1890. gada 11. novembrī dzimusi valodniece un rakstniece Eleonora Pampe (dz. Bite). Pēc bēgļu gaitām Krievijā Pirmā Pasaules kara laikā, kur strādāja par skolotāju, E. Pampe 1921. gadā uzsāka studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes ģermāņu-romāņu nodaļā. Studijām beidzoties Pampe turpināja skolotājas darbu Rīgā, taču atpūtas brīžos devās uz savu vasarnīcu Majoros, kur pavadīja laiku ar savu vīru Kārli Pampi, skolotāju un skolas direktoru, un sunīti Triku – savu uzticamo draugu. Pēc Otra Pasaules kara un padomju okupācijas 1944. gadā Pampe uzsāka darbu kā mācībspēks Latvijas Valsts Universitātes (LVU) Filoloģijas un Filozofijas fakultātē, visu savu ilgo akadēmisko karjeru veltot darbam LVU, kur jau pavisam drīz viņas darbs tika novērtēts ar dažādām atzinībām un goda rakstiem. Darba gados Pampe veica svarīgu ieguldījumu latviešu un vācu valodu pētniecībā, gadu gaitā izdodot vairākas grāmatas, tai skaitā 1954. gada “Vācu-latviešu vārdnīcu”. Valodnieces karjera universitātē strauji attīstījās, 1961. gadā iegūstot docentes amatu un 1960.-os gados kļūstot par Vēstures un Filoloģijas fakultātes Svešvalodu katedras vadītāju. 1971. gadā izcilā zinātniece devās pelnītā atpūtā pensijā.