Par LU Zooloģijas muzeju

Muzeja pamatuzdevums ir saglabāt nozīmīgas dažādu laiku kolekcijas un eksponātus, papildināt krājumu ar jauniem objektiem. Muzeja krājums ar savu uzskatāmību palīdz studentiem un skolēniem mācību procesā iegūt labākas un precīzākas zināšanas. Ekspozīcija iepazīstina plašāku sabiedrību ar dzīvnieku valsts daudzveidību un speciālistiem un studentiem, izstrādājot zinātniskos darbus, dota iespēja izmantot krājuma kolekciju materiālus.

Par Latvijas Universitātes Zooloģijas muzeja dibināšanas gadu var uzskatīt 1920. gadu, kad pie Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Dabaszinātņu nodaļas izveidoja Sistemātiskās zooloģijas institūtu (SZI) un Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūtu (SAEZI). Zooloģisko preparātu pamatfondus sākotnēji veidoja no Rīgas Politehniskā institūta pārņemtās kolekcijas. No 1920. gada 6. maija, kad izdarīts pirmais ieraksts inventārgrāmatā, līdz mūsdienām, muzeja krājums papildināts gan ar kolekcijām, gan atsevišķiem eksponātiem.

Pati Matemātikas un dabaszinātņu fakultāte dibināta 1919. gada 28. septembrī. Mācības studentiem šeit bija paredzēts sākt 1. oktobrī, tomēr to izjauca Bermonta armijas intervence, tāpēc mācības fakultātē sākās tikai novembra beigās. Tieši pie šīs fakultātes Dabaszinātņu nodaļas veidojās abi jau minētie institūti, kuriem ir liela nozīme pašreizējā Zooloģijas muzeja izveidē. Neskatoties uz to, ka daudzas kolekcijas ir vecākas (pārmantotas vai saņemtas no citiem, eksistēt beigušiem, muzejiem), par reālu muzeja izveides sākumgadu jāuzskata 1920. gads.

Abu institūtu zooloģisko preparātu pamatfondus veidoja no Rīgas Politehniskā institūta (līdz 1896. gadam – Rīgas Politehnikuma) Zooloģijas un zivkopības kabineta pārņemtās kolekcijas. Pirmais tika izveidots SZI (līdz 1923. gadam gan palika iepriekšējais nosaukums – Zooloģijas kabinets), kuru turpināja vadīt bijušais RPI profesors, baltvācu ihtiologs – Gvido Šneiders. Sākumā institūts (arī fakultāte) palika vecajā Politehnikuma ēkā (tagadējā Raiņa bulv. 19), kur dažādu dabaszinātņu kolekciju glabāšanai bija atvēlētas 8 zāles.

Sākotnēji Rīgas politehnikums. Ēka tapusi pakāpeniski. Pēc G. Hilbiga projekta celti atzarojumi gar Raiņa bulvāri (1866), Merķeļa ielu (1876) un Inženieru ielu (1883). Arhitektu ielas sānu korpuss – pēc arhitekta O. Hofmaņa projekta (1910). Neoromānika.

1920. gada 20. maijā inventārs un kolekcijas tika pārvestas uz bijušo semināra ēku Kronvalda bulv. 9, kur sākās no RPI pārņemto kolekciju inventarizēšana un sakārtošana. Tāpēc tieši šo datumu var uzskatīt par pašreizējā LU Zooloģijas muzeja dzimšanas dienu. Savukārt lielākā fakultātes daļa pārcēlās uz laboratoriju ēku Kronvalda bulv. 4.

Sākoties 1920./21. mācību gadam, sekojot vairākuma tā laika ārvalstu universitāšu paraugam, mugurkaulnieku salīdzinošās anatomijas priekšmets tika atdalīts no sistemātiskās zooloģijas kursa. Tāpēc no Šveices tika uzaicināts ebreju izcelsmes zoologs prof. Naums Lebedinskis, kurš pārņēma mugurkaulnieku salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas kursus. Rezultātā tika izveidots SAEZI. Oficiāli tas dibināts 1920. gada 22. septembrī (atklāts 31. oktobrī) kā Eksperimentālās zooloģijas un zootomijas institūts (par SAEZI tas tika pārdēvēts nākamā gada 1. aprīlī . Arī šis institūts sākotnēji atradās Kronvalda bulv. 9, kur kopā ar SZI aizņēma 3 istabas. Tāpat kā SZI, pamatbāzi šim institūtam veidoja pārņemtie materiāli un eksponāti no RPI Zooloģijas un zivsaimniecības kabineta. Ap Ziemassvētkiem prof. G. Šneiders pārcēlās uz Tērbatas universitāti un SZI vadību (kā direktora v.i.) pārņēma profesors (tolaik gan vēl docents) N. Lebedinskis, vienlaicīgi būdams arī SAEZI direktors. Tikai 1923. gada maijā par SZI direktoru kļuva no Vācijas uzaicinātais prof. Embriks Strands, pēc tautības norvēģis, kurš vadīja šo institūtu līdz pat 1944. gadam. Viņš vienlaicīgi kļuva arī par Hidrobioloģiskās stacijas direktoru, kuru izveidoja no Zemkopības ministrijas bijušās Hidrobiloģiskās laboratorijas. To ar Ministru Kabineta 1924. gada 31. jūlija lēmumu pievienoja LU. Bez E. Stranda stacijā jau no dibināšanas dienas darbojās subasistents (vēlāk vecākais asistents) Viktors Ozoliņš. Pēc V. Ozoliņa pāragrās nāves (1937.g.) viņa vietu ieņēma Bruno Bērziņš. Vēlāk tika pieņemts arī laborants Nikolajs Sizovs.

Savukārt pašā SZI vēl pirms E. Stranda ierašanās strādāja asistents (no 1938. gada docents) Nikolajs Tranzē. Viņš daudz pūļu ieguldīja tieši institūta kolekciju papildināšanai. Bez tam 1925. gadā N. Tranzē pie SZI nodibināja un arī pats vadīja Latvijas Ornitoloģijas centrāli. Tā tika nodibināta, lai popularizētu putnu aizsardzību, ievāktu un apkopotu faunistiskas ziņas par Latvijas putniem, kā arī nodarbotos ar putnu gredzenošanu. 1921. gadā institūtā sāka strādāt arī subasistente (no 1939. gada privātdocente) Olga Trauberga.

Sākoties 1926./27. mācību gadam tikai novembrī, kas aizkavēja mācību procesa laicīgu uzsākšanu, SZI pārcēlās uz Alberta (padomju gados Friča Gaiļa) ielu 10. Bijušo N. Mironova komercskolas (šeit no 1905. – 1907. gadam mācījās 1925. gadā traģiski bojā gājušais pirmais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, savukārt par skolotāju no 1905. gada strādāja Jānis Vesmanis – cilvēks, kas 1920. gada 11. augustā parakstīja miera līgumu ar Padomju Krieviju, bet vēlāk bija pirmais Latvijas sūtnis šajā valstī) namu priekš universitātes vajadzībām 1924. gadā nopirka Finansu ministrija. Pārcelšanos gan aizkavēja ēkas atbrīvošana no J. Landava privātās ebreju vidusskolas.

Nedaudz laicīgāk (1926. gada martā) uz jaunām telpām Alberta ielā 10 pārcēlās arī SAEZI (te pārcēlās arī pārējie Dabaszinātņu fakultātes institūti). Šajā laikā kopā ar N. Lebedinski institūtā strādāja Leons (Leo) Āboliņš, Valters Melderis un Anna Dauvarte. Vēlāk institūtā darba gaitas uzsāka Austra Rēdliha, Egons Tauriņš, Oto Grotāns un Jānis Immers. 1927. gadā L. Āboliņš nodibināja un pats vadīja Dzīvnieku fizioloģijas nodaļu (1931. gadā izveidoja arī laboratoriju). Viņa vadībā pētījumus veica Anna Kroģe, Anna Bērtiņa un Jānis Kazāks. SAEZI piederēja arī Eksperimentālās zooloģijas stacija, kas atradās Zooloģiskā dārza teritorijā Mežaparkā.

1940. gadā pēc padomju okupācijas reorganizēja arī Latvijas Universitāti (līdz 1922./23. mācību gadam Latvijas Augstskolu, padomju gados Latvijas Valsts Universitāti, bet 1990. gadā tika atjaunots Latvijas Universitātes nosaukums). Tā rezultātā tā paša gada 1. oktobrī durvis vēra jaunā Dabaszinātņu fakultāte. Tomēr sākoties 2. Pasaules karam pārkārtojumi tika pārtraukti (vācu laikā universitāti sauca vienkārši par Rīgas universitāti) un mācību un zinātniskais darbs samazinājās līdz minimumam. Jau 1939. – 1940. gadā lielākā daļa vācu izcelsmes pilsoņu repatriējās uz Vāciju (1939. gadā uz Vāciju izbrauca N. Tranzē). Uz ārzemēm aizbrauca arī daudzi no mācībspēkiem. Traģisks liktenis piemeklēja prof. N. Lebedinski. Pēdējais dokuments viņa personiskajā lietā universitātes arhīvā beidzas ar šādiem vārdiem: “…Tā ir mana sirdslieta, ja, izmantojot šo gadījumu, es atļaujos izteikt universitātei, bet sevišķi mūsu fakultātei, siltu, izjustu pateicību par visām koleģiālām attiecībām, kā arī par pastāvīgo gatavību sniegt palīdzību maniem pētījumiem visas manas 21 gadu ilgās zinātniskās un pedagoģiskās darbības laikā Latvijā”. Šis dokuments datēts 1941. gada 17. septembrī. Pazemojuma vietā Rīgas ebreju geto N. Lebedinskis (viņa sieva un slimais dēls) izvēlējās doties nāvē.

Kara laikā ēka Alberta ielā necieta, tomēr inventārs tika aizvākts un iekšējās iekārtas izjauktas. Daļa optikas un vērtīgākās institūtu kolekcijas tika aizvestas uz Salas pagastu (pie Babītes ezera), kur daļa, atrodoties nepiemērotos glabāšanas apstākļos, tika bojātas vai pat neatgriezeniski zaudētas.

Atjaunojoties padomju režīmam 1944. gadā no jauna izveidotajā tagad jau Bioloģijas fakultātē uz SZI un SAEZI bāzes tika izveidota Zooloģijas (vēlāk Zooloģijas un ģenētikas, tagad Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas) katedra. Šai laikā katedru (tās pārziņā bija arī no abiem institūtiem pārņemtās kolekcijas) vadīja docente Olga Trauberga (1944–48). No vecajiem kadriem palicis bija vienīgi prof. E. Strands un A. Rēdliha. Daudzi mācībspēki bēgot no sarkanā terora bija emigrējuši (piemēram, B. Bērziņš un L. Āboliņš), citi savukārt bija izsūtīti uz krievu “lēģeriem”. Tāpēc darbā tika pieņemti asistents Artūrs Apinis un laborants Oskars Lapsiņš. Tieši O. Lapsiņš ilgus gadus rūpējās par kolekciju saglabāšanu. 1948. gada septembrī no darba aizgājušās O. Traubergas vietā par katedras vadītāju kļuva histologs prof. Konstantīns Bogojavļenskis (1948–51), kurš pēc tam pārgāja strādāt uz Rīgas Medicīnas institūtu. Savukārt uz SAEZI Dzīvnieku fizioloģijas nodaļas (laboratorijas) bāzes izveidoja Dzīvnieku fizioloģijas (tagad Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas) katedru, kuru vadīja doc. Marta Aizupiete (1951–56) – kvēla sociālisma ideju aizstāve. Laika posmā no 1951. – 1958. gadam abas katedras bija apvienotas vienā, paturot Zooloģijas katedras nosaukumu.

Zooloģijas katedrā 1949. gadā darbu uzsāka ģenētiķis un zoologs prof. Jānis Lūsis. 1951. gadā, kļūstot par katedras vadītāju, viņš ne tikai reorganizēja un uzlaboja mācību darbu katedrā, bet sniedza arī lielu atbalstu muzeja attīstībā. Tieši pateicoties viņa kā arī toreizējās fakultātes dekānes doc. Ritas Eglītes un LVU rektora Jāņa Jurgena pūlēm, 1961. gadā pie Zooloģijas katedras kā apakšstruktūra tika izveidots Zooloģijas muzejs (ZM) ar 2 štata vietām, kuras ieņēma entomologs Viktors Šmits un ornitologs Pēteris Blūms. Līdz 1966. gadam štata vietu skaits tika palielināts līdz septiņām. Šajā laikā tika uzsākta pastāvīgas ekspozīcijas izveide, kuru 1969. gada 8. februārī (P. Stučkas izveidotās Latvijas Augstskolas (padomju gados P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes 50. gadadienā) svinīgi atklāja apmeklētājiem. Muzeja vadītāja funkcijas joprojām izpildīja katedras vadītājs. Pēc prof. J. Lūša Zooloģijas katedru vadīja doc. R. Eglīte (1972–82) un doc. Anna Volkova (1982–93).

Atkarībā no muzeja darbinieku zooloģiskajām interesēm darbinieki veica ne tikai tiešo muzeja darbu, bet strādāja arī pie dažādām zinātniskām tēmām. Īpaši spēcīgi attīstījās ornitoloģijas novirziens. Sākot ar 1961. gadu ZM darbojušies vai vēl darbojas tādi pazīstami ornitologi kā Pēteris Blūms, Jānis Baumanis, Juris Lipsbergs, Aivars Mednis, Juris Rūte, Jānis Priednieks, Aivars Petriņš, Māris Kreilis un Madars Bergmanis. No ornitologiem centās neatpalikt entomologi – Viktors Šmits, Vilhelms Tumšs, Dzidra Velce, Aija Zilspārne, Māris Poikāns, Andris Piterāns, Andris Mičulis un Māris Cinītis. Arī citos zooloģijas novirzienos tika un tiek veikti pētījumi. Tā abiniekus un rāpuļus pētīja Igors Caune, sikspārņus – Ināra Buša (Rūce) un Viesturs Vintulis, etoloģiskos pētījumus veica Viktors Gomeļuks, Tatjana Zorenko un Konstantīns Zaharovs, bet gliemju faunu pēta Mudīte Rudzīte. Īsāku laiku muzejā darbojušies arī Brigita Šable, Tatjana Grišina, Baiba Eglīte (Sergejeva), Ilze Cīrule, Ainārs Vanags u.c., bet taksidermists Valdis Roze jau vairāk kā desmit gadus regulāri papildina muzeja krājumus ar jauniem eksponātiem.

Sakarā ar Bioloģijas fakultātes (līdz ar to arī ZM) pārcelšanos uz ēku Kronvalda bulvārī 4 (sākot ar 1982./83. akadēmisko gadu), radās nepieciešamība iecelt atbildīgo direktoru no muzeja darbinieku vidus. No 1983. gada ZM vadīja zin. kand. (tagad asoc. prof.) Tatjana Zorenko, bet no 1987. līdz 1993. gadam – zin. kand. (tagad asoc. prof.) Jānis Priednieks. Sākot ar 1993. gadu muzeja direktors ir mag. biol. Aivars Petriņš.

Līdz 1990. gadam ZM bija Bioloģijas fakultātes struktūrvienība. Bet kopš 1990. gada 23. janvāra Zooloģijas muzejs kā mācību un zinātniski pētnieciskais muzejs ietilpst LU Zinātnes un tehnikas vēstures (LU ZTVM) atsevišķu zinātņu nozaru muzeju apvienībā ar oficiālu muzeja direktoru un štata darbinieku (fondu glabātāju) vietām. Neskatoties uz to, ka formāli muzejs zaudēja tiešu saikni ar Bioloģijas fakultāti, sadarbība ar, it īpaši, Zooloģijas un ģenētikas (kopš 2000. gada – Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas) katedru turpinājās. To veicināja arī tas, ka par katedras vadītāju 1993. gadā kļuva bijušais muzeja vadītājs dr. (tagad asoc. prof.) Jānis Priednieks.

No izdotajiem rakstu krājumiem vispirms jāmin E. Stranda dibinātais SZI izdevums “Folia Zoologica et Hydrobiologica”. No 1929. līdz 1942. gadam iznāca 11 sējumi, pa 2 laidieniem katrs. 1943. gadā paspēja iznākt tikai 12. sējuma 1. laidiens. Nozīmīgs ir arī E. Stranda 60 gadu jubilejai par godu veltītais izdevums “Festschrift zum 60. Geburtstage von Professor Embrik Strand”, kura 5 sējumi iznāca laikaposmā no 1936. līdz 1939. gadam. Šajā izdevumā par godu jubilāram savus rakstus ievietoja 126 zoologi no 5 kontinentu 25 valstīm. Savukārt 1967. gadā, pateicoties prof. J. Lūša iniciatīvai sāka iznākt “Zooloģijas muzeja raksti” (pirmais laidiens gan saucās “Zooloģijas muzeja biļetens”). Desmit gadu laikā iznāca 15 numuri, bet sākot ar 1979. gadu tie iznāca kā atsevišķi rakstu krājumi (iznākuši 8). Vairākās publikācijās var atrast arī vēsturisku informāciju gan par Zooloģijas katedru, gan Zooloģijas muzeju (sk. lit. sarakstu).

Zooloģijas muzeja kolekciju vēsture sākas ar 1920. gada 6.maiju, kad SZI inventārā tika iekļauti pirmie objekti, vēlāk abu institūtu kolekcijas tika papildinātas salīdzinoši regulāri. Pirmais ieraksts inventārgrāmatā attiecas uz instrumentu iegādi - inventārā tika iekļautas 2 ķirurģiskās šķēres un 1 pincete. Pirmie dzīvnieku eksponāti tika iekļauti inventārā tikai jūnijā, kad no preparatora Erdmana Štolla tika nopirkti 38 izbāzeņi (29 no tiem bija putni). Pamatu abu institūtu kolekcijām gan veidoja no RPI Zooloģijas un zivsaimniecības kabineta pārņemtie eksponāti. Tā 1921. gada 18. janvārī SZI inventārā tika iekļauti 734 zooloģiski objekti. Vēlāk (1922. gada 29. jūnijā) daļa no šī materiāla (71 objekts) tika nodots SAEZI pārziņā. Turpmāk šāda apmaiņa starp abiem institūtiem (gan ar tehnisko aprīkojumu, gan ar muzeja eksponātiem) notika visai regulāri. No RPI pārņemtajā materiālā bija pārstāvētas dažādas dzīvnieku grupas: zivis (136), kukaiņi (101), putni (81), zīdītāji (64), vēžveidīgie (57), adatādaiņi (51) u.c. 1922. gada 23. martā N. Lebedinskis no Baltijas Vāciešu palīdzības biedrības nopirka lūša izbāzeni, kuru nodeva SZI. Tā paša gada 20. aprīlī Latvijas valsts 1. prezidents Jānis Čakste dāvināja muzejam meža cūkas izbāzeni.(“Meža dzīve”,nr.5.,1926.g.janvāris).

Par vērtīgu jāuzskata barona Haralda Loudona putnu ādiņu kolekcija (161 suga, 444 objekti), kuru, pateicoties N. Tranzē iniciatīvai, muzejs iegādājās no barona H. Loudona pilnvarnieka – barona Leo Štempela (inventārā iekļauta 1922. gada 5. jūlijā). Arī turpmāk putnu kolekcijas tika ievērojami papildinātas. Lieli nopelni te ir taksidermistiem N. Tranzē (izgatavojis vairāk nekā 140 izbāzeņus) un Ernstam Keppenam (~ 50 izbāzeņi), kā arī Kārlim Grigulim, Kārlim Vilkam un H. Stākam. Vēlākos gados lielu ieguldījumu putnu kolekcijas papildināšanā devuši Juris Rūte, Georgs Lejiņš, Mintauts Švarcbergs, J. Baumanis, P. Blūms, Harijs Mihelsons, Jānis Baltvilks, Juris Lemmings, Valdemārs Mucenieks u.c.

Pēc kara muzejs ilgi nekādu papildinājumu nesaņēma. Tikai pēc oficiālu štata vietu izveidošanas darbs ievērojami aktivizējās. Materiāls tika ievākts ne tikai Latvijā, bet arī atvests no ikgadējām studentu tālajām praksēm dažādos PSRS apgabalos. Papildinājās arī putnu izbāzeņu, ādiņu un olu kolekcija. Vērtīgus eksponātus (adatādaiņus, koraļļus, sūkļus u.c.) no Klusā okeāna jūrām muzejam nodeva Aldis Slaņķis. Pēdējos gados tiek atjaunota putnu un zīdītāju ekspozīcija (galvenokārt pateicoties taksidermista Valda Rozes pūlēm). Papildinās arī kukaiņu un gliemju kolekcijas.

Muzeja līdzstrādnieki ir piedalījušies mācību darbā, lasot lekcijas, kā arī vadījuši nodarbības vasaras mācību praksēs, kurās studenti apgūst praktiskas iemaņas materiāla ievākšanā un tā apstrādāšanā lauka apstākļos. Muzeja darbinieki ir publicējuši ne tikai savu zinātnisko pētījumu rezultātus, bet zooloģiskajai tematikai veltījuši daudzus populārzinātniskus rakstus dažādos izdevumos. Pašreizējie muzeja darbinieki sniedz konsultācijas entomoloģijā, malakoloģijā, mamaloģijā un ornitoloģijā. Šajās zooloģijas specializācijās studentiem ir iespēja izmantot muzeja krājumu izstrādājot bakalaura un maģistra darbus. Zooloģijas muzeju var apmeklēt ne tikai esošie Bioloģijas fakultātes studenti, bet arī tie, kas cer par tādiem kļūt, kā arī visi, kam ir interese par dabu.

Materiālu sagatavojis Andris Piterāns.