MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Kolāža - Zemes bagātību pētīšanas institūta kolektīvs 1944. gadā.

Kolāžas un, domājams, daudzu tajā iekļauto portretu autors ir institūta fotogrāfs Otto Birzgalis, tā norādīts kolāžas apakšējā stūrī. Šis ir vienīgais plašā kolektīva foto. Muzejā ir daudz citu O. Birzgaļa fotogrāfiju, kurās redzami vadošie darbinieki sapulcēs, svinībās un citos pasākumos, vai arī speciālisti praktiskajā darbā. Bet šajā kolāžā ir iekļauti arī tie, kas strādāja laboratorijās, mehāniskajā cehā, virtuvē, grāmatvedībā, kopā 134 darbinieki. Portretu izvietojumā ievērotas zināmas likumsakarības - redzamākie darbinieki ir centrā un augšējā malā. Fotokolāža ir ZBPI darbinieku tieši 1944. gada portretējums, tajā nav daudzu bijušo darbinieku, no kuriem dažam bijusi liela loma institūtā. Uzvārdu rakstība bieži neatbilst mūsdienu normām.

Mūsu muzeja rīcībā nav oriģinālās kolāžas, taču ir saglabājušies tās attēli uz fotoplates un fotogrāfijas. Domājams, kolāžas lielums bija ap 50 x 70 cm vai nedaudz lielāks. Bez tam muzejam nodotajos Viktora Grāvīša materiālos saglabātas 55 maza izmēra fotogrāfijas, kas izmantotas kolāžas veidošanā. Fotogrāfijām otrā pusē ir līmējuma pēdas un uzvārdi, pārsvarā, rakstīti V. Grāvīša rokrakstā, daži arī ar labojumiem.

Zemes bagātību pētīšanas institūts (ZBPI) tika izveidots 1939. gadā, pārveidojot un papildinot 1936. g. dibināto Zemes bagātību pētīšanas komiteju. Šim - 1944. gadam - laika ziņā ir tuvas 2 publikācijas par institūtu. Informācija par institūta darbiem pēdējo gadu laikā lasāma direktora Antona Kursīša rakstā, kas publicēts 1942. gadā (Kursīts 1942). Plašāks raksts ZBPI 10 gadu darbības atcerei, atskatoties uz paveikto, publicēts 1947. gadā (Bambergs 1947). Tajā minēti daudzi darbinieki, arī bijušie, un iekļauts institūta publikāciju saraksts. Te ir lasāms arī institūta direktora Prof. Dr. Matveja Kadeka priekšvārds, kurā skaidrots, ka turpmāk institūta nosaukums būs LPSR ZA Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūts.

No 1939. līdz 1944. gadam institūta sastāvs bija pamazām mainījies, audzis un pilnveidojies; radušās jaunas nodaļas, laboratorijas un specializācijas. Institūta darbā iekļāvās arī LU darbinieki – kolāžā 134 cilvēku vidū atrodami vismaz 45 LU mācībspēki, absolventi un studenti.
1940. gada politiskie un saimnieciskie pārkārtojumi institūtu bija skāruši maz. Konstantīns Kaļetovs, specializējies lietišķajā ģeoloģijā un derīgo izrakteņu pētīšanā, 1940. g. 17. jūlijā tika iecelts par Vidzemes Artilērijas pulka politisko vadītāju (“poļitruku”). Direktora vietas izpildītāja Vernera Zāna vietā Vietējās rūpniecības tautas komisārs iecēla ģeofiziķi (un sociāldemokrātu) Jāni Irbēnu.

Tāpat kā padomju, arī vācu okupācijas gados institūts turpināja strādāt, apkalpojot pārsvarā militārās iestādes. Īpaša vērība tika pievērsta purvu izmantošanai kurināmās kūdras ieguvei, kā arī pētījumiem, kā kūdru un sopropeli varētu ķīmiski pārveidot derīgā degvielā. Ķemeru sanatorijā, kur tika izveidota vācu karavīru lazarete, ZBPI ierīkoja ūdensapgādes dziļurbumu.

1943. g. tika aizturēta grupa, kas gatavojās pāri austrumu frontei slepus doties uz PSRS. Tajā bija arī institūta ģeologs Anzelms Mutulis (vienīgais no ZBPI, kas ģeoloģiju bija apguvis Sorbonnas Universitātē) un inženieris Pāvils Francmanis, inženierzinātņu fakultātes absolvents, kas bija piedalījies Ķeguma HES celtniecībā. A. Mutulis nonāca koncentrācijas nometnē, bet P. Francmanis Rīgas Centrālcietumā. Institūts gan iesniedza lūgumu ņemt vērā P. Francmaņa nepabeigto vērtīgo izgudrojumu (cementa komponentu jomā) un bargi nesodīt, tomēr 1944. g. P. Francmanis tika tiesāts un nošauts. Vēl divi ZBPI darbinieki - J. Kononovs un Vite (nav zināms, kurš - institūtā bija divi Vites) - vācu okupācijas laikā tika apcietināti par necienīgu, bravūrīgu izturēšanos pret virsniekiem.

1944. gads Rīgai un arī institūtam bija īpašs. Sarkanā armija pamazām tuvojās Rīgai un oktobrī to sasniedza. Vācu okupācijas vara bija paredzējusi pirms izvest uz Vāciju dokumentus un vērtīgāko inventāru, un, pēc iespējas, arī cilvēkus. Pēc J. Grestes ziņām, aparatūras vietā kastēs darbinieki bija sapakojuši naglas u.c. mazvērtīgus dzelžus. Kad tas nāca gaismā, institūta direktors (Antons Kursītis ?) nonāca cietumā. Te jāatzīmē, ka 1944. gadā daļa vadošo darbinieku (pēc Grestes ziņām, septiņpadsmit) frontei tuvojoties, devās uz Rietumiem, t.i., Vāciju.

Aleksis Dreimanis, kurš tolaik strādāja ZBPI un bija arī privātdocents LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, pēc kara uzturēja sakarus ar daudziem tautiešiem rietumu zemēs un 2008. g. publicēja savāktos materiālus (Dreimanis 2008). Pēc A. Dreimaņa saraksta, “ar Zemes bagātību pētīšanas institūtu 1944. gadā izceļo uz Vāciju” 10 cilvēki: Irmagarde (Irma) Embovica, Reinis Kampe, Heinrihs V. Grauss, Iļja Mamantovs, Sigismunds Miglenieks, Vitolds Pudovskis, Irma Rade, Jānis Rade, Alfons Timšs, Verners Zāns. Acīmredzot, ne ar institūta pārcelšanos, bet citādā veidā Rietumos nokļuvuši institūta darbinieki Voldemārs Svīķis, Leonīds Slaucītājs, Irene un Otto Meļļi, Arvīds Arājs. Arī pats saraksta sastādītājs A. Dreimanis Itālijā (un pēc tam Vācijā, Kanādā) nonāca nevis kā institūta darbinieks, bet gan kā Latviešu leģiona militārais ģeologs. Varam pieminēt, ka A. Dreimaņa sarakstā iekļautie visi (varbūt, izņemot Irmgardi Embovicu un Reini Kampi, par tiem maz ziņu) Rietumu zemēs veiksmīgi darbojās ar Zemes zinātnēm vai ķīmisko tehnoloģiju saistītās profesijās.

Atsevišķi jāpiemin ģeologa, docenta Nikolaja Delles un ZBPI strādājošā ģeoloģijas studenta Kārļa Cukermaņa gaitas. Institūta inventārs tika vests ar vilcienu, to pavadīja N. Delle un K. Cukermanis. N. Delle palika Vācijā, kur strādāja ģeoloģiskā iestādē, līdz viņu apcietināja padomju drošības iestādes. K. Cukermanis, pēc J. Grestes ziņām, bija vienīgais ZBPI darbinieks, kas, pabijis Vācijā, atbrauca atpakaļ uz Padomju Latviju, turklāt atvedot institūta inventāru.

Kas notika ar tiem, kas palika Latvijā? Daļa palika strādāt institūtā vai, būdami atzīti speciālisti, turpināja strādāja LPSR. Tādi bija augsnes pētnieks un hidroģeologs Jānis Vītiņš, inženieris un būvmateriālu speciālists Arturs Tramdahs (Klūga 2017), purvu zinātnieks Pēteris Nomals, agroķīmiķis Kārlis Bambergs (tēvs), silikātu tehnologs Jūlijs Eiduks (Grosvalds, Alksnis, Lēruma 2015).

Ģeofiziķis – aktinometriķis (Saules staru enerģijas pētnieks) Jānis Ģirupnieks vairāk pazīstams kā skolotājs un rakstnieks, daudzu populārzinātnisku grāmatu autors. Sarakstījis arī romānu “Ekspedīcija zemes dziļumos” zinātniskās fantastikas žanrā (1939).
Ģeofiziķis Jānis Irbēns, iespējams, kara laikā ārzemju komandējumos tikās arī ar Dānijas un Zviedrijas ietekmīgiem politiķiem un tos informēja par politisko noskaņojumu un situāciju Latvijā (Neiburgs 2009). Viņš otrreiz kļuva par ZBPI direktoru 1944. vai 1945. gadā. Taču jau 1946. g. padomju represīvās iestādes konstatēja, ka J. Irbēns ir “naidīgi noskaņots pret padomju varu un veicis pretpadomju aģitāciju”. Laiku no 1946. līdz 1953. gadam J. Irbēns pavadīja Vorkutā un Magadanā. Pēc tam bija ražošanas apmācības skolotājs Rīgas skolās.

Institūta direktors 1944. g. bija Antons Kursītis (arī Kursīts, Kursišs). Pēc izglītības viņš bija inženieris, strādājis kā apūdeņošanas speciālists Krievijas dienvidos - Turkestānā, Aizkaukāzā, Kaspijas baseinā u.c., vēlāk Latvijā organizējis Lubānas ezera ūdeņu regulēšanu, dažus gadus bijis arī Latvijas satiksmes ministrs. Viens no Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 17. marta memoranda parakstītājiem. Nav izdevies noskaidrot, kā pagāja pēckara gadi A. Kursītim, zināms, ka viņš miris Rīgā 1968. gadā.

Jāpiemin arī Augusts Ozols, administrācijas darbinieks, institūta sekretārs, kas 1940. gadā amatā nomainīja Ģirtu Salno (vēlāk ražīgo latviešu trimdas rakstnieku). A. Ozols bija nodaļas vadītājs 1943. g., zinātniskās padomes loceklis 1948. g.

Ja attēlā redzamais A. Talcis ir tas pats Ādolfs Talcis - rakstnieks, žurnālists un tulkotājs, arī pārliecināts Padomju varas atbalstītājs un VDK darbinieks, tad 1944. g. viņam vajadzētu būt jau pabijušam Sarkanajā armijā, vācu gūstā un Priedaines kūdras fabrikā. No otras puses, Ādolfa Talča biogrāfijā darbs ZBPI nav pieminēts.

Jānis Greste bija institūta muzeja pārzinātājs, viņš ir arī saglabājis šīs kolāžas kopijas un dažus citus materiālus. Greste arī ir pierakstījis atmiņas par Zemes bagātību institūtu – gan aizsākumiem, kur viņš bijis klāt vismaz kā viens no organizētājiem un pirmajiem darbiniekiem, gan arī kara gadiem. Šo manuskriptu izmantojusi Lidija Volkova (Greste 1977), (Greste 1990) un daži citi autori (Krūze 2006).

Daudzi toreiz jaunie ZBPI darbinieki vēlāk kļuva par pazīstamiem ģeoloģijas pētniekiem un lietišķo darbu veicējiem institūtā vai citās ģeoloģiska rakstura iestādēs. Ģeologi bija Krišs Bērziņš, Marija Majore, Eda Rinks, Jānis Sleinis, Visvaldis Melzobs. Antons Aivars bija ģeologs, bet pazīstams arī kā gleznotājs. Kārlis Cukermanis bija hidroģeologs. Vilma Ozoliņa bija ģeoloģe, Ģeoloģijas pārvaldes Centrālās laboratorijas Litoloģijas nodaļas palinoloģe. Elza Birzniece – ķīmiķe, vadīja ķīmijas laboratoriju, vēlāk Ģeoloģijas pārvaldes Centrālās laboratorijas vadītāja. Juris Bite kā ģeologs pētīja ģipšus, bet viņu interesēja arī mineraloģija un petrogrāfija. LU Muzejā ir J. Bites dāvātie materiāli, tai skaitā Otto Meļļa paraugi.

Otto Birzgalis (1895-1986) bija institūta fotogrāfs (oficiāli - tehniskais darbinieks). Viņš iekārtoja fotolaboratoriju, un 1947. g. skaitījās tās vadītājs. Veica paraugu, zīmējumu u.c. materiālu fotografēšanu, kā arī dokumentēja institūtā notiekošo. LU Muzejā ir O. Birzgaļa fotomateriāli - institūta vēstures liecības. Arī šī kolāža.

Kursīts A. 1942. Zemes bagātību pētīšanas institūta darbība. Latvju Tautsaimnieks. Nr 13-14, Rīga, 378–384 lpp.

Bambergs K. un citi. 1947. Zemes bagātību pētīšanas institūta pētnieciskās darbības vispārīgs pārskats. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ģeoloģijas un ģeografijas institūts. Raksti I. Rīga: LVI, 15–34 lpp.

Dreimanis A. 2008. Latviešu ģeozinātņu darbinieki Rietumu zemēs no 1945. līdz 1990. gadam. Akadēmiskā Dzīve N45.

Klūga V. 2017. Inženierzinātņu profesora Artura Tramdaha (1884–1970) intelektuālais un kultūrvēsturiskais mantojums Latvijas Universitātes Bibliotēkā. Latvijas Universitātes raksti. 815. sēj.

Grosvalds I., Alksnis U., Lēruma M. 2015. Profesora Jūlija Eiduka dzīve, darbs un personība. The Humanities and Social Science. History of Science and Higher Education N24.

Neiburgs U. 2009. Baltijas valstu pretošanās kustību savstarpējā sadarbība un sakari ar rietumu izlūkdienestiem (1941-1945). Akadēmiskā Dzīve N46

Greste J. 1977. … kā dzeņa vēders. Liesma, 198 lpp.

Greste J. 1990. Krist un celties: autobiogrāfiskie tēlojumi, portreti un vēstules. Zvaigzne, 303 lpp.

Krūze A. (sast. un zin. red.), 2006. Krūze A., Dābols A., Grosvalds I., Staris A., Saulīte A. Jānis Greste - Latvijas pedagoģijas pelēkais dārgakmens. Laikmets un personība 8, 4-116 lpp.