, t. i., pats iegūsti sliktu atzīmi, zaudē cieņu pret sevi vai u. tml. Nepakļāvība vai pretestība ir reakcija, nevis rīcība, jo zināmā mērā tava uzvedība nonāk citu kontrolē, respektīvi, to, kuriem tu nepakļaujies vai pretojies. Ja tu nepakļaujies vai pretojies saviem vecākiem, tad iespējams, ka viņiem ir liela vara pār tevi. Iespējams, pat lielāka, nekā tu to vēlētos. Tev pašam jāizvēlas, ko savā dzīvē gribi, lai pārstātu reaģēt uz kādu citu cilvēku lēmumiem par tavu dzīvi.  Ieteikumi: Kā tikt galā ar vilcināšanos, Laika plānošana, Mācību uzdevumu izpildes uzsākšana, Studiju motivācijas attīstīšana.