2025. gads

Latvijas Universitātes Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas meteorītu kolekcijā aplūkojami paraugi, kas nokrituši dažādās valstīs. Šajā rakstā aplūkosim Itālijā atrasto akmens meteorītu Alfianello (Alfianello). Iepazīties ar visu LU Muzeja meteorītu kolekciju var piesakoties apmeklējumam ŠEIT.

Alfianello ir viens no ievērojamākajiem Itālijā kritušajiem meteorītiem, tas ir lielākais kas šajā valstī atrasts. Tas ir hondrīts, jeb akmens meteorīts, kopējā atrastā masa 228 kilogrami. Meteorīts nokritis 1883. gada 16. februārī 14:30 pēc vietējā laika Ziemeļitālijā, Lombardijas (Lombardia) reģionā, Brešas (Brèsa) pilsētas rajonā, Alfianello (Alfianello) ciema apkārtnē.
Alfianello meteorīta krišanai bija daudz liecinieku, arī kritiena vieta tika ātri atrasta. Jau pēc diviem mēnešiem pasaules presē parādījās publikācija ar izsmeļošu notikuma aprakstu un meteorīta izpētes rezultātiem. Visu procesu pārraudzīja Itālijas meteoroloģiskās asociācijas direktors Frančesko Denza (Francesco Maria Denza), bet darbus uz vietas tika veicis profesors Luidži Bombiči (Luigi Bombicci). Pēc mācītāja Denzas sniegtajām ziņām presei viss noticis sekojoši. Tā gada 16. februārī sākot no 14:30 līdz 14:43 (pēc liecībām no dažādiem avotiem) plašā apkārtnē bijis dzirdams un jūtams skaļš detonācijas troksnis un satricinājums – tas sasniedzis pat Veronu, Mantuju un Parmu. Alfianello rajonā troksnis esot bijis pavisam briesmīgs, jo meteorīts esot eksplodējis tikai dažus simtus metru virs zemes. Esot bijis arī aculiecinieks – kāds zemnieks redzējis pašu trieciena brīdi, kad meteorīts nokritis āboliņa laukā tikai kādu 130 metru attālumā. Tas esot lidojis no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem, un kad meteorīts ietriecies zemē, tas radījis tādu satricinājumu, kā zemestrīces laikā. Triecienviļņus izjuta plašā apkārtnē, pēc liecinieku vārdiem - logu rāmji drebēja un telegrāfa vadi svārstījās. Aculiecinieki neko neredzēja lidojam debesīs, jo diena bijusi stipri apmākusies, bet dzirdēja troksni, kā vilcienam ātri braucot pa sliedēm. Lidojuma beigu daļu kritiena liecinieki apraksta šādi – no mākoņiem uz leju drāzās dūmu sliede, izskatījās tā, it kā kūpošs skurstenis kristu no debesīm. [1]
Meteorīts nokrita tikai 270 metru attālumā dienvidrietumu pusē no apdzīvotās vietas Alfianello. Tas ietriecās zemē gandrīz 1 metru dziļi. Pirmie atradumu apskatīja un aptaustīja vietējie zemnieki, kuri, atguvušies no pārbīļa, steidzās pētīt notikuma vietu. Atrakuši platāku bedri, viņi atrada vienu lielu, melnu objektu. Pēc liecinieku vārdiem atradums vēl bija diezgan karsts un stipri oda pēc sēra. Meteorīts bija garens, olveida formas, centrā nedaudz saplacināts; apakšdaļa plata un izliekta, augšējā daļa it kā nocirsta, atgādinot nošķeltu konusu. Virsmu klāja parastā, akmens meteorītiem raksturīgā melnā garoza ar nelielām iedobēm.
Lauka īpašnieks, kurā nokrita meteorīts, sadusmojies par to, ka viņa āboliņu samīdījuši cilvēki, kas bija sanākuši šo brīnumu apskatīt, ņēmis un saskaldījis to. Postījumi tāpēc nemazinājās, bet tie, kas savāca meteorīta gabalus, vēlāk atrada tiem izdevīgus pircējus. [2]
Sākotnēji meteorīta svaru aplēsa uz 250 kilogramiem, vēlāk precizēja ka svars bijis 228 kilogrami. Ir zināms, ka profesors Bombiči aizveda 25 kilogramus meteorīta masas, ko pievienoja plašajai Boloņas Universitātes minerālu kolekcijai, kas vēlāk pārtapa par Mineraloģijas muzeju (Museo di mineralogia Luigi Bombicci). 130 kilogrami meteorīta vielas palika nelaimīgā zemes īpašnieka sinjora  Ferāri (M. M. Ferrari) rīcībā. Apmēram 40 kilogrami nonāca pie citiem vietējiem iedzīvotājiem, bet piecu kilogramu paraugs tika aizsūtīts uz Brešas pilsētas augstāko mācību iestādi (Atheneum Brescia). Divus 12 kilogramus smagus gabalus nezināmu iemeslu dēļ iesvieda upē un tie ir zuduši. Pats mācītājs Denza paturēja sev 4 sīkus gabaliņus, kopā apmēram 39 gramus. [1]
Mūsdienās Alfianello pašvaldība ar pasākumiem un publikācijām cenšas saglabāt atmiņu par meteorīta krišanu. 2019. gadā dārzā iepretim rātsnamam tika uzstādīta mākslinieka Stefano Gati (Stefano Gatti) instalācija: metāla stari, kas izplūst no zemē novietota laukakmens. [3]
Alfianello meteorīta ķīmisko sastāvu Boloņas Universitātē noteica profesors Bombiči, konstatējot, ka atradums ir parastais hondrīts, kur bez dzelzs daļiņām tika atrasti dzelzs oksīdi un sāļi. Līdztekus Brešas pilsētas laboratorijā analīzes veica vairāki profesori (Briosi, Ragazzoni, Casali). [1] Pēc vēlāk veiktajiem mērījumiem noskaidrots, ka kosmisko staru iedarbības ilgums uz meteorītu ir apmēram 28 miljoni gadu, tik ilgi šis akmens gabals ir brīvi lidojis kosmosā! [4]

[1] Jeffreys, J. Gwyn. The Alfianello Meteorite. Nature 27, 1883.03.29., 511 lpp.

[2] Flight, Walter. Examination of the Meteorite Which Fell on the 16th February, 1883, at Alfianello, in the District of Verolannova, in the Province of Brescia, Italy. Proceedings of the Royal Society of London, Vol. 35 (1883), 258-260 lpp.

[3] Renica, Francesca. Quella volta che un meteorite di 200 kg è caduto in un campo a Alfianello. [tiešsaiste]. Giornale di Brescia [skatīts 2025. gada 27. janvārī]. Pieejams https://www.giornaledibrescia.it/bassa/quella-volta-che-un-meteorite-di-200-kg-e-caduto-in-un-campo-a-alfianello-d7cagup1

[4] Alfianello meteorite [tiešsaiste]. Mindat.org [skatīts 2025. gada 27. janvārī]. Pieejams https://www.mindat.org/loc-123023.html


Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs

Latvijas Universitātes Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas meteorītu kolekcijā aplūkojami paraugi, kas nokrituši dažādās valstīs. Šajā rakstā aplūkosim Krievijā atrasto akmens meteorītu Ohansk (Оханск). Iepazīties ar visu LU Muzeja meteorītu kolekciju var piesakoties apmeklējumam ŠEIT.

Ohansk ir viens no pasaulē lielākajiem akmens meteorītiem (ceturtais lielākais), tā kopējā atrastā masa ir apmēram 3000 kilogrami. Tas eksplodēja un nolija akmens lietus veidā Krievijā, Permas apgabalā (Пермский край), Ohanskas pilsētas apkārtnē (Оханск), starp ciematiem Tabori (Таборы), Očera (Очёр), Pritika (Притыка), Poloma (Полом) un Popevka (Попевкa) 1887. gada 11. septembrī, 12:40 pēc vietēja laika. Sprādziens bija ļoti spēcīgs, pēc liecinieku vārdiem nepārtraukta dārdoņa bijusi dzirdama 3–4 minūtes. [1, 2] Meteorīta fragmentu bija ļoti daudz un tie bija izkaisīti plašā teritorijā. Tika atrasti arī patiesi lieli meteorīta gabali, jau pirmajās dienās pēc notikuma apzināto un savākto lielo fragmentu kopējais svars bija gandrīz tonna! Daudzus nelielus meteorīta fragmentus savāca vietējie iedzīvotāji, pēc tam šie paraugi izklīda pa pasaules muzejiem un kolekcijām, pazuda bez vēsts, vai pat tika apēsti!

Liecinieku notikumam netrūka. Očeres ciema iedzīvotājs A. Selivanovs vēstulē I. Vologdinam raksta, ka slimnīcas sarga dēls spēlējies uz ielas un redzējis, kā debesīs austrumu pusē parādās mirdzošs punkts, kā krītoša zvaigzne. Pēc tam bijusi arī skaņa – nodārdējis kā pērkons. Zēns tūlīt to izstāstījis tēvam, bet neviens sākumā nepievērsa viņa stāstam uzmanību. A. Selivanovs vēlāk no aculiecinieku stāstījumiem uzzīmēja meteorīta lidojumu pāri Permai – 2. attēls. Tika konstatēts, ka daudzi Očerē dzirdējuši it kā lielgabala šāvienu vai pērkona dārdus. Līdz ar to jau pirmajā dienā 300 metrus no Očeres upes tika atrasts 800 gramus smags meteorīta gabals un pavisam blakus upei – 1724 gramus smags paraugs, kas bija iegrimis zemē kādus 40 centimetrus. Viens no pašiem lielākajiem te atrastajiem meteorīta gabaliem, kas ieguva nosaukumu – Očers - svēra ap 300 kilogramiem, diemžēl, ietriecoties zemē, tas bija salūzis gabalos. Tas nokrita kalna nogāzē, divu kilometru attālumā no ciemata. [2] Šobrīd šī vieta ir pasludināta par Permas reģiona ģeoloģisko dabas pieminekli. Lai tūristiem un interesentiem būtu jautrāk, te noliktas meteorītu mulāžas – krāsoti akmeņi. Vietēja gide gan apgalvo, ka ekspozīciju regulāri nākas atjaunot, ko kārtējo reizi tie tiek aiznesti prom kā suvenīri. [3]

Arī Tabori ciema apkārtnē nokrita prāvs meteorīta gabals. Rakstvedis no Ohanskas pilsētas pierakstīja zemnieku liecības: “Viņi redzējuši, kā debesīs lido nezināms priekšmets, izskatījies kā ugunīgs, salmu dzeltenas krāsas auzu klēpis, aiz kura vilkusies baltu dūmu strēle un esot odis pēc sēra. Pārlidojis zemniekiem pāri galvām un nokritis kādus 200 metrus tālāk, paceļot kritiena brīdī lielu putekļu mākoni.” Zemnieki tūlīt skrējuši uz ciemu stāstīt, ko redzējuši. Kritiena vietā tika atrasta pusmetru dziļa bedre, platumā nedaudz vairāk par metru. Bedrē gulējis tik karsts akmens, ka uzreiz to vilkt ārā neesot bijis iespējams. Ap astoņiem vakarā akmens vēl aizvien bijis silts un tikai nākošajā dienā vietējās varas pārstāvji to beidzot izcēla no bedres turpat vai visu Tabori iedzīvotāju klātbūtnē. Paraugs tika nogādāts uz Ohansku. Pēc dažādām liecībām, tas svēra no 200 līdz 600 kilogramiem. Turpat apkārtnē salasīja arī daudz prāvu un sīku meteorīta gabalu, kopā arī ap 650 kilogramiem. [2]

Vairāki meteorīta gabali nokrita arī pie Popovkas ciema. Zemnieka Pētera Pleškova ģimene kopā ar vēl dažām ciema sievietēm sēņoja vietējā mežā. Pusdienlaikā viņi esot izdzirdējuši lielu troksni un sajutuši tādu kā triecienu, kas izbrāzies cauri mežam. Dikti nobijušies, izskrējuši uz ceļa un steigušies mājās. Nākamajā dienā Pleškovs par notikušo informēja vietējās varas pārstāvjus. Valdes priekšsēdētājs un valdes loceklis tūlīt devušies uz norādīto vietu un izcirtumā atrada nelielu meteorītu, kas bija ieracies velēnās un svēra ap 2,5 kilogramiem. Tajā pašā teritorijā vēlāk tika atrasti vēl divi līdzīgi paraugi. [2]

Pritikas zemnieki arī stāstīja, ka ap pusdienlaiku bijis dzirdams skaļš troksnis, kā lielgabala šāviens, un pēc tam vēl kādu laiku (apmēram 2 minūtes) rībējis tāds kā pērkons. Turpat netālu, sējot ziemājus, zemnieks no Polomas ciema Andrejs Kalačņikovs dzirdējis, kā kaut kas nodārd un tad redzējis, kā laukā netālu kaut kas nokrīt. Kad viņš un otrs zemnieks Pāvels Sosnins atskrējuši uz kritiena vietu, viņi tur atraduši nelielu akmeni, kas svēris ap 2,5 kilogramiem, apkārt tas bijis pelēki melns, bet iekšpusē gaiši pelēks. [2]

Arī pašā Ohanskas pilsētā dzirdēja gan troksni, gan redzēja meteorīta gabalus krītam. Vietējās valdības mājas dārzā strādājuši arestanti un netālu no viņiem kāda tumša masa palidojusi garām ar šņācošu skaņu un tad nokritusi zemē. Kritiena vietā tika atrasts neliels iegarens akmens, ietriecies zemē 10 centimetrus dziļi. Tas bijis ļoti karsts, pārklāts ar plānu, diezgan gludu melnu garozu. Tikai neliela daļa akmens virsmas, tā, kas bija ietriekusies zemē, bija bez garozas. Šis paraugs svēra 1681 gramus. Vēl vienu meteorītu zemnieki atraduši uz ceļa smiltīs priežu mežā uz dienvidrietumiem no Ohanskas. [2]

Ohanskas meteorīts nokrita baznīcas svētku dienā -  svēto mocekļu Flora un Lavra (Флор и Лавр) dienā, kuri Krievijā tika uzskatīti par mājdzīvnieku, īpaši –  zirgu patroniem. Šajā dienā cilvēki Krievijā centās nenodarbināt zirgus, dodot tiem atpūtu. Tautas kalendārā šī diena tika saukta par Zirgu svētkiem. Tabori ciema ticīgie iedzīvotāji lielākā meteorīta gabala krišanas vietā vēlāk uzbūvēja baznīciņu, veltītu šiem svētajiem. Līdz mūsdienām tā nav saglabājusies - Votkinskas ūdenskrātuves (Воткинское водохранилище) būvdarbu laikā 1962. gadā to uzspridzināja. [3]

Vietējie ne pārāk izglītotie cilvēki sāka ticēt, ka nokritušajam akmenim piemīt brīnumainas spējas, visdrīzāk – dziednieciskas. Saglabātos akmens gabaliņus daži saberza putekļos, pievienoja ūdenim un dzēra – tā “izdzenot kaites un velnus no iekšām”. Neiztika arī bez krāpniekiem – kādai atjautīgai tantiņai Baranihai (Baranovai) esot sapnī parādījies, ka kaut kur guļ aizmirsta Flora un Lavra ikona. Viņa izstāstīja sapni mācītājam, sāka “nosapņoto” ikonu aktīvi meklēt, atrada un atnesa uz baznīciņu. Tantiņa nolika ikonu baznīcas vidū un visiem interesentiem apgalvoja, ka tā dziedē lopus un palīdz arī ganiem slimību gadījumos. Pie viņas arī mājās sāka nākt ļaudis, lūdzot palīdzību. Un tantiņa neatteica – viņa mazgāja ikonu ar slapju lupatu, izspieda ūdeni klienta atnestajā traukā un lika šo dziru pašam dzert, dot lopiņam, vai mazgāt ar to ievainojumus. Par pateicību aplaimotie nesa viņai pārtikas produktus. Nav gan ziņu, ar ko tas beidzās…[4]

Tādējādi daudzi sīkie meteorīta gabaliņi tika „izdzerti” vai citādi izlietoti. Pēc nepārbaudītām ziņām, pagājušā gadsimta 80. gados kāds meteorīta gabals par kapeikām esot nodots metāllūžņu savāktuvē.

Ohanskas meteorīta krišanas apstākļus pētīja ģeologs, Kazaņas universitātes (Казанский университет) profesors Pēteris Krotovs (Кротов, Пётр Иванович). Oficiālajā atskaitē viņš rakstīja: “Uz dienvidiem no zenīta slīpi, virzienā no austrumiem uz rietumiem, krita liels spožs objekts, atstājot aiz sevis milzīgu dzirksteļu kūli un baltu dūmu strēli, kas vēlāk stāvēja debesīs mākoņa formā. 2–3 minūtes pēc tam atskanēja spēcīga, it kā pērkona dārdoņa, lai gan bija skaidra debess. Virs Taboriem atskanēja briesmīgs pērkons, kas izraisīja logu rāmju trīcēšanu un atstāja milzīgu iespaidu uz cilvēkiem un dzīvniekiem.” [1, 2]

Ar meteorīta sastāva izpēti Kazaņas universitātē nodarbojās slavenais krievu ķīmiķis Dmitrijs Mendeļejevs (Дмитрий Иванович Менделеев). Sanktpēterburgas universitātes studenti D. Mendeļejeva vadībā veica savākto paraugu ķīmisko analīzi un konstatēja, ka šis meteorīts ir parastais hondrīts, tā sastāvā ir dzelzs, niķelis, sērs, olivīns un piroksēns. D. Mendeļejevs 1887. gada rudenī Krievijas Fizikāli ķīmiskās biedrības sanāksmē nolasīja ziņojumu par Ohanskas meteorīta sastāvu. Viņa īpašu uzmanību bija piesaistījuši tajā esošie daudzie dzelzs-niķeļa ieslēgumi. [1, 2]

[1] Кринов, Е. Л. Каталог метеоритов. Москва, 1947, 39 - 40 lpp. (CM776).

[2] Заварицкий, А. Н., Кваша, И. В. Метеориты СССР. Москва, 1952, 127 – 130 lpp. (CM1320)

[3] Баньковский, Л. В. Памятники природы Пермской области. Пермь. Пермское книжное издательство, 1983., 65 – 68 lpp.

[4] Пырсиков,  В. Съеденный метеорит. [tiešsaiste]  МАУК «Очёрская центральная библиотека» [skatīts 2025. gada 12. martā]. Pieejams https://ocher.biblioteka-perm.ru/krajevedenije/o_rajone/krajevedcheskaja_enciklopedija_ochorskij_rajon/dostoprimechatelnosti/2022/ 

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs

Vācu biologa, dabaszinātnieka, ārsta, filozofa, profesora un mākslinieka [1] Ernsta Hekela (Ernst Haeckel) grāmata “Kunstformen der Natur” (tulkojumā: “Formu skaistums dabā”) ir izcils dabas skaistuma cildināšanas piemērs. Tajā attēlotie neticami skaistie un detalizētie zīmējumi burtiski ierauj dabas daudzveidības un ideālu formu pasaulē.

“Dabā savā klēpī ir radījusi neizsīkstošu brīnišķīgu figūru bagātību, kuru skaistums un daudzveidība tālu pārspēj visas cilvēka radītās mākslas formas” [2], raksta grāmatas autors. Ernsts Hekels skaidro, ka: “Lielākā daļa šo skaisto formu organismu ilustrāciju ir paslēptas [… ] un grūti pieejamas nespeciālistiem. Mūsdienu dabas mākslas veidi tiecas celt gaismā šos apslēptos dārgumus un padarīt tos pieejamus plašākam mākslas un dabas draugu lokam” [3]. Ernstam Hekelam ir izdevies izveidot savu grāmatu pieejamāku un saprotamāku tieši šādam plašākam lokam. 

E. Hekels ir parādījis sevi kā izcils pētnieks vairākās jomās. Viņš ir ne tikai grāmatas autors, bet pats ir izveidojis zīmējumus un ar litogrāfijas palīdzību izdevis šo grāmatu. Un kaut arī viņš ieguldīja daudz darba, grāmatas izdošana nebija tikai viņa vienpersonisks darbs. Grāmatā autors izsaka pateicību litogrāfam Ādolfam Gličam no Jēnas (Adolf Giltsch, 1852-1911) un Paulam fon Riteram no Bāzeles (Paul von Ritter, 1825-1915), kas atbalstīja autoru finansiāli [4].

Pirmais pilnais grāmatas izdevums iznāca 1904. gadā Vācijā izdevniecībā Bibliographisches institut. Pirms tam (no 1889. līdz 1904. gadam) bija iznākušas grāmatas tikai ar atsevišķiem attēliem. Vēl pēc 20 gadiem (1924. gadā) iznāca grāmatas otrais izdevums.

Grāmata ir interesanta ne tikai no mākslinieciskā, bet arī no zinātniskā viedokļa. Tajā doti detalizēti sugu apraksti, latīniskie nosaukumi un paskaidrojumi, ko sarakstījis pats autors. Daudzi no grāmatā attēlotajiem organismiem tika aprakstīti pirmo reizi. Šī grāmata ir nospēlējusi svarīgu lomu arī jūgendstila attīstībā [5]. Daudzi 19. gs. beigu mākslinieki, kā piemēram, Emīls Galle (Émile Gallé, 1846-1904), Rene Laliks (René Lalique, 1860-1945), Antonio Gaudi (Antoni Gaudí, 1852-1926) šajā grāmatā ir atraduši iedvesmu saviem darbiem. Arī mūsdienās grāmatas attēli turpina iedvesmot māksliniekus. Tā piemēram, datorspēles “Mirušais kosmoss” (Dead space, 2008-2023) dizaina mākslinieki, veidojot spēles briesmoņus, ir iedvesmojušies no grāmatā attēlotajiem medūzu attēliem [6].

Dzīves laikā E. Hekels uztaisija ap 1000 skiču un gravīru un labākie viņa darbi tika izvēlēti grāmatai. Kopumā “Kunstformen der Natur” 100 attēli. Katra būtne ir numurēta un tai dots detalizēts zinātnisks apraksts. Grāmatā ir gan melnbalti, gan krāsaini zīmējumi.

Grāmatā attēlotās radības ir uzzīmētas ļoti detalizēti un mākslinieciski skaisti, taču ne vienmēr var atpazīt līdzību ar konkrēto sugu dabā. Attēli ir tik detalizēti, ka dabā šādas detaļas nav pamanāmas. 

Autors šajā grāmatā pēc iespējas labāk ir gribējis parādīt dabas daudzveidīgo formu dažādību. Grāmatā var redzēt gan vienkāršas radības – medūzas, koraļļus, gan arī sarežģītākas – sikspārņus un bruņurupučus. Interesanti, ka attēlotas arī izmirušas radības, piemēram, trilobīti. 

Latvijas Universitātes Muzejā Zooloģijas kolekcijās glabājas vairāki priekšmeti, kas attēloti šajā grāmatā. Tomēr lielākā daļa no muzeja eksponātiem ir seni un to izskats laika gaitā ir mainījies.

Interesants eksemplārs ir parastā jūraszvaigzne (Asterias rubens), kas izskatās ļoti neparasti. Baltie izaugumi ir zvaigznes “kājas”, kas dabā ir ļoti īsas (jaunajām zvaigznēm garākas). Zooloģijas kolekcijās jūraszvaigznes glabājas gan kā slapjie preparāti (burkās formalīnā vai spirtā), gan izžāvētā veidā. Diemžēl kā slapjie preparāti tās saglabājušās slikti un zaudējušas krāsu un, iespējams, arī formu. Jūraszvaigznēm burkās nav zināmi arī iegūšanas gadskaitļi – tos var tikai minēt. Tikmēr izžāvēta jūraszvaigzne, kas iegūta 1970-tajos gados, izskatās ļoti labi. 

Vēl viens grāmatā attēlotais jūras iemītnieks ir parastais astoņkājis (Octopus vulgaris). Muzeja kolekcijā tas arī ir saglabāts kā slapjais preparāts, un diemžēl arī viņa vēsture nav zināma. Kolekcijā esošais astoņkājis nav labi pārredzams, turpretim grāmata dod lielisku ieskatu par tā izskatu.

Turpinot ar jūras iemītniekiem, jāpiemin jūraspīlīte (Lepas anatifera). Muzeja krājumā ir vairāki šī vēžveidīgā slapjie preparāti. Jūraspīlītes ir diezgan mazas, bet grāmatā tās attēlotas lielas un tik detalizēti, ka dabā šādas detaļas nemaz nav pamanāmas. Īpaši tāpēc, ka jūraspīlīte ir attēlota arī no iekšpuses. Zooloģijas kolekcijās esošās jūraspīlītes ar laiku ir zaudējušas krāsu, īpaši ekspozīcijā esošais eksemplārs, kas ievākts ap 1940. gadu. Pārējiem eksemplāriem vēsture nav zināma.

Garnele (Palaemon serratus) ir vēl viens jūras iemītnieks, kas attēlots grāmatā. Kaut arī tas attēlots grafiski, bez krāsām, tomēr ļoti detalizēti. Muzeja kolekcijās esošie apmēram 100 gadus vecie garneļu eksemplāri (no 1927. gada) arī ar laiku jau ir zaudējuši krāsu, taču tie ir viegli atpazīstami pēc formas.

Vienā zīmējuma lapā kopā ar garneli attēlots arī vēžveidīgais (Lissa chiragra). Muzeja kolekcijā ir saglabājies tikai viens šīs sugas īpatnis no 1922. gada. Ar laiku tas gan ir zaudējis ne tikai krāsu, bet pat nav atpazīstams.

Viens no interesantākiem dzīvniekiem, kas attēlots šajā grāmatā, ir t.s. “dzīvā fosīlija” – zobenaste (Limulus polyphemus). Zobenaste eksistē uz Zemes jau kopš dinozauru laikiem, bet šī suga nemaz nav evolucionējusi. Zobenaste grāmatā ir attēlota ļoti detalizēti. Zooloģijas kolekcijā zobenastes eksemplāri ir labi saglabājušies, kaut arī tie ir iegūti 20. g. sākumā, t.i., ap 1901. gadu.

Grāmatā ir attēlotas arī sauszemes būtnes, no kurām interesants ir garausainais sikspārnis (Plecotus auritus). Melnbaltie zīmējumi ļoti detalizēti attēlo šī dzīvnieka ķermeni un purniņu. Zooloģijas kolekcijās sikspārņi glabājas gan kā slapjie preparāti (šķidrumā), gan kā ādiņas. 

Kaut arī Zooloģijas kolekcijās nav tieši to sugu dzīvnieku izbāzeņu, kas attēloti grāmatā, ir pārstāvētas tās pašas dzimtas. Piemēram kolibri dzimta (Trochilidae). Grāmatā attēlotie kolibri putni ir ļoti spilgti un ataino, kādi tie izskatās dabā. Tikmēr kolibri izbāzeņi, kas apskatāmi muzejā, ir zaudējuši savu spilgtumu, jo tie ir ļoti seni: no Apolonija fon Maltica (Apollonius von Maltitz, 1795–1870) kolekcijas, kas datējama ar 19. gs. pirmo pusi. Jāpiemin arī, ka tā laika taksidermija nebija tik izcila kā mūsdienās, tāpēc daudzi putnu izbāzeņi izskatās nedabiski.

Līdzīgi ar gliemjiem (Mollusca). Grāmatā gliemjiem ir veltītas vairākas lapas un attēloti vairāki gliemji – Murex, Conus, Harpa, Tridacna, Hippopus. Minētie gliemji atrodas arī muzeja kolekcijā un pieder Ādama Butuļa (1860-1938) kolekcijai. Gliemjus Conus imperialis un Tridacna squamosa var apskatīt ekspozīcijā LUM Zooloģijas kolekcijās.

Ievērības vērti ir arī fosilijas jeb pārakmeņojumi – trilobīti un amonīti. Grāmatā attēloti arī dažādi augi, piemēram, kukaiņēdājs augs no dzimtas Nepenthaceae. 

Vairākas grāmatā attēlotās radības izskatās it kā ne no šīs Zemes nākušas. Piemēram, medūzas (Toreuma bellagemma, Discolabe quadrigata) vai vienšūņi (Lithocircus magnificus). 

Šķirstīt “Kunstformen der Natur” ir ļoti interesanti. Šie attēli aizrauj ar dabas dažādību un tās formām. Iespējams, visvairāk aizrauj tieši detaļas, kam grāmatā pievērsts tik daudz uzmanības. Šī grāmata tiešām ir uzmanības vērta un ir izcils dabas slavināšanas piemērs.

Uzzināt vairāk var LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās Kronvalda bulvārī 4, Rīgā iepriekš piesakoties.

Vairāk informācijas

Par LU Zooloģijas muzeju

Zooloģijas kolekcijas

1. Ernst Haeckel
2. Ernst Haeckel “Kunstformen der Natur”. 1904. g., 3. lpp. (ZOO409)
3. Ernst Haeckel “Kunstformen der Natur”. 1904. g., 4. lpp. (ZOO409)
4. Ernst Haeckel “Kunstformen der Natur”. 1904. g., 4. lpp. (ZOO409)
5. The incredible naturalist’s drawings that inspired Art Nouveau
6. Brethren Moons

1. Ernst Haeckel “Kunstformen der Natur”. 1904. g.
2. Bibliographisches institut https://en.wikipedia.org/wiki/Bibliographisches_Institut
3. Ernst Haeckel https://www.britannica.com/biography/Ernst-Haeckel
4. Young sea star https://anatomytoyou.com/2016/01/29/young-sea-star/
5. Kunstformen der Natur https://de.wikipedia.org/wiki/Kunstformen_der_Natur
6. Adolf Giltsch https://www.findagrave.com/memorial/131475611/adolf-giltsch
7. Paul von Ritter https://de.wikipedia.org/wiki/Paul_von_Ritter
8. Apollonius von Maltitz https://de.wikipedia.org/wiki/Apollonius_von_Maltitz
9. Rudzīte. M. Fotogalerija “Jūras gliemju daudzveidība Ā. Butuļa kolekcijā” https://www.lu.lv/muzejs/par-mums/zinas/zina/t/50850/
10. Rudzīte. M. LU Goda doktora Ā. Butuļa dāvīnājums Latvijas Universitātei https://www.lu.lv/muzejs/menesa-prieksmets/2019-gads/
11. Dzimis Ādams Butulis https://www.lu.lv/muzejs/notikumi/diena/notikums/e/dzimis-adams-butulis-20241205/
12. The incredible naturalist’s drawings that inspired Art Nouveau https://www.pixartprinting.co.uk/blog/drawings-ernst-haeckel/?srsltid=AfmBOop2sF4jd328VhOkP39zoQRu4UPUYufpGE1gJMFp0nrfSPnWS6FR
13. Brethren Moons https://deadspace.fandom.com/wiki/Brethren_Moons

Anna Gajevska, krājuma glabātāja 
 

Katru gadu Latvijas Ornitoloģijas biedrība izvēlas gada putnu. 2025. gadā par gada putnu ir ievēlēts mājas strazds Sturnus vulgaris[1]. Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabājas vairāki mājas strazdu eksponāti, kam ir interesanta vēsture.

Putna latīniskais nosaukums cēlies 1758. gadā, kad Kārlis Linnejs (Carl von Linné, 1707-1778) darbā "Dabas sistēma" ("Systema naturæ") pirmo reizi zinātniski aprakstīja šo sugu un deva tai nosaukumu, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē ‘parastais strazds’.

Mājas strazds izplatīts visā Eiropā un tālāk uz austrumiem pāri Sibīrijas centrālajai daļai līdz pat Baikālam. Areāla dienvidu mala ietver arī Tuvo Austrumu ziemeļu daļu[2]. Latvijā šīs sugas putni ir plaši izplatīti; tie ziemo Eiropas dienvidos, Tuvajos Austrumos un Centrālāzijā. Mājas strazds ligzdo koku dobumos un cilvēka veidotos putnu būros[3].

Spalvojums putniem atšķiras atkarībā no sezonas[4]. Vasaras periodā mājas strazdi ir melni ar krāsainu spīdumu, bet ziemas periodā – brūni ar baltiem plankumiem. Vidēji putns ir 20 cm garš un sver ap 75 g. Knābis ir dzeltenā krāsā, bet kājas – sarkanas.  

Mājas strazdi ir skaļi dziedātājputni, kas bieži ceļo lielās grupās. Pārtiek lielākoties no kukaiņiem, bet ēd arī graudus un ogas.  

LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabājas vairāki mājas strazda eksemplāri: izbāzeņi, ādiņas, olas. Kopā vairāk nekā 41 priekšmets. Lielākajai daļai no tiem ir apraksts un datējums, bet diemžēl diviem izbāzeņiem apraksta nav un to vēsture nav skaidra. 

Putnus, kas glabājas Zooloģijas kolekcijās, ir ievākuši vairāki ievērojami ornitologi: Aivars Petriņš (1951), Jānis Baltvilks (1944-2003), Haralds Loudons (1876-1959), Juris Rūte (1947-2014), Jānis Baumanis (1940–2006), Jānis Zaikovs (1903-1942). Lielākā daļa no šiem ornitologiem ir saistīti ar LU Muzeju, un viņu ieguldījums muzeja krājuma veidošanā ir ļoti liels. Muzejā glabājās ievāktas ornitologu(A. Petriņš, J. Baltvilks, J. Rūte, J. Baumanis, H. Loudons) ādiņas, J. Zaikova milzīga olu kolekcija un H. Laudona putnu kolekcija.

Senākais eksemplārs – izbāzenis – datējams ar 1886. gadu, un tas ievākts Rīgā. Vācējs bija kāds Ch. Merby. Ir vairāki izbāzeņi un putnu ādiņas, kas ievākti 20. gadsimta sākumā un pirmajā pusē: no 1901. līdz 1926. gadam. Interesants fakts, ka arī Pirmā pasaules kara laikā turpinājās darbi, jo 1917. gadā ir ievāktas mājas strazda olas. Tajā laikā aktīvi darbojās H. Loudons un J. Zaikovs. 

Haralds Loudons bija vācbaltu ornitologs, kas nodarbojās arī ar putnu gredzenošanu. Muzejā glabājas H. Laudona ādiņu kolekcija ar 347 eksemplāriem,no kuriem 4 ir mājas strazda ādiņas.

Oologa (pētnieks, kas pēta un vāc putnu olas) J. Zaikova kolekcija arī ir ļoti ievērojama. Muzejā glabājas vairāk nekā 1000 olas, ko savācis J. Zaikovs. No tām 21 ola pieder mājas strazdam. 1927. gadā LU Sistemātiskās zooloģijas institūts šo kolekciju nopirka  par Latvijas Kultūras fonda naudu (1000 latiem[5]) un tā nonāca muzejā.

Viens mājas strazda eksemplārs ir nonācis mantojumā no bijušā Kurzemes Provinces muzeja pēc tā likvidēšanas. Šis izbāzenis datējams ar 1922. gadu.

Interesants ir slapjais preparāts, putns ir saglabāts speciālā šķidrumā, spirtā vai formalīnā. Kā rakstīts tā aprakstā, šim strazdam ir "neparasts knābis". Diemžēl priekšmeta vēsture nav zināma.

Protams, putni tika vākti arī vēlākajos gados, daudzi eksemplāri ir no 1950-tiem un 1960-tiem gadiem. Visi ievāktie putni ir no Latvijas: no Talsu rajona, Valmieras rajona, Skrundas, Engures ezera, Mīlgrāvja, Ķīšezera un citām vietām. Šajā laikā ievākta vislielākā mājas strazdu kolekcija.

Jaunākais izbāzenis muzeja ekspozīcijā ir ievākts Bukaišos 2000. gadā, ievācējs A. Petriņš. Šis izbāzenis pieder putnu taksidermista un kolekcionāra Valda Rozes (1956) kolekcijai, kurā ir vairāk nekā 100 eksemplāri. No tiem divi mājas strazdi kolekcijā ir no V. Rozes kolekcijas. Tie ir vienīgie putni, kas attiecas uz pēcpadomju laiku (1994. gads un 2000. gads). 

Uzzināt vairāk un apskatīt mājas strazdu izbāzeņus var LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās Kronvalda ielā 4, Rīgā iepriekš piesakoties.

1. 2025. gada putns – mājas strazds 

2. Mājas strazds

3. 2025. gada putns – mājas strazds

4. European Starling

5. Янис Зайковс(1903-1942) – забытый латвийский оолог, просветитель и педагог

Mājas strazds (skatīts 7.01.25)  http://www.putni.lv/stuvul.htm

Balcare K. 2025. gada putns – mājas strazds (skatīts 7.01.25)  https://www.lob.lv/2025/01/2025-gada-putns-majas-strazds/

Матрозис Р., Шергалин Е.. Янис Зайковс(1903-1942) – забытый латвийский оолог, просветитель и педагог (skatīts 10.01.25)  https://cyberleninka.ru/article/n/yanis-zaykovs-1903-1942-zabytyy-latviyskiy-oolog-prosvetitel-i-pedagog/viewer

Dzimis Haralds Loudons (skatīts 10.01.25) https://www.lu.lv/muzejs/notikumi/diena/notikums/e/dzimis-haralds-loudons-20270411/

European Starling (skatīts 13.01.25) https://www.allaboutbirds.org/guide/European_Starling/id

Matrozis R.  Latvijas ornitoloģijas nozīmīgi notikumi un jubilejas 2016. gadā (skatīts 13.01.25)  https://putnidaba.lob.lv/wp-content/uploads/2019/12/Putni_daba_73-2016_1-12.pdf

LOB Goda biedri (13.01.25)  (skatīts 13.01.25)  https://www.lob.lv/biedriba/goda-biedri/

Jānis Baltvilks (skatīts 13.01.25)  https://lv.wikipedia.org/wiki/J%C4%81nis_Baltvilks

Matrozis R. Pieminot Juri Rūti (1947–2014) (skatīts 13.01.25)  https://putnidaba.lob.lv/wp-content/uploads/2019/12/Putni-daba_80-2017_4-10_lpp36-40.pdf

Piterāns A., Piterāns U. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejs.(skatīts 13.01.25)  https://www.apgads.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/izdevumi/LU_Raksti/815/15_Piterans.pdf

Carolus Linnaeus (skatīts 13.01.25)  https://www.britannica.com/biography/Carolus-Linnaeus

Rudzīte M. 8.novembrī pirms 200 gadiem dibinātā Kurzemes Provinces muzeja dabas priekšmeti glabājas LU Muzejā (20.03.25) https://www.lu.lv/par-mums/lu-mediji/zinas/zina/t/45519/

Umbraško E. Kurzemes muzejs (20.03.25)  https://jvmm.lv/lasitava/kurzemes-muzejs/

Anna Gajevska, krājuma glabātāja