Pirms 40 gadiem «Zvaigžņotajā debesī»

No «ZvD» 228. numura Pirms 40 gadiem «Zvaigžņotajā debesī» PAR JAUNU ZVAIGŽŅU ATKLĀŠANU Rakstā būs runa tikai par zvaigžņu atklāšanu, - citu debess ķermeņu, piem., Saules sistēmas locekļu atklāšanu atstāsim neskartu. Tiklīdz pievēršamies jaunām zvaigznēm, tūdaļ jāpiebilst, ka vārdam jauns latviešu valodā ir divas nozīmes: jauns ir tāds, kas nupat ir atrasts, un ir arī tāds, kam neliels vecums. Pastāv iespēja atklāt jaunas zvaigznes šī vārda abās, atšķirīgās nozīmēs. Interesanti atzīmēt, ka viena un tā pati zvaigzne pakāpeniski var tikt atklāta, piem., kā jauna sevišķi auksta zvaigzne, kā jauna maiņzvaigzne un kā jauna dubultzvaigznes komponente. Bet pēc būtības patiesi jaunu zvaigzni atklāt ir ne tikai ļoti interesanti, bet arī sevišķi grūti. Atklāšana vienmēr sākas ar debess novērošanu un iegūto rezultātu apstrādi. Par jaunas zvaigznes atklāšanu jāpaziņo plašām astronomu aprindām, pirmkārt, lai arī citi astronomi var piedalīties jaunas zvaigznes izpētē, otrkārt, izziņošana nodrošina atklājēja prioritāti, dodot gandarījumu par ilgstošām un nogurdinošām darba stundām.  Kā jaunu zvaigžņu atklāšanas process notiek ZA Radioastrofizikas observatorijā (RO)? ZA RO astrofiziķi meklē un pēta jaunas oglekļa (C) zvaigznes – aukstas, sarkanas zvaigznes ar īpatnēju atmosfēras ķīmisko sastāvu. C zvaigžņu atmosfērās ir palielināts C daudzums (salīdzinājumā ar skābekli), kā rezultātā zemas temperatūras apstākļos veidojas molekulāri C savienojumi. C zvaigžņu spektros redzamas oglekļa savienojumu absorbcijas joslas, sevišķi spēcīgas C₂ un ciāna (CN) joslas. Pēc šīm joslām C zvaigžņu spektrus izdodas izdalīt pārējo zvaigžņu spektru starpā. Spektru iegūšanai noder RO Šmita teleskops ar teleskopa spoguļa priekšā novietoto prizmu, tad uzņēmumā zvaigžņu punktveida attēlu vietā redzams līdz vairākiem tūkstošiem sīku spektriņu. Oglekļa zvaigžņu spožuma maiņu pētījumi ZA RO uzsākti 1969.gadā. Pirmie 2-3 gadi pagāja, uzkrājot novērojumu materiālu. Pirmās ziņas par jaunatklātām C zvaigznēm publicētas 1972.gadā, bet līdz 1974.g. beigām jau bija publicēti vai iesniegti publicēšanai dati par 49 jaunām C zvaigznēm, un spektros bija saskatītas vēl ~100 jaunu oglekļa zvaigžņu.

(Saīsināti pēc Z.Alksnes raksta 1.-7.lpp.)

RADIOASTRONOMI SAŅEM NOBEĻA PRĒMIJU   Ar 1974.gada Nobeļa prēmiju fizikā par izcilu ieguldījumu astronomijas un sevišķi radioastronomijas attīstībā novērtēja divus angļu radioastronomus: Martinu Railu – par apertūras sintēzes metodes izstrādāšanu un Antoniju  Hjūišu – par jauna tipa kosmisku objektu – pulsāru atklāšanu. Apertūras sintēzes metode dod iespēju ar neliela izmēra antenām, tās pakāpeniski pārvietojot vienu attiecībā pret otru, iegūt kosmiskā radiostarojuma avota radiospožuma sadalījumu. Pirmo pulsāru A.Hjūišs atklāja 1967.gadā pilnīgi nejauši, ja vien par nejaušu var uzskatīt atklājumu, kas izdarīts, novērojot ar pilnīgi jaunu instrumentu – Kembridžas universitātes Mullardas radioastronomiskās observatorijas 2 ha lielo radioteleskopu, kas bija uzbūvēts īsā laikā – vienā gadā, lai pētītu kosmisko radiosignālu „mirgošanu”, ko raidīja tālas galaktikas 81,5 MHz frekvencē. Jāatzīmē, ka 1974.gada Nobeļa prēmija fizikā ir pirmā Nobeļa prēmija, kas faktiski piešķirta par darbiem astronomijā, jo līdz šim no piešķirtajām tikai divas – 1936.gadā V.F. Hesam (Austrija) – par kosmisko staru atklāšanu un 1967.gadā H.A. Bētem (ASV) – par ieguldījumu kodolreakciju teorijā un sevišķi par viņa atklājumiem attiecībā uz enerģijas producēšanu zvaigznēs – tikai ar zināmiem nosacījumiem var pieskaitīt astronomijai.

(Saīsināti pēc A.Balklava raksta 22.-28.lpp.)