CONFERENCE
Latvijas Universitātes Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas meteorītu kolekcijā aplūkojami paraugi, kas nokrituši dažādās valstīs. Šajā rakstā aplūkosim Itālijā atrasto akmens meteorītu Alfianello (Alfianello). Iepazīties ar visu LU Muzeja meteorītu kolekciju var piesakoties apmeklējumam ŠEIT.
Alfianello ir viens no ievērojamākajiem Itālijā kritušajiem meteorītiem, tas ir lielākais kas šajā valstī atrasts. Tas ir hondrīts, jeb akmens meteorīts, kopējā atrastā masa 228 kilogrami. Meteorīts nokritis 1883. gada 16. februārī 14:30 pēc vietējā laika Ziemeļitālijā, Lombardijas (Lombardia) reģionā, Brešas (Brèsa) pilsētas rajonā, Alfianello (Alfianello) ciema apkārtnē.
Alfianello meteorīta krišanai bija daudz liecinieku, arī kritiena vieta tika ātri atrasta. Jau pēc diviem mēnešiem pasaules presē parādījās publikācija ar izsmeļošu notikuma aprakstu un meteorīta izpētes rezultātiem. Visu procesu pārraudzīja Itālijas meteoroloģiskās asociācijas direktors Frančesko Denza (Francesco Maria Denza), bet darbus uz vietas tika veicis profesors Luidži Bombiči (Luigi Bombicci). Pēc mācītāja Denzas sniegtajām ziņām presei viss noticis sekojoši. Tā gada 16. februārī sākot no 14:30 līdz 14:43 (pēc liecībām no dažādiem avotiem) plašā apkārtnē bijis dzirdams un jūtams skaļš detonācijas troksnis un satricinājums – tas sasniedzis pat Veronu, Mantuju un Parmu. Alfianello rajonā troksnis esot bijis pavisam briesmīgs, jo meteorīts esot eksplodējis tikai dažus simtus metru virs zemes. Esot bijis arī aculiecinieks – kāds zemnieks redzējis pašu trieciena brīdi, kad meteorīts nokritis āboliņa laukā tikai kādu 130 metru attālumā. Tas esot lidojis no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem, un kad meteorīts ietriecies zemē, tas radījis tādu satricinājumu, kā zemestrīces laikā. Triecienviļņus izjuta plašā apkārtnē, pēc liecinieku vārdiem - logu rāmji drebēja un telegrāfa vadi svārstījās. Aculiecinieki neko neredzēja lidojam debesīs, jo diena bijusi stipri apmākusies, bet dzirdēja troksni, kā vilcienam ātri braucot pa sliedēm. Lidojuma beigu daļu kritiena liecinieki apraksta šādi – no mākoņiem uz leju drāzās dūmu sliede, izskatījās tā, it kā kūpošs skurstenis kristu no debesīm. [1]
Meteorīts nokrita tikai 270 metru attālumā dienvidrietumu pusē no apdzīvotās vietas Alfianello. Tas ietriecās zemē gandrīz 1 metru dziļi. Pirmie atradumu apskatīja un aptaustīja vietējie zemnieki, kuri, atguvušies no pārbīļa, steidzās pētīt notikuma vietu. Atrakuši platāku bedri, viņi atrada vienu lielu, melnu objektu. Pēc liecinieku vārdiem atradums vēl bija diezgan karsts un stipri oda pēc sēra. Meteorīts bija garens, olveida formas, centrā nedaudz saplacināts; apakšdaļa plata un izliekta, augšējā daļa it kā nocirsta, atgādinot nošķeltu konusu. Virsmu klāja parastā, akmens meteorītiem raksturīgā melnā garoza ar nelielām iedobēm.
Lauka īpašnieks, kurā nokrita meteorīts, sadusmojies par to, ka viņa āboliņu samīdījuši cilvēki, kas bija sanākuši šo brīnumu apskatīt, ņēmis un saskaldījis to. Postījumi tāpēc nemazinājās, bet tie, kas savāca meteorīta gabalus, vēlāk atrada tiem izdevīgus pircējus. [2]
Sākotnēji meteorīta svaru aplēsa uz 250 kilogramiem, vēlāk precizēja ka svars bijis 228 kilogrami. Ir zināms, ka profesors Bombiči aizveda 25 kilogramus meteorīta masas, ko pievienoja plašajai Boloņas Universitātes minerālu kolekcijai, kas vēlāk pārtapa par Mineraloģijas muzeju (Museo di mineralogia Luigi Bombicci). 130 kilogrami meteorīta vielas palika nelaimīgā zemes īpašnieka sinjora Ferāri (M. M. Ferrari) rīcībā. Apmēram 40 kilogrami nonāca pie citiem vietējiem iedzīvotājiem, bet piecu kilogramu paraugs tika aizsūtīts uz Brešas pilsētas augstāko mācību iestādi (Atheneum Brescia). Divus 12 kilogramus smagus gabalus nezināmu iemeslu dēļ iesvieda upē un tie ir zuduši. Pats mācītājs Denza paturēja sev 4 sīkus gabaliņus, kopā apmēram 39 gramus. [1]
Mūsdienās Alfianello pašvaldība ar pasākumiem un publikācijām cenšas saglabāt atmiņu par meteorīta krišanu. 2019. gadā dārzā iepretim rātsnamam tika uzstādīta mākslinieka Stefano Gati (Stefano Gatti) instalācija: metāla stari, kas izplūst no zemē novietota laukakmens. [3]
Alfianello meteorīta ķīmisko sastāvu Boloņas Universitātē noteica profesors Bombiči, konstatējot, ka atradums ir parastais hondrīts, kur bez dzelzs daļiņām tika atrasti dzelzs oksīdi un sāļi. Līdztekus Brešas pilsētas laboratorijā analīzes veica vairāki profesori (Briosi, Ragazzoni, Casali). [1] Pēc vēlāk veiktajiem mērījumiem noskaidrots, ka kosmisko staru iedarbības ilgums uz meteorītu ir apmēram 28 miljoni gadu, tik ilgi šis akmens gabals ir brīvi lidojis kosmosā! [4]
[1] Jeffreys, J. Gwyn. The Alfianello Meteorite. Nature 27, 1883.03.29., 511 lpp.
[2] Flight, Walter. Examination of the Meteorite Which Fell on the 16th February, 1883, at Alfianello, in the District of Verolannova, in the Province of Brescia, Italy. Proceedings of the Royal Society of London, Vol. 35 (1883), 258-260 lpp.
[3] Renica, Francesca. Quella volta che un meteorite di 200 kg è caduto in un campo a Alfianello. [tiešsaiste]. Giornale di Brescia [skatīts 2025. gada 27. janvārī]. Pieejams https://www.giornaledibrescia.it/bassa/quella-volta-che-un-meteorite-di-200-kg-e-caduto-in-un-campo-a-alfianello-d7cagup1
[4] Alfianello meteorite [tiešsaiste]. Mindat.org [skatīts 2025. gada 27. janvārī]. Pieejams https://www.mindat.org/loc-123023.html
Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs
Latvijas Universitātes Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas meteorītu kolekcijā aplūkojami paraugi, kas nokrituši dažādās valstīs. Šajā rakstā aplūkosim Krievijā atrasto akmens meteorītu Ohansk (Оханск). Iepazīties ar visu LU Muzeja meteorītu kolekciju var piesakoties apmeklējumam ŠEIT.
Ohansk ir viens no pasaulē lielākajiem akmens meteorītiem (ceturtais lielākais), tā kopējā atrastā masa ir apmēram 3000 kilogrami. Tas eksplodēja un nolija akmens lietus veidā Krievijā, Permas apgabalā (Пермский край), Ohanskas pilsētas apkārtnē (Оханск), starp ciematiem Tabori (Таборы), Očera (Очёр), Pritika (Притыка), Poloma (Полом) un Popevka (Попевкa) 1887. gada 11. septembrī, 12:40 pēc vietēja laika. Sprādziens bija ļoti spēcīgs, pēc liecinieku vārdiem nepārtraukta dārdoņa bijusi dzirdama 3–4 minūtes. [1, 2] Meteorīta fragmentu bija ļoti daudz un tie bija izkaisīti plašā teritorijā. Tika atrasti arī patiesi lieli meteorīta gabali, jau pirmajās dienās pēc notikuma apzināto un savākto lielo fragmentu kopējais svars bija gandrīz tonna! Daudzus nelielus meteorīta fragmentus savāca vietējie iedzīvotāji, pēc tam šie paraugi izklīda pa pasaules muzejiem un kolekcijām, pazuda bez vēsts, vai pat tika apēsti!
Liecinieku notikumam netrūka. Očeres ciema iedzīvotājs A. Selivanovs vēstulē I. Vologdinam raksta, ka slimnīcas sarga dēls spēlējies uz ielas un redzējis, kā debesīs austrumu pusē parādās mirdzošs punkts, kā krītoša zvaigzne. Pēc tam bijusi arī skaņa – nodārdējis kā pērkons. Zēns tūlīt to izstāstījis tēvam, bet neviens sākumā nepievērsa viņa stāstam uzmanību. A. Selivanovs vēlāk no aculiecinieku stāstījumiem uzzīmēja meteorīta lidojumu pāri Permai – 2. attēls. Tika konstatēts, ka daudzi Očerē dzirdējuši it kā lielgabala šāvienu vai pērkona dārdus. Līdz ar to jau pirmajā dienā 300 metrus no Očeres upes tika atrasts 800 gramus smags meteorīta gabals un pavisam blakus upei – 1724 gramus smags paraugs, kas bija iegrimis zemē kādus 40 centimetrus. Viens no pašiem lielākajiem te atrastajiem meteorīta gabaliem, kas ieguva nosaukumu – Očers - svēra ap 300 kilogramiem, diemžēl, ietriecoties zemē, tas bija salūzis gabalos. Tas nokrita kalna nogāzē, divu kilometru attālumā no ciemata. [2] Šobrīd šī vieta ir pasludināta par Permas reģiona ģeoloģisko dabas pieminekli. Lai tūristiem un interesentiem būtu jautrāk, te noliktas meteorītu mulāžas – krāsoti akmeņi. Vietēja gide gan apgalvo, ka ekspozīciju regulāri nākas atjaunot, ko kārtējo reizi tie tiek aiznesti prom kā suvenīri. [3]
Arī Tabori ciema apkārtnē nokrita prāvs meteorīta gabals. Rakstvedis no Ohanskas pilsētas pierakstīja zemnieku liecības: “Viņi redzējuši, kā debesīs lido nezināms priekšmets, izskatījies kā ugunīgs, salmu dzeltenas krāsas auzu klēpis, aiz kura vilkusies baltu dūmu strēle un esot odis pēc sēra. Pārlidojis zemniekiem pāri galvām un nokritis kādus 200 metrus tālāk, paceļot kritiena brīdī lielu putekļu mākoni.” Zemnieki tūlīt skrējuši uz ciemu stāstīt, ko redzējuši. Kritiena vietā tika atrasta pusmetru dziļa bedre, platumā nedaudz vairāk par metru. Bedrē gulējis tik karsts akmens, ka uzreiz to vilkt ārā neesot bijis iespējams. Ap astoņiem vakarā akmens vēl aizvien bijis silts un tikai nākošajā dienā vietējās varas pārstāvji to beidzot izcēla no bedres turpat vai visu Tabori iedzīvotāju klātbūtnē. Paraugs tika nogādāts uz Ohansku. Pēc dažādām liecībām, tas svēra no 200 līdz 600 kilogramiem. Turpat apkārtnē salasīja arī daudz prāvu un sīku meteorīta gabalu, kopā arī ap 650 kilogramiem. [2]
Vairāki meteorīta gabali nokrita arī pie Popovkas ciema. Zemnieka Pētera Pleškova ģimene kopā ar vēl dažām ciema sievietēm sēņoja vietējā mežā. Pusdienlaikā viņi esot izdzirdējuši lielu troksni un sajutuši tādu kā triecienu, kas izbrāzies cauri mežam. Dikti nobijušies, izskrējuši uz ceļa un steigušies mājās. Nākamajā dienā Pleškovs par notikušo informēja vietējās varas pārstāvjus. Valdes priekšsēdētājs un valdes loceklis tūlīt devušies uz norādīto vietu un izcirtumā atrada nelielu meteorītu, kas bija ieracies velēnās un svēra ap 2,5 kilogramiem. Tajā pašā teritorijā vēlāk tika atrasti vēl divi līdzīgi paraugi. [2]
Pritikas zemnieki arī stāstīja, ka ap pusdienlaiku bijis dzirdams skaļš troksnis, kā lielgabala šāviens, un pēc tam vēl kādu laiku (apmēram 2 minūtes) rībējis tāds kā pērkons. Turpat netālu, sējot ziemājus, zemnieks no Polomas ciema Andrejs Kalačņikovs dzirdējis, kā kaut kas nodārd un tad redzējis, kā laukā netālu kaut kas nokrīt. Kad viņš un otrs zemnieks Pāvels Sosnins atskrējuši uz kritiena vietu, viņi tur atraduši nelielu akmeni, kas svēris ap 2,5 kilogramiem, apkārt tas bijis pelēki melns, bet iekšpusē gaiši pelēks. [2]
Arī pašā Ohanskas pilsētā dzirdēja gan troksni, gan redzēja meteorīta gabalus krītam. Vietējās valdības mājas dārzā strādājuši arestanti un netālu no viņiem kāda tumša masa palidojusi garām ar šņācošu skaņu un tad nokritusi zemē. Kritiena vietā tika atrasts neliels iegarens akmens, ietriecies zemē 10 centimetrus dziļi. Tas bijis ļoti karsts, pārklāts ar plānu, diezgan gludu melnu garozu. Tikai neliela daļa akmens virsmas, tā, kas bija ietriekusies zemē, bija bez garozas. Šis paraugs svēra 1681 gramus. Vēl vienu meteorītu zemnieki atraduši uz ceļa smiltīs priežu mežā uz dienvidrietumiem no Ohanskas. [2]
Ohanskas meteorīts nokrita baznīcas svētku dienā - svēto mocekļu Flora un Lavra (Флор и Лавр) dienā, kuri Krievijā tika uzskatīti par mājdzīvnieku, īpaši – zirgu patroniem. Šajā dienā cilvēki Krievijā centās nenodarbināt zirgus, dodot tiem atpūtu. Tautas kalendārā šī diena tika saukta par Zirgu svētkiem. Tabori ciema ticīgie iedzīvotāji lielākā meteorīta gabala krišanas vietā vēlāk uzbūvēja baznīciņu, veltītu šiem svētajiem. Līdz mūsdienām tā nav saglabājusies - Votkinskas ūdenskrātuves (Воткинское водохранилище) būvdarbu laikā 1962. gadā to uzspridzināja. [3]
Vietējie ne pārāk izglītotie cilvēki sāka ticēt, ka nokritušajam akmenim piemīt brīnumainas spējas, visdrīzāk – dziednieciskas. Saglabātos akmens gabaliņus daži saberza putekļos, pievienoja ūdenim un dzēra – tā “izdzenot kaites un velnus no iekšām”. Neiztika arī bez krāpniekiem – kādai atjautīgai tantiņai Baranihai (Baranovai) esot sapnī parādījies, ka kaut kur guļ aizmirsta Flora un Lavra ikona. Viņa izstāstīja sapni mācītājam, sāka “nosapņoto” ikonu aktīvi meklēt, atrada un atnesa uz baznīciņu. Tantiņa nolika ikonu baznīcas vidū un visiem interesentiem apgalvoja, ka tā dziedē lopus un palīdz arī ganiem slimību gadījumos. Pie viņas arī mājās sāka nākt ļaudis, lūdzot palīdzību. Un tantiņa neatteica – viņa mazgāja ikonu ar slapju lupatu, izspieda ūdeni klienta atnestajā traukā un lika šo dziru pašam dzert, dot lopiņam, vai mazgāt ar to ievainojumus. Par pateicību aplaimotie nesa viņai pārtikas produktus. Nav gan ziņu, ar ko tas beidzās…[4]
Tādējādi daudzi sīkie meteorīta gabaliņi tika „izdzerti” vai citādi izlietoti. Pēc nepārbaudītām ziņām, pagājušā gadsimta 80. gados kāds meteorīta gabals par kapeikām esot nodots metāllūžņu savāktuvē.
Ohanskas meteorīta krišanas apstākļus pētīja ģeologs, Kazaņas universitātes (Казанский университет) profesors Pēteris Krotovs (Кротов, Пётр Иванович). Oficiālajā atskaitē viņš rakstīja: “Uz dienvidiem no zenīta slīpi, virzienā no austrumiem uz rietumiem, krita liels spožs objekts, atstājot aiz sevis milzīgu dzirksteļu kūli un baltu dūmu strēli, kas vēlāk stāvēja debesīs mākoņa formā. 2–3 minūtes pēc tam atskanēja spēcīga, it kā pērkona dārdoņa, lai gan bija skaidra debess. Virs Taboriem atskanēja briesmīgs pērkons, kas izraisīja logu rāmju trīcēšanu un atstāja milzīgu iespaidu uz cilvēkiem un dzīvniekiem.” [1, 2]
Ar meteorīta sastāva izpēti Kazaņas universitātē nodarbojās slavenais krievu ķīmiķis Dmitrijs Mendeļejevs (Дмитрий Иванович Менделеев). Sanktpēterburgas universitātes studenti D. Mendeļejeva vadībā veica savākto paraugu ķīmisko analīzi un konstatēja, ka šis meteorīts ir parastais hondrīts, tā sastāvā ir dzelzs, niķelis, sērs, olivīns un piroksēns. D. Mendeļejevs 1887. gada rudenī Krievijas Fizikāli ķīmiskās biedrības sanāksmē nolasīja ziņojumu par Ohanskas meteorīta sastāvu. Viņa īpašu uzmanību bija piesaistījuši tajā esošie daudzie dzelzs-niķeļa ieslēgumi. [1, 2]
[1] Кринов, Е. Л. Каталог метеоритов. Москва, 1947, 39 - 40 lpp. (CM776).
[2] Заварицкий, А. Н., Кваша, И. В. Метеориты СССР. Москва, 1952, 127 – 130 lpp. (CM1320)
[3] Баньковский, Л. В. Памятники природы Пермской области. Пермь. Пермское книжное издательство, 1983., 65 – 68 lpp.
[4] Пырсиков, В. Съеденный метеорит. [tiešsaiste] МАУК «Очёрская центральная библиотека» [skatīts 2025. gada 12. martā]. Pieejams https://ocher.biblioteka-perm.ru/krajevedenije/o_rajone/krajevedcheskaja_enciklopedija_ochorskij_rajon/dostoprimechatelnosti/2022/
Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs