Academic Centre
Leonīds Slaucītājs (1899-1971) ir viens no zinātnes pasaulē pazīstamākajiem latviešu zinātniekiem. Viņa vārds atrodams gan "Latviešu Konversācijas vārdnīcā", gan "Who is Who in Science 1700 BC - 1968 AD" (Chicago, 1969), "Gran Enciclopedia Argentina" (Buenos Aires, 1962) un "Royal Blue Book" (London, 1969).
Leonīds Slaucītājs dzimis Jaunlaicenē. Viņa tēvs bija skolotājs, matemātiķis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Leonīds mācījies jūras virsnieku augstskolā Pēterburgā (piedalījies garā kuģojumā Kluso un Indijas okeānu, kā arī Pagaidu valdības apsardzē Ziemas pilī un cīņās pret boļševikiem Somijas frontē), dažus gadus dienējis arī Latvijas flotē. Tad pievērsies zinātnei — studējis Latvijas Universitātē, bijis tās mācībspēks. Sekoja karš, bēgļu gaitas Vācijā, darbs Laplatas Universitātē Argentīnā un Sidnejas Universitātē Austrālijā. Latvijā bijis Latvijas Universitātes Ģeofizikas un Meteoroloģijas institūta Ģeofizikas nodaļas vadītājs, vēlāk — institūta direktors, pārstāvējis Latvijas Jūrniecības departamentu starptautiskajos Baltijas magnētisko mērījumu darbos, kā Zemes bagātību pētīšanas institūta ģeofiziķis vadījis Latvijas ģeofizikālos pētījumus, kuros konstatas arī Gārsenes un Staiceles magnētiskās anomālijas. Latvijā L. Slaucītāja pētījumi skar daudzas jomas — visvairāk reljefa morfometriju, hidroloģiju, magnētismu un navigāciju, bet pasaules zinātnes aprindās Leonīds Slaucītājs ienācis ar Zemes magnētiskā lauka pētījumiem, ko veicis lielākoties kā Argentīnas zinātnieks. L. Slaucītājs dibinājis Ģeofizikālās magnētisma observatorijas Las Acacias Buenosaireas tuvumā un Trelevā - Patagonijā, 1950–1958. g. vadījis ģeofiziķu grupas trīs Antarktikas ekspedīcijās, tai skaitā, 1957/58 Starptautiskajā ģeofizikas gadā. Piedalījies Starptautiskās ģeodēzijas un ģeofizikas savienības asamblejās, vairākkārt ievēlēts tās Ģeomagnētisma un Aeronomijas asociācijas valdē un komisijās, Sidnejas Universitātes goda līdzstrādnieks, Austrālijas un Jaunzēlandes Zinātnes veicināšanas Asociācijas līdzstrādnieks un vairāku — vismaz 10 — dažādu zemju zinātnisku biedrību biedrs un goda biedrs. L. Slaucītājs ir pirmais latvietis, kas doktora grādu saņēmis 3 reizes — Rīgā, Štutgartē un Sidnejā (Dr. Math. 1942, 1948, Dr. Sc. 1964). Latvijas Universitātē lasījis fiziskās ģeogrāfijas, vispārīgās ģeofizikas, okeanogrāfijas, Zemes magnētisma, pielietojamās ģeofizikas, atmosfēras elektrības un koordināšu noteikšanas metožu kursus; 1944. gadā atstājot dzimteni, bija ārkārtas profesors. Tad Vācijā — Hamburgas Jūras un Vingstas Magnētiskās observatorijas līdzstrādnieks, Baltijas Universitātes dekāns un rektora latviešu vietnieks. Argentīnā — Laplatas Universitātes profesors un Ģeofizikas departamenta šefs. (Šīs universitātes profesors bija arī astronoms Sergejs Slaucītājs, L. Slaucītāja brālis.) Bijis profesors Austrālijā — Sidnejas Universitātē, viesprofesors Honolulu Universitātē Havaju salās, vieslektors Nairobi Universitātē Kenijā, bet ar atsevišķām lekcijām un populārzinātniskiem priekšlasījumiem uzstājies gandrīz visās Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstīs, arī Jaunzēlandē, Jaungvinejā, Fidži salās, Austrumāfrikā, Stambulā, Grenlandē un Islandē. Publicēti 85 zinātniskie darbi, izdotas arī divas mācību grāmatas universitātēm par Zemes magnētismu, kādi 300 populārzinātniski raksti periodikā. Leonīds Slaucītājs ir autors daudziem Latvijas Konversācijas vārdnīcas šķirkļiem un divām rakstu krājuma “Zeme daba tauta” nodaļām – par Latvijas ezeriem un Baltijas jūru.
Latvijā 1934. g. izdota kopā ar A. Bīlmani sarakstītā grāmata par F. Nansenu, vēlāk, trimdā, vēl 3 grāmatas: 1969. gadā — “Zinātnes darbā, draugos ar mākslu” (Linkolnā, Nebraskā) — atmiņas un “Sešos kontinentos: impresijas par zemēm — pāri septiņām jūrām” (Stokholmā) — ceļojumu apraksti, 1973. g. "Kādreiz un tagad. Stāstījumi par redzēto, sastapto, dzirdēto" (Vesterosā) — atmiņas. Par pašu L. Slaucītāju izdota draugu un kolēģu sarakstīta grāmata “Leonīds Slaucītājs — septiņdesmitgadnieks. Mūžs un darbs” (Sidnejā, 1969. g.).
Leonīds Slaucītājs bijis neparasti daudzpusīgs. Jaunībā bijis aizrautīgs burātājs, beidzis Latvijas Konservatorijā kompozīcijas un diriģentu klases, dibinājis un diriģējis LU Prezidiju Konventa Simfonisko orķestri (tagad LU kameroķestris) sarakstījis arī dažus desmitus instrumentālo un vokālo skaņdarbu — tie izdoti desmit mūzikas darbu krājumos, ieskaņoti divās skaņuplatēs. Argentīnā J. Ērgļa vadītā bērnu baleta skola uzvedusi baleta izrādi “Sarkanā roze” ar L. Slaucītāja mūziku. L. Slaucītājs rakstījis arī mūzikas kritikas rakstus. 53 gadu vecumā ģeofizikas profesors iestājies Laplatas Mākslas skolā (vispārējā konkursa kārtībā) un divus gadus studējis glezniecību, lai labāk varētu gleznās attēlot Antarktīdas mūžīgo sniegu un ledus lauku īpatno skaistumu. L. Slaucītājs ieguvis pirmo godalgu Antarktīdas gleznu konkursā, apsteidzot vairākus profesionālus māksliniekus. Dažas no L. Slaucītāja 80 eļļas gleznām reproducētas iespieddarbos, viena greznojusi Argentīnas flotes prestiža telpas. Viens Antarktīdas gleznojums atrodas arī LU Muzejā.
Darbojies arī sabiedriskajās organizācijās: Latvijas Ģeogrāfijas biedrībā (trīs gadus tās priekšnieks), bijis Amerikas draugu biedrības priekšnieks, Matemātikas zinātņu studentu pulciņa dibinātājs un, vēlāk, goda biedrs, korporāciju Fraternitas Academica un Zinta goda filistrs, Rotariešu kluba biedrs, Latvju savienības Argentīnā akadēmiskās biedrības biedrs, Vispasaules luterāņu federācijas Argentīnā nacionālās padomes loceklis. Piedalījies Jaunzēlandes-Austrālijas Latviešu kultūras pasākumos 1966. gadā, bijis gaidīts viesis trimdas latviešu saietos.
Par panākumiem Latvijas dabas pētīšanā divas reizes saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju. Saņēmis arī valdības apbalvojumus: Latvijas Atbrīvošanas kara piemiņas zīmi un Atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu, 1938. gadā — IV šķiras Triju zvaigžņu ordeni. Trimdā viņam piešķirta Trelevas Magnētiskās observatorijas zelta medaļa — kā šīs observatorijas dibinātājam — un PBLA Tautas balva par izciliem nopelniem zinātnē, literatūrā, mūzikā un glezniecībā.
Izcilā zinātnieka simtgadē, 1999.gadā, LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte rīkoja sava ilggadīgā mācībspēka un ģeogrāfijas zinātnieka Leonīda Slaucītāja jubilejai veltītus lasījumus; piemiņas pasākums notika arī dzimtajā Jaunlaicenē.
LU Muzejā, bez jau pieminētās Antarktīdas gleznas, glabājas arī Elvīras Kocēnas gleznots L. Slaucītāja portrets, kā arī dažādi L. Slaucītāja materiāli, ko muzejam novēlējuši zinātnieka kolēģi, draugi un tuvinieki.
Par L. Slaucītāju:
Šajā sarakstā nav iekļauti tie darbi, uz kuriem ir saites augstāk – tekstā.
Red.: Dreimanis A., Stūre M., Brača T. Leonīds Slaucītājs — septiņdesmitgadnieks. Mūžs un darbs. (Rakstu krāj.) Korp. Zinta izd. Sidneja, 1969, 60 lpp.
Jēgers B., Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija 1940-1960, 1. sēj. 1989, 328-329 lpp.
Dreimanis A., Mūrnieks A., Rudzītis M. Leonīdam Slaucītājam – pirmajam latviešu ģeofiziķim - 100. Latvijas ģeoloģijas vēstis Nr.7. Valsts ģeoloģijas dienests, Rīga, 1999, 37-40 lpp.
Rudzītis M. Leonīdam Slaucītājam - 100. Zinātnes Vēstnesis. 22.03.1999. 06 (172).
Zinātnes Vēstnesis: Leonīdam Slaucītājam – 100
LU Bibliotēka. Leonīds Slaucītājs. Latvijas Ģeogrāfijas biedrībai 90. Virtuālā izstāde. 2013.
Literatura.lv: Leonīds Slaucītājs
Daži publiski pieejami L. Slaucītāja darbi:
Winch, D.E., Slaucitajs, L. Geomagnetic multipoles, 1829 to 1960. PAGEOPH 63, 1966, 121–132 p.
