Andra Kalnača: Nav vienkāršu un sarežģītu valodu

Apzīmējumi ir maldinoši savā vienkāršumā. Ar ko nodarbojas valodnieki?Ar valodu, protams! Problēma tā, ka ar valodu nodarbojas ar filozofi, antropologi. Tātad kas ir šis specifiskais, kā valodnieki nodarbojas ar valodu?

Atšķirība varētu būt tā, ka mūs interesē valoda kā sistēma un tas, kā šāda sarežģīta, hierarhiska sistēma var nodrošināt saziņu.

Man ir radies iespaids, ka ilgstoši valodniekiem bija papildus virzieni jūsu minētajam. Nezinu, vai tos korekti saukt par ideoloģiskiem, bet es te domāju tā saukto pirmvalodu meklējumus, centienus noskaidrot un pamatot, kura valoda senāka, kura jaunāka. Tas vēl ir aktuāli?

Ir aktuāli. Ir diahroniskā valodniecība, kas pēta valodu vēsturiskās attīstības procesā. Lai gan liekas, ka par šiem jautājumiem diskutē daudz, uz tiem nemaz nav tik viegli atbildēt. Valodniecība kā zinātnes nozare izveidojās 19. gadsimta pirmajā pusē – tieši tāpēc, ka parādījās sava metode, balstīta uz faktu salīdzināšanu. Protams, vispirms ir faktu rūpīga vākšana, nederīgo atsijāšana. Tāpat šo metodi raksturo vairīšanās no pārsteidzīgiem secinājumiem, ar kuru sabiedrība bija aizrāvusies 19. gadsimtā. Piemēram, pat Ibsena lugā “Pērs Gints” ir norādes uz šo pirmvalodu, ko vēlāk citi “samaitājuši”. Tātad valodnieki starp citu humanitāro zinātņu pārstāvjiem, iespējams, bija pirmie, kuri strikti vadījās pēc faktiem. Zināmā mērā viņu darbu var salīdzināt ar algebras formulu risināšanu.

Tomēr, ja pareizi saprotu, neapstrīdamu faktu par šo pirmvalodas tēmu joprojām nav.

Jā, bet ir relatīvā hronoloģija. Proti, mēģinot kaut ko saprast par šo pirmvalodu, mēs nevis kaut ko apgalvojam, bet norādām, ka tā ir hipotēze. Tā ir hipotēze, kas radusies, izdarot secinājumus no faktu salīdzināšanas, tomēr jārēķinās, ka cits valodnieks var izdarīt citus secinājumus. Īsi sakot, viedokļi atšķiras joprojām.

Ja mēs lietojam sistēmas jēdzienu – vai valodas atšķiras? Piemēram, ir elastīgākas sistēmas, ir konservatīvākas sistēmas.

Es teiktu, ka sistēma tomēr ir elastīga visā. Cita lieta, ka mēs kā konkrētās valodas lietotāji novērtējam virspusi. Katrs cilvēks pievērš uzmanību savai valodai, un viņš ir pats sev mēraukla. Kā es runāju, tā ir pareizi (iesmejas). Līdzīgi mēs vērtējam citas valodas – caur savu prizmu. Piemēram, mēs sakām, ka, lūk, tā valoda gan ir sarežģīta, lai gan, objektīvi vērtējot, apmēram tā pati sarežģītības pakāpe vien ir. Mums liekas atšķirīga un sarežģīta kāda skaņu sistēma vai konstrukciju sistēma, un mēs to intuitīvi uztveram kā kaut ko svešu. Savukārt valodnieki teiks, ka nav nedz vienkāršu, nedz sarežģītu valodu. Sistēma ir gana elastīga visās valodās. Valoda dabiski dzīvo kopā ar cilvēku, tāpēc valoda reaģē uz izmaiņām cilvēka dzīvē.

Es tikai nesaprotu, vai šis elastīgums man patīk. Proti, ja jaunā paaudze viens otru uzrunā ar “bro”, tad man nepatīk.

Tad gan mēs runājam par sociolingvistisko situāciju. Tā ir cita lieta, ar kuru sastopas visas nācijas – vienas ātrāk, citas vēlāk. Mūsu nācija ir starp tām, kurām ar to nācies saskarties jau kopš ļoti seniem laikiem. Ja mēs salīdzinām jaunlatviešu kustību 19. gadsimtā un mūsdienas, tad mēs redzam, ka mums viss modernajā laikmetā ir grozījies ap valodas lietojumu. Arī tagad nekas nav beidzies. Kolēģi sociolingvisti nereti norāda uz to, ka, ja mēs vērtējam pēc juridiskā regulējuma, latviešu valoda ir starp topa valodām – mums ir sava valoda, valsts valodas likums, mums ir sava nācija. Tādu valodu patiesībā pasaulē ir maz, mēs piederam pie izredzēto pulka. Taču – ikdienas realitāte mums ir ļoti, ļoti sarežģīta. Un te nu ir jautājums par mūsu nācijas gara spēku.

“Nācijas gara spēks” ir pārāk netverams. Mani vairāk interesē, kā valoda pielāgojas konkrētu piemēru gadījumā. “Lejuplādēt”, šķiet, ir iedzīvojies. Kurš vai kura šādu vārdu izdomāja?

Domāju, ka neviens speciāli neizdomāja. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā ar datortehnoloģijām saistītā terminoloģija nolija pār mums tik bagātīgi kā lietus negaisa laikā, un kaut kas tika diezgan burtiski tulkots no angļu valodas latviešu valodā, kā jau minētais “lejuplādēt” un arī “augšuplādēt”. Datorzinātnieku pūliņiem pievienojās terminologi un radīja latvisko terminoloģiju. Terminus nerada valodnieki. Ir Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija, kurai ir vairākas apakškomisijas, kurās strādā nozaru cilvēki. Valodnieki iesaistās tad, kad noteikts kopums ir izveidots, lai to izvērtētu no valodas kā sistēmas viedokļa. No vienas puses, mēs labi apzināmies, ka jaunu terminu piedāvājums vienmēr būs lielāks nekā reālais lietojums. Tas ir nedaudz kā cīņa ar vējdzirnavām. No otras puses, šim piedāvājumam ir jābūt. Ja tāda nebūs, tad būs vēl nelāgāk.

Ir tēze, ka valoda veido cilvēka pasauli. Parasti par šā atzinuma autoru min Ludvigu Vitgenšteinu, kas, šķiet, tā gluži nav, tomēr tas nav svarīgi mūsu sarunas kontekstā. Tas ir filozofa skatījums. Kā šo tēzi vērtē valodnieks?

Tā arī ir. Valodnieki tikai pieminētu Sepīra–Vorfa hipotēzi (iesmejas). Valoda nosaka domāšanu, domāšana nosaka valodu. Tā patiešām ir –  citādi formulējot – apgāzt mēs šo hipotēzi nevaram.

Es gribētu saprast, kā tā ietekmēšana notiek. Piemēram, es ļoti daudz lasu krievu valodā, un tas, piemēram, ietekmē teikuma konstrukciju, kad es rakstu. Vai tas ietekmē manu domāšanu? Šķiet, ka ne.

Jūsu dzimtā valoda ir latviešu? Jūs vada jūsu dzimtā valoda. Vārdu krājums, asociācijas. Konstrukcijas, kuras mums liekas pašsaprotamas. Piemēram, konstrukcija “man vajag lasīt grāmatu” jums, iespējams, liksies savāda, savukārt cilvēks, kuram dzimtā ir kāda no ģermāņu valodām, neko savādu te nejutīs. Sazinoties mēs daudz ko – konstrukcijas, vārdus, to, kā mēs iesākam sarunu, pabeidzam to – izvēlamies intuitīvi.

Ko jūs teiktu, ja es apgalvotu, ka valodniecība ir ļoti elitāra, hermētiska zinātne? Neraugoties uz vidi, kurā uzaugu, tāpat to, ka diezgan daudz lasu humanitāro zinātņu tekstus, atverot mūsu valodniecības izdevumus, es saprotu, ka ļoti maz saprotu.

Es teiktu, ka visas zinātnes tādas ir. Turklāt man šķiet, ka tas ir dabisks zinātņu attīstības rezultāts. Senajā Grieķijā cilvēks varēja būt vienlaikus filologs, mediķis un matemātiķis un vēl papildus arī karavīrs. Mūsdienās tas diez vai iespējams. Tas gan nenozīmē, ka vairs nav iespējami cilvēki, piemēram, ar Aristoteļa domāšanas plašumu. Cilvēki ar šādu domāšanas plašumu ir iespējami un vajadzīgi ikvienā sabiedrībā. Tomēr mūsdienu specializācija prasa zinātniekam gulties šajā Prokrusta gultā.

Ja runājam par Aristoteli, tad es saprotu, ka sengrieķu valodas prasme man ļautu lasīt avotus oriģinālā. Bet vai šīs jau sen nekur pasaulē ikdienā nelietotās valodas prasme man vēl kaut ko dotu? Sengrieķu valodas vietā tikpat labi varētu būt, teiksim, aramiešu.

Jā, jo es tad saprotu labāk pats savu valodu. Mācoties citas valodas, mēs intuitīvi tās salīdzinām ar savu valodu. Savukārt salīdzinot mēs ieraugām paši savu valodu pavisam citā gaismā. Ir augstskolas, kurās speciāli iesaka mācīties neradniecīgas valodas. Ne tik daudz, lai tās perfekti iemācītos, bet lai mācīšanās procesā labāk saprastu valodu kā sistēmu.

Jūsu teiktais man atgādināja par, šķiet, kļūdainu priekšstatu, ka valodnieki ir poligloti. Patiesībā, lai strādātu ar Ziemeļkaukāza valodām, diez vai ir jāprot tās vairāk nekā desmit, cik ir Dagestānā vien. Tātad kādi ir priekšnoteikumi, iemaņas, lai veiksmīgi darbotos?

Valodniecībā? Tur vajag matemātisko domāšanu. Patiesībā arī filologiem vajag.

Man jau bija tādas nelāgas aizdomas. Un kāpēc šāda domāšana valodniekam ir nepieciešama?

Varbūt pareizāk būtu teikt, ka analītiskā domāšana. Tā ir domāšana, kas noder ne tikai matemātikā, bet arī fizikā, dabaszinātnēs. Valodniecība, salīdzinot ar citām humanitārajām zinātnēm, šādā aspektā ir vistuvākā dabaszinātnēm. Dažās jomās, piemēram, fonētikā, jo īpaši. Tie ir mīti, ka filologi neko nespēj parēķināt vai “ja tev skolā neiet matemātika, ej uz filologiem”. Dzīve pierāda, ka tas tā nav.

Bieži dzirdams jēdziens “digitālās humanitārās zinātnes” (digital humanities). Man ir priekšstats, ko tas nozīmē filoloģijā. Piemēram, ņemam viena autora tekstu korpusu un, balstoties uz tā analīzi, mēģinām saprast, vai šis autors nav sarakstījis arī citu tekstu, kura autors nav zināms. Ko šis žanrs nozīmē valodniecībā?

Jāsaka, valodniekiem tas nav nekas jauns, mēs šīs metodes izmantojam jau krietnu laiku. Piemēram, nodrošinot ļoti plašu datu apjomu, ar kuru strādāt. Tātad tie ir dažādi korpusi – dažādām gaumēm (smejas) –, un daudz vēl tiek attīstīts un veidots. Ir seno tekstu korpuss, ir noteikta laika perioda daiļliteratūras tekstu korpuss. Ja es kā valodniece vēlos kaut ko šajā posmā pētīt, man vairs nav jāsēž ar zīmuli rokā un kartītēm. Runājot par korpusiem, jāmin, ka tie gan lielākoties ir teksti, rakstīti avoti, tomēr arī tie ļauj mums uz lietām paskatīties atšķirīgi. Piemēram, gramatikas saka, ka dominē tas, tas un tas, savukārt tekstu korpusā redzam kaut ko citu. Šo datu kopņu izmantošana ir ērta. Piemēram, es varu pētīt vācu valodas ietekmi uz latviešu valodu 19. gadsimtā. Pret šo ietekmi ļoti cīnījās, bet teksti parāda, ka tas negāja tik viegli, jo valodu nevar tik vienkārši pārveidot. Mēs varam pētīt, kā laika gaitā mainās vārdu nozīmes. Piemēram, 19. gadsimta dzejā mēs vēl varam atrast “puķes saldi ož”, tātad vārdam “ost” tolaik ir pilnīgi neitrāla nozīme, lai gan mēs teiktu “smaržo”.

Vai pareizs ir viedoklis, ka valodas elastīgumu un līdz ar to dzīvotspēju veicina dialektu un izlokšņu klātbūtne valodā?

Jā, un tā arī jābūt. Valodas iekšējā daudzveidība liecina, ka tā ir dzīva. Jāpiebilst, ka daļa no šīs daudzveidības parādās un pēc kāda laika pazūd. Ja mēs patlaban runājam vai uztraucamies par angļu valodas ietekmi uz latviešu valodu, tad tikpat labi var notikt tā, ka valodas mainīguma dēļ pēc kāda laika šī ietekme samazināsies vai izzudīs.

Ko valodnieki saka par to, ka mūsdienu saziņā vārdu, par teikumiem nemaz nerunājot, vietā nāk tā sauktās emociju zīmes? Es saprotu, ka grafiski simboli cilvēci pavada kopš pašiem pirmsākumiem, tomēr...

Vispār burti arī ir grafiskas zīmes. Bet es sapratu jautājumu. Šī tēma tiek pētīta arī Latvijā. Nojaušot attieksmi, varu mierināt, ka visu tekstu ar šādām zīmēm vienalga izteikt nevar un nevarēs. Turklāt šo paņēmienu ierobežo tas, ka nav jau skaidrs, vai cilvēks, kuram tu šīs zīmes sūti, saprot, ko tās nozīmē. Kāda jēga tad? Savukārt bažas par to, ka jaunākās paaudzes pārstāvji vairs, kā saka, nespēj paplašinātu teikumu uzrakstīt, ir saprotamas, bet iemesls ir cits. Vecāki mazāk sarunājas ar saviem bērniem, ar viņiem maz nodarbojas! Mūsdienu nelaime nav šīs emociju zīmes vārdu vietā, bet gan tas, ka visa ģimene “sēž” viedtālruņos.

Dominējošais diskurss Latvijā ir tāds, ka nacionālās identitātes pamatā ir latviešu valoda. Tajā pašā laikā mēs redzam Ukrainā cilvēkus, kuri aizstāv savu nāciju un zemi, bet runā krievu valodā. Es mazliet provocēju, bet patiešām netrūkst nāciju, kuru identitātes pamatā nav valoda.

Taisnība, tomēr tad viņus vieno kaut kas cits – piemēram, reliģija. Latvijā reliģija šādu funkciju neveic. Atšķirībā no Lietuvas. Arī etniski mēs neesam viendabīgi. Piemēram, mums objektīvi klātesošs ir lībiskais etnoss, un latviešu valoda ir vienojošā. Ja nav šādu vienojošu faktoru, var rasties jutīgi un jūtīgi – šoreiz laikam abi vārdi der (smejas) – jautājumi. Piemēram, kas ir beļģu identitāte?