Academic Centre
J. Smarods (pēc ieraksta baznīcas grāmatā - Jūlius Aleksander Smarul) dzimis 1884. gada 3. septembrī Jaunrozes pagasta (tagadējā Apes novadā) "Jaunmelnupēs" Pētera Smarul un Annes Ilzes, dzim. Kļaviņa, ģimenē, kurā uzauga vēl trīs bērni - brāļi Alfrēds, Rūdolfs un māsa Marta (Jūlijs Smarods).
J. Smarods mācījās vietējā pagastskolā, kur sākās un arī beidzās viņa skolas gaitas. Turpmāk zināšanas viņš apguva pašmācības ceļā. Acīmredzot darbs tēva saimniecībā rosināja Jūlija interesi par lauksaimniecību, botāniku un specifiski – par augu slimībām. Pašmācības ceļā apgūstot zināšanas, J. Smarods jau jaunībā iesaistījās izglītības un zinātnes jomās, gan publicējot izglītojošus rakstus, gan kļūstot par Imperatoriskā Botāniskā dārza Pēterburgā Centrālās fitopatoloģiskās stacijas korespondentu, saņemot konsultācijas un atbalstu no tā laika ievērojamiem zinātniekiem profesora un akadēmiķa Artura Jačevska (Артур Артурович Ячевский; 1863 – 1932) un profesora Anatolija Bondarceva (Аполлинарий Семёнович Бондарцев; 1877 – 1968). Kolēģi J. Smarodam veltītajā nekrologā rakstīja: “Sirmā zinātnes darbinieka mūžs ir piemērs tam, cik daudz var sasniegt pašmācības ceļā ar neatlaidīgu gribu un darba mīlestību.” (BOT16878/2)
Jau kopš 1905. gada J. Smarods, reizēm ar pseidonīmu Upenieks, publicējās žurnālā “Zemkopis”, neaprobežojoties “tikai ar esošo zinātnes atziņu popularizēšanu zemkopjiem, bet arī pats vāca datus par augļu parazītiskajām slimībām un to izplatību.” (Vimba E., 2014) 20. gadsimta sākumā viņš bija laikraksta “Zemkopis” līdzstrādnieks (Brūklenājs, 1905). Epitets “stādu pazinējs” (Bikins P., 1905) divdesmitgadīgajam jaunietim liecina, ka jau tad viņš ar savām zināšanām bija pazīstams lauksaimnieku lokā. Jaunais J. Smarods presē rakstīja par dažādiem botānikas un lauksaimniecības jautājumiem, arī par “kaitīgajiem” kukaiņiem (R. K., 1908, Smarods J., 1908). Viņš deva savu ieguldījumu arī latviešu valodas attīstībā, publicēja kukaiņu un augu nosaukumus latīņu, krievu un latviešu valodā (piemēram, Smarods J. (Upenājs), 1906), viņš bija viens no tiem latvietības veicinātājiem, kas iesūtīja latviešu valodas vārdus Rīgas Latviešu biedrībai, iesaistoties Kārļa Mīlenbaha (1853 – 1916) lielajā latviešu valodas izpētes darbā (V., 1914).
J. Smarods aktīvi darbojās Opekalna (Jaunlaicenes pagastā) Lauksaimnieku biedrībā, kas darbojās kopš 1904. gada (Smarods J., 1909), bija Zemkopības un Domēņu Virspārvaldes Mācīto komitejas botānikas biroja mikoloģijas un fitopatoloģijas biroja līdzstrādnieks. J. Keželis rakstā par latviešu kūtrumu dalīties ar savām zināšanām, rakstīja, ka tikai viens latvietis - J. Smarods “latviešu laikrakstos raksta iz mikoloģijas un fitopatoloģijas lauka, tiklab par saviem, kā arī biroja pētījumiem un atradumiem. J. Smaroda kungam izsaku sirsnīgu pateicību par latviešu laikrakstos aprakstītiem mikoloģiskiem un fìtopatoloģiskiem pētījumiem un atradumiem, un droši ceru, ka to pašu darīs ari paši latvieši, kad tie būs pārliecināti, ka mikoloģija un fitopatoloģija cieši saistītas ar zemkopību.” (Keželis J., 1909)
Ieskatoties J. Smaroda darbībā, redzams, ka jaunietis ne tikai pats izglītojās un centās dot zināšanas citiem, viņš ne tikai pats iesaistījās citu zinātnieku pētījumos, bet aicināja tajos iesaistīties arī citus. To apliecina publikācijas, kurās J. Smarods aicināja atbalstīt zinātnieku pētījumus, piemēram, aicinājums sūtīt ziņas Jaunaleksandrijas lauksaimniecības un mežkopības institūta profesoram N. V. Cingeram (Smarods J., 1911). 1910. gadā laikrakstā “Zemkopis” J. Smarods aicināja iesūtīt materiālus par velna auzu, sniedzot materiālu Zemkopības Virspārvaldes Mācīto Komitejas botānikas biroja darbiniekiem. Rakstā sniegts arī apraksts, kā to pareizi veikt: “Veselus jeb visus augus (ar saknēm, stiebriem, lapām un skarām) kurus vajaga starp papīra lapām zem mazas preses vai svara izžāvēt, pie kam jāsargās skaras salauzīt, lai viņas izskatītos vairāk pēc dabiskām.” Tālāk: “Pie ikkatra kaltēta velnaauzu un graudu parauga nepieciešami jāpieliek zīmīte ar uzrakstu, kas augu ievācis, kad tas noticis un starp kādiem sējumiem tas atrasts. Bez tādām piezīmēm paraugi zaudē savu zinisko vērtību, bet kad tādas ir, tad paši niecīgākie paraugi tiks pieņemti ar lielāko pateicību.” (Smarods J., 1910)
Par ieguldījumu izpētes darbā, J. Smarods pelnīti tika apbalvots ar medaļu “Par lauksaimniecības celšanu” (Vimba E., 2014).
Pirmā pasaules kara laikā J. Smarods atradās Galīcijas frontē. Arī šajā laikā viņš turpinājis vākt floras paraugus (Vimba E., 2014). 1918. - 1922. gados viņš strādāja Augstākās pilotāžas skolas sanitārajā daļā un nodevās Maskavas apkārtnes ziedaugu un parazītisko sēņu pētniecībai.
1922. gadā J. Smarods atgriezās Latvijā un sāka strādāt Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības Bioentomoloģiskajā stacijā (no 1923. - Augu aizsardzības institūts, vēlāk Vissavienības augu aizsardzības institūta Baltijas filiāle (1948), tagad - Latvijas augu aizsardzības pētniecības centrs (2004)) (Plašāk par augu aizsardzības pētniecības vēsturi: Ieskats vēsturē, un Eihe M., Prikule. I., 2003) un vadīja mikoloģijas nodaļu. Neskatoties uz to, kā līdzi laikam mainījās institūcijas nosaukums un pakļautība, J. Smarods šeit nostrādāja visu savu mūžu. Savā amatā viņš turpināja sniegt konsultācijas, uzstājās ar lekcijām un priekšlasījumiem par augu slimībām un to apkarošanu. Viņš turpināja publicēt gan zinātniskus pētījumus, gan populārzinātniskus rakstus ar padomiem lauksaimnieku un dārzkopju izdevumos.
Neskatoties uz akadēmiskās izglītības trūkumu, J. Smarods nodzīvoja darbīgu un piesātinātu zinātnieka mūžu, kura pētījumi neapsīka visas dzīves garumā. Savas dzīves laikā J. Smarods, ne tikai savāca plašu mikoloģisko bibliotēku, bet pats uzrakstīja ap 40 zinātnisku un 900 populārzinātnisku rakstu. I. Liepa rakstīja: “Viņš bija uzticīgs mikoloģijas zinātnei līdz pēdējai dzīves stundai. Arī slimības laikā viņa darba enerģija tomēr neapsīka. Vēl pēc nāves tiks iespiesti viņa pēdējie darbi.” (BOT16878/1) LU Muzejā glabājas divi viņa rakstītie vēl nepublicētie manuskripti "Materiāli par Latvijas miltrasas sēnēm" (datēts ar 1956. gadu) (BOT16880) un "Lauksaimniecības augu slimību noteicējs" (BOT16881). Pats darbs gan nav datēts, bet klāt pieliktās atsauksmes datētas ar 1956. gada janvāri un februāri.
J. Smarods ir publicējis ne tikai ar botāniku un lauksaimniecību saistītus rakstus, jaunībā laikraksta “Apskats” pielikumos ir publicēta arī viņa dzeja (piemēram, Smarods J., 1905). Pētnieka skolnieks, tagad Dr. emeritus Edgars Vimba rakstīja: “Vai mikologs vēlākajos savas dzīves gados rakstīja dzejas, nav zināms. Man pagājušā gadsimta 50. gados daudz nācās būt kopā ar J. Smarodu, taču to, ka viņš rakstījis dzeju, es atklāju tikai Misiņa bibliotēkā.” (Vimba E., 2014)
Jūlijs Smarods miris 1956. gada 13. februārī Rīgā, apbedīts Meža kapos.
1955. gadā J. Smarods saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieka goda nosaukumu (LTA, 1955). Godinot mikologa nopelnus ne tikai Latvijas sēņu pētīšanā, bet arī vispār mikoloģiskajos pētījumos, viņa vārds dots sēņu sugām no Diplodina, Entylamella, Leptosphaeria, Septoria, Valsella ģintīm.
LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās interesentiem pieejami J. Smaroda manuskripti, dažādi viņa darba materiāli, kā arī Latvijas sēņu “Fungi lavici exicati” pilns komplekts, viņa manuskripti un citi materiāli. Ar tiem iepazīties iespējams Rīgā, Kronvalda bulvārī 4, iepriekš piesakoties šeit.
Raksta autore pateicas Dr. emeritus Edgaram Vimbam par sniegto atbalstu, ieteikumiem un komentāriem raksta tapšanā.
Bikins P., 1905. Lasītāji savā starpā. Zemkopis, 29, 349.
Brūklenājs, 1905. No Opekalna. Zemkopis, 45, 532.
Eihe M., Prikule I., 2003. Latvijas augu aizsardzības centrs vakar un šodien. Agronomijas Vēstis, 5, 42-46.
Ieskats vēsturē. Pieejams: https://old.laapc.lv/par-mums/ieskats-vesture/ [Skatīts: 15.07.2024]
Jūlijs Smarods. Pieejams: https://lv.wikipedia.org/wiki/J%C5%ABlijs_Smarods [Skatīts 15.07.2024]
Keželis J., 1909. Zemkopības un Domēņu Virspārvaldes Mācīto komitejas botānikas birojs. Zemkopis, 52, 1036-1037.
Liepa I., darba biedri, 1956. Jūlija Smaroda nekrologi. Botānika: personu arhīvs apakškolekcija. Botānikas un mikoloģijas kolekcijas, inv. nr. BOT16878.
LTA, 1955. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts Par Latvijas PSR goda nosaukumu piešķiršanu. Cīņa, 172, 5.
R. K., 1908. Grāmatu plaukts. Zemkopis, 51, 1059.
Smarods J., 1905. Kā melnas sēru drānas nakts. Apskats, 9, 739.
Smarods J. (Upenājs), 1906. Dažu Latvijā augošu stādu latīņu, krievu un latviešu nosaukumi. Zemkopis, 30, 477-478.
Smarods J., 1908. Dažu kaitīgu kukaiņu nosaukumi latīņu un latviešu valodās. Baltijas Lauksaimnieks, 13, 209-210.
Smarods J., 1909. Opekalna Lauksaimnieku Biedrība. Zemkopis, 40, 795.
Smarods J., 1910. Lauksaimnieku un botāniķu ievērībai. Zemkopis, 33, 644.
Smarods. J., 1911. Zemkopju ievērībai. Zemkopis, 20, 393.
Smarods J., 1956. "Lauksaimniecības augu slimību noteicējs "Botānika: personu arhīvs apakškolekcija. Botānikas un mikoloģijas kolekcijas, inv. nr. BOT16881.
Smarods J., 1956. "Materiāli par Latvijas miltrasas sēnēm". Botānika: personu arhīvs apakškolekcija. Botānikas un mikoloģijas kolekcijas, inv. nr. BOT16880.
V., 1914. Valodniecības nodaļas sēdē. Latviešu Avīzes, 111, 2-3.
Vimba E., 2014. Sēņu pētniekam Jūlijam Smarodam – 130. Alūksnes Ziņas, 05.09, 8.
