Latvijā plaši ir pētīta purvu ezeru bioloģiskā daudzveidība, bet par purvu upēm pētījumi nav atrodami. Šajā pētījumā termins purvu upes tiek attiecināts uz ūdenstecēm, kas savā tecējumā plūst cauri purvam, gar to vai iztek no tā. Salīdzinot ar kopējo valsts upju daudzumu, purvu upes sastāda tikai apmēram 4%. Vēl mazāks ir to upju skaits, kas purvā ir saglabājušās neietekmētas: Gaujas upju baseinu apgabalā (UBA) tādas ir apmēram 6 upes. Pašlaik notiek pētījums, lai dabā apsekotu vismaz Gaujas UBA ietilpstošās potenciāli dabiskās purvu upes un noskaidrotu, vai Latvijā ir saglabājušās potenciālās references vietas.
Sākot ar pagājušā gadsimta sākumu Latvijas teritorijā ir norisinājušies intensīvi meliorācijas darbi, kuru viens no mērķiem bija drenēt purvus, lai iegūtu sausas, homogēnas zemes, ko izmantot lauksaimniecībā. Tā rezultātā liela daļa no purvu upēm tika iekļautas purvu drenāžas grāvju sistēmā. Ņemot vērā ģeomorfoloģiskos apstākļus (vāji izveidotas gultnes un ielejas), īpaši daudz cietušas ir tieši mazās upes, kuras ir vieglāk pakļaujamas regulēšanas darbiem. No Gaujas UBA purvu upēm 88% sateces baseina laukums ir mazāks par 100 km2 (66% baseina laukums mazāks par 50 km2). Purvu upes ir ļoti heterogēnas un dabiskie posmi mijas ar regulētajiem, mitrāji ar lauksaimniecības zemēm. Gaujas UBA tikai 7% no izvēlētajām purvu upēm plūst cauri purvam vismaz 60% no sava kopgaruma. Arī potenciālās references upes ietilpst purvos tikai vidēji 41% no sava kopgaruma, pārsvarā augšteces.
Gan hidroķīmiski, gan morfoloģiski purvu upes ievērojami atšķiras no pārējām Latvijas upēm. Pašlaik analizēto paraugu daudzums ir neliels, bet to ķīmiskais sastāvs (EVS 27 µS/ cm; pH 4,6; krāsainība >200 PtCo) ir līdzīgs kā distrofajiem ezeriem. Upju morfoloģija ir atkarīga no purvu veida (augstais, zemais). Kopumā tās ir dabiski dziļas, bez litorāles zonas un palienes (vai arī tā ir mazizteikta). Ir grūti izdarīt secinājumus par purvu upju bioloģisko daudzveidību, jo pētījumi ir veikti tikai par abiotisko vidi. Ņemot vērā nelabvēlīgos hidroķīmiskos apstākļus (ļoti augsta krāsainība, zems pH) un gultnes morfometriju, tajās ir ļoti nabadzīgas makrofītu audzes.
Pašlaik potenciāli dabisko purva upju posmu stāvoklis vērtējams kā salīdzinoši stabils. Ņemot vērā grūti pieejamo atrašanās vietu, antropogēnā ietekme ir neliela. No atlasītajiem desmit potenciāli dabiskajiem upju posmiem (sešās upēs), pieci atrodas aizsargājamās dabas teritorijās (vēl divi tuvu šo teritoriju robežām), tāpēc var uzskatīt, ka tās ir pasargātas no turpmākiem meliorācijas darbiem. Par dabisko purvu upju lielāko draudu pašlaik ir uzskatāms bebrs, kas veido plašas uzpludinājumu sistēmas un degradē ekosistēmu. Ķīšupē un Puskā mazāk kā 300 m posmā vien ir saskaitāmi vismaz divi stabili bebru dambji un vēl vairākas agrāko dambju paliekas vai koku sanesumi.