2020. gads

Latvijas Universitātes (LU) Muzeja šī mēneša priekšmets ir vācu okupācijas laikā izdotā ģeoloģiskā karte. Kartē atspoguļotas Latvijas ģeologu pētnieciskajos darbos gūtās atziņas par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pamatiežu griezumu savstarpēju korelāciju ar Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga), Orlas un Voronežas apgabala griezumiem, liecinot par kopīgu ģeoloģisko pagātni. Karte izdota saskaņā ar vācu okupācijas iestādēm un izmantota kara laikā.

Ģeoloģiskajās kartēs ir attēlota teritorijas ģeoloģiskā uzbūve – t.i., pēc vecuma grupēti un dažādās nosacītajās krāsās attēloti pamatieži bez tos pārsedzošajiem daudz jaunākajiem kvartāra nogulumiem. Latvijā parastākie kvartāra ieži ir smilts, māls, smilšmāls, kūdra, bet izplatītākie pamatieži ir devona vecuma dolomīti un smilšakmeņi, kas redzami arī atsegumos, karjeros un urbumos.

Ģeoloģiskās kartes sastādot, nepieciešama informācija par ģeoloģiskajiem slāņiem atsegumos un urbumos. Ņemti vērā gan daudzi atsegumu apsekojumi un pētījumi - tolaik Latvijā uz Daugavas vēl nebija aizsprostu, un Daugavas krastos bija redzamas devona dolomītu klintis. 1937.-1940. g. N. Delle bija iesaistīts Ķeguma spēkstacijas projektēšanā kā ģeologs.

Kartes sastādīšanā izmantoti dati, kas iegūti no publicētajiem pētījumu rezultātiem, zinātniskajiem darbiem, kā arī no sarakstes ar citu zemju ģeologiem, N. Delle pieminējis J. Dalinkeviču Lietuvā, R. Hekeru PSRS, V. Grosu Vācijā. Pētījumos piedalījušies daudzi Zemes bagātību pētīšanas institūta ģeologi - E. Lauenkrapča,  I. Embovica, V. Zāns, A. Dreimanis, E. Jansone un citi. Šajā laikā N. Delle iepazinies arī ar esošajiem ģeoloģisko urbumu materiāliem.

Līdz Zemes bagātību pētīšanas institūta (sākotnēji, komitejas) dibināšanai 1935. g. urbumus veica urbšanas firmas, parasti inženiera vadībā, bet bez ģeologu klātbūtnes. Urbšanai bija praktisks mērķis, parasti – ūdens iegūšana, urbumu zinātniskā nozīme bija neliela, neiegūstot pētniecībai vērtīgu zinātniski nozīmīgu zemes dzīļu paraugus, materiāls un informācija par caururbtajiem slāņiem nenonāca ģeologu rokās.  Zemes bagātību pētīšanas institūtā koncentrējās ziņas par ģeoloģisko uzbūvi - derīgajiem izrakteņiem, urbumiem u.c. Dziļurbumu, kas pārsniegtu 100 m dziļumu, līdz 1942.g. Latvijā bija maz – seši, un tikai divi no tiem bija sasnieguši silūra sistēmu, kas Igaunijas Ziemeļos redzama zemes virspusē, bet Latvijā ieguļ zem vismaz 200 metriem devona nogulumu.

1942. gadā Latvijas Vērtspapīru spiestuve Rīgā iespieda Zemes bagātību pētīšanas institūta izdevumu – N. Delles vadībā sastādīto Ostlandes un Rietumkrievijas ģeoloģisko karti, kuras pilns nosaukums bija

Geologishe Karte Ostlands und angrenzender Gebiete
des Europäische Russlands
(ohne Quartär)
Zusammengestellt von N. Delle 1942.

Austrumapgabala un Eiropas Krievijas W-daļas ģeoloģiskā karte
(bez kvartāra)
Sastādījis N. Delle

Tās mērogs - 1:1 500 000, un tā iespiesta uz papīra loksnes, kas 112 cm gara un 80 cm plata; Latvijas teritorija gan aizņem tikai nelielu kartes daļu, bet tās lielākajā daļā ir attēlota “Eiropas Krievijas W-daļa” (t. i., rietumu daļa), un tā aptver Ļeņingradas, Orlas un Voroņežas apgabalus, kam ar Baltiju ir kopīga ģeoloģiskā pagātne, un kartē tie savstarpēji korelēti ar Lietuvas, Latvijas un Igaunijas devona griezumiem.

Jau kartes vācu nosaukumā un pat nosaukuma burtu lielumā atspoguļojās arī tā laika politiskais stāvoklis. Norisinājās Otrais pasaules karš. Kad sākās Padomju-Vācu karš (1941-1945) jeb karadarbība Austrumu frontē, 1941. gadā stāvoklis Austrumu frontē bija labvēlīgs nacionālsociālistiskajai Vācijai, kuras karaspēks ļoti ātri bija šķērsojis Latvijas teritoriju, nomainot padomju okupāciju ar vācu okupāciju, un iekarojis plašas PSRS rietumu teritorijas. 1941.-1942. gadā vācu karaspēks bija izvietojies frontē no Ļeņingradas ziemeļos līdz Staļingradai (Volgogradai) un Groznijai dienvidos; karaspēks stāvēja arī Maskavas pievārtē. Tomēr 1943. gadā notika pagrieziena punkts karam, kad PSRS apturēja vācu ekspansiju un pārgāja pretuzbrukumā.  

Vācu okupētajā teritorijā bija izveidots Ostlandes reihskomisariāts jeb, kā tolaik to sauca, Austrumapgabals, ko veidoja Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Baltkrievijas ģenerālapgabali, un tā administratīvais centrs atradās Rīgā. Kartē redzams, ka okupētajās Baltijas valstīs un Baltkrievijas teritorijā ieviesti vāciskie vietvārdi, kādi tika lietoti līdz Pirmajam pasaules karam, bet paralēli tiem skatāmi arī vietējie nosaukumi. Parādītas arī ģenerālapgabalu robežas (tos gan bija paredzēts pēc nacionālsociālistiskās Vācijas uzvaras pār PSRS paplašināt Krievijas virzienā); Mēmeles (Klaipēdas) apgabals, ko Lietuva 1939. g. bija spiesta atdot nacionālsociālistiskajai Vācijai aiz bailēm no postošas sakāves, šajā kartē ieskaitīts Austrumprūsijā, savukārt, Viļņas apgabals, kas no 1920. līdz 1939. gadam bija Polijas sastāvā, kartē iekļauts Lietuvas ģenerālapgabalā.

Karte aptvēra teritorijas, kurās tobrīd notika karadarbība un karotājiem tā varēja būt noderīga – piemēram, plānojot tiltus, fortifikācijas būves, upju šķērsošanas iespējas. Uz kartes nav norādīts, cik eksemplāros tā iespiesta, nav arī zināms, vai tā tika izplatīta okupētajās teritorijās un Austrumu frontē. Šī kartes versija, gan bez uzrakstiem latviešu valodā, tika iekļauta arī Ostlandes reihskomisariāta atlantā.

1944. gadā, tuvojoties Otrā pasaules kara noslēgumam Eiropā, vairums Latvijas ģeologu devās bēgļu gaitās uz Vāciju. N. Delle 1945. gadā tika aizturēts Berlīnes padomju sektorā. Pēc V. Grāvīša domām, šī “vācu laikā” izdotā karte bija pamats, lai N. Delli apsūdzētu sadarbībā ar vācu okupācijas iestādēm. N. Delle nonāca ieslodzījumā – koncentrācijas nometnē Krasnojarskas apkaimē, no kura neatgriezās.

Karti muzejam dāvinājis ģeologs un zinātnes popularizētājs Viktors Grāvītis, kādreizējais N. Delles  students.

Karte digitālā versija būs apskatāma LU e-resursu repozitorijā, tās oriģināls glabājas LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās Kronvalda bulv. 4. Ekskursijas iepriekš piesakāmas: maris.rudzitis@lu.lv.

­

Vēl par Nikolaju Delli un Viktoru Grāvīti lasāms:

• Dreimanis, A. Nikolaja Delles piemiņai (1899.-1946.). Latvijas ģeoloģijas vēstis 7. Rīga, 1999. 44. – 46. lpp.
• Grāvītis, V. Ģeologam un paleontologam Nikolajam Dellem – 100. Dabas un vēstures kalendārs 1999 (1998). Zinātne, 1999.  256. – 261. lpp.
• Lukševičs, E., Rudzītis, M. Ernsta Krausa un Nikolaja Delles ieguldījums Baltijas reģionālajā ģeoloģijā un paleontoloģijā. LU72. konference (29.01.2014.), pieejams: https://www.geo.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/gzzf/Konferences/LU_72_konf_prezentacijas/Geologija_un_paleontologija/2014_LU_72_Delle_Krauss.pdf
• Nikolajam Dellem 120: virtuālā izstāde. https://www.lu.lv/en/muzejs/par-mums/zinas/zina/t/51035/
• Kipere Z. 2001. Ģeologu Viktoru Grāvīti atceroties. Zinātnes Vēstnesis 2001. g.  3. decembris: 20 (228) ISSN 1407-6748 http://www.lza.lv/ZV/zv012000.htm

Māris Rudzītis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Aktualizējot latviešu studentu korporācijas Latvia 103 gadu jubileju, par LU Muzeja 2020. gada februāra mēneša priekšmetu IR sagatavots uz fotoliecībām balstīts pētījums par diviem Latvia korporantiem, kuri savulaik iesaistījušies korporācijas izveidē no 1917. gada (dibināšanas Tērbatā) līdz pat 1930. gadam (ievākšanos konventa namā Šarlotes ielā 3). Fotoliecībās atspoguļota Valda Rozenšteina un Jāņa Upeslejas dzīve korporāciju vidē, kas tiek papildināta ar dokumentētiem faktiem par latviešu studentu korporācijas Latvia vēsturi. Fotogrāfijas LU Muzejam ir nodevusi Guna Daugule, kura kolekcionējusi un pētījusi V. Rozenšteina un J. Upeslejas radniecību un dzīves gaitas studentu korporācijā. LU Muzeja vēstures kolekcijas speciālists Rūdolfs Rubenis, Mg.hist., iepazinies un papildinājis dziļāk G. Daugules pētīto par abiem korporantiem. Ņemot vērā 1940. gada 17. jūnijā notikušo PSRS okupāciju, studentu korporācijas Latvia arhīvs tika pilnībā iznīcināts, bet šīs vēsturiskās fotogrāfijas ir paglābušās no iznīcības.

Kā pirmā persona izvirzāma Valdis Rozenšteins (1893-1941), kurš bija studentu korporācijas Latvia pirmais priekšsēdētājs-dibinātājs. Viņš nodibināja korporāciju, vadoties pēc universitātes saistību principa – katra studentu korporācija tika piesaistīta konkrētai universitātei un tās fakultātei. Bet politiskās pārmaiņas 1917. gadā – Krievijas impērijas sabrukums, Pirmā pasaules kara beigas un sekojošais Latvijas Neatkarības karš – radīja apstākļus, ka universitātes saistību princips akadēmiskajā vidē nespēj funkcionēt. Taču tajos laikos V. Rozenšteins nevarēja paredzēt, ka sabrūkot Krievijas impērijai, izveidosies Latvijas valsts un Latvijas Universitāte (LU), kas apvienos eksaktās, tehniskās un humanitārās zinātnes, padarot universitātes saistību principu nefunkcionējošu. Neskatoties uz tā laika sarežģīto situāciju, V. Rozenšteinam izdevās sagatavot pamatu korporācijas darbībai, kas turpinās mūsdienās. Studentu korporāciju pieredzi viņš ieguva no saviem tuviniekiem – tēva Johana (Jāņa) un brāļa Kārļa Rozenšteiniem -, kuri bijuši latviešu studentu korporācijas Lettonia locekļi. Ņemot vērā universitātes saistības principu,
V. Rozensteins nevarēja tikt uzņemts sava tēva un brāļa korporācijā, jo Lettonia nebija piesaistīta pie Tērbatas universitātes Veterinārmedicīnas institūta. Tāpēc V. Rozenšteinam atlika alternatīva – dibināt jaunu latviešu studentu korporāciju, kas būtu piesaistīta Tērbatas universitātes Veterinārmedicīnas institūtam.

Izveidojoties Latvijas Republikai un LU, studentu korporācija Latvia vairs nebija spējīga būt latviešu veterinārārstu korporācija, bet gan inženieru, lauksaimnieku, juristu u.c. specialitāšu studentu un bijušo studentu korporācija. Šajos apstākļos notika pārmaiņas, kuras rezultātā nāca citu specialitāšu latviešu studenti, piemēram, Jānis Upesleja (1899-1966), kurš, pretstatā V. Rozenšteinam, bija meliorācijas speciālists, nevis veterinārārsts. J. Upesleja, strādājot Latvijas meliorācijas nozarē, iesaistījās arī korporācijas aktīvajā dzīvē. Viņš ieņēma audzinātāja, dziedāšanas instruktora un dziedāšanas instruktora palīga amatus, kas bija sevišķi atbildīgi amati. Viņš iesaistījās korporācijas biedru kandidātu sagatavošanā, iemācot viņiem studentu korporāciju likumus, etiķeti, morāli, goda izrādīšanu un aizsargāšanu, kā arī perfektu dziesmu dziedāšanu. Par viņa aktivitāti korporācijas dzīvē liecina fotogrāfijas, kuras ir apskatāmas pielikumā un virtuālajā foto izstādē.  

Studentu korporāciju aizsākumi Baltijā meklējami 19. gs. otrajā pusē Tērbatā, kur jaunlatvieši Krišjānis Barons un Atis Kronvalds, aizsākot Jaunlatviešu kustību, sāka aktīvi cīnīties par latviešu studentu nacionālo līdztiesību akadēmiskajā vidē. Tajā laikā akadēmiskā vide bija ļoti vāciska, un vācbaltiešu studentu vidū liela popularitāti sabiedriskajās aktivitātēs ieguva studentu korporācijas. Kā pretsvaru vāciskumam, tika dibinātas latviešu, krievu, poļu un igauņu studentu korporācijas, kas sāka nostiprināt latviešu, krievu, poļu un igauņu ietekmi starp studentiem akadēmiskajā vidē.

Ļoti svarīgs elements studentu korporācijām bija t.s. novadniecības princips, kas stingri definēja, ka katra korporācija ir piesaistāma ne tikai pie konkrētās universitātes un tās fakultātes vai institūta, bet arī pie novada. Tas nozīmē, ka students, studējot Tērbatā, varēja iestāties tajā studentu korporācijā, kas bija piesaistīta pie vienas no Tērbatas universitātes fakultātēm vai institūtiem, un apvienoja konkrētā novada studentus (Kurzemes, Vidzemes, Igaunijas vai Varšavas guberņas). Kad 1870. gadā Tērbatā nodibinājās latviešu studentu korporācija Lettonia, novadniecības principu nomainīja nacionalitātes piederības princips, kas pastāv līdz pat šodienai. Vienīgi saglabājās universitātes piederības princips.

Pārmaiņas skāra arī principu, kas noteica studentu korporācijas piederību konkrētai universitātei. Pirms tam Krievijas impērijā (1721-1917) katra universitāte specializējās savā nozarē, piemēram, Rīgas Politehnikums (1862-1896), pēc tam Rīgas Politehniskais institūts (1896-1918), specializējās tehniskajās zinātnēs, bet Tērbatas universitāte (1632-1919) humanitārajās. Tomēr Tērbatā sāka ieviest arī eksakto zinātņu studijas – medicīnu, farmācijas un veterinārmedicīnu. Kad
1919. gada 28. septembrī izveidojās LU kā centrālā Latvijas Republikas universitāte, apvienojot eksaktas, tehniskās un humanitārās zinātnes, princips par korporācijas piederību konkrētai universitātei zaudēja savu nozīmi. Tādējādi starpkaru laikā studentu korporācijās drīkstēja stāties studenti no visām LU fakultātēm, bet tika saglabāts kopš 1870. gada formulētais nacionālās piederības princips.

Par godu Valda Rozenšteina un Jāņa Upeslejas lomai latviešu studentu korporācijas Latvia vēsturē ir izveidota virtuālā foto izstāde, kas veltīta abiem korporantiem.

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekcija, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566.

Rūdolfs Rubenis, LU Muzeja krājuma glabātājs

2020. gada martā Latvijas Universitātes (LU) Muzeja mēneša priekšmets ir mākslinieka Jāņa Strupuļa astronomijai veltīto medaļu kolekcija, kas iemūžina izcilas personības un zīmīgus notikumus.

Mākslinieka Jāņa Strupuļa astronomiskās medaļas tapušas plašā laika posmā no 1977. līdz 2014. gadam, daļa no tām veidotas sadarbībā ar astronomijas vēsturnieku Jāni Klētnieku, dažas tiek lietotas kā apbalvojumi par sasniegumiem astronomijas jomā Latvijā, piemēram, Latvijas Astronomijas biedrība piešķir J. Ikaunieka medaļu.

LU Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā glabājas J. Strupuļa veidotās medaļas, kas veltītas agrāko laiku astronomiem N. Kopernikam, E. Halejam, J. Hevēlijam, T. Brahem un citiem, kā arī latviešu astronomiem F. Blumbaham, J. Ikauniekam, K. Šteinam. Daļa medaļu veltītas zīmīgiem notikumiem, tādiem kā pirmais astronomiskais iespieddarbs Rīgā, Latvijas Astronomijas biedrības dibināšana, komētas ietriekšanās Jupiterā.

No 19. marta medaļu kolekciju ir plānots izstādīt LU Muzeja zālē Raiņa bulvārī 19, Rīgā. Izstādē būs aplūkojamas ne tikai Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā esošās 18 medaļas, kuras LU Muzejam dāvinājis Jānis Strupulis, bet arī astronomiskās medaļas no mākslinieka personīgās kolekcijas. Neskaitot bronzas un māla veidojumus, izstādē būs aplūkojami arī četri no plastilīna veidotie medaļu oriģināli.

Jānis Strupulis par medaļu veidošanu saka tā: "Būtībā tas ir kā matemātikā, ir tikai viens pareizs atrisinājums. Tas arī vislabāk izskatās. Tēlniecībā ir arī tik jutīgas nianses, ko tikai ar tādu vieglu pieskārienu var mazlietiņ izmainīt. Tās nevar izmērīt ar mums pieejamiem instrumentiem, tikai just."

Mākslinieks Jānis Strupulis dzimis 1949. gadā Piebalgā, mācījies Valkas 1. vidusskolā, beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu. Strādā klasiskajā cilnī un medaļu mākslā, mazo formu tēlniecībā, pasteļglezniecībā, zīmējumā, dizaingrafikā, heraldikā.  Jānis Strupulis ir medaļu mākslinieks (ap 800 medaļu un plakešu), grafiskais dizaineris, gleznotājs. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1978. gada, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Viņš interesējas par astronomiju, ir Latvijas Astronomijas biedrības biedrs. 1997. gadā ieguvis Latvijas Zinātņu akadēmijas Paula Stradiņa balvu par mediķu un zinātnieku portretu atveidojumu medaļās.

Ilgonis Vilks, LU Muzeja eksperts

Gunta Vilka, LU Muzeja krājuma glabātāja palīdze

22. aprīlī visā pasaulē atzīmē Starptautisko Zemes dienu, kad ikviens tiek aicināts vairāk izzināt Zemes dabisko vidi, Latvijas Universitātes (LU) Muzejs aktualizē vienu no daudzveidīgajiem Zemes resursiem – ģipšakmeni, kura izpēte, izmantošana un aizsardzība ir aktuāla ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Gipšakmens ir viens no Latvijas nozīmīgākajiem, mūsdienās plaši izmantojamajiem un nākotnē perspektīvajiem Zemes dzīļu resursiem, jo no tā izgatavotie materiāli ir ekoloģiski, dabas videi un cilvēkam droši. Ģeologi tam pievērsuši uzmanību jau ļoti sen, un iespējams, arī tādēļ LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās ģipšakmens vākumi ir bagātīgi – paraugu skaits tuvojas simtam, tie raksturo visas nozīmīgākās iegulas Latvijā, kolekciju autori ir daudzi Latvijas ģeologi, turklāt senākie paraugi ir 20. gadsimta 20-to gadu pētījumos ievāktie, bet jaunākie – ģipšakmens atradnes, kuru izrakteņus iegūst mūsdienās (1.att.). Tie raksturo gan mums apkārt sastopamo minerālo daudzveidību, gan atradņu slāņkopas un derīgā izrakteņa īpatnības dažādās Latvijas vietās (2. un 3.att.), kā arī to, ka akmens pakļauts vides procesiem dabā un izmainās laika gaitā.

Ģipšakmens sastāv no minerāla ģipša, kura ķīmiskā formula ir vienkārša CaSO₄ x 2H₂O, turklāt tajā atainojas, tas, ka šī Zemes garozā sastopamā kristāliskā viela, sastāv ne tikai no kalcija, sēra un skābekļa, bet noteikti tajā jābūt arī īpašām kristalizācijas ūdens molekulām.

Te gan jāpiemin vienu īpatnību, un proti – terminoloģisku. Bieži ar terminu “ģipsis” apzīmēja minerālu, bet ar “ģipšakmens” – iezi vai derīgo izrakteni, lai gan daudzos publicētajos avotos autori šos terminus tomēr lietojuši kā sinonīmus.

Izsekojot minerāla veidošanos jāuzsver, ka sākotnēji, izgulsnējoties sāļa ūdens baseinos – jūrās, lagūnās, sālsezeros, ģipsis veido sīkus graudus. Vēlāk, ilgā ģeoloģiskā laika periodā, notiekot vielas pārkristalizācijai, izveidojas daudz lielāki dažādas formas kristāli, kuros visos var saskatīt vienādu simetriju (Stinkule, Stinkulis 2013). To augšana pakļauta dabas likumsakarībām, kuras atklāja austriešu kristalogrāfs N. Steno 1669.gadā un franču zinātnieks O. Bravē jau simtiem gadu atpakaļ (19.gs.). Sākotnēji izgulsnējusies viela pārvēršas pat gigantiski lielos bezkrāsainos un caurspīdīgos kristālos, kristālu dvīņos, vai arī sniegbaltos garu adatveida vai šķiedrveida kristālu saaugumos. Dabā šī daudzveidība ir pārsteidzoša un Latvijā sastopamajiem veidiem doti zīmīgi nosaukumi: šķiedru, kārtainais, rozešu ģipsis, selenīts, alabastrs, kā arī daudz romantiskāki: „jaunavu ledus”, špata ģipsis, tuksneša roze, bezdelīgastes kristāli, ‘’ģeoloģiskās ērģeles’’. Tie minēti jau pirmajos Latvijā veiktajos ģeoloģiskajos un mineraloģiskajos ģipšakmens pētījumos, kuru autori bija LU pētnieki (Kraus1931; Rosenstein 1932; Mellis 1937). 

Ģipšakmens, kurš sastāv galvenokārt no minerāla ģipša, no mālu un karbonātu minerāliem, dzelzs savienojumiem, kā arī no retākiem minerāliem, piemēram zilganā celestīna (Mellis 1937; Kuršs 1984), nokrāsu variācijās ir viens no visdaudzveidīgākajiem. Latvijā tas sastopams no koši balta līdz dzeltenīgam, rozganam vai oranžīgam, kā arī pelēcīgs vai pat tumši brūns, un ikkatru no tiem var apskatīt LU Muzejā. Daudzveidīgo ģipsi saturošo paraugu vākumi Ģeoloģijas kolekcijās, tai skaitā arī senākie 20.gadsimta sākuma E. Krausa, E. Rozenšteina, J.Grestes Nāvessalas atradnē ievāktie, tiek saudzīgi glabāti un tos ieraugot, ikviens var pārliecināties, ka kristāli ģipšakmenī ir vieni no skaistākajiem Latvijā sastopamajiem.

Ģipšakmens – nozīmīgs Latvijas derīgais izraktenis

Vissenākās liecības par ģipšakmens atklājumiem un ieguvi Latvijā, kuras piemin J. Eiduks un M. Kalniņš grāmatā par Latvijas derīgajiem izrakteņiem (Eiduks, Kalniņš 1961), zināmas no 1631.gada, kad Zviedrijas valdības ģenerālgubernators Rīgā grāfs de la Gardie lūdzis viņam uz Stokholmu pils apdarei aizsūtīt vairākas kravas ģipšakmens no Nāvessalas atradnes. Ģeologs Jānis Fedorenko savā monogrāfijā (Федоренко 1990), kur apkopoti ģeoloģisko un ģeoķīmisko pētījumu rezultāti par ģipsi saturošajiem nogulumiem Latvijā, piemin pirmās publicētās liecības par Vidzemē sastopamo minerālvielu, kas atrodamas I. Fišera 1778. gada aprakstos. Jau 19.gadsimtā minētas pirmās zināmās derīgā izrakteņa atradnes: Nāvessala, Ikšķile, Dolessala, Ulbroka, Allaži, Gaujiena un sākta ģipšakmens ieguve Rīgas tuvumā. Lai gan ģipša saistvielas būvniecībā tika izmantotas jau no Ēgiptes piramīdu celtniecības laikiem (Grosvalds 1970), Latvijā to ražošana sākās 1859. gadā, kad Stopiņos darbu uzsāka Jāņa Celma būvģipša fabrika un jau 19. gadsimta beigās lielu daļu būvģipša eksportēja uz Pēterburgu, Dāniju, Angliju. Eiropā pirmo ģipškartona fabriku uzcēla Rīgā un 1938. gadā akciju sabiedrība “Rīgas ģipsis” sāka ģipša sausā apmetuma plākšņu - “Rigipss” ražošanu (Lagzdiņš 1963). Latvijā ģipšakmens resursu bija tik daudz, ka tā eksports uz Zviedriju un Somiju turpinājās arī pēc II pasaules kara.

Lai gan jau 18. gadsimtā piļu un klosteru apdarei uz Sanktpēterburgu veda neapdedzinātu ģipšakmeni, arī pagājušā gadsimta 60. gados no slāņa dabā izzāģētos monolītos ģipšakmens blokus pēc īpašas apstrādes Sanktpēterburgas metro izbūvē un citās ēkās izmantoja kā dekoratīvo vai apdares materiālu, par ko stāstīts vairākās tā laika publikācijās, minot arī ieža tekstūras vizuālo līdzību ar tīģerādu. Tas piesaistīja uzmanību, jo šāds Latvijas ģipšakmens izmantošanas veids tika izmēģināts pirmoreiz (Eiduks, Kalniņš 1961; Grosvalds 1970).

Latvijā un daudzās citās valstīs ikviens, kas veic būvdarbus, cenšas izmantot tādu ekoloģiski tīru būvmateriālu kā Latvijā ražoto ģipškartonu. Latvijā lielākās iegulas, no kurām ģipšakmeni var izmantot kvalitatīvu un mūsdienīgu būvmateriālu izejvielu ražošanā, ir zināmas centrālajā un dienvidu daļā (Saurieši, Salaspils, Skaistkalne, Zvejnieki). Visi šodien izmantojamie un perspektīvie ģipšakmens slāņi veidojās devona perioda laikā senās jūras lagūnās pirms aptuveni 380 miljoniem gadu. Šo slāņkopu ģeologi tagad sauc par Salaspils svītu, kuras ģeoloģisko griezumu detāli pētīja un Sauriešu ģeoloģiskā greizuma aprakstu publicēja ģeologs Pēteris Liepiņš (1951). Pēc 2000.gada Latvijas Stratigrāfijas komisija apstiprināja to kā tipisku griezumu Salaspils apkaimē, turklāt paraugi no turienes Latvijā tiek saglabāti Latvijas Valsts ģeoloģijas fondā, Latvijas Dabas muzejā (ģeoloģijas materiālu krātuvēs etalonparaugi jāsaglabā ilglaicīgi!), kā arī LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās (2.att.).

Ģipšakmens īpatnības un īpašie paveidi

Daudzu gadu laikā LU Muzeja krājumā nonākuši interesanti ģipšakmens paraugi. Viens no pašiem lielākajiem Ģeoloģijas kolekcijas paraugiem ir monolītais ap 50x45x10 cm lielais šķiedru ģipšakmens slāņa gabals no Salaspils atradnē iegūstamajiem (1.att.).  

LU Muzeja iedibinātā pastāvīgā sadarbība ar Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) pasniedzējiem un studentiem, kuri savu lauka darbu ekspedīciju un izpētes darbu laikā ievāktos īpašos paraugus nodod Muzeja kolekciju papildināšanai. Arī ļoti tīrie derīgā izrakteņa paveidi bez piemaisījumiem, kuri tiek izmantoti kā augstākās kvalitātes izejviela, kuros derīgās komponentes CaSO₄ saturs ir pat līdz 99,9%, īpaši izceļas un paraugi ir labi atpazīstami Latvijas ģeoloģiskā griezuma ekspozīcijā (2.att.).

Ģipšakmens ir ne tikai noderīgs dabas resurss, bet bieži sagādā raizes cilvēkiem, kuri dzīvo tuvu biezāku ģipša slāņu izplatības areāliem, kur, ūdeņiem šķīdinot iezi, var veidoties pazemes dobumi, alas, zemes iegruvumi jeb tā dēvētās karsta kritenes, kā Skaistkalnes vai Baldones pusē. Latvijā vairākkārt aprakstīti gadījumi, kad neizskaidrojamu iemeslu dēļ pazemē iekrīt dzīvnieks vai traktors aparot lauku, vēl bīstamāka situācija rodas, ja iegrūst māja. Par šiem gadījumiem 20.gadsimta, 60-90 gados daudz rakstīja periodiskās preses izdevumi, bet ar plašākiem speciālistu skaidrojumiem par ģipšakmens lomu šajos procesos arī “Dabas kalendārs” (Venska 1988; Tracevska 1990; Stinkule 1994).

Interesanti ir uzzināt, ka sēru saturošie Latvijas minerālūdeņi, kurus plaši izmantoja ārstniecībā Baldones un Ķemeru sanatorijās var veidoties tikai tad, ja Zemes dzīlēs sastopami ģipšainu iežu slāņi, kuriem cauri sūcas pazemes ūdeņi (Kuršs, Stinkule 1997). Drošības dēļ jebkuros nozīmīgu būvobjektu pamatnes ģeoloģiskās izpētes darbos īpaša uzmanība tiek pievērsta minēto iežu slāņiem. Arī vairākās vietās zem Rīgas konstatēts ģipšakmens. 

Daudz pārsteigumu un atklājumu rodas pētot LU Muzeja paraugu kolekcijas un to fotodokumentāciju. Dažādai Muzeja materiālu izmantošanai un publicitātei var izsekot arī vēsturiski un konstatēt, ka tā notiek divos veidos. Ilustrētajos izdevumos, piemēram, LU ĢZZF pasniedzēju J. Paidera un A. Markota enciklopēdijā (2004) vai ģeologa D.Ozola grāmatā (2008), ģipšakmens, kā arī citu LU Muzeja paraugu fotogrāfijas publicētas, autoriem atsaucēs norādot informāciju, kur minētais paraugs tiek glabāts un kur to var apskatīt ikviens. Arī daudzos padomju laika Latvijas ģeologu zinātnisko publikāciju ilustrējošajos fotomateriālos varam atpazīt muzeja ģipšakmens kolekciju raksturīgos eksemplārus. Lai gan publikācijās paraugu piederības atsauču nav, tomēr LU Muzeja darbinieki ir ļoti pateicīgi Latvijas zinātniekiem par to, ka pēc ģeoloģisko pētījumu pabeigšanas un rezultātu publicēšanas, viņi savus analizētos iežu paraugus ir nodevuši LU Muzejam, un tie, kopā ar nozīmīgu zinātnisko informāciju par Zemes dzīlēm Latvijā un tur atklātajiem derīgajiem resursiem, kļuvuši brīvi pieejami interesentiem.

Noskaidrot, vai tiešām aprīļa mēneša priekšmets varētu būt lielākais monolītais ģipšakmens paraugs Muzeja krājumā un aplūkot visu LU Muzeja Ģeoloģijas ekspozīciju būs iespējams Kronvalda bulvārī 4, Rīgā tikko beigsies ārkārtas stāvoklis valstī  un Muzejs tiks atvērts apmeklētājiem. Pēc ekspozīciju atvēršanas apmeklētājiem būs iespēja aktīvi darboties un klātienē iepazīstot ģipšakmens paraugus, atklāt to unikālās īpašības un uzzināt par šī dabas resursa noderību mūsu ikdienā. Izstādē LU Dabas mājā būs iespēja iepazīt ģipšakmens daudzveidību eksponētajos paraugos no LU Muzeja krājuma.

Papildus konsultācijas: LU Muzeja eksperte Vija Hodireva (e-pasts: vija.hodireva@lu.lv )

Literatūra

Eiduks J., Kalniņš M. 1961. Latvijas PSR derīgie izrakteņi un to izmantošana. Latvijas valsts izdevniecība, Rīga. 431 lpp.

Grosvalds I. 1970. Latvijas dzīļu bagātības. Izdevniecība ‘’Zinātne’’, Rīga. 170 lpp.

Kraus E. 1931. Der mitteldevonische Glips von Nāvessala usw. Latvijas Universitātes raksti.

Matemātikas un dabas zinātņu fakultātes sērija. I sējums, 11. 269-290 lpp.

Kuršs V. 1984. Devonā, zivju laikmetā. Rīga, Zinātne.

Kuršs V, Stinkule A. 1997. Latvijas derīgie izrakteņi. LU Ģeoloģijas institūts. Rīga. 200 lpp.

Lagzdiņš E. 1963. Ģipsis un tā izmantošana. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība, Rīga. 72 lpp.

Liepiņs P. 1951. Daži devona stratigrāfijas jautājumi Galvenā devona lauka rietumu daļā. LPSR ZA Vēstis. Nr. 6. Rīga. 

Mellis O. 1937. Ūber den Tutencōlestin von Nāvessala in Lettland: compte-Rendu d. Soc. Geol. de Finlande, X. Helsinki.

Ozols D. 2008. Latvijas minerāli un ieži. 45 lpp.

Paiders J., Markots A. 2004. Zemes dzīļu noslēpumi. Latvijas mazā enciklopēdija. Izdevniecība “Zvaigzne”, Rīga. 64 lpp.

Rosenstein E. 1932. Charakterisierung und Grupierung  der Schichten von Gipsfundorten in Gebiet Stopiņi-Salaspils-Nāvessala. Latvijas Universitātes raksti. Ķīmijas fakultātes sērija. II sējums, Nr. 6, 241- 288 lpp.

Stinkule A. 1994. Ģipšakmens – mūsu spožums vai posts?. Dabas un vēstures kalendārs 1994. gadam. 108-111 lpp.

Stinkule A., Stinkulis Ģ. 2013. Latvijas derīgie izrakteņi. LU Akadēmiskais apgāds. 54. lpp., 120 – 129 lpp 

Venska V. 1988. Iebrūk jaunas kritenes Baldonē. Dabas un vēstures kalendārs 1988.gadam. 221-223 lpp.

Tracevska L.1990. Kad zeme atveras Skaistkalnes pusē. Dabas un vēstures kalendārs 1990.gadam. 235-238 lpp.

Федоренко Я. 1990. Гипс и гипсоносные отложения Латвии. Рига. 124 с.

Vija Hodireva, LU Muzeja eksperte

15. maijā atzīmējot latviešu orhideju pētnieka Ernesta Foldāta (1925-2003) 95. dzimšanas gadadienu, par maija mēneša priekšmetu LU Muzejs ir izvēlējies Foldāta veidotu albumu ar saviem diplomiem un sertifikātiem (iegūtiem Venecuēlā un Latvijā), dažu paša atklātu orhideju sugu fotoattēliem un daudzu paša atklātu orhideju sugu zīmējumiem. Albuma digitalizēta versija pieejama LU e-resursu repozitorija LU Muzeja sadaļā un LU Muzeja vietnē.

Šo albumu Ernests Foldāts sastādījis 1990. vai 1993. gadā, viesojoties Latvijā, lai lasītu lekcijas kā viesprofesors Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Šajā laikā viņš augstā zinātniskā līmenī latviešu valodā nolasījis vairākus lekciju kursus: Tropu ekoloģiju, Algoloģiju, Tuksneša ekoloģiju un Orhideju ekoloģiju. Lasītos kursus viņš bagātīgi ilustrējis ar diapozitīviem un citiem uzskates materiāliem. Albums ilustrē Foldāta dzīves laikā saņemto prēmiju, apbalvojumu  un diplomu kolekciju un plašo viņa atklāto orhideju sugu klāstu ilustrāciju veidā Venecuēlas Dabaszinātņu biedrības (Sociedad Venezolana de Ciancias Naturales) izdevumos, Venecuēlas botāniskajos rakstos (Acta Botanica Venecuela), laikrakstos Novedades Cientificas un Catasetum.

1925. gada 15. maijā dzimušā Ernesta Foldāta bērnība un jaunība aizvadīta Liepājā vispirms pamatskolā, un tad arī 3 gadus Liepājas ģimnāzijā, no kuras viņš ticis iesaukts Latviešu leģiona 15. divīzijā. Otrā pasaules kara laikā nonācis Vācijā, 1945. gadā pabeidzis Ēbenveileras latviešu ģimnāziju. Tad līdz 1948. gadam studējis matemātiku Alberta Ludviga universitātē Freiburgā, līdz šī gada oktobrī emigrējis uz Venecuēlu, kur studējis bioloģiju Venecuēlas Centrālajā universitātē līdz pat 1954. gadam. Pēcāk studijas turpinājis tajā pašā universitātē, paralēli mācoties un izstrādājot doktora disertāciju Harvardas universitātē ASV.

Doktora grādu Ernests Foldāts ieguvis 1964. gadā par Venecuēlas orhideju pētījumiem. Papildinot un pārstrādājot savu doktora darbu, sastādījis Venecuēlas orhideju floru, kas publicēta 1969.-1970. gados. Foldāts ir atklājējs 70 zinātnei iepriekš nezināmu orhideju sugām. Par savu darbu un pienesumu orhideju izpētei, Ernests Foldāts ieguvis vairākus apbalvojumus:

• 1964 Starptautisko Kreolas prēmiju zinātnē
• 1965 Venecuēlas Centrālās universitātes Zinātņu fakultātes Zelta medaļu un diplomu
• 1974 Venecuēlas Centrālās universitātes dibinātāja Hosē Marijas Vargasa pirmās klases ordeni
• 1982 Venecuēlas botānikas tēva Henrija Pitiera pirmās klases ordeni par sasniegumiem dabas aizsardzībā
• 1983 Diplomu “Simon Bolivar” sakarā ar Venecuēlas atbrīvošanas varoņa Simona Bolivāra 200 gadu atceri
• 1989 Goda diplomu “International Federation of Scientific Societies” Parīzē
• 1991 Latvijas Universitātes Goda doktora nosaukumu
• 1993 Ievēlēts par biedru prestižajā starptautiskajā Linneja biologu biedrībā Anglijā
• 1993 Ievēlēts par Latvijas Zinātņu Akadēmijas Ārzemju Goda locekli
• 1994 Hosē Marijas Vargasa pirmās klases ordeni (otrreiz)
• 1998 Venecuēlas Centrālās universitātes Francisko de Venazi ordeni
• un citus apbalvojumus, kurus var aplūkot LU e-resursu repozitorija LU Muzeja sadaļā un digitalizētajā Ernesta Foldāta albuma versijā.

Strādājot Venecuēlas Centrālajā universitātē, Ernests Foldāts līdz 1968. gadam pildījis nozīmīgus administratīvus amatus – Botānikas departamenta un Bioloģijas skolas direktora, dekāna, dažādu padomju un komisiju locekļa. Tajā pašā laikā lasījis lekcijas un vadījis nodarbības tādos kursos kā Ievads bioloģijā, Vispārīgā botānika, Augu morfoloģija, Zemāko augu sistemātika, Jūras botānika, Fikoloģija, Vispārīgā ekoloģija, Orhideoloģija, Augsnes ķīmija un citi. Ar zinātnisko darbību Ernests Foldāts turpināja nodarboties arī pēc aiziešanas pensijā.

Ernesta Foldāta albums un citi ar viņu saistīti materiāli glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju telpās Kronvalda bulvārī 4, pirmajā stāvā. Ar tiem var iepazīties, piesakoties ekskursijai “Ieskats Botānikas un mikoloģijas kolekcijas krājumā”, rakstot pieteikumu uz e-pastu daiga.jamonte@lu.lv, vai piesakoties nodarbībai “Origami orhideju modeļu locīšana”, rakstot pieteikumu uz e-pastu kristine.kuznecova@lu.lv.

Vēlaties izbaudīt orhideju ziedu skaistumu un pārvērst savu mājokli par ziedošu dārzu, neizejot no mājas un nepakļaujot savu veselību riskam pašreizējajā neskaidrajā situācijā? LU Muzejs piedāvā iespēju piedalīties jaunajā Botānikas un mikoloģijas kolekciju nodarbībā “Origami orhideju modeļu locīšana” attālināti. Lai to izdarītu, LU e-resursu repozitorija LU Muzeja sadaļā lejupielādējiet savā ierīcē nodarbības prezentāciju un 3 video instrukcijas ar origami orhideju modeļu locīšanu. Modeļu locīšanai Jums būs nepieciešamas 3 A4 formāta lapas, šķēres, lineāls, un zīmulis vai pildspalva, lai izveidotu visus 3 origami modeļus.

LU Muzejs novēl visiem drošu un ziedošu pavasari!

Izmantotais informācijas avots:

Kondratovičs, R. (2003. gada 24. februāris). In memoriam ERNESTS FOLDĀTS (1925. g. 15. maijs–2003. g. 15. janvāris). Zinātnes vēstnesis, 4 (254). Izgūts no http://www.lza.lv/ZV/zv030400.htm#6

Izlaiduma laikā, LU Muzeja vēstures kolekcija speciālistes nolēma pārskatīt materiālus kolekcijā. Izlaidums Universitātē ir svinīgs akts, kur visi vienas fakultātes vairāku studiju programmu absolventi pēc veiksmīgi nokārtotiem gala pārbaudījumiem un studiju noslēguma darba (bakalaura darba vai maģistra darba) aizstāvēšanas no rektora vai prorektora saņem diplomu, tā pielikumu - dokumentālu apliecinājumu par augstākās izglītības iegūšanu. Šo faktu tradicionāli apstiprina arī absolventa cepures pušķa pārlikšana no labās uz kreiso pusi, kam seko cepuru mešana gaisā.

Noslēdzoties kārtējam akadēmiskajam studiju gadam, LU notiek izlaidumi. Tradicionāli tie norisinās Alma Mater sirdī (Lielajā aulā ). Izlaidumi notiek skaistākajā vasaras laikā  jūnijā un jūlijā.  Ik gadu notiek aptuveni 40 izlaidumi, un diplomus saņem vairāki tūkstoši jauno speciālistu. Absolventus, fotografējoties uz Universitātes galvenajām kāpnēm, var redzēt  jūnijā gandrīz  katru dienu līdz pat 6. jūlijam, kad ar diplomu izsniegšanu Filoloģijas fakultātes absolventiem tiks noslēgts vasaras izlaidumu maratons. Dažās studiju programmās izlaidumi notiek arī ziemā, rudens semestra noslēgumā. Tad apliecinājumus par sekmīgu studiju programmas absolvēšanu saņem vairāki simti Universitātes studentu.[1]

LU Muzeja LU vēstures kolekcijā glabājas no 1933. gada filologu grupas izlaiduma fotogrāfija. Tajā ir attēloti absolventi ar Filoloģijas un filozofijas fakultātes profesoru  Augustu Tenteli, kas aizvietoja profesoru Franci Balodi, kurš tajā laikā bija devies atvaļinājumā. LU vēstures kolekcijās arī glabājas 50. gadiem raksturīgās fotogrāfiju vinjetes ar mācību spēkiem un absolventiem. Foto vinjetes parasti bija fakultāšu albumos un katram absolventam. Foto vinjetes parasti veidoja ar dažādiem motīviem, piemēram, ozolu lapu vītnēm.

2017. gada Fizikas un matemātikas fakultātes izlaidumā pēc diplomu izsniegšanas visiem šīm fakultātes absolventiem pateicības vārdus pasniedzējiem teic diplomu saņēmēji un, protams, tiek teikti skaisti vārdi un doti ziedi. Izlaidums noslēdzās ar dziesmu Pūt, vējiņi. 2017. gadā Fizikas un matemātikas fakultātes izlaidumā tika izsniegti 134 diplomi, četri no tiem – sarkanos vākos. Līdz ar diplomiem tika pasniegtas 19 atzinības par veiksmīgu zinātnisko darbu izstrādi, kā arī pateicības no Fizikas un matemātikas fakultātes vadības un Latvijas Universitātes Studentu padomes.

Nodibinot Latvijas Universitāti, ar katru mācību gadu sākās arvien lielāks studentu pieplūdums un līdz ar to arī palielinājās absolventu skaits. Statistika rāda, ka straujāk sāka pieaugt absolventu skaits sākot ar 1925. gadu[2].  Otrā pasaules kara  dēļ  50. gados Universitātē samazinājās absolventu  skaits, bet  60. gados  atkal sāka  pieaugt absolventu skaits[3]. Latvijas Universitāti 100 gadu laiku absolvējuši turpat 180 000 studenti.[4]

Kā jau visos izlaidumos, arī LU izlaidumos ir svarīgs apģērbs, it īpaši, ja amata tērpi norāda personu statusu LU akadēmiskās pārvaldības hierarhijā, un akadēmiskie tērpi – to valkātāju iegūto akadēmisko grādu. LU amata tērpu veidi un to valkāšanas un lietošanas pamatprincipi balstās uz 1933. gadā izstrādāto un 1938. gadā ieviesto, kā arī 1991. gadā atjaunoto amata tērpu valkāšanas tradīciju, ko nosaka noteikumi. [5]Ideja par LU amatpersonu un mācību spēku talāru veidošanu radās 1937. gadā. Tērpu bija paredzēts nēsāt Latvijas Universitātes, citu universitāšu, zinātņu akadēmiju un līdzīgu zinātņu iestāžu svinīgajos aktos un sēdēs, valsts svētkos un audiencēs pie Valsts Prezidenta. Pie talāra piederoša bija arī galvassega, un šis tērps bija paredzēts rektoram, prorektoriem, dekāniem, Universitātes padomes locekļiem – profesoriem un Padomes locekļiem – štata docentiem.

LU absolventi uz izlaidumu drīkst ierasties akadēmiskajā tērpā, kas atbilst iegūtajai izglītības pakāpei. LU ir pieļaujami šādi akadēmiskie tērpi atbilstoši iegūtajai izglītības pakāpei – melns talārs ar zīda apkakli un melnu, četrstūrainu akadēmisko cepuri ar melnu cepures pušķi (akadēmiskā cepure).  Zīda apkakles krāsa norāda iegūto izglītības pakāpi: zaļa – koledžas līmeni dzeltena – bakalaura līmenis; aveņsarkana – maģistra līmenis; melna – zinātņu doktora līmenis.

Akadēmiskā cepure simbolizē piederību akadēmiskajai videi. Tā ir pareizi uzliekama ar cepures īsāko daļu aizmugurē, kvadrāta plaknei ir jābūt paralēlai grīdas līmenim, pušķim ir jāatrodas cepures sānos, nevis uz acīm. Saņemot LU diplomu, cepuri var atstāt galvā vai turēt kreisajā rokā, lai labā roka būtu brīva rokasspiedienam. LU un valsts himnas atskaņošanas laikā akadēmisko cepuri var atstāt galvā. Akadēmiskās cepures pušķis parasti karājas akadēmiskās cepures labajā pusē, bet pēc diploma saņemšanas tiek pārlikts kreisajā pusē.

LU Muzejs sveic visus šī gada absolventus!

Vairāk informācijas Virtuālajā izstādē " Latvijas Universitātes izlaidumi fotoliecībās " 

[1] LU Studentu servisu departamenta dati

[2] Latvijas Universitāte divdesmit gados 1919- 1939 1. daļa, Latvijas Universitāte, Rīga, 1939. 74.lpp.

[3] LU arhīva dati

[4] LU Studentu servisu departamenta dati

[5] https://www.lu.lv/par-mums/vesture/tradicijas/

Sarmīte Livdāne, Annija Ločmele, LU Muzeja krājuma glabātāja palīdzes

LU Goda doktoram Ā. Butulim šogad ir 160 gadu jubileja. Viņa dāvinātajā kolekcijā ir daudz skaistu un interesantu eksponātu. Īpašu uzmanību izpelnījusies zaļā jūrasauss Haliotis fulgens. Šī gliemeža čaulas perlamutrs ir zaļā krāsā ar dažādām zilganzaļām nokrāsām, un tā ir viena no nedaudzajām gliemju sugām pasaulē ar tik greznu perlamutru. Mēneša priekšmetam izvēlētajam eksemplāram čaulas virspuse ir noslīpēta, lai atklātos mirdzošais perlamutrs.Tas ir viens no iecienītākajiem dabas materiāliem, no tā izgatavo gan rotaslietas, gan rotājumus, gan izgreznojumus dažādiem sadzīves priekšmetiem. Pirms plastmasas izgudrošanas to ļoti daudz izmantoja pogu gatavošanā. Ne tikai no jūras gliemjiem, bet arī no saldūdeņu gliemenēm ieguva augstvērtīgu perlamutru.

Jūrasausu ģints zinātniskais nosaukums Haliotis nāk no grieķu valodas, kas nozīmē  ‘jūrasauss’, tas varētu būt radies no čaulas formas līdzības ar ausi. Pieaugušu gliemežu izmērs platumā ir no 75 mm līdz 250 mm. Čaulas virsmā uz nelieliem izciļņiem atrodas caurumiņi, kas kalpo kā elpatveres. Zem tiem atrodas žaunas, kurām pa čaulas caurumiņiem visu laiku pieplūst svaigs ūdens. Elpošana notiek līdzīgi zivju elpošanai – žaunās tiek uzņemts ūdenī izšķīdušais skābeklis. Čaulas virsma ir zaļgani brūna ar radiālām, gaišākām joslām, bet iekšpusē atklājas perlamutrs neparastās, zaļās un zilzaļās nokrāsās.

Gliemeža ķermeņa lielāko daļu veido muskuļota kāja, kas līdzīgi piesūceknim piestiprinās akmeņiem vai klintīm. Galvas priekšpusē ir divi taustekļi, pie kuru pamatnes atrodas acis, bet gar čaulas malu gliemezis izbāž lielu skaitu mazāku taustekļu, ar kuriem uztver ūdens svārstības un ienaidnieku tuvošanos. Tajos atrodas arī ķīmiskās maņas šūnas. Sajūtot ienaidnieka tuvošanos jūrasauss nebēg, tikai ar spēcīgā muskuļa palīdzību cieši piespiež čaulas malas akmenim vai klintij, uz kuras tā atrodas. Rezultātā ne katram, kas gribētu gliemezi apēst, tas izdodas.

Zaļās jūrasausis dabā sastopamas Ziemeļamerikas Klusā okeāna piekrastē, no Kalifornijas dienvidu daļas līdz Meksikai. Tās lēni rāpo pa grunts akmeņiem. Kājas muskulis ar pēdu cieši pielīp substrātam, citādi gliemezis tiktu mētāts okeāna viļņos. Parasti zaļās jūrasausis uzturas seklā ūdenī, dažreiz līdz 9 m dziļumam, kur tās mēdz slēpties akmeņu plaisās. Ir bijuši arī gadījumi, kad atrastas 18 m dziļumā. Pārtiek no dažādām aļģēm, ko norīvē no akmeņiem ar rīvītei līdzīgu mēli. Jūrasausis neuzbrūk citiem dzīvniekiem, bet tās savā barībā izmanto jūras ūdri, jūraszvaigznes, lielākas zivis, astoņkāji un – protams, cilvēki. Lielā, muskuļotā gliemeža kāja ir populārs produkts jūras velšu vidū. Cilvēkiem vienmēr ir interesējis arī skaistais, zaļais perlamutrs, tāpēc tagad zaļā jūrasauss atzīta par aizsargājamu sugu. Kalifornijā izveidots tās sugas aizsardzības plāns. ASV noteikta jūrasausu ieguve ierobežotā daudzumā.

Kopš astoņpadsmitā gadsimta aprakstīts liels daudzums jūrasausu Haliotis ģints sugu un varietāšu, skaitā no 30 līdz 130. Par tām zinātnieku starpā nav bijusi vienprātība, kuras uzskatīt par sugām un kuras nē. Tagad starptautiski atzītajā jūras dzīvnieku datu bāzē - World Register of Marines Species – WoRMS iekļautas 57 sugas. Tās sastopamas gandrīz visos okeānu un jūru siltākajos reģionos. LU Muzeja Zooloģijas kolekciju ekspozīcijā bez zaļās jūrasauss var aplūkot vēl deviņas jūrasausu sugas. Viena no tām ieguvusi neparastu nosaukumu – jūras ēzeļauss Haliotis asinia, jo tās forma it kā atgādinot ēzeļa ausi.

Ar mirdzošu un neparastu perlamutru var lepoties arī daudzu citu sugu gliemeži un gliemenes. Perlamutrs labi redzams čaulas iekšpusē, bet čaulas virsmu klāj plāns organiskas vielas konhiolīna slānis (periostracum). Zem tā atrodas prizmatiskais jeb porcelānveida slānis (ostracum), kas sastāv no savā starpā blīvi pieguļošām un attiecībā pret čaulas virsmu perpendikulāri izvietotām kalcija karbonāta prizmiņām. Iekšējais jeb perlamutra slānis (hypostracum) veidojas no ļoti plānām, vairākās kārtās guļošām kaļķa plātnītēm, starp kurām atrodas tādas pašas, plānas konhiolīna starpkārtas. Perlamutra slānī notiek gaisma staru interference, kā rezultātā perlamutrs atmirdz dažādās krāsās. Lai atklātu čaulas iekšējos slāņus pielieto virsmas slīpēšanu. Tā ir tradicionāla metode suvenīru izgatavošanā. Tāpēc arī  Ā. Butuļa kolekcijā ir vēl vairāku sugu gliemežu čaulas ar noslīpētu virsmu. Tās ir apskatāmas Zooloģijas kolekciju ekspozīcijā.

Skaists perlamutrs ir arī saldūdens gliemenēm. Vēsturiskajā R. Kampes kolekcijā ir viena noslīpēta ziemeļu upespērlenes Margaritifera margaritifera čaula, kas ievākta un izgatavota Latvijā. Tā atrodas Zooloģijas kolekciju ekspozīcijā.

Atsevišķi vajadzētu pieminēt pērles – tās ir īpašs perlamutra veids. Čaulas iekšpuses perlamutrs veidojas no sekrēta, ko izdala gliemeža mantija. Šis sekrēts izveido arī tādu kā aizsargapvalku katram svešķermenim, kas iekļūst zem čaulas un rada gliemezim kairinājumu.  Katru gadu uz tā klājas jauna, plāna perlamutra kārtiņa, un tad vairāku desmitu gadu laikā izveidojas pērle. Atkarībā no tā, kāds ir bijis pērles centrs, veidojas pērles forma. Par pērles centru var kļūt dažādas, ļoti sīkas daļiņas, piemēram, atmirušas šūnas, graudaini vielmaiņas galaprodukti, svešķermeņi no ārpuses, piemēram, smilšu graudiņi. Pērles var būt neregulāras, bet var būt arī pilnīgi apaļas, kā arī var pieaugt pie čaulas iekšpuses. Pērles iedala trīs grupās: dabīgās pērles, audzētās pērles un mākslīgās pērles. Dabīgās pērles veidojas iepriekš aprakstītā procesa gaitā, pērles centrs ir ļoti mazs, paiet daudzi gadi kamēr tā izaug tik liela, lai varētu ieinteresēt juvelierus. Audzētās pērles iegūst ievietojot – ieoperējot, gliemenē mākslīgu pērles centru. Ap to sāk klāties perlamutrs, un pēc dažiem gadiem vajadzīgā izmēra pērle gatava. Šo metodi pagājušā gadsimtā sāka pielietot Japānas piekrastē, bet tagad šādas pērļu audzētavas ir daudzās vietās pasaulē, kur jūru piekrastēs ir tām piemēroti dzīves apstākļi. Āzijas valstīs līdzīgā veidā audzē arī saldūdens pērles izmantojot gliemenes, kuras dzīvo upēs. Mākslīgās pērles ir vienkārši stikla vai plastmasas bumbiņas, kas pārklātas ar perlamutra krāsu. Perlamutra mirdzums ir tik skaists un pievilcīgs, ka arī mākslīgās pērles tagad kļuvušas ļoti populāras. Tās nav tik dārgas kā dabīgās pērles. Audzētās pērles ir ļoti līdzīgas dabīgajām pērlēm, tikai rentgenā var atklāt, cik liels ir pērles centrs.

Latvijas upēs 18. un 19. gadsimtā tika iegūtas pērles, no kurām gatavoja rotas Zviedrijas un Krievijas karaļnamiem. Faktiski tā bija pērleņu atradņu izlaupīšana, gliemenes grieza vaļā ar nažiem, bet kvalitatīvas pērles ieguva ļoti reti. Tādējādi nevajadzīgi iznīcināja lielu daudzumu upespērleņu. R. Kampes kolekcijā bez gliemeņu čaulām glabājas arī sīki perlamutra graudiņi, dažādi brūgani veidojumi, kas būtu uzskatāmi par pērļu aizmetņiem. Cilvēkiem pērles vienmēr ir raisījušas interesi, tādēļ Latvijā ziemeļu upespērlene kļuvusi par izmirstošu sugu, kura varētu pilnībā izzust tuvāko gadu desmitu laikā.

LU Goda doktora Ā. Butuļa kolekcija apskatāma LU Muzeja Zooloģijas kolekciju ekspozīcijā Kronvalda bulv. 4. Ekskursijas iepriekš piesakāmas: muzejs@lu.lv

Gan zaļā jūrasauss, gan daļa no citiem šīs kolekcijas eksponātiem, kā arī perlamutra rotaslietas aplūkojamas fotogalerijā “Perlamutrs”

Vairāk par jūrasausīm un perlamutru, kā arī citiem gliemjiem var uzzināt:

https://alchetron.com/Haliotis-fulgens

https://www.offset.com/search/haliotis+fulgens

https://www.youtube.com/watch?v=8wFmO7L731A

https://www.youtube.com/watch?v=iaMA8Cev8hI

https://www.routledgehandbooks.com/doi/10.1201/9781351115667-3

LU Muzeja krājuma glabātāja Mudīte Rudzīte

Šogad simto dibināšanas jubileju svin Latvijas Universitātes (LU) jauktais koris “Juventus”. Tas ir senākais augstskolu koris Latvijā, kā arī kopš dibināšanas ir viens no spēcīgākajiem amatieru koriem valstī. Kolektīvs guvis dažādus apbalvojumus gan Latvijā, gan ārpus tās. Kori ir vadījuši ievērojami Latvijas diriģenti, piemēram, Daumants Gailis un Haralds Mednis, bet kopš 2014. gada kora mākslinieciskais vadītājs ir Valdis Tomsons. Godinot kori lielajā jubilejā, LU Muzejs vēlējās atskatīties kora vēsturē, līdz ar to par augusta mēneša priekšmetu izvēlēta muzeja priekšmetu kopa, kurā atspoguļoti koncertizbraukumi no Bulgārijas, Rostokas Vācijas Demokrātiskajā Republikā un Kauņas Lietuvā.

1978. gada oktobrī koris dodas koncertizbraukumā uz Bulgāriju. Ceļojuma sākumā kopā ar ansambli “MODO”, Mirdzu Zīveri un Viktoru Lapčenoku piedalās Rīgas sadraudzības dienās Rusē. Pēc tam koris dodas tālāk uz Saulaino Krastu, Tarnovu (Veliko Tarnova), Plovdivu un Sofiju.[1] Protams, neiztika arī koncerti strādniekiem – “Juventus” sniedza koncertus Petra Karaminčeva plastmasas izstrādājumu rūpnīcā un Rjahovas agrāri rūpnieciskajā kompleksā.[2] Atgriežoties Latvijā, koris rīko koncertu – atmiņu vakaru “Juventus Bulgārijā”, no šī koncerta LU Muzeja Vēstures kolekcijā ir saglabājusies programma. Repertuārs bijis ļoti plašs – vairākas latviešu tautasdziesmas, kā arī krievu, bulgāru un afrikāņu tautasdziesmas; tāpat koncertā koris izpilda tādas dziesmas kā Emīla Dārziņa “Lauztās priedes” un Pētera Barisona “Latvijā” ar Jāņa Akurātera vārdiem.

1983. gada februārī Latvijas Valsts universitātes (LVU) Tautas koris “Juventus” plūc laurus Kauņā starprepubliku augstskolu jaukto koru konkursā “Juventus-83”. Šo konkursu rīko Antanasa Sniečkus Kauņas Politehniskais institūts, konkurss notiek ik pēc diviem vai  trīs gadiem. 1983. gadā norisinājās sestais konkurss un tajā piedalījās 17 kolektīvi no daudzām PSRS republikas pilsētām. Konkursā obligāti izpildāmais skaņdarbs bija K. Brundzaites “Ēna”; konkursa repertuārā iekļautas vairākas ārzemju dziesmas, kā arī Emīla Dārziņa “Sapņu tālumā” ar Aspazijas vārdiem un Jāņa Zālīša “Kad nakts” ar Raiņa vārdiem. Konkursa žūrijā Latviju pārstāvēja Edgars Račevskis. Koris šajā konkursā bija piedalījies iepriekš, 1979. gadā izcīnījis godalgoto II vietu, bet uzvaras laurus plūca pirmo reizi.[3]

LVU Tautas koris “Juventus” kā viens no vairākiem pašdarbības kolektīviem tika uzaicināts pārstāvēt Latvijas PSR un Vācijas Demokrātiskās Republikas sadraudzības dienās un VDR 35. gadadienas svinībām 1984. gada septembrī. No šī koncertizbraukuma LU Muzejā ir saglabājies ielūgums no akadēmiskās ceremonijas Vilhelma Pekas Universitātē; programma sastāv no uzrunām, kas veltītas jaunajam mācību gadam un studentiem, kā arī Ludviga van Bēthovena skaņdarba “Fantāzija do mažorā klavierēm, korim un orķestrim, op. 80”, kura atskaņošanā piedalās arī Latvijas Valsts Universitātes koris “Juventus”. Kopā ar “Juventus” uz VDR devās arī Operas un baleta teātra un Valsts filharmonijas izpildītāji, tautas deju ansamblis “Liesma”, vokāli instrumentālis ansamblis “Credo”[4]. Rostokā notika gan sadraudzības dienu kopīgie koncerti, gan atsevišķu pašdarbības kolektīvu koncerti, arī “Juventus”. Tāpat Rostokas izstāžu zālē aplūkojama Latvijas Valsts mākslas akadēmijas mācībspēku darbu izstāde. Laikrakstā “Cīņa” tiek aprakstīts atklāšanas koncerts: “Dzied tautas koris “Juventus”. Kā arvien, tīri, dzidri. Neparasti šoreiz ir tas, ka to diriģē Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks Edgars Račevskis, aizstādams saslimušo kolēģi – Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieku Daumantu Gaili.”[5]

LU jauktais koris “Juventus” dibināts 1920. gada 18. oktobrī, kad Rīgas II vidusskolas zālē notiek pirmā balsu pārbaude un mēģinājums. Protams, sākums bija grūts – nebija patstāvīgas telpas mēģinājumiem, kā arī nebija notis un pat klavieres. Tomēr par spīti tam, jau pēc mēneša koris piesaka savu vārdu plašākai sabiedrībai, sniedzot koncertu kādā studentu sarīkojumā, bet jau vēl pēc mēneša 12. decembrī Rīgas II vidusskolas telpās norisinās Latvijas Augstskolas Akadēmiskā studentu kora atklāšanas vakars.

Kora dibinātājs un pirmais diriģents bija Artūrs Bobkovics (1885-1959). Dzimis Rīgā, mācījies Gustava Gižicka mūzikas skolā, muzikālo izglītību turpināja Vācijā Leipcigas un Zonderhauzenas konservatorijās, kā arī papildus praktizējies Ķelnē diriģēšanā. Kora darbībā iesaistās arī Bobkovica dzīvesbiedre Otīlija Liekneja-Bobkovica, kas strādā ar sieviešu balsīm. Pēc I pasaules kara strādāja Rīgas II vidusskolā par dziedāšanas skolotāju un šī iemesla dēļ arī jaunizveidotais koris tika pie telpām šajā skolā.

100 gadu laikā kori ir vadījuši dažādi izcili diriģenti. Kā viens no tiem ir bijis Latvijas kordiriģēšanas leģenda Haralds Mednis (1906-2000). Savu karjeru Mednis sāka kā matemātikas skolotājs un skolas kora diriģents Lazdonas pamatskolā. Pēc tam, kad viņa diriģētais koris ieguva I vietu 1938. gada IX Dziesmu svētku “dziesmu karos”, nolēma pievērsties mūzikai un uzsāka studijas Latvijas konservatorijā, kur beidza Ādolfa Skultes kompozīcijas klasi un Leonīda Vīgnera simfoniskā orķestra diriģentu klasi. Mednis ar toreizējo Latvijas Valsts Universitātes jaukto kori darbojās no 1950. gada līdz 1957. gadam. Tomēr Haraldam Mednim no sava amata bija jāatkāpjas, jo kopā ar LVU vīru kori 1957. gada 29. jūnija koncertā Lubānas baznīcā izpildīja slaveno svētceļnieku kori “Ak, tēvija!” no Riharda Vāgnera operas “Tanheizers”.

Tomēr koris pa muzikālās slavas kāpnēm visvairāk kāpis kopā ar diriģentu Daumantu Gaili (1927-1991). Daumants Gailis kora vadību pārņēma no Haralda Medņa 1957. gada 1. oktobrī un to vadīja līdz pat 1988. gadam. Gaiļa laikā koris ieguva arī savu pašreizējo nosaukumu (1969. gadā). Tāpat arī 1969. gadā koris pirmo reizi dodas koncertbraucienā ārpus PSRS uz Rostoku Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Šajos gados korī radušās arī vairākas tradīcijas, kas ir aktuālas vēl joprojām, piemēram, “Juventus” tradicionālā šašliku balle.

Vairāk informācijas par ar kori saistītajiem priekšmetiem LU Muzejā iespējams apskatīt mūsu izveidotajā virtuālajā izstādē: “Es kādreiz dziedāju korī “Juventus””

LU jauktā kora “Juventus” kolekcija aplūkojama LU Muzejā Raiņa bulvārī 19, iepriekš piesakoties, rakstot uz e-pastu paula.tomsone@lu.lv vai zvanot 67034566.

 LU Muzejs sveic kori nozīmīgajos svētkos!

[1] JUVENTUS 90. Latvijas Universitāte, 2010.

[2] Ināra Penēze. “Juventus” draugu zemē Bulgārijā. Padomju Students, 07.12.1978.

[3] V. Bērziņa. “Juventus” – uzvarētāja lauri Kauņā. Cīņa, 22.02.1983.

[4] V. Sops. Uz draudzības dienām. Rīgas Balss, 19.09.1984. Pieejams: periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html

[5] Dz. Purene. Uz draudzības tilta. Cīņa, 04.10.1984. Pieejams: periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html

Paula Tomsone, LU Muzeja krājuma glabātāja

2020. gada septembrī Latvijas Universitātes Muzeja mēneša priekšmets ir astronoma Alfrēda Žaggera publikāciju kopums. Tas atspoguļo viņa mūža veikumu, kas bija veltīts precīzā laika noteikšanai un jūras astronomijai.

Virtuālā izstāde „Astronoma Alfrēda Žaggera publikācijas”

Intervija ar A. Žaggera mazmeitu Ingrīdu Žaggeri

Alfrēds Žaggers (1878 – 1956) no 1922. līdz 1944. gadam vadīja Latvijas Universitātes Astronomiskās observatorijas administratīvo un zinātnisko darbu, veica novērojumus ar dažādiem astronomiskiem instrumentiem, lasīja lekcijas studentiem. Viņa darba rezultāti apkopoti deviņās publikācijās:

1916. A. Žaggers, I. Štrauss, E. Kalniņš. Сборникъ задачъ по мореходной астрономии (Jūras astronomijas uzdevumu krājums), Petrograda, 1916.

1929. A. Žaggers. Vietas ģeogrāfiskā platuma un gaŗuma noteikšana. Kuģniecības gada grāmata 1929. gadam, 4. gads. Rīga, 1929, 124. – 174. lpp.

1930. Sastādījis Alfrēds Žaggers. Jūŗas astronomija. Rīgā: Jūrniecības departaments, 1930. sēj. < 2 > : ilustrācijas, tabulas; 26 cm.

1932. (2 raksti) Žaggers, Alfrēds. Die Universitäts Sternwarte Zu Riga, Lettland (Universitātes Astronomiskā observatorija Rīgā, Latvijā). Žaggers, Alfrēds. Ein Leicht Zu Konstruierender Ableseapparat Für Chronographenstreifen (Viegli konstruējams hronogrāfa lentu nolasīšanas aparāts). Latvijas Ūniversitātes Astronomiskās observātōrijas raksti. Nr. 1. Rīga, 1932.

1936. A. Žaggers. Über die Beeinflussung der Lage der Libellenblase durch die Windrichtung (Par vēja virziena ietekmi uz līmeņrāža pūslīša stāvokli). Astronomische Nachrichten, Nr. 6199 – 6200, Band 259, Mai 1936, lpp. 125. – 132.

1937. A. Schagger. Beiträge zur Steigerung der Genauigkeit bei astronomischen Messungen (Papildinājumi astronomisko novērojumu precizitātes palielināšanai). Latvijas Ūniversitātes Astronomiskās observātōrijas raksti. Nr. 3. Helsinki, 1937.

1940. A. Žaggers. Vispārīgā astronomija. Rīga: Latvijas Universitate, 1940. sēj. <1 > (vii, 346 lpp.): ilustrācijas, tabulas; 24 cm. Latvijas Universitates mācības grāmatu serija; Nr. 13.

1944. A. Žaggers. Disertācija „Daži papildinājumi astronomisko mērījumu precizitātes palielināšanai, novērojumu un aprēķinu vienkāršošanai” (mašīnraksts).

Kā redzam, A. Žaggera publikācijas veltītas ļoti praktiskiem jautājumiem. Cik var noprast no materiāliem, kas glabājas LU Muzejā, arī pats Alfrēds Žaggers bija tāds – ļoti akurāts, lietišķs un mērķtiecīgs. Astronomijas studente Rota Saveļeva atceras A. Žaggera lasītās lekcijas otrā pasaules kara laikā: „Profesoram raksturīgi bija precīzu riņķa līniju brīvrokas attēlojumi uz tāfeles, sarežģītu attēlu un shēmu skaidrība un pārskatāmība. Vielu varēja apgūt jau lekcijas laikā”.

Papildu informācija par Alfrēdu Žaggeru: Universitas, 1956.09.01.

Ilgonis Vilks, LU Muzeja eksperts, Gunta Vilka, LU Muzeja krājuma glabātāja palīgs

3.oktobris ir izcilā Latvijas mikologa Ferdinanda Erdmaņa Štolla (1874 – 1966) dzimšanas diena. To atzīmējot un atbalstot visus sēņotājus par oktobra mēneša priekšmetu esam izvēlējušies F. E. Štolla sēņu mulāžu, kas ir piederējusi mikologam un, lai gan nav drošu liecību, iespējams, ir viņa paša izgatavota. Sēnes mulāžas vecums datējams laika posmā no 1913. līdz 1939. gadam. Iespējams, ka šī perioda no vaska gatavota sēņu mulāža ir vienīgā, kas Latvijā ir saglabājusies, kas to padara par unikālu dabaszinību vēstures liecību.

Dažāda veida un dažādu materiālu mulāžas tradicionāli ir bijušas mācību līdzeklis, kā arī eksponātu aizstājējs paraugiem, kas ātri bojājas kā, piemēram, augi un sēnes. Tāpēc mulāžu funkcija ir pragmatiska, lielā mērā ilustratīva, šādas mulāžas netiek saglabātas ilgstoši un, zaudējot vizuālās kvalitātes, tās tiek aizstātas ar jaunām, bieži – no modernākiem materiāliem gatavotām. Šobrīd nav zināmas šajā laika periodā gatavotas citas sēņu mulāžas, kas būtu darinātas arī no citiem materiāliem. Arī citur pasaulē vairāk saglabājušās un pētītas mulāžas medicīnas studijām, kādas ir saglabājušās arī Latvijā, tajā skaitā Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Cilvēka patoloģiju kolekcijā. Tādēļ uzskatām šo mulāžu par ļoti īpašu, ko līdz mūsdienām ir saglabājusi LU Botānikas katedra, kur, iespējams, mācību procesā ir tikusi izmantota arī pēckara gados.

F. E. Štolla sēņu mulāžā ar zinātnisku precizitāti ir atveidotas divu mušmiru dzimtas Amanitaceae sugu piecas sēnes dažādās augšanas stadijās. Divas ir sarkanā mušmire Amanita muscaria, bet pārējām trim zudušās krāsas neļauj noteikt sēņu sugu. Šobrīd mulāža ir visai sliktā stāvoklī: parafīns ir piesūcies ar putekļiem, vienas “sēnes” kāts ir noliecies, vienai - nokritusi cepurīte. Tādēļ gatavojam mulāžu restaurācijai, pēc kuras varēsim to droši eksponēt un atkal ļaut līdzdarboties izglītībā.

SĒŅU MULĀŽAS ATJAUNOŠANA

Sēnes mulāžas sākotnējais īpašnieks un iespējamais izgatavotājs F. E. Štolls ir viens no Latvijas 20. gadsimta sākuma ievērojamākajiem dabaspētniekiem un dabas aizsardzības aktīvistiem. F. E. Štollam piederēja taksidermijas darbnīca, viņš gatavoja arī preparātus gan Rīgas Dabaspētnieku biedrības muzejam, kur pats bija konservators, gan citiem muzejiem, biedrībām un izglītības iestādēm.

1913. gadā viņš pastiprināti pievērsās mikoloģijai un kļuva par pirmo cepurīšu sēņu pētnieku Latvijā. Sēnes viņš fiksēja akvareļa zīmējumos, reizēm fotogrāfijās. Attēli papildināti ar informāciju, nereti arī - ar detalizētu sēnes aprakstu. Attēlu kolekcija glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, tajā ir 133 ģinšu sēņu 1329 lapas ar attēliem. Būdams aktīvs dabas popularizētājs, viņš daudz enerģijas veltīja sēņu popularizēšanai, rīkojot lekcijas, ikgadējas sēņu izstādes, sēņošanas ekskursijas, cenšoties plašāku publiku iepazīstināt un mācot atpazīt ēdamās un indīgās sēnes. F. E. Štolls ir arī pirmās mikoloģijas grāmatas latviešu valodā “Latvijas sēnes” autors.

Papildus informācija: daiga.jamonte@lu.lv

Saites:

Mušmiru dzimtas sēnes

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

Janvārī apritēs 30 gadi, kad Latviju pārklāja barikādes – Latvijas tautas saliedētības simbols pret PSRS okupācijas varu, kas centās ar varu apturēt neatkarības atjaunošanu. Lēmumu par Barikāžu būvniecību pieņēma Latvijas Tautas frontes (LTF) 3. sasaukuma domes ārkārtas sēdē, kas notika Latvijas Universitātes (LU) Lielajā aulā 1991. gada 12. janvārī. LU ir nesenās vēstures liecinieks Trešajai Atmodai, kuras laikā atjaunojās neatkarīga Latvijas valsts. Tieši LU Lielajā aulā tika pieņemts vēsturisks lēmums par nepieciešamību būvēt barikādes.

Mēneša priekšmeta sagatavošanas gaitā tika intervētas personības[1], kas savulaik iesaistījās LTF LU nodaļas darbībā. Audio intervijas tapušas, lai uzzinātu, kā nesenās vēstures liecinieki uztvēra vētrainās pārmaiņas un kāda šīm notikušajām pārmaiņām ir nozīme mūsdienās.

LTF piemiņas plāksne kā nesenās vēstures avots

LTF piemiņas plāksne atklāta 2011. gada 10. janvārī, kad LU Lielajā aulā Baltijas Tautas fronšu pārstāvji no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pieminēja nacionālo atmodu notikumus pirms 20 gadiem. Zeltītā metāla piemiņas plāksnes kreisajā, apakšējā stūrītī ir iegravēta Latvijas karoga lente. Uz pašas plāksnes ir rakstīts: “1991. gada 12. janvārī Lielajā aulā notika Latvijas Tautas frontes 3. sasaukuma domes ārkārtas sēde, kurā pieņēma lēmumu par Vislatvijas tautas manifestācijas “Par ”neatkarīgu, demokrātisku Latviju rīkošanu”. Manifestācijā Rīgā 1991. gada 13. janvārī piedalījās vairāk kā 500 000 cilvēku. LTF domes valde šajā sēdē pieņēma lēmumu par stratēģiski svarīgu objektu aizsargāšanu Rīgā un Latvijas pilsētās. Pēc Manifestācijas sākās barikāžu celšana”. Par piemiņas plāksnes atklāšanu pirms 10 gadiem liecina video ieraksti[2], kur ar notikuma uzrunām uzstājās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautas fronšu dalībnieki, izsakot savstarpējus pateicības vārdus un dalījušies atmiņās par nesenajiem pagātnes notikumiem, uzsverot to nozīmi nacionālās piemiņas kopšanā jaunajai paaudzei. LTF piemiņas plāksnē rakstītais var atsaukt laikabiedru atmiņā vētrainos notikumus pirms 30 gadiem: OMON uzbrukumu Iekšlietu ministrijai Rīgā, kas prasīja 5 cilvēku dzīvību. Latvijas šoku par asiņainajiem notikumiem Lietuvā, kad pie Viļņas telvīzijas torņa PSRS karaspēks nogalināja 14 neapbruņotus demonstrantus. Notikumi Lietuvā deva ieganstu būvēt barikādes. Nozīmīgi, ka LTF piemiņas plāksne atrodas līdzās 2019. gadā uzstādītajai Kauņas universitātes un Latvijas Universitātes marmora sadraudzības plāksnei, uz kuras rakstīts: “Mūs vieno kopējs gars un vienas asinis/Mus vienija bendra dvasia ir vienas kraujas: Latvijas Universitatei 100/Latvijos Universitetui 100”.[3] Abās piemiņas plāksnēs var konstatēt Latvijas-Lietuvas kopīgo likteni 20. gs.: abu valstu neatkarības izcīnīšana 1918.-1920. gadā un neatkarības atjaunošana 1991. gadā, kā arī latviešu un lietuviešu tautu izlietās asinis par savas valsts neatkarību.

LTF izveide un cīņa par neatkarības atjaunošanu

LTF nodibināja 1988. gada 8. oktobrī kā Latvijas tautas sabiedriskā masu organizāciju[4], kas savu darbību balstīja uz pieņemtajiem demokratizācijas statūtiem.[5] Tajā laikā PSRS līderis Mihails Gorbačovs iniciēja komunistiskās sistēmas demokratizācijas reformas, iesaistot sabiedrību šajā pārmaiņu procesā. Politiskās pārmaiņas izraisīja sabiedrisko organizāciju dibināšanos PSRS, kas gan formāli neatbilda novecojošo padomju likumu prasībām. Tomēr politisko pārmaiņu apstākļos tās neaizliedza un tās biedrus nepakļāva represijām. LTF sāka aktualizēt nepieciešamību uzlabot Latvijas valstiskuma stāvokli,[6] kas notika ļoti piesardzīgi: pirms uzsākt Latvijas neatkarības atjaunošanu, sākumā jānostiprina Latvijas PSR suverenitāte. Latvijas PSR suverenitāti nostiprināja, lai radītu labvēlīgus apstākļus Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai. Suverenitātes atjaunošana balstījās uz 1988. gada PSRS Komunistiskās partijas Vissavienības konferences pasludināto demokratizācijas reformu, kas paredzēja decentralizēt komunistiskās partijas neierobežoto varu, tādejādi PSRS pārveidojot no unitāras par federatīvu valsti.[7] LTF, atšķirībā no Lietuvas Pārbūves kustības (Sajūdis), gāja piesardzīgu neatkarības atjaunošanas ceļu, izvairoties paziņot par Latvijas neatkarības atjaunošanu no PSRS. M. Gorbačovs negribēja pieļaut Latvijas neatkarības atjaunošanu, neskatoties uz piešķirtajām autonomijas tiesībām Latvijai kā padomju republikai.[8] PSRS konstitūcijas 72. pants garantēja padomju republikai izstāties no PSRS, tādejādi iegūstot vai atjaunojot savu neatkarību. Tomēr padomju likumdošana nesakrita ar pašas padomju valsts stabilitāti. Ja padomju republika izstājās, ieslēdzās domino efekts - PSRS beidz pastāvēt.[9] PSRS Konstitūcija izrādījās apslēpta fikcija, kas nosedza komunistiskās partijas centralizēto varas monopolu pār visu PSRS teritoriju, izmantojot federālisma jēdzienu kā aizsegu.[10] PSRS varēja eksistēt tikai kā impērija ar centralizētu varas centru Maskavā, nevis kā federācija ar vairākiem varas centriem padomju republikās.[11] Kad M. Gorbačovs juta PSRS sabrukumu, viņš nolēma uzlikt spiedienu Latvijai, kas izpaudās ar OMON uzbrukumu 1991. gada 20. janvārī, kas sekoja pēc PSRS karaspēka uzbrukuma demonstrantiem pie Viļņas televīzijas torņa Lietuvā 1991. gada 13. janvārī. Tomēr ar spiedienu neizdevās pilnībā apspiest neatkarības atjaunošanas centienus, jo pretējā gadījumā brūkošajai PSRS draudētu starptautiskās sekas, paātrinot PSRS sabrukumu. PSRS gāja neizbēgami pretī bojāejai, kas sākās ar M. Gorbačova demokratizācijas reformām un beidzās ar neveiksmīgu komunistu apvērsumu jeb t.s. Augusta puču 1991. gada augustā. Izgāžoties Augusta pučam, LTF panāca pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu ar 1991. gada 21. augusta Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu, balstoties uz 1990. gada 4. maija Latvijas Republikas neatkarības deklarāciju.[12]

LTF loma Latvijas Universitātes demokratizācijā

Īsi pēc LTF nodibināšanās 1988. gada 24. novembrī notika tā laika LTF Latvijas Valsts Universitātes (LVU) nodaļas dibināšanas konference, kur dalību ņēma t.s. LTF LVU nodaļas 31 atbalsta grupa ar 1698 biedriem.[13] Interesanta ir LTF nodaļas priekšvēsture, jo nodaļa izveidojās pēc atbalsta grupu izveidošanās pie katras LVU fakultātes, zinātniskā institūta vai administrācijas struktūrvienības. Tas liecināja par aktīvu LVU mācībspēku, zinātnieku, studentu un ierēdņu līdzdalību LTF, lai demokratizētu akadēmisko vidi. Demokratizācija izpaudās ar LTF LVU nodaļas mēģinājumiem atjaunot augstskolas autonomiju[14], ko 1940. gada septembrī PSRS okupācijas vara likvidēja.[15] Blakus autonomijas atjaunošanas centieniem tika strādāts pie demokrātiskās atklātības principu iedzīvināšanas zinātnē, kas ļāva zinātniekiem un studentiem brīvi izteikt savu viedokli, balstoties uz neatkarīgu zinātnisko ekspertīzi un vērtējumiem, nevis uz administrētu resorisko ieinteresētību.[16]

Trešās Atmodas laikā tika aktualizēts arī jautājums par Latvijas Universitātes (LU) vēsturisko kontinuitāti ar 1919. gada 28. septembrī dibināto Latvijas Augstskolu, kas izveidojās, Latvijas Republikai izcīnot savu neatkarību. Pēc neatkarības izcīnīšanas LU uzsāka pilnvērtīgu darbību līdz Otram pasaules karam, kad Latvijas valsts pazaudēja savu valstisko neatkarību PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupāciju rezultātā. Pirmais solis pie LU vēsturiskās kontinuitātes izveidošanas tika sperts 1990. gada 19. martā, kad Latvijas PSR Ministru padome pieņēma lēmumu par LU vēsturiskā nosaukuma atjaunošanu.[17] Tomēr Latvijas PSR Ministru padomes lēmumam nebija juridiska spēka, jo Latvijas PSR Otrā pasaules kara un Aukstā kara laikā starptautiski nebija atzīta par tiesisku PSRS sastāvdaļu. Vēsturiskās kontinuitātes izveidošana tika pabeigta 1996. gada 17. jūlijā ar atjaunotās Latvijas Republikas Rīgas pilsētas centra rajona tiesas atzinumu: LU ir Latvijas Augstskolas (1919-1923), LVU (1940-1944; 1945-1990) un Rīgas Universitātes (1941-1944) tiesību pārņēmēja un pēctece.[18] LU vēsturiskās kontinuitātes aktualizācija bija saistīta ar 1990. gada LTF programmas grozījumiem, kas paredzēja pāreju no Latvijas PSR suverenitātes federalizētā PSRS uz pilnīgu Latvijas Republikas valstisko neatkarību no PSRS.[19]

LU demokratizācija veicināja starptautisko sakaru izveidošanos ar valstīm, kas atradās ārpus PSRS ietekmes orbītā esošajai Centrāleiropai un Austrumeiropai. 20. gs. 80. gadu otrajā pusē sašaurinājās LU studentu un mācībspēku kontakti ar Prāgas (Čehoslovākijas), Ščečinas (Polijas) un Rostokas (Austrumvācijas) universitātēm, bet 20. gs. 90. gadu sākumā paplašinājās ar Gēteborgas universitāti (Zviedrijā), Rietumu Mičiganas Universitāti (ASV), Minsteres un Brēmenes universitātēm (Rietumvācijā), Norvēģijas un Lielbritānijas universitātēm. Notika galvenokārt mācībspēku un studentu apmaiņa, un LU rektorāta darbinieki savstarpēji apmainījās ar Oslo Universitāti (Norvēģijā). 20. gs. 80. gadu beigās daudzi studenti un mācībspēki pēc citu ārzemju organizāciju lūguma brauca uz ārzemēm studēt vai celt kvalifikāciju. Mācībspēku un studentu ārzemju braucieni arvien vairāk atbrīvojās no totalitārās varas kontroles.[20] Piemēram, 1989. gadā fizikas doktorants Ivars Lācis, LU rektors (2000-2007), brauca iegūt zināšanas (iegūstot pat iespēju veikt zinātnisko darbu) Kaizerlauternes universitātē (Rietumvācijā), kam 1993. gadā sekoja darbs Cīrihes Tehniskajā augstskolā (Šveicē). Uzlabojot savu zinātnisko praksi, viņš apguva arī vācu valodu pašmācības ceļā.[21] Izmantojot ārzemju pieredzi un zināšanas, 20. gs. 90. gadu vidū I. Lācis kļuva par LU Optometrijas nodaļas, kā arī LU Cietvielu fizikas institūta Optisko materiālu laboratorijas vadītāju. 1992. gadā kopā ar fiziķiem un mediķiem I. Lācis izveidoja optometrijas bakalaura un maģistra studiju programmas.[22] Arī LU Juridiskā fakultāte 1989. gadā veica studiju satura pārkārtošana, kad tika izstrādāta un apstiprināta jauna juridiskās izglītības koncepcija. Koncepcijas izstrādē tika ņemta starptautiskā pieredze, kad mācībspēki brauca uz Rietumvācijas un Zviedrijas universitātēm iepazīties ar juridisko fakultāšu studiju programmām, tādejādi veicinot studiju un zinātniskās pētniecības kvalitātes akreditāciju pēc demokrātisko valstu standartiem.[23] Ne tikai LU cilvēku komandējumi uz demokrātiskām valstīm, bet arī demokrātisko valstu universitāšu cilvēku komandējumi Latvijā veicināja akadēmiskās vides demokratizāciju. Piemēram, ASV, Rietumvācijas, Somijas un Dānijas universitāšu mācībspēku un studentu grupas apmeklēja LU, kur demokratizācijas procesa ietvaros lasīja vieslekcijas un vadīja seminārus LU studentiem, kā arī stiprināja studentu apmaiņu.[24]

LU Satversmes atjaunošana

Starp 1990. gada 19. martu un 1996. gada 17. jūliju tika pieņemts sevišķi svarīgs lēmumus, kas nostiprināja LU vēsturisko kontinuitāti. LU Satversmes atjaunošana 1991. gada 18. septembrī, kas tika apstiprināta Latvijas Republikas Augstākajā padomē ar balsojumu: PAR – 79; PRET – 2; ATTURAS – 10.[25] Apstiprinot LU Satversmi, apstiprināja arī LU rektoru Juri Zaķi ar balsojumu: PAR – 84; PRET – 0; ATTURAS – 10.[26] LU Satversmes atjaunošana tika pamatota ar faktu, ka 1923. gada 23. martā Latvijas Republikas Saeimā apstiprināja LU Satversmi, nostiprinot LU kā leģitīmu autonomu augstākās izglītības un zinātniskās pētniecības institūciju neatkarīgā Latvijas valstī. Tomēr pirms vēsturiskā balsojuma debates par LU Satversmes atjaunošanu nebija vieglas, jo tika izteikti iebildumi par LU rektora J. Zaķa apstiprināšanu atsevišķi no LU Satversmes apstiprināšanas. Autonomijas juridisko definīciju kritizēja: LU nav pilnīgi autonoma, jo tā ir padota zem Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas. Strīdējās arī par LU rektora ievēlēšanu 3 kārtās, piešķirot balsstiesības darbiniekiem, studentiem un pasniedzējiem. Lai kādi bija iebildumi, LU Satversmi un LU rektoru apstiprināja, balstoties uz demokrātisko vairākumu.[27] LU atguva savu 1923. gadā piešķirto leģitimitāti kā Latvijas Republikas nacionālā Alma Mater, ko PSRS okupācijas vara bija atņēmusi 1940. gadā.

LU Muzeja

Ar LTF piemiņas plāksni var iepazīties klātienē, piesakot ekskursiju pa LU galveno ēku latviešu, angļu, vācu vai krievu valodās, zvanot pa tālruni tel.67034566, 25733456 vai muzejs@lu.lv

LU Muzeja krājumā ir pieejama LTF LVU nodaļas dokumenti, ar kuriem var personīgi iepazīties, piesakot konsultāciju. rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566 vai 25733456

LTF muzejā Vecpilsētas ielā 13/15, Rīgā var pieteikties darbam lasītavā ar LTF LVU nodaļas dokumentiem, iepriekš saskaņojot apmeklējumu, zvanot pa tālruni 67224507

Saistītie raksti:

Rubene Z., Rubenis R. Demokratisierung der Geisteswissenschaften in Lettland nach   dem Zerfall der Sowietunion - aufgezeigt am Beispiel der Geschichtswissenschaft an der Universitat Lettlands. In: Gutjahr-Löser, P., Ronthaler, J., Schulz, D. (Hrsg.). 1918-2018: Demokratie und Bildung – Anspruch und Wirklichkeit (Sonderband 7 zum Theodo-Litt-Jahrbuch). Leipzig: Leipziger Universitätsverlag GmbH. 2019, S. 98 – 109 (mans un prof. Zandas Rubenes starptautiskā publikācija vācu valodā, kas pieejama LUB)

[1] https://soundcloud.com/user-858181364

[2] https://www.youtube.com/watch?v=nOuFpe2TPBs&feature=emb_title (1. daļa); https://www.youtube.com/watch?v=13Z1QKYSCnA&feature=emb_title (2. daļa); https://www.youtube.com/watch?v=PrTNQXnC-98&feature=emb_title (3. daļa); https://www.youtube.com/watch?v=FHS38AfF8YA&feature=emb_title (4. daļa); https://www.youtube.com/watch?v=SgeiHYukYPo&feature=emb_title (5. daļa);

https://www.youtube.com/watch?v=PxuWTXz0hEs&feature=emb_title (6. daļa);

https://www.youtube.com/watch?v=tBv_1DrZSKw&feature=emb_title (7. daļa).

[3] Rubenis, Rūdolfs. ZEM LUPAS. Vitauta Lielā Kauņas universitātes-Latvijas Universitātes sadraudzības apliecinājums https://www.lu.lv/muzejs/par-mums/zinas/zina/t/61217/

[4] Pelkaus, Elmārs (sast.). Neatkarības atgūšana: Atmodas laiks dokumentos. Rīga: Latvijas Valsts arhīvs. 1996, 34. lpp.

[5] Jundzis, Tālavs. Nepārtrauktības doktrīna Latvijas neatkarības atgūšanā (1986-1991). Grām.: Jundzis, Tālavs., Lazdiņš, Jānis., Lerhis, Ainārs (sast.). Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs. 2017, 268.-269. lpp.

[6] Turpat, 261. lpp.

[7] Latvijas Tautas fronte: programma un statūti. Rīga: “Avots”. 1988, 4. lpp.

[8] McCauley, Martin. Bandits, Gangsters and the Mafia: Russia, The Baltic states and the CIS since 1992. London: Pearsons Eduacation. 2001, 62. lpp.

[9] Zemribo, Gvido. Baltijas valstu neatkarības deklarāciju juridiskie aspekti un to starptautiskā rezonanse. No: Grām.: Feldmanis, Inesis., Taurēns, Jānis (red.). 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti (Starptautiskas zinātniskās konferences rakstu krājums). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2011, 40. lpp.

[10] Cīrhers, Kristofs. Postpadomju kari: nemieri, etniskie konflikti un valstiskums Kaukāzā. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, SIA. 2012, 46. lpp.

[11] Grībausks, Šauļus. Padomju “ģenerālgubernatori”: Komunistiskās partijas otrie sekretāri savienotajās republikās. Rīga: AS “Latvijas Mediji”. 2020, 25. lpp

[12] Pelkaus, Elmārs (sast.). Neatkarības atgūšana: Atmodas laiks dokumentos. Rīga: Latvijas Valsts arhīvs. 1996, 63. lpp.

[13] Rīgas pilsētas rajona nodaļu un atsevišķu grupu materiāli, un grupas uzskaites lapas. LTF Muzejs, 1. lpp.

[14] Latvijas Tautas fronte: programma un statūti. Rīga: “Avots”. 1988, 11. lpp.

[15] Stradiņš, Jānis., Varslavāns, Alberts. Latvijas Universitātes hronika (1940-1993). No: Varslavāns, Alberts (galv. red.). Latvijas Universitāte 75. Rīga: Latvijas Universitāte. 1994, 72. lpp.

[16] Latvijas Tautas fronte: programma un statūti. Rīga: “Avots”. 1988, 12. lpp.

[17] Gailis, Mārcis., Rubenis, Rūdolfs. 2019. GADA MARTA MĒNEŠA PRIEKŠMETS: Liecības par Latvijas Universitātes Vēsturiskā nosaukuma atjaunošanu https://www.lu.lv/muzejs/par-mums/zinas/zina/t/48805/

[18] Zaķis, Juris (atb. red.). Latvijas Universitātei – 80. Rīga: Latvijas Universitāte. 1999, 10. lpp.

[19] Latvijas Tautas frontes 2. kongress: programma, statūti un rezolūcijas. Rīga: Latvijas Tautas frontes izdevniecība. 1990, 5.-6. lpp

[20] Strods, Heinrihs (sast.). Latvijas Valsts Universitātes vēsture (1940-1990). Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēstures” fonds. 1999, 337.-338. lpp.

[21] Saviča, Mārīte (sast.). Profesors Dr. Habil. Phys. Ivars Lācis: Dzīve un darbs. Rīga: Latvijas Universitāte. 2020, 17. lpp.

[22] Turpat, 17. lpp.

[23] Strada-Rozenberga, Kristīne., Brakša, Anita (sast.). Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte (1919-2014): fakti un cilvēki, vēstījumi un fotomirkļi. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2014, 33. lpp.

[24] Turpat, 336. lpp.

[25] Latvijas Republikas Augstākās padomes III sesijas 18. sēde 1991. gada 18. septembrī. In: Latvijas Republikas Augstākās padomes stenogrammas (3. sējums), 3. sesija. Rīga, 4220. lpp.

[26] Turpat, 4220. lpp.

[27] Turpat, 4215.-4219. lpp.

Rūdolfs Rubenis, LU Muzeja krājuma glabātājs