CONFERENCE
Vai zināji, ka Latvijas Universitātei (LU) ir bijusi pašai sava aptieka? Jā, tā patiešām pastāvējusi un pat vienu brīdi bijusi viena no lielākajām aptiekām Rīgā! Apkalpojusi ne tikai LU saimi, bet visas Latvijas iedzīvotājus. Drīzumā, 23. februārī, būs pagājuši vairāk kā 100 gadi kopš LU aptiekas dibināšanas.
Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļa
Jau 1919. gadā, dibinot LU, tika izveidota komisija, kuras mērķis bija Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļas izveide (Vīksna, 1993, 108). Pirmais, kas norādīja pēc šādas nodaļas nepieciešamības bija profesors Eduards Zariņš, kurš arī bija komisijas loceklis (Kuļiņenko, Mauriņa, Lauze, 2014). Komisijā bez profesora E. Zariņa, vēl bija farmācijas maģistrs Eduards Svirlovskis un provizors Mārtiņš Pusbarnieks. Komisija sekmīgi panāca Farmācijas nodaļas izveidi, bet mācības sākās tikai 1920. gadā, jo to sākumu pārtrauca Bermonta uzbrukums (Vīksna, 1993, 108; Kuļiņenko, Mauriņa, Lauze, 2014). Farmācijas nodaļa sākumā atradās kādreizējā LU Ķīmijas fakultātes ēkā Kronvalda bulvārī 4, bet 1925. gadā pārcēlās uz telpām Baznīcas ielā 5 (Vīksna, 1993, 108).
Kopumā tika izveidotas vairākas katedras - Uztura un baudvielu ķīmijas katedra, Farmakognozijas katedra, Farmācijas ķīmijas katedra un Praktiskās farmācijas katedra. Profesors E. Zariņš gādāja par labāko mācībspēku piesaistīšanu, lai nodrošinātu augsta līmeņa izglītību farmaceitiem un izstrādātu mācību programmas farmācijas studijām, par kolēģiem izvēloties jau minētos komisijas locekļus E. Svirlovski, Jāni Kupci, Jāni Maizīti un Dāvi Blūmentālu (Kuļiņenko, Mauriņa, Lauze, 2014).
E. Zariņš bija arī LU aptiekas atvēršanas iniciators, kuru viņš vadīja no dibināšanas dienas līdz pat izceļošanai uz Vāciju 1944. gadā (Cīrule, Vilistere, 2023; Kuļiņenko, Mauriņa, Lauze, 2014).
Latvijas Universitātes aptiekas dibināšana
Farmācijas nodaļas darbības sākumā tika ierosināts dibināt aptieku kā studentu prakses vietu. No dibināšanas dienas - 1923. gada 23. februārī līdz pat slēgšanai 1944. gadā, tā atradās Elizabetes ielā 63, Tērbatas ielas stūrī (Cīrule, Vilistere, 2023; Belēvičs, 2000).
21 pastāvēšanas gadu laikā aptiekas un ielu nosaukumi mainījušies vairākas reizes atbilstoši Latvijā valdošajai varai. Aptiekas nosaukumi:
- Latvijas Augstskolas aptieka (1923);
- Latvijas Universitātes aptieka (1924-1940);
- LPSR Universitātes aptieka (1940-1941);
- Universitātes aptieka (1941-1944).
Ielas nosaukumi:
- Elizabetes 63 (1923-1940);
- Kirova 63 (1940);
- V. fon Pletenberga gatve 63 (1941-1944) (Belēvičs, 2000).
Sākumā valdība noraidīja LU aptiekas dibināšanu, jo nebija pārliecība, ka aptieka pati spēs sevi uzturēt. Bet 1922. gadā atvēlēja nepieciešamos līdzekļus aptiekas atvēršanai - Ls 20 000, toties tālākos uzlabojumus - izbūvi un papildināšanu, izdarīja par aptiekas peļņu (Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1, 1939, 386).
Aptieka medikamentus izsniegusi ne tikai LU saimei, bet arī privātpersonām, tādējādi neapgrūtinot LU budžetu un iegūstot līdzekļus sevis uzturēšanai. LU saimei - studentiem, mācībspēkiem un darbiniekiem, bija iespēja medikamentus iegādāties ar 25% atlaidi (Cīrule, Vilistere, 2023; Students, 23, 1923). Līdz 1939. gadam aptieka no savas peļņas valsts kasē bija iemaksājusi Ls 90 000, bet apgrozījums pieaudzis (skaitot izdevumus un ienākumus kopā) līdz Ls 400 000. Juridiski LU aptieka bija valsts uzņēmums, bet faktiski tajā saimniekoja LU Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļa (Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1, 1939, 386). Drīz vien LU aptieka kļuva par vienu no lielākajām aptiekām Rīgā (Cīrule, Vilistere, 2023).
LU Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļa nozīmēja aptiekas pārvaldnieku, ko LU padome apstiprināja uz 3 gadiem. Nemainīgi to vadīja E. Zariņš, bet pārvaldnieki mainījās. Pirmais pārvaldnieks līdz 1924. gadam bija provizors Fricis Dekmeiers, no 1924. gadam līdz 1928. gadam - provizors Aleksandrs Krīgers, un no 1928. gadam līdz slēgšanai - Hugo Freijs, bet viņu slimības dēļ aizstājuši - 1936. gadā farmācijas kandidāts Jānis Okšis un 1942. gadā farmācijas maģistre Alvīne Lidurts (Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1, 1939, 386; Cīrule, Vilistere, 2023).
LU Ķīmijas fakultātē pagrabstāvā atradās ārstniecības vielu pagatavošanas laboratorija, ko pārvaldīja Praktiskās farmācijas katedra. Tā kalpoja par studentu prakses vietu, kur to vadīja mācībspēki kopā ar aptiekas darbiniekiem. Laboratorijā pagatavotos preparātus realizēja LU aptiekā. Tā kā tajā laikā Latvijas iedzīvotāji bija labi apgādāti ar dažādiem ārstniecības līdzekļiem, LU aptiekā izgatavoja tikai līdzekļus pēc ārstu receptēm individuālai lietošanai (Cīrule, Vilistere, 2023).
Latvijas Universitātes aptiekas priekšmeti
Lai iepazītos ar LU aptiekas priekšmetiem, jāizprot kas ir aptieka un kādi ir tās uzdevumi. Aptieka ir veselības aprūpes iestāde, kuras pamatuzdevums ir apgādāt iedzīvotājus, profilaktiskās un ārstniecības iestādes ar zāļu līdzekļiem, pārsienamo materiālu, slimnieku kopšanas priekšmetiem, sanitārijas un higiēnas precēm. Darbības pamatā ir zāļu gatavošana, iepakošana un pārdošana. Aptieku pienākumi ietver zāļu izgatavošanu un izsniegšanu uz ārstu izrakstītām receptēm, kā arī produktu - bezrecepšu rūpnieciski ražoto zāļu līdzekļu un veselību uzturošu, tirgošanu (Cīrule, Vilistere, 2023).
Latvijā, starpkaru periodā, bija 3 aptieku veidi:
- normālaptiekas (tiesiskas izsniegt ārstniecības, higiēniskos un diētiskos līdzekļus);
- homeopātiskās (izgatavoja un izsniedza ārstnieciskos līdzekļus pēc homeopātiskās farmakopejas priekšrakstiem);
- lauku, slimnīcu un veterinārklīniku aptiekas (Cīrule, Vilistere, 2023).
LU aptieka tika atvērta kā normālaptieka (Belēvičs, 2000).
Aptieku galvenās telpas ir officīna jeb klientu apkalpošanas zāle un asistentu istaba jeb zāļu pagatavošanas telpa (Cīrule, Vilistere, 2023). No LU aptiekas vienīgā zināmā fotogrāfija, uzņemta 1930. gados, saglabājusies tieši ar asistentu istabu, kura glabājas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja filiālē - Farmācijas muzejā, bet iesieta grāmatā “Latvijas Universitāte ilustrācijās 1919-1929” 37. lpp. Fotogrāfijā redzami LU aptiekas pārvaldnieks H. Freijs un farmācijas maģistrs Artūrs Neilands, kā arī redzamas asistentu istabas svarīgākās mēbeles - asistentu galdi, kuru tuvumā novietotas grozules un skapji medikamentu uzglabāšanai.
Fotogrāfijā tālākajā labajā stūrī pie spoguļa redzami zāļu trauciņi ar signatūrām. Raksta tapšanas laikā, LU Muzejs no Ingūnas Cīrules kā jaunieguvumu saņēma tieši LU aptiekas signatūru. Tās katrai aptiekai bija īpaši sevišķas, izteikti individualitāte parādījās, kad signatūras sāka drukāt. Signatūras tika piestiprinātas pie izsniegtajām zālēm - aizzīmogota zāļu trauciņa, pudeles, paciņas vai aploksnes, uz kuras bija minēts receptes sastāvs, ārsta un slimnieka vārds, datums, zāļu lietošanas instrukcija un cena (Vīksna, 1993, 49).
LU aptieka ne tikai gatavoja zāles, bet arī izgatavoja higiēnas preces un kosmētiku. LU Muzeja krājumā 2022. gadā no Ingūnas Cīrules kā dāvinājums tika pieņemti 4 iepakojumi - dienas un nakts krēma, un zobu pastas. Farmācijas muzeja ekspozīcijā ir redzama ziežu pildāmā ierīce, ko izmantoja LU aptiekā.
Tā kā aptieku pamatuzdevumā viens no apgādes līdzekļiem ir pārsienamais materiāls, LU aptieka arī to nodrošināja. LU Muzeja krājumā ir divu izmēru ķīmiski tīras pārsienamās vates iepakojumi, kuriem saglabājušās uzlīmes, kas izmantotas iepakojumu aizzīmogošanai.
No LU aptiekas saglabājies arī ziepju skaidiņu iepakojums, kurā ievietoja sasmalcināta Dienvidamerikas kvillaja koka (Quillaja saponaria) mizu saukta arī par “ziepju mizu”, tās ūdens novārījumu lieto atklepošanas veicināšanai.
LU aptieka Farmācijas muzejā
Pēc otrreizējas padomju okupācijas 1944. gadā LU aptieka izbeidz savu darbību. Visa aptiekas iekārta, mēbeles un ārstniecības līdzekļi paliek Farmācijas nodaļai kā uzskates līdzekļi, bet 1950. gadā nonāk jaundibinātajā Rīgas Medicīnas institūtā. LU aptiekas iekārtas Zāļu formu tehnoloģijas katedrā kā uzskates līdzekļus mācību procesā izmantoja līdz 1960. gadam, kur tās pamazām nomaina uz jaunām, PSRS standartiem atbilstošām. Vecās iekārtas 60. gados nodod 1957. gadā dibinātajā Medicīnas vēstures muzejā (Cīrule, Vilistere, 2023). Tagad tās ir apskatāmas Farmācijas muzejā.
Cīrule, I. un Vilistere, I. “Latvijas Universitātes aptiekas materiālais mantojums Farmācijas muzejā”. PowerPoint prezentēts 81. Latvijas Universitātes starptautiskajā zinātniskajā konferencē, Rīgā, 2023. Pieejams: https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/LU.LV/Apaksvietnes/Izstrade/Muzejs/farmacijas_muzejs.pdf
Vīksna, A. 1993. Vecās aptiekas. Rīga: Zinātne.
Kuļiņenko, I., Mauriņa, B., un Lauze, S. (2014). Eduards Zariņš – augstākās farmaceitiskās izglītības pamatlicējs Latvijā XX gadsimta pirmajā pusē. Izgūts: https://www.rsu.lv/zinatniskie-raksti/eduards-zarins-augstakas-farmaceitiskas-izglitibas-pamatlicejs-latvija-xx
Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1919-1939 (1939). Rīga: Latvijas Universitāte. 2 sējumi. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/31827
Augšāmcelšanās. (21.03.1923). Students, Nr. 23. Pieejams: https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:1006113|article:DIVL10|query:Universitātes%20aptieka%20
Latvijas Universitāte ilustrācijās (1929). Rīga: Gulbis. 30-37.lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/34940
Belēvičs, G. 2000. Aptiekas gadagrāmata 2000. Rīga: Aptiekāra padoms.
Santa Puķīte, krājuma glabātāja
2025. gada maijā atzīmēsim 100 gadus kopš Latvijas Universitātes (LU) daudzgadīgajam darbiniekam, astronoma Leonida Rozes dzimšanas. Jubilāra darbību LU Astronomiskajā observatorijā vislabāk raksturo tāds Laika dienesta novērojumu instruments kā pasāžinstruments, tāpēc arī šis rīks tika izvēlēts par aprīļa mēneša priekšmetu. Aplūkot pasāžinstrumentu un uzzināt vairāk par Laika dienestu un tā darbību var piesakoties LU Muzeja astronomijas ekspozīcijas apmeklējumam Raiņa bulvārī 19, Rīgā.
1922. gadā, trīs gadus pēc Latvijas Universitātes dibināšanas, tika izveidota Astronomiskā observatorija un viens no tās svarīgākajiem uzdevumiem, neskaitot studentu apmācību, bija pareizā laika noteikšana. Tika organizēts Laika dienests, iekārtota pulksteņu istaba, uzbūvēts pulksteņu pagrabs un novērojumu paviljons. Jau no 1925. gada dienests sāka pilnvērtīgi darboties un nodrošināja valsts iestādes ar pareizo laiku.
Pasāžinstruments ir viens no svarīgākajiem laika dienesta instrumentiem, un lai observatorija varētu pilnvērtīgi strādāt, tika iegādāti vairāki eksemplāri. 1924. gada rudenī LU Astronomiskā observatorija iegādājās firmas Sartorius Werke pasāžinstrumentu par 2410 latiem ar 53 mm objektīvu un 630 mm fokusa attālumu, ražotu Vācijā, Getingenē. [1] 1929. gadā par 8525 Vācijas markām nopirkts Askania Werke pasāžinstruments ar objektīva diametru 70 mm un fokusa attālumu 650 mm, ražots Vācijā, Berlīnē. [2] Abi instrumenti saglabājušies un aplūkojami LU Muzeja astronomijas ekspozīcijā. Trešais pasāžinstruments – tā sauktais lielais Heide, kas ražots Vācijā, Drēzdenē, firmā Gustav Heyde, diemžēl nav saglabājies. [3]
Universitātes pagalmā vai uz jumta nebija pietiekami stabilas pamatnes instrumentu novietošanai, tāpēc 1926. gadā observatorija uzsāka novērošanas paviljona būvniecību. Vietu atrada turpat netālu kanāla malā – pietiekoši tālu, lai apkārt esošās ēkas neaizsegtu skatu uz debesīm, bet arī pietiekoši tuvu, lai varētu novilkt kabeli un savienot paviljonu ar pulksteņu istabu LU ēkā. Paviljons bija ērti atverams – tas bija novietots uz sliedēm, kas ļāva abas puses atbīdīt uz sāniem. Uz dziļi zemē ieraktiem, stabiliem pamatiem tika uzmūrēti divi stabi. [4] Uz lielākā bija uzstādīts Heides pasāžinstruments, uz mazākā, apaļā staba, pēc vajadzības novietoja mazākus instrumentus, visbiežāk – Askania Werke pasāžinstrumentu.
Kā tad darbojās pasāžinstruments un kā ar tā palīdzību noteica precīzo laiku? Ar pasāžinstrumentu novērotājs sekoja, kā zvaigzne pārvietojas instrumenta redzeslaukā, un reģistrēja laika momentu, kad zvaigzne šķērso debess meridiānu. Tomēr ar vienkāršu slēdža nospiešanu, cilvēka reakcijas kavēšanās dēļ, kļūda būtu pārāk liela. Tāpēc izmantoja speciālu ierīci – mikrometru, kas apvienots ar okulāru. Okulāra redzeslaukā atradās kustīgs pavediens, ko pārvietoja ar mikrometrisko skrūvi. Novērotājs grieza skrūvi, lai pavediens nepārtraukti sekotu zvaigznei, bet mikrometrs ik pēc dažām sekundēm noslēdza elektriskos kontaktus, noraidot elektriskos signālus uz hronogrāfu. Jo lielāka bija precizitāte, ar kādu novērotājs sekoja zvaigznei, jo mazāka bija laika mērījuma kļūda. [5]
Lai izslēgtu citas pasāžinstrumenta darbības neprecizitātes, laiku reģistrēja abpus debess meridiānam, pa starpu instruments bija “jāapgriež asīs”. Nolasīja precīza līmeņrāža rādīto slīpumu un veica noteiktu zvaigžņu novērojumus, lai aprēķinātu instrumenta vērsumu (azimutu).
Pēc Otrā pasaules kara Latvijas Valsts universitātē (LVU) atjaunoja laika dienesta darbību, bet sākotnēji pulksteņa korekcijas noteica tikai pēc radio signāliem. 1947. gadā izstrādāja jaunu plānu, kas paredzēja gan precīzā laika glabāšanu un laika signālu noraidīšanu iestādēm, gan arī precīzā laika noteikšanu, veicot novērojumus. Gada laikā tika izremontēts novērojumu paviljons, savesti kārtībā instrumenti un veikti pirmie novērojumi, noteiktas pulksteņu korekcijas.
Kopš 1957. gada viens no novērotājiem bija jaunais observatorijas darbinieks Leonids Roze. Vēl arvien tika lietots vecais Askania Werke pasāžinstruments, novērojot ar vizuālo metodi, un Riefler pulksteņi, kas bija saglabājušies no pirmskara laikiem. Lielais Heides pasāžinstruments deva nekvalitatīvus attēlus, tāpēc to neizmantoja. Novērojumi notika aptuveni 60 naktis gadā, vienā naktī novēroja vidēji 10 zvaigznes, līdz ar to katru nakti ieguva vienu pulksteņa korekciju. Salīdzinājumā ar citām Padomju Savienības laika dienesta stacijām, LVU laika dienesta aparatūra bija sliktāka, bet iegūtie rezultāti – labāki. [6]
1958. gada septembrī LVU Astronomiskā observatorija saņēma Ļeņingradā izgatavoto pasāžinstrumentu APM-10 ar objektīva diametru 10 cm un fokusa attālumu 100 cm, tā vērtība bija 206 tūkstoši rubļu. [7] Sākotnēji APM-10 uzstādīja kanālmalas paviljonā, un veica izmēģinājuma novērojumus, bet kad uzbūvēja satelītu novērošanas staciju LVU Botāniskajā dārzā, laika dienesta galvenie instrumenti pārcēlās uz Pārdaugavu. Pasāžinstruments APM-10 ir saglabājies, taču lielo gabarītu dēļ neatrodas LU Muzeja kolekcijā, bet kādreizējā darba vietā – satelītu novērojumu stacijā.
Laika dienestā Leonids Roze nostrādāja 35 gadus, veicot regulārus novērojumus ar pasāžinstrumentu un zinātniskos pētījumus par precīzā laika noteikšanu. Muzejā glabājas L. Rozes disertācijas manuskripts, kas veltīts laika novērojumu specifikai: "Zvaigžņu cauriešanas fotoelektriskās reģistrācijas metodes izpēte, to ieviešot LVU Laika dienestā". 1969. gadā viņš aizstāvēja disertāciju un ieguva fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu. [8]
[1] CM784, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Astronomiskās Observatorijas inventāra žurnāls, 22., 43. lpp.
[2] CM784, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Astronomiskās Observatorijas inventāra žurnāls, 33. lpp.
[3] CM784, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Astronomiskās Observatorijas inventāra žurnāls, 9. lpp.
[4] CM882 Novērojumu paviljona celtniecība.
[5] Vilks. I. (2024) Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga (98–101 lpp.)
[6] Vilks. I. (2024) Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga (263–269 lpp.)
[7] CM2926 LVU Astronomiskās observatorijas inventāra saraksts, pieņemšanas-nodošanas akti, 1947–1958. gads.
[8] CM1700 Roze. L. Zvaigžņu cauriešanas fotoelektriskās reģistrācijas metodes izpēte, to ieviešot LVU Laika dienestā. Disertācijas manuskripts.
Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs