Academic Centre
No «ZvD» 236. numura
SATURNA GREDZENU SPOŽUMA NOSLĒPUMI 1921.gadā zviedru astronoms E.Šonbergs, balstoties uz 1913.-1918. gada novērojumiem, atklāja Saturna gredzenu asimetriju. Spožuma starpība starp austrumu un rietumu gredzenu daļām nebija liela, taču sasniedza 0.039 zvaigžņu lielumu. Akadēmiķis V.Fesenkovs 1926.-1928. gadā apstiprināja šo faktu. Bet pēc datiem, kurus deva 1947.-1957. gada novērojumi, sistemātiska spožuma starpība netika konstatēta. Izmantojot citu astronomu agrākos pētījumus, izdevās konstatēt, ka spožuma asimetrija nemainās vienmērīgi, bet pēkšņi, sasniedzot dažreiz 10 un pat vairāk procentu, turklāt uz ļoti neilgu laiku (apmēram gadu). Lai izskaidrotu šo parādību, tika izvirzīta hipotēze par kādu lielāku ķermeņu sadursmēm ar daļiņām, no kurām sastāv gredzeni. Tas arī varot izskaidrot parādības pēkšņumu. Pagaidām diezgan nesaprotami ir arī nesenie Saturna A gredzena spožuma novērojumi. Pēdējo gadu infrasarkanās spektroskopijas un radio novērojumu rezultāti deva iespēju izpētīt gredzena ķīmisko sastāvu un noteikt to ķermeņu izmērus, kas veido gredzenu. Tie acīmredzot ir apaļi veidojumi ar diametru, mazāku par 10 cm, un sastāv galvenokārt no ūdens ledus. Tomēr paši pēdējie gredzena spožuma novērojumi padarīja šo ainu sarežģītāku un vēl mazāk saprotamu. Pašlaik vēl nav teorijas, kas varētu izskaidrot Saturna A gredzena asimetriju, var pateikt vienīgi to, ka aina īstenībā ir daudz sarežģītāka, nekā uzskatīja vēl pavisam nesen. (Saīsināti pēc J.Francmaņa raksta 18.-19.lpp.) MERKURA KRĀTERIM – RAIŅA VĀRDS Šā gadu desmita vidū Merkurs kļuva par ceturto – pēc Zemes, Mēness un Marsa – Saules sistēmas lielo ķermeni, kura virsmu izdevies iepazīt līdz visai sīkām detaļām: trijos planētas pārlidojumos (29.III un 21.IX 1974., 16.III 1975.) amerikāņu kosmiskais aparāts «Mariner-10» uzņēma pilnībā vienu Merkura puslodi ar izšķiršanas spēju ap 1 km un atsevišķus nelielus rajonus – ar aptuveni desmitkārt augstāku. Veidojot pēc iegūtajiem attēliem pirmo īsti ticamo Merkura karti, nācās risināt arī jautājumu, kā nosaukt jaunos veidojumus – pirmā kārtā daudzos krāterus. Starptautiskā Astronomu savienība nolēma, ka Merkura krāteri jānosauc pasaulslavenu rakstnieku, dzejnieku, komponistu, gleznotāju, tēlnieku, arhitektu vārdos. Saskaņā ar padomju astronomu priekšlikumu kāds Merkura krāteris ar diametru 85 km nosaukts izcilā latviešu dzejnieka Raiņa vārdā; tā koordinātes - 5ºN, 96ºW. (Saīsināti pēc E.Mūkina raksta 23.-24.lpp.) ZVAIGŽŅOTĀ DEBESS 1977. GADA VASARĀ Lodveida zvaigžņu kopa M 13 Herkulesa zvaigznājā saista uzmanību arī ar to, ka 16.nov.1974. tās virzienā tika noraidīts 1679 zīmes garš vēstījums civilizācijām, kas, iespējams, apdzīvo kādu no kopas planētu sistēmām. Vēstījums sākas ar skaitļu rindu no 1 līdz 10 divnieku sistēmā un ķīmisko elementu ūdeņraža, oglekļa, slāpekļa, skābekļa un fosfora atomskaitļiem. Nākamajās rindās dots ģenētisko informāciju saturošās DNS molekulas sastāvs un dubultspirāles shēma, kā arī cilvēka shematisks attēls, Saules sistēma ar Sauli un deviņām lielajām planētām un izvirzītu Zemi no planētu rindas. Pārraidīšanai tika izmantots lielais Aresibo (Puertoriko) radioteleskops, kura diametrs ir 300 m. Vēstījums tiks automātiski atkārtots katru reizi, kad radioteleskops nebūs aizņemts ar kārtējo novērošanas programmu. Drīzu atbildi uz šo vēstuli gaidīt nevaram: tā sasniegs adresātu pēc 24 000 gadu. Mūsu mērķis ir tikai paziņot citām civilizācijām (ja tādas ir) par savu esamību. Aresibo eksperiments ir pirmais aktīvais mēģinājums ārpuszemes sakaru meklējumos. (Saīsināti pēc Ā.Alksnes raksta 59.-63.lpp.)
SATURNA GREDZENU SPOŽUMA NOSLĒPUMI 1921.gadā zviedru astronoms E.Šonbergs, balstoties uz 1913.-1918. gada novērojumiem, atklāja Saturna gredzenu asimetriju. Spožuma starpība starp austrumu un rietumu gredzenu daļām nebija liela, taču sasniedza 0.039 zvaigžņu lielumu. Akadēmiķis V.Fesenkovs 1926.-1928. gadā apstiprināja šo faktu. Bet pēc datiem, kurus deva 1947.-1957. gada novērojumi, sistemātiska spožuma starpība netika konstatēta. Izmantojot citu astronomu agrākos pētījumus, izdevās konstatēt, ka spožuma asimetrija nemainās vienmērīgi, bet pēkšņi, sasniedzot dažreiz 10 un pat vairāk procentu, turklāt uz ļoti neilgu laiku (apmēram gadu). Lai izskaidrotu šo parādību, tika izvirzīta hipotēze par kādu lielāku ķermeņu sadursmēm ar daļiņām, no kurām sastāv gredzeni. Tas arī varot izskaidrot parādības pēkšņumu. Pagaidām diezgan nesaprotami ir arī nesenie Saturna A gredzena spožuma novērojumi. Pēdējo gadu infrasarkanās spektroskopijas un radio novērojumu rezultāti deva iespēju izpētīt gredzena ķīmisko sastāvu un noteikt to ķermeņu izmērus, kas veido gredzenu. Tie acīmredzot ir apaļi veidojumi ar diametru, mazāku par 10 cm, un sastāv galvenokārt no ūdens ledus. Tomēr paši pēdējie gredzena spožuma novērojumi padarīja šo ainu sarežģītāku un vēl mazāk saprotamu. Pašlaik vēl nav teorijas, kas varētu izskaidrot Saturna A gredzena asimetriju, var pateikt vienīgi to, ka aina īstenībā ir daudz sarežģītāka, nekā uzskatīja vēl pavisam nesen. (Saīsināti pēc J.Francmaņa raksta 18.-19.lpp.) MERKURA KRĀTERIM – RAIŅA VĀRDS Šā gadu desmita vidū Merkurs kļuva par ceturto – pēc Zemes, Mēness un Marsa – Saules sistēmas lielo ķermeni, kura virsmu izdevies iepazīt līdz visai sīkām detaļām: trijos planētas pārlidojumos (29.III un 21.IX 1974., 16.III 1975.) amerikāņu kosmiskais aparāts «Mariner-10» uzņēma pilnībā vienu Merkura puslodi ar izšķiršanas spēju ap 1 km un atsevišķus nelielus rajonus – ar aptuveni desmitkārt augstāku. Veidojot pēc iegūtajiem attēliem pirmo īsti ticamo Merkura karti, nācās risināt arī jautājumu, kā nosaukt jaunos veidojumus – pirmā kārtā daudzos krāterus. Starptautiskā Astronomu savienība nolēma, ka Merkura krāteri jānosauc pasaulslavenu rakstnieku, dzejnieku, komponistu, gleznotāju, tēlnieku, arhitektu vārdos. Saskaņā ar padomju astronomu priekšlikumu kāds Merkura krāteris ar diametru 85 km nosaukts izcilā latviešu dzejnieka Raiņa vārdā; tā koordinātes - 5ºN, 96ºW. (Saīsināti pēc E.Mūkina raksta 23.-24.lpp.) ZVAIGŽŅOTĀ DEBESS 1977. GADA VASARĀ Lodveida zvaigžņu kopa M 13 Herkulesa zvaigznājā saista uzmanību arī ar to, ka 16.nov.1974. tās virzienā tika noraidīts 1679 zīmes garš vēstījums civilizācijām, kas, iespējams, apdzīvo kādu no kopas planētu sistēmām. Vēstījums sākas ar skaitļu rindu no 1 līdz 10 divnieku sistēmā un ķīmisko elementu ūdeņraža, oglekļa, slāpekļa, skābekļa un fosfora atomskaitļiem. Nākamajās rindās dots ģenētisko informāciju saturošās DNS molekulas sastāvs un dubultspirāles shēma, kā arī cilvēka shematisks attēls, Saules sistēma ar Sauli un deviņām lielajām planētām un izvirzītu Zemi no planētu rindas. Pārraidīšanai tika izmantots lielais Aresibo (Puertoriko) radioteleskops, kura diametrs ir 300 m. Vēstījums tiks automātiski atkārtots katru reizi, kad radioteleskops nebūs aizņemts ar kārtējo novērošanas programmu. Drīzu atbildi uz šo vēstuli gaidīt nevaram: tā sasniegs adresātu pēc 24 000 gadu. Mūsu mērķis ir tikai paziņot citām civilizācijām (ja tādas ir) par savu esamību. Aresibo eksperiments ir pirmais aktīvais mēģinājums ārpuszemes sakaru meklējumos. (Saīsināti pēc Ā.Alksnes raksta 59.-63.lpp.)