Astromaģija, kuru dēvē par astroloģiju

No «ZvD» 230. numura  IEROSINA LASĪTĀJS  Arturs Balklavs-Grīnhofs (1. turpinājums, sākums ZvD 2015, Vasara, 67.-70.  lpp.) Ko var teikt par šo astroloģijas skaidrojumu? No zinātnē obligātās prasības pēc maksimālas precizitātes viedokļa diskusiju un iebildumus varētu izraisīt apgalvojums, ka mācība par debess parādību saistību ar notikumiem uz Zemes ir maldīga, jo debess parādību un Zemes notikumu saistība ir tik plašs un vēl pilnībā neizpētīts problēmu loks, ka tik kategoriska apzīmējuma kā “maldīga mācība” lietošana bez izvērstāka iztirzājuma nav korekta. Vēl jo vairāk, ja ņem vērā to, ka determinisms – viens no zinātniskās domāšanas pamatelementiem – atzīst un pamato parādību savstarpējo saistību un nosacītību. Piemēram minama labi zināma un viena no aktuālām un intensīvi risinātām zinātnisko pētījumu problēmām – Saules-Zemes sakari, kas izzina Saules aktivitātes parādību ietekmi uz dzīvības un citu procesu norisēm uz Zemes (skat., piemēram, Balklavs, 1975/76) un kuru izpētē ir gūti vērā ņemami, t.i., šādas ietekmes esamību apstiprinoši rezultāti. Tādēļ, ja definīcijas konstrukcijā “maldīga mācība par debess parādību” vietā būtu lietots, piemēram, “no zinātnes metodoloģijas viedokļa līdz šim neapstiprināta mācība par debess spīdekļu stāvokļu” un tālāk kā tekstā, tad visam varētu piekrist, jo būtu ievērota tieši zinātnei raksturīgā spriedumu un formulējumu precizitāte. 1927.-1928. gadā izdotajā “Latviešu konversācijas vārdnīcā” (Rīgā, A.Gulbja apgāds) astroloģija ir definēta kā mācība, kas cenšas noteikt atsevišķu cilvēku vai veselu tautu likteni pēc debess spīdekļiem. Tā kā nav dots šīs mācības vērtējums, šādu definīciju var uzskatīt par visnotaļ korektu. Bet ko par sevi saka, kā sevi vērtē paši astrologi? No šī viedokļa interesanti ir ielūkoties vēl senāk izdotajā A.Trojanovska “Astroloģijas vārdnīcā”. Tur teikts: “Astroloģija – okulto zinātņu nozare, kas nodarbojas ar debess ķermeņu fizisko, fizioloģisko un psiholoģisko izpēti, uzskatot tos par saprātīgām būtnēm. Tā māca, ka katrai planētai atkarībā no attiecībām ar citām planētām un tās atrašanās vietas zodiakā piemīt dažādas īpašības, tādējādi planētu emanācija (izstarojums) nekad nav vienāda. Tā kā ikvienā momentā kādas konkrētas planētas, kas atrodas vislabvēlīgākajā stāvoklī, iespaids ir dominējošs, tad, cilvēkam piedzimstot, viņš tāpat kā citas būtnes saņem un uz visu mūžu saglabā šo iespaidu jeb “zīmi” uz savu ķermeni, seju, rokām. To pēta patstāvīgas zinātnes – fiziognomika un hiromantija. Šīs “zīmes” parāda to labvēlīgo un naidīgo planētas ietekmes daudzumu, kas saistīts ar ikvienu būtni un izpaužas tās īpašībās un liktenī. Šīs īpašības ir alķīmijas, maģijas, psihurģijas pētniecības priekšmets, bet likteni nosaka astroloģija”^*). Redzam, ka no formālās loģikas viedokļa šī astroloģijas definīcija ir precīzāka par pirmajā iepriekš minētajā enciklopēdijā doto, neraugoties uz šī brīža pasaules uztveres un izpratnes kontekstā visai, teiksim, dīvaini skanošo aksiomu “debess ķermeņi – saprātīgas būtnes”. Pirmkārt, šī definīcija ir nozīmīga ar to, ka to ir devuši paši astrologi un atspoguļo viņu skatījumu uz jautājuma būtību un, otrkārt, te ir nepārprotami pateikts, ka astroloģija ir viens no okulto, proti, apslēpto, pārdabisko, ar viņpasauli saistīto parādību un procesu izpētes virzieniem. Tas ļauj ienest nepieciešamo skaidrību attiecībā uz izziņas procesu, uz tā metodoloģiju, sadalot to tādējādi, ka šis izziņas process balstās vai nu uz tradicionālo zinātni, vai okulto zinātni. Šāda nostādne no tradicionālās zinātnes viedokļa ir principā pieņemamāka, ja, protams, netiek izvērstas diskusijas par to, vai tā sauktās okultās zinātnes vispār var saukt par zinātnēm, jo jāievēro tas, ka šajā gadījumā, t.i., attiecībā uz pārdabiskās pasaules parādību izpēti, par zinātni var runāt tikai nosacīti, atceroties, ka zinātnes jēdziens ir radies kā vienojošs dabisko parādību un procesu izzināšanas metožu un rezultātu apzīmējums, un kurā obligāti, kā jau iepriekš uzsvērts, jābalstās uz trim vaļiem – novērojumu, eksperimentu un loģisku analīzi. Ja attiecībā uz novērojumu un loģisko analīzi var uzskatīt, ka arī okultajās zinātnēs, tostarp arī astroloģijā ir iespējams nodrošināt no zinātniskās metodoloģijas viedokļa nepieciešamo prasību ievērošanu, tad eksperiments, kam pēc tradicionālās zinātnes kritērijiem ir noteikts, ka tiem ir jābūt atkārtojamiem un pieejamiem visiem, kuriem vien ir tā vai cita eksperimenta veikšanai vajadzīgā kvalifikācija un instrumentālais vai tehniskais aprīkojums, lai tos veiktu, ir tas klupšanas akmens, kas ļauj vismaz apšaubīt, lai neteiktu – noraidīt, okultās pasaules pētnieku pretenzijas uz viņu pētījumu zinātniskumu, jo parasti visus šos pētījumus labākā gadījumā var vērtēt tikai kā atsevišķu parādību novērojumus, ko izdarījusi atsevišķa persona vai lielāka vai mazāka cilvēku grupa un kurus neizdodas atkārtoti reproducēt kompetentas komisijas klātbūtne. Ievērojot to, tātad var teikt, ka tradicionālās zinātnes to pašreizējā vispārpieņemtajā izpratnē ir vērstas uz apkārtējās realitātes izzināšanu tās dabiskajā, visiem uztveramā un pieejamā izpausmē, bet tā sauktās okultās zinātnes labākajā gadījumā mēģina nodarboties ar šīs realitātes apslēpto, pārdabisko izpausmju vai pat kvalitatīvi atšķirīgas realitātes – viņpasaules vai garu pasaules – ne visiem pieejamo jeb uztveramo izpausmju izziņu, kā arī ar šo dabisko un pārdabisko parādību savstarpējās saistības noskaidrošanu. Taču jautājumu par šīs apslēptās, pārdabiskās realitātes jeb pasaules pastāvēšanu, kuru varam uzskatīt par tradicionālo un okulto zinātņu saskares punktu, t.i., jautājumu par šīs pārdabiskās realitātes pastāvēšanas objektivitāti vai subjektivitāti un līdz ar to arī jautājumu par dabiskā vai pārdabiskā savstarpējo saistību, lielā mērā var uzskatīt par atklātu, jo zinātnieku aprindās domas par šiem jautājumiem dalās. Viena daļa – konsekventi materiālisti – vispār kategoriski noraida ārpus- jeb pārmateriālas pasaules pastāvēšanu. Taču lielākā daļa, to vidū arī šī apcerējuma autors, tomēr aizstāv domu, ka pastāv divas kvalitatīvi atšķirīgas pasaules – garīgā un materiālā un ka gandrīz visas pagaidām par pārdabiskām uzskatītās parādības varētu tikt (tiks) izpētītas un izskaidrotas no tradicionālās zinātnes pozīcijām, ja vien tās kļūtu (kļūs) šādiem pētījumiem pieejamas. Tādējādi iespējams nonākt arī pie secinājuma, ka robeža starp dabisko un pārdabisko ir visai nosacīta un ar laiku mainīga vai pat ka nekā pārdabiska faktiski nav. Ir tikai jau zināmais, izzinātais, izprastais un vēl nezināmais, neizzinātais, neizprastais. Ir tikai viena mūs aptveroša un ietekmējoša realitāte – pasaule – , kuru nosacīti var sadalīt materiālajā un garīgajā ar vairāk vai mazāk pieejamām gan dabiskā, gan pagaidām pārdabiskā izpausmēm. Cilvēks vienlaicīgi apdzīvo abas šīs pasaules, kas arvien vairāk tiek izzinātas un izprastas, un šo izziņas procesu nosaka tikai cilvēka dabiskās spējas, kurām robežas, lai arī teorētiski iezīmējamas, praktiski vēl ne tuvu nav sasniegtas. No šī viedokļa var teikt arī tā, ka pašreizējā civilizācijas attīstības etapā tradicionālās zinātnes primārais uzdevums ir apmierināt tās visakūtākās vajadzības (pārtika, enerģija, veselības aizsardzība u.c.), kas saistītas ar civilizācijas eksistenci šajā galvenokārt ar materiālo pasauli pārstāvētajā realitātē, paturot prātā, ka laika gaitā, kad šīs visakūtākās vajadzības būs pilnīgi nodrošinātas, apkārtējās realitātes izziņā akcenti var mainīties. Jāņem vērā arī tāds aspekts, ka arī materiālo pasauli ne visi var uztvert tādā iespaidu vai informācijas pilnībā, kādā to mums vai vismaz lielākam vairumam no mums parasti sniedz labi pazīstamie pieci maņu orgāni, ja vien kāda no šīm maņām cilvēkam nav bojāta vai kopš dzimšanas vispār nepiemīt. Šajā sakarībā mēs nevaram kategoriski noliegt un kā loģiska iespējamība mums ir jāpieļauj doma, ka daži cilvēki var būt apveltīti vai viņiem ir izdevies izkopt un attīstīt vēl kaut kādu maņu jeb spēju uztvert tādas apkārtējās realitātes izpausmes, kas pārējiem, normāliem jeb vidusmēra cilvēkiem nav pieejamas. Pie tiem varētu tikt pieskaitīti arī gaišreģi un pareģi, ja vien tie, protams, ir īsti, bet ne šarlatāni. Šie tā sauktie ekstrasensi tad arī varētu būt vieni no tiem, kas nodarbotos ar šo nosacīti par pārdabiskām, bet precīzāk par neparastām parādībām nosaukto realitātes izpausmju apzināšanu un izpēti. Taču, to darot, noteikti būtu jāievēro viens ļoti stingrs noteikums – šādiem pētījumiem un eksperimentiem būtu jānotiek profesionāli pārdomātā un izplānotā kontrolē, lai iespējamie rezultāti, kurus mēs nevaram pilnīgi droši prognozēt, nevarētu tikt izmantoti pret cilvēkiem, kā tas ir noticis ar daudziem tradicionālās zinātnes sasniegumiem, ar ķīli (cirvi) sākot un atombumbu beidzot. Kā vienu no seno astrologu veikumiem var atzīmēt to, ka, izdarot debess ķermeņu kustības novērojumus un cenšoties sasaistīt tos ar notikumiem uz Zemes, ar cilvēku raksturiem un likteņiem, viņi ir mēģinājuši izdarīt zināmā mērā, kā mēs tagad teiktu, šo saistību statistisko analīzi, kuru rezultātā ir izveidotas cilvēka raksturu tipu klasifikācijas un apraksti. Dažādām astroloģiskām sistēmām (haldejiešu jeb babiloniešu, ķīniešu, indiešu u.c.) jeb skolām tie ir atšķirīgi, bet ir arī sakritības un, kā skaidro paši astrologi, tās papildina cita citu. Taču, kā astrologi uzsver, runa esot par raksturu dominantēm, bet ne par nolemtību. Šīs dominantes varot veicināt vai kavēt to vai citu liktenīgu lēmumu un iznākumu, bet nekas neesot fatāls, nenovēršams. Tātad astrologi savos izteikumos, spriedumos, pareģojumos, prognozēs, resp., horoskopos ir visai nenoteikti izplūduši, nekonkrēti, pieļaujot dažādas interpretācijas. Var teikt arī – glumi, lai būtu spējīgi atvairīt iespējamos pārmetumus par to vai citu savu izteikumu vēlāku neatbilstību reāli notikušajam un akcentēt tos, ja kaut kāda sakritība tomēr var tikt atzīta. Pat pavisam nedaudz pieskaroties astroloģijas vēsturei, nevar nepieminēt sengrieķu zinātnieku Klaudiju Ptolemaju, kas sarakstījis ne tikai sava laika pilnīgāko astronomisko zināšanu enciklopēdiju 13 grāmatās (Thurston, 1994) – “Almagest” (mūsdienu tulkojumā gandrīz 500 lpp.), bet arī vienu no pirmajām astroloģijas mācību grāmatām “Tetrabiblos” (Četrgrāmata), kas ilgu laiku bija galvenais zināšanu avots šajā jomā. Ptolemajs pirmais ir mēģinājis astroloģiju nostādīt uz zinātniskiem pamatiem, izmantojot tādus reālus faktus, kas saistīti gan ar Saules ietekmi uz laika apstākļiem, augiem un cilvēkiem^**), gan arī ar Mēness ietekmi uz paisumu un bēgumu un laika apstākļiem. Ar astroloģiju nodarbojušies tādi pasaulslaveni zinātnieki kā Galilejs, Keplers, Kampanella u.c. Kā jūdu, tā kristīgā ticība, kas radusies uz jūdu ticības bāzes un ir visas eiropeiskās kultūras pamats, visos laikos pret astroloģiju ir izturējusies noraidoši, gan balstoties uz astroloģisko atziņu neatbilstību dabiskajai vai loģiskajai lietu kārtībai, gan uzskatot, ka cilvēka likteņa būtība ir tikai Dieva ziņā un līdz ar to ir nosodāmi pat mēģinājumi kaut ko izzināt iepriekš, kaut ko uzzināt no Dieva nodomiem, no Viņa plāna. Kristīgā ticība astrologu darbību un to izmantotājus pasludina par grēku, bet pēc Vecās Derības kanoniem astrologus tāpat kā burvjus varēja nomētāt ar akmeņiem. Runājot par astroloģiju, nevar nepieminēt tādu leģendāru un noslēpumainu personību kā franču pareģi jeb gaišreģi Nostradamu. Viņa pareģojumi par notikumiem tajā laikā, kurā viņš dzīvoja, kā vēsta liecības, ir bijuši apbrīnojami precīzi, bet pareģojumi par tālāko nākotni šī iemesla dēļ saista daudzu interesentu uzmanību un tiek analizēti un pētīti vēl mūsdienās, jo daudziem cilvēkiem tieksme uzzināt kaut ko par savu turpmāko likteni ir ļoti izteikta un attīstīta. Taču Nostradams nav astrologs tradicionālajā šī jēdziena izpratnē, kuri kāda notikuma iestāšanos saista ar zvaigžņu stāvokli kā šī notikuma cēloni. Viņš drīzāk paredzēja notikumus un reizēm prata sasaistīt tos ar zvaigžņu stāvokli attiecīgajā momentā, t.i., izmantoja šo zvaigžņu stāvokli kā kosmisku pulksteni, par ko nedaudz būs runa turpmāk.  Laika gaitā, kā arī tradicionālās zinātnes iespaidā, astroloģija ir mainījusi daudzas savas pamatnostādnes. Šodien  astrologi diez vai piekritīs “Astroloģijas vārdnīcas” definīcijai. Mūsdienu astroloģija, ievērojot milzīgo autoritāti, kādu sabiedrības apziņā ir ieguvusi modernā zinātne, cenšas balstīties uz tās atziņu par Visumu kā vienotu veselumu, kurā katra daļa nenoliedzami atrodas noteiktā mijiedarbībā un līdz ar to atkarībā no pārējām. Un no šīs atziņas tad arī astrologi izdara secinājumus par planētu stāvokļa iespējamo ietekmi uz cilvēka raksturu, tieksmēm un varbūtējo likteni. Diemžēl, mūsdienu astroloģija, kas, izmantojot cilvēku nezināšanu un lētticību, ir vērtusies par visai ienesīgu un gandrīz ar risku nesaistītu vai mazsaistītu biznesa jomu, ir kļuvusi arī ļoti, kā jau atzīmēts, elastīga, lai neteiktu slidena. Tā ir mazāk strikta un kategoriska savos spriedumos un pareģojumos. Un grūti spriest, vai šajā ziņā vainojams vienotas metodikas trūkums, jo katra astroloģijas skola vai novirziens balstās uz savu metodiku, kas dod arī nesakrītošus, bet, kā astrologi, to apejot, skaidro – papildinošus rezultātus, vai vainīga ir šo metodiku nepilnība vai šīs metodikas (metodiku) neapgūšana pietiekami augstā profesionālā līmenī, kas nodrošinātu nepieciešamo precizitāti, vai vispār astroloģijas principiālā neatbilstība īstenības atspoguļošanā un līdz ar to šīs īstenības prognozēšanā, vai arī izcilu, Nostradamam līdzīgu sava amata jeb mākslas pratēju trūkums utt. Pašlaik astroloģijā dominē vairāk stiepjami un mazāku atbildību uzliekoši formulējumi, kā, piemēram, zvaigznes nosliec, bet nenosaka, t.i., debess ķermeņu stāvokļu kopums rada priekšnoteikumus noteiktām, iepriekš prognozējamām norisēm, bet šo norišu vai notikumu realizēšanās nav fatāla, nav nenovēršama. Tā, zinātniski izsakoties, ir varbūtīga. Pēc mūsdienu astroloģijas koncepcijām “laimīgās” un “nelaimīgās” zvaigznes ietekme uz konkrēto cilvēku ļoti lielā mērā ir atkarīga no cilvēka patības, viņa Es apziņas. Jo mazāk cilvēks spējīgs uz pašapzināšanos, pašvadību un pašregulāciju, jo vairāk viņš ir pakļauts dažādu ārējo iedarbību un stihiju ietekmei. Turpretī cilvēks, kas spēj sevi veidot un vadīt, savas īpašības un ārējos apstākļus pat tad, ja šīs īpašības nav nekādas izcilās un apstākļi ir nelabvēlīgi, ļoti bieži var izmantot savā labā. It sevišķi jau tad, kad iekšējais stāvoklis un ārējie apstākļi ir prognozējami jeb paredzami ar noteiktu varbūtību. Tā, piemēram, zem Marsa zīmes dzimušie, kuriem esot raksturīga nosliece uz agresivitāti un neatlaidību, var kļūt ne tikai par profesionāliem karavīriem vai noziedzniekiem, bet, ieguldot savu eksplozīvo enerģiju jaunradē, var izveidoties arī par ievērojamiem māksliniekiem, zinātniekiem, politiķiem u. tml. Vārdu sakot – mūsdienu astroloģija ir gandrīz neierobežotu un nekādu atbildību neizsaucošu spekulāciju sfēra. Nav grūti saskatīt, ka gandrīz visam augstāk teiktajam par cilvēku un to raksturu nozīmi viņu likteņos var piekrist arī no tradicionālās zinātnes, sevišķi psiholoģijas viedokļa, izņemot tēzei par notikumu, parādību, norišu utt. realizēšanās varbūtību objektīvo prognozējamību, izmantojot debess spīdekļu stāvokli vai pat šo realizēšanās varbūtību atkarību (nosacītību) no debess spīdekļu stāvokļiem. Tam no tradicionālo zinātņu redzējuma nav neapgāžamu, lai neteiktu – nav nekādu apstiprinājumu, ja vien diskusijās neiekļaujam jautājumu par periodiskiem procesiem, kuriem pieskarsimies nedaudz vēlāk. Vispār jāuzsver, ka mūsdienu astroloģija sevis un lietoto metodoloģiju zinātniskošanai vai uzspodrināšanai bez astronomijas un psiholoģijas, kā jau atzīmēts, izmanto arī vairāku citu tradicionālo zinātņu nozaru atziņas. Te var minēt gan ģenētiku, proti, astrologi atzīst rakstura īpašību ģenētisko nosacītību un apkārtējās vides ietekmi uz iedzimti noteikto rakstura iezīmju realizēšanos, gan tādu samērā jaunu un interesantu disciplīnu kā bioritmoloģiju, kas pēta debess ķermeņu, galvenokārt Saules sistēmas planētu un Mēness periodiskās kustības jeb astronomiskās rezonanses izraisīto ietekmi uz dzīvības procesu norisi. Zināmas paralēles var saskatīt arī ar tādu tīri astronomisku un no mūsdienu zinātnes viedokļa neviennozīmīgi vērtējamu problēmu kā planētu kustības ietekmi uz Saules aktivitāti, jo viena pētnieku daļa pret šo problēmu izturas pilnīgi noraidoši, otra – skeptiski, bet vēl kāda cita ar saviem pētījumiem cenšas argumentēti pamatot šādas ietekmes pastāvēšanu un izpausmi Saules aktivitātes parādībās. Arī aplūkojot šo problēmu, uzsvērti tiek ritmi un ar tiem saistītā rezonanses parādība. Nospiedošs vairākums astrologu pat mūsdienās nodarbojas tikai ar horoskopu sastādīšanu pēc gadsimtu vecajiem kanoniem, kas tagadējā lielākoties pragmatiski noskaņotajā sabiedrībā spēj izraisīt vienīgi iecietīgu smaidu. Lai celtu sava aroda prestižu, notiek centieni izmantot pētījumus par cilvēka dzimšanas un miršanas laiku saistībā ar diennakts ritmu, par pašnāvības mēģinājumu un psihisko krīžu iespējamo atkarību no Mēness izraisītā paisuma un bēguma viļņiem, par debess ķermeņu gravitācijas intensitātes maiņas iespējamo ietekmi atkarībā no šo ķermeņu un Zemes savstarpējā stāvokļa, orbitējot ap Sauli, u.c. Ir mēģinājumi noskaidrot, vai cilvēka organismā bez jau zināmā bioloģiskā pulksteņa, ko sinhronizē Saule, nedarbojas vēl kāds cits, piemēram, Mēness sinhronizēts pulkstenis utt. No tradicionālās zinātnes viedokļa šādi centieni ir vērtējami kā pilnīgi normāla zinātniskās pētniecības tematika un tās rezultātu izmantošana, kas liecina, ka arī mūsdienās, tāpat kā Ptolemaja laikos, notiek mēģinājumi padarīt astroloģiju par zinātni tās tradicionālajā izpratnē un apliecina tradicionālās zinātnes neapšaubāmi lielos sasniegumus un autoritāti mums pieejamās realitātes izziņā un apzināšanā. Bet, kā jau minēts, šādi centieni ir epizodiski un nenosaka mūsdienu astroloģijas būtību un seju. Kā tad galu galā mūsdienās vērtēt astroloģiju un tās zinātniskumu? Kā jau no iepriekšējā seko, aina ir visai raiba, bet tomēr nav neviennozīmīga. Var atzīt, ka astroloģijā tāpat kā jebkurā cilvēka garīgās darbības sfērā savijas fakti ar artefaktiem, patiesais ar izdomu, vēlamais ar esošo utt., t.i., objektīvais ar subjektīvo, kuru atdalīt reizēm nemaz nav tik vienkārši. Bieži vien nepieciešami visai sarežģīti pētījumi vai liela laika distance. Mēģinot objektīvi noteikt attieksmi pret astroloģiju, pirmkārt, atzinīgi var vērtēt seno astronomu, kas bija arī astrologi, un otrādi, teiksim, astronomu-astrologu veikumu astronomijā un cilvēka raksturu tipu klasifikācijā. Otrkārt, nopietnu uzmanību pelna astronomu-astrologu savāktais bagātīgais faktu materiāls un pieredze par saistību starp Kosmosu un Zemi un Kosmosu un cilvēku. Tas īpaši attiecināms uz astronomu-astrologu noteiktajām sakritībām, kuru pamatā ir dažādu kosmisko parādību ritmiskums jeb cikliskums. Nav izslēgts, ka to zinātniska izpēte var apliecināt dažu patiešām objektīvu korelatīva vai pat cēloniska rakstura likumsakarību pastāvēšanu. Taču runa ir un var būt tikai par zinātnisku izpēti, kas izslēdz ezoteriskā ceļā iegūtas informācijas nekritisku, nepārbaudītu pieņemšanu, kas izslēdz uz ticējumiem un māņiem balstītas spekulācijas, kuras tiek pasniegtas vairāk vai mazāk greznā un atraktīvā pseidozinātniskā iesaiņojumā utt., t.i., kas izslēdz visu to, kas tieši ir raksturīgs astroloģijai un jebkurai citai maģijai, jo maģijā, kā zināms, izpaužas cilvēka neremdināmā pašapliecināšanās vēlme, viņa milzīgais egoisms, faktiski, viņa tieksme pēc varas. Šīs tieksmes urdīts, viņš arvien vairāk piesaistās materiālajai pasaulei un, cenšoties to pakļaut, nonāk elkdievībā, ticot, ka ar dažādiem rituāliem un maģiskām izdarībām ir iespējams iegūt varu pār materiālo pasauli un līdzcilvēkiem. Galvenā vērība it visā ir jāpievērš īstenības adekvātai izpratnei un realitātei atbilstoša pasaules uzskata izveidošanai, stāvot uz stingras un stabilas objektīvos pētījumos, t.i., pārbaudītas zinātniskas metodoloģijas lietošanā iegūto rezultātu un atziņu bāzes. Tikai tā var novērst maldos vedošo māņticību, pasargāt no muļķīgas rīcības un palīdzēt orientēties brīžam visai sarežģītās un pat šķietami pārdabiskās realitātes izpausmēs. Šajā ziņā principā nebūtu noraidāma arī izziņa par tā saukto viņpasauli, ja vien to izdodas veikt, balstoties uz zinātnisku metodoloģiju, un iegūt objektīvus rezultātus. Ja šie rezultāti var kalpot cilvēku kaut kādu vajadzību apmierināšanai, kā tas ir ar lielāko daļu zinātnisko pētījumu rezultātu, tad tie ir pieņemami un apsveicami. Bet, ja tie var vērsties vai tikt pavērsti pret cilvēkiem, tad ir jārada pietiekami efektīva kontroles un aizsardzības sistēma, kas ļautu padarīt neiespējamu šādu rezultātu izmantošanu pret cilvēkiem, pret sabiedrību. Tas sakāms arī par eksperimentiem okulto zinātņu jomā, jo pēc literatūras datiem, par kuru ticamību diemžēl pilnīgas pārliecības nav, tiem attiecībā uz eksperimentētājiem varot būt ļoti negatīvas un pat bīstamas sekas. Taču principā cilvēkiem būtu jāzina viss – gan tas, kas var nākt par labu, gan tas, kas var kaitēt. Aizsardzības sistēmai būtu jābalstās galvenokārt uz augstiem morālas dabas un atbildības sajūtas kritērijiem, kādus dod, piemēram, kristīgā ticība, jo tikai ar tādu sistēmu var panākt maksimāli iespējamo drošību^***). Objektīvi vērtējot astroloģiju, no tradicionālās zinātnes viedokļa svarīgi būtu papētīt arī tās doto horoskopu psiholoģisko lomu, t.i., labvēlīgo un nelabvēlīgo paredzējumu stimulējošo, mobilizējošo vai gluži pretējo ietekmi uz dažādiem cilvēku psiholoģiskajiem tipiem un viņu iespējamām reakcijām. Pirms tas nav izdarīts, grūti dot pamatotu novērtējumu tam, vai horoskopu sastādīšanu un to lasīšanu var uzskatīt tikai par interesantu un nevainīgu nodarbošanos un spēli, vai arī tas, t.i., šo paredzējumu zināšana un noskaņas, ko tie izraisa, līdzīgi narkotikām var radīt arī pavisam nelabvēlīgas sekas. Rezumējot vismaz šobrīd nonākam pie secinājuma: lai gan mūsdienu astroloģija sava tēla uzspodrināšanai cenšas iekļaut savā arsenālā kā mūsdienu astronomijas, tā arī psiholoģijas pētījumu rezultātus un parazitē uz šo zinātņu nozaru sasniegumiem, noteiktam zvaigžņu un planētu stāvoklim, kam astrologi piešķir to vai citu, bet arī tikai varbūtīgu nozīmi, nav praktiski nekādas nozīmes, jo reāli var notikt viss kas. Un kā iepriekš teiktā sekas loģisks jautājums – priekš kam tad tāda prognoze, kuras  realizēšanās varbūtība ir ½ : ½, vispār ir vajadzīga, resp., kāda ir tās vērtība, ja var notikt (vai nenotikt!) viss kas. Domājams, ka atbildei ļoti labi var noderēt arī kāda sena paruna, kas vēsta, ka zvaigznes pārvalda tikai muļķus, turpretī gudrie, zinošie savas zvaigznes, savu likteni pārvalda paši. Paskaidrojumi un papildinājumi ^*)  Interesanti atzīmēt, ka šī nostādne par “saprātīgām būtnēm” zināmā mērā sasaucas arī ar mūsdienu filozofijā diskutēto koncepciju, ka dzīvība un tātad saprāts ir neatņemama visas Visuma matērijas un tās veidojumu īpašība. ^**) Izmantojot desmit gadu laikā piecos Austrijas federālās armijas iesaukšanas punktos izdarītos auguma garuma mērījumus, kas aptvēra 507125 astoņpadsmit gadus vecus jauniesaucamos vīriešus, un izdarot šo mērījumu datu statistisko analīzi, ir izdevies parādīt, ka cilvēka auguma garumam ir izteikti sezonālu izmaiņu raksturs – pavasarī (martā-aprīlī) pasaulē nākušajiem vīriešiem auguma garums ir par apmēram 6 mm lielāks nekā rudenī dzimušajiem. Izvērstāk par šo pētījumu var lasīt Balklavs, 2000. ^***) Papildus par šiem jautājumiem var lasīt, piemēram, Meņs, 2000, kā arī Balklavs, 1998, 2000/2001, 2001. Avoti

• Balklavs A. Saule un meteoroloģiskie apstākļi. – "Zvaigžņotā debess", 1975./76. gada ziema, nr. 69, 13.-14. lpp.
• Balklavs A. S. Hokings par Visumu un Dievu. – "Zvaigžņotā Debess", 1998. gada vasara, nr. 160, 63.-68. lpp.
• Balklavs A. Cilvēka augums Saules ritmā. – “Zvaigžņotā Debess”, 2000. gada pavasaris, nr. 167, 87.-89. lpp. https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/1858
• Balklavs A. Esamības būtība. – "Zvaigžņotā Debess", 2000./2001. gada ziema, nr. 170, 39.-43. lpp.
• Balklavs A. Pasaules radīšana – Bībele un zinātne. – "Zvaigžņotā Debess", 2001. gada pavasaris, nr. 171, 84.-88. lpp. https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/1436
• Meņs A. Reliģijas pirmsākumi. – Eksperimentāls mācību līdzeklis vispārizglītojošajām mācību iestādēm. Starptautiskais labdarības fonds, Rīga, 2000, 327 lpp.
• Thurston H. Early Astronomy. – Springer-Verlag New York, Inc., 1994, 268 p.

 (Turpmāk par to, ko astroloģija ir devusi un dod cilvēcei mūsdienās)