Academic CentreMonogrāfijas “Kamolkoks. Apcere par ceļiem uz latviskumu” autore profesore Janīna Kursīte skaidro: “Šajā grāmatā kamoli apzīmē izpētes tēmas, kas laika gaitā sakrājušās un savijušās kamolu kopumā. Kaut arī izpētes temati atšķiras, tie visi ir par latvieti un latviskuma izpratni dažādos laika posmos.”
Grāmatu rakstot, autore ievērojusi dainu uzbūves principu, kur katru dainu var uztvert atsevišķi, bet, savirknējot dainas par kādu tēmu kopā, tās veido vienību. Monogrāfijas nodaļas un apakšnodaļas veidotas kā koka zari, katrā iekarot pa atsevišķas tēmas dzīparu kamolam, bet pamatpavediens saistīts ar ceļiem uz latviskumu.
Latviešu valodā ir daļa no senmantotā, daļa no pašu jaunradītā un vēl daļa no tā, kas aizgūts no kaimiņtautām. Kopība valodā un paražās izpaudās galvenokārt novada robežās, visilgāk kuršu ķoniņiem, savukārt Abrene gadsimtiem ilgi ir turējusi robežu starp Rietumu un Austrumu telpu. Divu garīgo kustību – brāļu draudžu un jaunlatvisma – izveidē nozīmīgs bijis Piebalgas novads, kur latviskās kultūras kodols tapa, pateicoties Kronvaldu Atim, Auseklim, Andrejam Pumpuram, brāļiem Kaudzītēm un citiem. Vecpiebalgā bērnības gadus vadīja Garlībs Merķelis. Jaunlatvieši izveidoja mūsdienu latviešu valodas pamatus, radot jēdzienus, kas saistīti ar saimniecisko dzīvi, Latvijas un pasaules ģeogrāfiju, tieslietām, jūrniecību un citām jomām, perifērijā nobīdot agrāk tik iecienītos atkārtojumu vārdus (poliptotonus un reduplikācijas) un citus izteiksmes arhaismus. Latviešu dāvanā – greznajā akvareļu albumā ķeizaram Nikolajam II viņa kronēšanas reizē 1896. gadā – ietvertas latviešiem tuvās un saprotamās dabas ainavas, tautas paražu un sadzīves skati. Jaunlatvieši tiecās gūt izglītību un nokļūt augstskolās – Tērbatas Universitātē vai citur. Pēcrevolūcijas laikā savu patību un tautas garīgos ideālus meklēja gan dzejnieki Fricis Bārda, Rainis, no kura iedvesmojās sarkanie strēlnieki, kā Jānis Jūdiņš, gan rakstnieki Rūdolfs Blaumanis, Kārlis Skalbe, Edvarts Virza.
Pēc 1940. gada daļa rakstnieku sāka kalpot okupācijas varai (Jānis Sudrabkalns, Andrejs Upīts) vai pārmaiņus kalpoja varai un klusībā pretvarai (Mirdza Ķempe), daļa rakstīja atvilktnei (Kārlis Zariņš), citi uzrunāja mīklu valodā (Vizma Belševica, Laima Līvena, Imants Ziedonis). Bija arī tādi, kuri gan rīkojās, gan rakstīja pretestības vārdus, kas bija zināmi tikai šauram domubiedru lokam (Broņislava Martuževa, Ēvalds Valters, Gunārs Freimanis, Voldemārs Zariņš, Teodors Spāde).
Latviešu fotogrāfiju kā praktisku un zinātnisku nozari izveidoja sēlietis Mārtiņš Buclers, Sēlijas novada nozīmību Latvijas kultūrainavā iezīmēja Skruzīšu Mikus. Padomju koncentrācijas nometnes apstākļos pašaizliedzīgu kalpošanu kristīgajai ticībai demonstrēja priesteris Boļeslavs Sloskāns. Latviešu dzīvesziņu ir uzturējusi gan norobežošanās labi pārredzamā telpā – mājās un novadā, gan alkas pēc nesasniedzamā, piemēram, mīta uzturēšana par senču atceļošanu no Indijas vai par Lielvārdes jostā nolasāmo pasaules kārtību. Indijas teiksmainums saistījis kā jaunlatviešus (Juri Alunānu un Ausekli) un trimdas latviešus (Rasmu Rozīti), tā Latvijas latviešus (Mirdzu Ķempi un Imantu Ziedoni). Latvijas ainava gadskārtu ritējumā ir bijusi gleznotāja Vilhelma Purvīša pamattēma. Mirdza Ķempe savus zemās un varai pakļāvīgās stājas brīžus pārvarēja, smejoties un sacerot ekspromtus. Latviešu tradicionālo humorizjūtu izkopa un 20. gs. reprezentēja Jānis Dreslers.
Pirmā latviete, kas sniedza savu pienesumu radošo darbu pūrā, ir Bormaņu Anna, jaunlatviešu kustībā rosīgi līdzdarbojās arī Marija Medinska, Karolīne Kronvalde, Minna Treilande, Alīda Esenberģe, Luīze Irma Skujeniece, Gaiduļu Paula, Marija Pēkšēna. Broņislavas Martuževas dzeja iedvesmoja un morāliski atbalstīja nacionālos partizānus. Padomju okupācijas laikā un trimdā lielu daļu smaguma iznesa un to vieglāk panesamu darīja tieši sievietes.
Minētie piemēri grāmatā apskatīti plašāk un atklāj, ka par latviskuma saglabāšanu visvairāk gādājuši novadi un atsevišķas personības.