Pirms 40 gadiem «Zvaigžņotajā debesī»

No «ZvD» 230. numura INTERESANTS INFRASARKANAIS OBJEKTS: OGLEKļA ZVAIGZNE CIT6 jeb RW LMi Starp Kalifornijas Tehnoloģijas institūta (CIT) pētnieku 60.gadu vidū 2.2 µ viļņu garuma diapazonā ievērotiem spožiem starojuma avotiem CIT6 Mazās Lauvas (LMi) zvaigznājā redzamajā gaismā samērā vāja 13.lieluma zvaigznīte izrādījās agrāk nav pētīta, tāpēc nebija atrodama nevienā zvaigžņu katalogā. CIT6 spektrs tuvajā infrasarkanajā daļā izrādījās līdzīgs oglekļa (C) zvaigznes V CrB spektram. Līdz ar to CIT6 nokļuva Baldones astrofiziķu pētāmo zvaigžņu sarakstā un to 1970.gada pavasarī sāka fotografēt ar Riekstukalna Šmita teleskopu. Novērojumos konstatētās spožuma fluktuācijas bija tik intensīvas, ka grūti saskatāmas kļūst garperioda izmaiņas. Pirmās mūsu novērojumu sezonas liecināja par mainīgumu ar ciklu ~570 dienas. Tomēr šis cikls nav stabils, jo starp pēdējiem spožuma maksimumiem intervāls ir ap 100 dienu garāks par šo vidējo periodu. Bez neparastām starojuma intensitātes fluktuācijām CIT6 (maiņzvaigžņu katalogā kā RW LMi) piemīt vēl viena īpatnība: enerģijas sadalījums zilajā spektra daļā neatbilst tā spektram infrasarkanajā. Viens skaidrojums varētu būt tāds, ka šai zvaigznei ir pavadonis, kas nav tik sarkans kā galvenā zvaigzne. Nav izslēgts, ka CIT6 enerģijas sadalījums spektrā ir vienas pašas zvaigznes īpatnības sekas. Tomēr pašlaik ticamāka šķiet hipotēze, ka te darīšana ar dubultzvaigzni, domājams, fizikālu.     

(Saīsināti pēc A.Alkšņa raksta 1.-3.lpp.)

POPULĀRI par P.BOLA KVAZIPERIODISKĀM FUNKCIJĀM Pīrss Bols ieveda matemātiķu praksē kvaziperiodicitātes jēdzienu un parādīja, kā un kad šis jēdziens lietojams. Viņa atklātās funkcijas izrādījās īpaši svarīgas debess mehānikas teorētiskos jautājumos, jo debess ķermeņu kustību ciklos pastāv irracionālas attieksmes, kas noved pie kvaziperiodiskām periodicitātēm, piemēram, mūsu kalendārā gada garums (365+365+365+366=1461 d. četros gados) principā ir kvaziperiodisks lielums.

(Saīsināti pēc I.Rabinoviča raksta 8.-10.lpp.)

GAISMAS ĀTRUMA 300 GADI Jau sen domātāju prātus nodarbināja jautājums: kā izplatās gaisma? Lukrēcijs (1.gs. p.m.ē.) domāja, ka gaisma izplatās ar galīgu ātrumu. Turpretī Dekarts un viņa sekotāji vēl 17.gs. apgalvoja, ka gaisma izplatās acumirklī, t.i., ar bezgalīgi lielu ātrumu. Šīs diskusijas izbeidzās, kad gaismas ātrumu izdevās noteikt. Dāņu astronoms Ole Kristiansens Rēmers (1644-1710) bija pirmais, kas izmērīja gaismas ātrumu (c≈214000 km/s; kopš 1958.gada uzskata, ka vakuumā visprecīzākā gaismas ātruma vērtība ir c=299792.5±0.4 km/s). Šis atklājums bija nozīmīgs fizikas un kosmoloģijas tālākajā attīstībā: c noteikšana ievadīja jaunu ēru zinātnes vēsturē. 19.gs. beigās Hercs atklāja, ka elektromagnētiskie viļņi izplatās vakuumā ar tieši tādu pašu ātrumu. No tā secināja, ka gaisma arī ir elektromagnētiskie viļņi, un šis fizikālais lielums kļuva par saiti, kas savienoja optiku ar elektrodinamiku. Maikelsons un Morlejs konstatēja, ka c ir universāla konstante, kuras lielums nav atkarīgs no koordinātu sistēmas, kādā tā mērīta. Šis fakts nebija saprotams no klasiskās fizikas viedokļa un ierosināja Einšteinam domu revidēt parastos uzskatus par laiku un telpu. Tā radās jauna fizikas nozare – relativitātes teorija. Bet šīs teorijas vienādojumos atklājas vēl viena neparasta c īpašība: tas ir vislielākais ātrums, ar kādu var izplatīties signāli jeb ar kādu enerģija var pārvietoties telpā. Gaismas ātrums figurē vienādojumos, kas saista telpas un laika koordinātes. Šī konstante nosaka arī sakaru starp ķermeņa masu m un tai atbilstošo enerģiju E: E=mc².

(Saīsināti pēc M.Zepes raksta 44.-46.lpp.)