Academic Centre
Latvijas Universitātes Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā glabājas veseli 3 meteorīti, kas nokrituši Ukrainas teritorijā. Par diviem no tiem jau varat lasīt LU Muzeja mājas lapā publicētajos rakstos rubrikā ZEM LUPAS - Saulespuķu lauka meteorīts Migejs, kas stāsta par unikālo oglekļa hondrītu Migeju, un Augustinovka – otrais lielākais Ukrainas meteorīts. Šajā rakstā aplūkosim pašu lielāko šīs valsts teritorijā kritušo meteorītu – Knjaginja.
Knjaginja jeb Kņaziene (Княги́ня, Knyahinya) ir ne tikai lielākais Ukrainas meteorīts, bet arī viens no lielākajiem akmens meteorītiem, kas nokritis Eiropas teritorijā. Tā kopējā masa ir vairāk par 500 kilogramiem. Meteorīts nokrita 1866. gada 9. jūnijā 16:56 pēc vietējā laika Austroungārijas impērijas teritorijā, tagad Aizkarpatu apgabalā (Закарпаття), Ukrainā, pavisam blakus Slovākijas robežai (līdz tai ir tikai daži simti metru). Kā spožs bolīds, tas parādījās virs Slovākijas pilsētas Liptovski Mikulaš (Liptovský Mikuláš), virzījās uz austrumiem, pārlidoja pāri vēl trim pilsētām Slovākijas teritorijā Šarišai, Zemplinai un Prešovai (Šariš, Zemplín, Prešov), veicot apmēram 200 kilometru garu lidojumu, līdz beidzot uzsprāga 40 kilometru augstumā virs ukraiņu ciemata Knjaginja (Княгиня).
Sprādzienā meteorīts sadalījās apmēram 1200 gabalos un nolija uz zemes akmeņu lietus veidā 5 kilometru rādiusā starp kalnu grēdām Stenka (Стінка augstums 1078 metri) un Javorniks (Явірник augstums 1117 metri). Meteorīta šķembas atrada labības laukos, uz ceļiem un uz ielām tuvējos ciematos Knjaginja un Stužica (Стужиця). Pirmajās dienās pēc notikuma tika salasīti apmēram 60 meteorīta gabali. Pats lielākais gabals - 279 kilogrami un 766 grami – bija nokritis 8 kilometru attālumā no Knjaginjas, Stenkas kalna pakājē meža masīvā Čorni Mlaki (Чорні Млаки).
Divas nedēļas pēc notikuma šo meteorīta gabalu apmēram 2 metru dziļumā atrada Knjaginjas ciema iedzīvotājs Vasilijs Krivjaniks (Василь Крив`яник). Viņš devās uz kalna piekājes pļavām pļaut zāli, ieraudzīja dziļu bedri un atraka meteorītu. No trieciena tas bija pārlūzis uz pusēm un sadalījies divās gandrīz vienādās daļās - 141,8 un 137,9 kilogrami. Par šo atradumu uzzināja mežsargs Antons Pokornijs (Антон Покорний) no lielākas apdzīvotās vietas Veļikij Bereznij (Великий Березний) un nopirka abus meteorīta gabalus no V. Krivjanika par 2 vēršiem. Vēlāk A. Pokornijs tos ļoti izdevīgi pārdeva Vīnes imperatora muzejam (Kunsthistorisches Museum Wien), kur šie divi meteorīta gabali atrodas arī šobrīd. [1, 2]
Užanskas (Ужанськ) reģiona administrācija mēneša laikā organizēja speciālu komisiju, kuras uzdevums bija savākt un izpētīt meteorīta gabalus. Ar tādu pat mērķi ieradās ekspedīcijas no Vīnes un Budapeštas. Tika atrasti vēl apmēram 70 meteorīta gabali, kas svēra ap 50 kilogramiem, bet līdz gada beigām atradumu kopējais svars jau pārsniedza 100 kilogramus.
Sākotnējo meteorīta izpēti tajā pašā 1866. gadā veica Austrijas imperatora ģeoloģijas institūta dibinātājs un direktors, mineralogs un ģeologs Vilhelms Haidingers (Wilhelm Karl Ritter von Haidinger). Viņš arī atrada bolīda lidojuma aculieciniekus - Johanu Kolbaju (Johann Kolbay), Raineru un J. Bobaku (Rainer, J. Bobak) no Prešovas pilsētas Slovākijā, kas atrodoties aptuveni 92 km no notikuma vietas, bija uzzīmējuši redzēto. [3]
1872. gadā holandiešu ķīmiķis Eduards Baumhauers (Edouard Henri von Baumhauer) veica meteorīta ķīmisko analīzi. Vācu mineralogs Ernsts Vulfings (Ernst Anton Wülfing) savukārt izpētīja meteorīta krišanas vietu, uzskaitīja atrastos fragmentus, to lokāciju un vēlāko atrašanās vietu dažādās kolekcijās. E. Vulfings publicēja savu pētījumu 1897. gadā darbā „Die Meteoriten in sammlungen und ihre Literatur, nebst versuch den tauschwert der Meteoriten zu bestimmen”.
Padzirdējis stāstus par lielākā Eiropā meteorīta krišanu, 1892. gadā uz Karpatiem devās slavenais rakstnieks Žils Verns (Jules Gabriel Verne). Tiesa, pēc šī ceļojuma tapusī grāmata „Pils Karpatos” (Le Château des Carpathes) nebija veltīta meteorītam, bet gan atgādināja Brema Stokera „Drakulu”.
Daudz nopietnāk par šo meteorītu interesējās Čārlzs Darvins (Charles Robert Darwin). Viņš aktīvi sarakstījās ar vācu ģeologu Oto Hānu (Otto Hahn), kurš veica sīkāku meteorīta izpēti. O. Hāns izvirzīja teoriju, ka akmens meteorīti (hondrīti) pilnībā sastāv no pārakmeņotām organiskām dzīvības formu atliekām - sūkļiem un koraļļiem. Šo teoriju O. Hāns publicēja savā darbā “Die Meteorite (chondrite) und ihre Organismen» 1880. gadā. [4]
2008. gadā Knjaginja meteorītā atkārtoti tika meklēti solītie pārakmeņojumi, bet, kā jau sagaidāms, nekas netika atrasts. O. Hāna idejas tika noraidītas jau diezgan sen, tomēr tās iedvesmoja cilvēkus meklēt atbildi uz jautājumu par dzīvības izcelsmi uz Zemes un veicināja pārdomas par to, ka dzīvība uz Zemes varētu būt atnesta no kosmosa.
Visa nokritusī meteorīta masa vēl arvien nav atrasta, pavisam nesen uziets un par 4500 ASV dolāriem pārdots 164 gramus liels fragments. Kritiena vietas apkārtne šobrīd piesaista ne tikai meteorītu medniekus, tas ir arī populārs tūrisma objekts, ar labiekārtotu pastaigu taku, vēsturiskām norādēm, geokešinga punktu un piemiņas zīmi lielākā meteorīta fragmenta atrašanas vietā. [5]
Aplūkot LU Muzeja kolekcijā esošos Ukrainas meteorītus, pārējos meteorītu paraugus, kā ari iepazīties ar Latvijas astronomijas vēsturei veltīto ekspozīciju var piesakoties uz ekskursiju šeit.
[1] Кринов Е. Л. Каталог метеоритов. Москва, 1947, 67 lpp. (CM776)
[2] Семененко В.П., Соботович Э.В., Тертычная Б.В. Метеориты Украины. Киев: Наук. думка, 1987, 220 lpp.
[3] Haidinger, W. Der Meteorsteinfall am 9. Juni 1866 bei Knyahinya nachst Nagy Berezna im Ungher Comitate. Sitzber. Akad. Wiss. Wien, 1866, 200-205, 475-522 lpp.
[4] Hahn O. Die Meteorite (chondrite) und ihre Organismen. Tübingen, 1880, 6 -15 lpp.
[5] Knyahynskyi meteorite [tiešsaiste]. Geocaching [skatīts 2024. gada 12. augustā]. Pieejams https://www.geocaching.com/geocache/GC5DGED_knyahynskyi-meteorite
