ZEM LUPAS. Baltais āmulis – Ziemassvētku simbols un rotājums

Šis mūžzaļais koka iemītnieks ar spirgto lapu zaļumu un noslēpumaino ogu spīdumu ik ziemu rotā kailo koku zaru mozaīku. Tas līdzinās klusai cerības liesmiņai šajās gada vistumšākajās dienās. Ziemassvētku laikā šī auga zari palīdz veidot tiltus starp cilvēkiem – zem tā zariem dzimst mīlestības solījumi, norimst senas dusmas un veidojas jauni sākumi. Šis mūžzaļais augs ir kā gaišs pieskāriens, kas nes mieru, prieku un cerību ziemas tumsā. Kas tad ir šis noslēpumainais augs un ko mēs par viņu varam uzzināt, ielūkojoties dabā un Latvijas Universitātes (LU) Muzeja herbārijā?

Baltais āmulis Viscum album L. ir daudzgadīgs mūžzaļš pusparazītisks krūms no Santalkoku Santalaceae dzimtas (1. att.). Tas aug uz kokiem, organiskās vielas sintezē pats, bet ūdeni un minerālvielas iegūst no saimniekauga [1,2]. Pa gabalu āmulis atgādina nokarenu krūmu, kas “sapinies” koka zaros (2. att.). Latvijā šī suga ir retums un to ieraudzīt dabā nenākas bieži. Tā ir ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā 1. kategorijā un iekļauta īpaši aizsargājamo sugu saraksta 1. pielikumā [3], kas nozīmē, ka baltā āmuļa vākšana dabā ir aizliegta. Taču to var audzēt savā dārzā. Baltais āmulis ir sastopams Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā. Tā areāls sniedzas no Lielbritānijas un Francijas rietumos līdz Japānai austrumos, no Dienvidskandināvijas ziemeļos līdz Vidusjūras piekrastei dienvidos [2,4]. Latvija ir baltā āmuļa izplatības areāla galējā ziemeļu robeža, tāpēc pie mums tas sastopams valsts dienvidu rajonos [5], kas redzams arī sugu enciklopēdijas Latvijas daba kartē [6] un iNaturalist kartē [4]. Arī aplūkojot LU Muzejā atrodošos baltā āmuļa herbārijus, redzams, ka gadrīz visi atradumi nāk no Dienvidkurzemes vai Dienvidlatgales un tikai viens – no Smiltenes puses Ziemeļaustrumvidzemē.

Latvijas teritorijā pirmais āmulis ir ievākts un herbarizēts 1898. gadā Grobiņā (3. att.), un to ir veicis izcilais vācbaltu botāniķis Karls Reinholds Kupfers (Karl Reinhold Kupffer, 1872-1935). Etiķetes pie herbārija vēsta par vēl vienu senu (1898) baltā āmuļa atradumu Arendolē Daugavpils apriņķī. Abi šie atradumi glabājas Herbarium Latvicum (starptautiskais kods RIG II) LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās.  Šobrīd LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās glabājas vairāk nekā 30 baltā āmuļa herbārija paraugu, no kuriem datu bāzē reģistrēti 18 V. album herbāriji, kas ievākti laika posmā no 1898. līdz 1984. gadam.

Šie herbāriji iegūti no dažādiem Latvijas reģioniem, kā arī viena eksemplāra ieguves vieta ir norādīta Anglija (1929). Kā aktīvākie ievācēji jāmin 20. gs. sākuma vācbaltu dabas zinātnieki K. R. Kupfers un Pauls Lakševics (Paul Lackschewitz, 1865-1936), Eduards Jansons (1884-1969) un Dr. biol. emeritus prof. Edgars Vimba (1930). Kā jau minēts iepriekš, lielākā daļa baltā āmuļa herbāriju ievākti Dienvidkurzemē: Grobiņā (1898), Papē (1940), Rucavā (1898, 1921, 1923, 1940), Gaviezē (1911), uz ziemeļiem no Saraiķiem (1984). Tomēr no vietām jāmin arī Vidzeme: Trapene Smiltenes novadā (1919, uz kļavas, pie dzelzceļa stacijas) un Latgale: Arendole Preiļu novadā (1898, 1952, 1972), Kalupes pagasts Augšdaugavas novadā (1923), Piļka (Jēkabpils novadā, 1926).

Aplūkojot herbarizētos augus redzams, ka baltajam āmulim raksturīgs dakšveida zarojums, lapas ir iegareni eliptiskas, 2–8 cm garas, 0.5–2 cm platas (4.,5.,6. att.). Āmuļa augļi ir baltas vai dzeltenīgas, 6–10 mm diametra ogas, kas satur lipīgu vielu viscīnu, kas nodrošina sēklu izplatīšanos ar putnu palīdzību - ornitohoriju. Āmuļa īpatnība ir tā spēja veidot haustorijas – īpašus audus, ar kuriem tas iekļūst saimniekauga vadaudos [2].

Izpētot informāciju uz herbārija etiķetēm, var secināt, ka herbarizētajiem āmuļiem saimniekaugs visbiežāk bijusi ābele Malus domestika, parastā kļava Acer platanoides L., parastā liepa Tilia cordata Mll. un parastais pīlādzis Sorbus aucuparia L. Literatūrā kā saimniekaugi minēti arī bērzi Betula spp., apses Populus spp. un vītoli Salix spp. [1,2,5,7,8]. Āmulis dod priekšroku labi apgaismotai vietai un saimniekaugam ar plānu mizu un labu ūdens un minerālvielu vadītspēju. No herbārija etiķetēm un fotogrāfijām var secināt arī to, ka āmulis ir atrasts augam gan pie mājām ābeļdārzos, gan atsevišķos lapu kokos pie ēkām, gan arī skrajākos mežos. Uz viena koka var augt arī vairāki āmuļi (7. att.).

LU Muzeja herbārija kolekcija var kalpot ne tikai izglītojošiem mērkiem, bet būt noderīga arī sugas populācijas dinamikas pētījumiem laikā, jo īpaši saistībā ar klimata pārmaiņām un to ietekmi uz Latvijā retu un jutīgu sugu sastopamību. Baltais āmulis šim nolūkam ir īpaši piemērots, jo ir atzīts par labu mainīgās vides indikatoru [8]. Kā redzams no LU Muzeja herbārija materiāliem, 19.-20. gs. šī suga bija sastopama tikai Latvijas dienvidu rajonos (izņemot vienu gadījumu Smiltenes pusē). Savukārt šī gadsimta pētījumi liecina, ka pēdējās desmitgadēs saistībā ar klimata pasiltināšanos baltais āmulis kā siltummīloša suga ir “pārvietojusies” tālāk uz ziemeļiem un vērojama baltā āmuļa izplatības areāla paplašināšanās [8,9,10]. Pasaules mērogā V. album populācijas ir stabilas, tomēr tās ir apdraudētas reģionos ar intensīvu lauksaimniecību un mežsaimniecību [11]. Āmuļa izplatība samazinās vietās, kur klimats kļūst sausāks. Apdraudējumu rada arī intensīva koku kopšana un nelegāla auga vākšana dekoratīviem nolūkiem.

Baltais āmulis tiek plaši izmantots kā dekoratīvs augs Ziemassvētku rotājumos. Vairākās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, tas tiek šim nolūkam kultivēts [12]. Baltā āmuļa ekstraktu izmanto farmakoloģijā un tautas medicīnā. Savukārt Ziemeļeiropas kultūrās baltais āmulis jau izsenis ir zināms kā mīlestības un auglības simbols. Kāda teika stāsta, ka senos laikos, kad pasaule vēl bijusi jauna, āmulis ticis uzskatīts par debesu dāvanu, kas palīdz cilvēkiem sajust savstarpēju mīlestību. Līdz pat mūsdienām vēl ir saglabājusies tradīcija dāvināt āmuļa zaru un ticēt tā spējai satuvināt sirdis, kas pelnījušas mīlestību un piedošanu.

Iepazīties tuvāk ar LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās esošajiem baltā āmuļa herbārijiem var piesakoties muzeja apmeklējumam šeit.

Papildus informācija:

Kalnīte, L. 2006. Baltā āmuļa (Viscum album L.) reģionālā izplatība Latvijā
Laiviņš, M. 2003. Baltais āmulis Viscum album L. Kurzemē. Ģeogrāfiski Raksti, 9, pp.52-62.

1. Priedītis, N. 2014. Latvijas augi. Rīga: Gandrs. 888 lpp.
2. Zuber, D., 2004. Biological flora of central Europe: Viscum album L. Flora-Morphology, Distribution, Functional Ecology of Plants, 199(3), pp.181-203.
3. MK noteikumi Nr. 396. no 14.11.2000. Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Likumi.lv
4. iNaturalist / European Mistletoe – Viscum album L. (Aplūkots 14.12.2024.)
5. Luguza, S., Dregiša, N., Miezīte, O. and Dubrovskis, E., 2023. White mistletoe Viscum album L.  distribution and impact on host tree in eastern part of Latvia. In Rural Development: Proceedings of the International Scientific Conference, pp. 198-203.
6. Latvijas daba / Baltais āmulis - Viscum album L. (Aplūkots 14.12.2024.)
7. Kalnīte, L. 2006. Baltā āmuļa (Viscum album L.) reģionālā izplatība Latvijā. Maģistra darbs.
8. Laiviņš, M. 2003. Baltais āmulis Viscum album L. Kurzemē. Ģeogrāfiski Raksti, 9, pp.52-62. 
9. Rudzīte, L. 2008. Baltā āmuļa (Viscum album L.) izplatība Austrumlatvijā mainīgā vidē. Maģistra darbs.
10. Dzalba, I., 2010. Baltā āmuļa (Viscum album) izplatības dinamika Gaviezes pagastā. Latvijas Veģetācija,  21, pp. 133-140.
11. Walas, Ł., Kędziora, W., Ksepko, M., Rabska, M., Tomaszewski, D., Thomas, P.A., Wójcik, R. and Iszkuło, G., 2022. The future of Viscum album L. in Europe will be shaped by temperature and host availability. Scientific Reports, 12(1), p.17072.
12. Thomas, P.A., Dering, M., Giertych, M.J., Iszkuło, G., Tomaszewski, D. and Briggs, J., 2023. Biological flora of Britain and Ireland: Viscum album: No. 303. Journal of Ecology, 111(3), pp.701-739.