Dzīve ar putniem, sikspārņiem un spārēm

Pētnieks nodarbojas ar putnu migrāciju. Tas ir konkrēts, regularitāti paģērošs darbs. Kādi ir laika nogriežņi – pieci, desmit gadi –, kad šis pētnieks var apkopot savu ikdienā fiksēto un kaut ko pateikt par tendencēm, izmaiņām? Piemēram, ka klimata izmaiņu dēļ kāda suga migrē mazāk. Vai vairāk. Vai agrāk. Varbūt parādās jaunas sugas.

Visvienkāršāk ir ar pēdējo variantu. Viena brīdī pētnieks redz – ir jauna suga. Tāda, kādas iepriekš nebija.

 

Un cik šādiem gadījumiem jābūt, lai pētnieks secinātu, ka tā ir tendence, nevis nejaušība?

Es gribētu teikt, ka jaunu sugu gadījumā tā vienmēr ir nejaušība. Jo tās ir retas – vācieši tādas sauc par “maldu viesiem”. Bet, protams, ja pētnieks ar kaut kā pētniecību – teiksim, spāru vai sikspārņu ķeršanu – nodarbojas intensīvi, ik dienu, tad šīs jaunās sugas fiksēšanas iespēja ir lielāka. Bet ir arī tādi novērojumi – piemēram, raibais zemesstrazds, laikam Ogrē – kur putns tantei bija atnācis pie barotavas. Arī tā gadās. Tomēr skaidrs, ka no šādiem, ja tā var teikt, artefaktiem tā lielā zinātne nesanāk. Tāpēc, atgriežoties pie pirmā jautājuma, mēs varam pieņemt kritēriju – desmit gadi. Tomēr tas vienalga būs pat patvaļīgi izvēlēts laika nogrieznis. Ir saules aktivitātes cikls – 11 vai 12 gadi. Un ir mūsu desmit gadi, kuru laikā kaut kas notiek.

 

Tā būs korelācija vai cēloņsakarība?

Droši vien, ka korelācija. Tomēr vēl kāds būtisks aspekts. Putnu pētniecības stacijā, kā Falsterbo Zviedrijā, netālu no Lundas, bija viens cilvēks, kurš konkrētus novērojumus veica piecdesmit gadu garumā. Es to stāstu tāpēc, ka pat profesionāļu vidē katrs cilvēks tos putnus gaisā redz citādāk. Tas pats attiecas uz ligzdošanu. Ja cits cilvēks iet pa tā paša meža tās pašas stigas malu, tad viņš principā redz citādi, un tā skaitīsies jauna datu rinda. Tāpat ir tāds teiciens, ka laukā jālieto acis, mežā – ausis. Man personīgi ir tās ausis, un es uz putnu novērojumiem gaisā nemaz tā neraujos – zinu, ka citiem kolēģiem, iespējams, sanāks labāk.

 

Sapratu piezīmi par, tā teikt, cilvēka faktoru, un tomēr – vai mēs periodā X redzam pārmaiņas?

Ja izvēlamies kā atskaites punktu 1992. gadu, kad var runāt par daudzmaz sistematizētiem datiem, tad – jā, trīsdesmit gadu laikā mēs redzam pārmaiņas, kas nav nejaušas. Vai, piemēram, kur nav tā, ka kādai sugai ir mainījušies kaut kādi specifiski lokālie apstākļi. Tomēr te es uzreiz gribu iezīmēt nākamo pētniecības pakāpi – vienalga, vai runa būtu par putniem, sikspārņiem vai kukaiņiem – pētīt, kā viņi uzkrāj ceļošanai nepieciešamo enerģiju. Cik lielu gabalu viņi spēs ar to nolidot? Vai viņi – es te runāju par sikspārņiem – naktī lidojot, pa ceļam izmanto iespēju arī baroties? Respektīvi, mūs, pētot migrāciju, interesē ne tik daudz skaits, cik tas, KĀ viņi to dara. Piemēram, kā ķikuts – tāds baloža lieluma putns – aizlido 8000 kilometru no Āfrikas līdz Zviedrijai gandrīz vai vienā paņēmienā? Mēs gan paši Papē strādājam ar tādiem mazākiem putniņiem, bet ceru, ka jūs domu sapratāt.

Tomēr es atceros arī jūsu jautājumu, un skaidrs – dienvidiem raksturīgās sugas nāk uz ziemeļiem. Mēs to redzam, piemēram, spāru sugu un bišu dzeņu gadījumā. Jāsaka gan, ka te nekā ļoti negaidīta nav – tas bija prognozējams. Kolēģi Eiropā, ja pareizi atceros, Katalonijā, ir izdevuši īpašu klimatisko izmaiņu prognožu atlantu, kas modelē un prognozē, kā varētu mainīties sugu izplatība, balstoties uz ligzdošanas iespējām. Ir mājas strazds – tipisks gājputns, un ir viedoklis, ka pēc izšķilšanās un būrīša pamešanas šis mājas strazds lido prom – vispirms uz Poliju; tā saucas starpmigrācija. Vēlāk jau aizlido uz īsto ziemošanas vietu – Francija, Lielbritānija, varbūt arī Spānija. Mēs esam šo jautājumu pētījuši pēdējo 3–4 gadu garumā un esam secinājuši, ka tā dara tikai tie mājas strazdi, kas ir Gulbenē, kuri, jā, izveda mazuļus un 11. jūnijā aizlidoja. Tie, kuri ir Engurē, palika Latvijā apmēram līdz novembra sākumam, un tad vienā paņēmienā aizlidoja uz Lielbritāniju.

 

Es negribu jūs provocēt uz pārsteidzīgiem izteikumiem no pētnieka viedokļa, tomēr es vienalga gribētu saprast šādu izmaiņu cēloņus. Tie var būt saistīti ar klimata izmaiņām – teiksim, teritorijā ilgāk ir silts, var lidot prom vēlāk. Tikpat labi tie var būt saistīti ar cilvēka darbību citā formā – piemēram, cilvēks pamanījies, pats varbūt to neapjaušot, izmainīt konkrētai sugai nepieciešamās barības bāzi.

Ir tāda Kārļa Vilka grāmatiņa Atmiņas par putniem (izdota 1986. gadā – Aut.)] Viņš bija ārsts psihiatrs, bet savā ilgajā mūžā viņš apgredzenoja apmēram miljonu putnu. Viņš apraksta, kā pirmie melnie meža strazdi sāka ziemot Strenčos, un viņi ēda psihoneiroloģiskās slimnīcas virtuves atkritumus. Tātad cilvēks faktiski radīja iespēju putnam baroties ziemā. Mūsdienās Latvijā mēs redzam, ka, protams, daļa melno meža strazdu aizlido, bet daļa paliek, jo viņi var atrast sev barību. Dzīvnieki pielāgojas. Tajā pašā laikā mums ir cita suga – plukšķis –, kas skaitās ziemeļu reģionu putns, bet kura skaits Latvijā samazinās. Kad es pats vēl gāju skolā, ieiet mežā un atrast plukšķa ligzdu nesagādāja ne mazākās grūtības, taču, kad pirms gadiem diviem trim atradu vienu ligzdu Baltinavā, tas bija liels notikums. Es domāju, ka mēs patiesībā nezinām, kādēļ viena suga ir tik plastiska, lai pielāgotos, savukārt cita nav.

 

Parunāsim par metodēm. Domāju, ka lielai daļai sabiedrības tās asociējas ar lieliem tīkliem, no kuriem putnu tiek izķimerēti ārā, uzliek gredzentiņu, kaut ko nomēra, teiksim, spārnu garumu, un tad palaiž vaļā. Es pieļauju, ka ir arī citas metodes, vai ne?

Tas, ko jūs aprakstījāt, joprojām ir pamatmetode. Turklāt to ir jāmāk darīt – kaut vai lai nesalauztu spārnu. Es pats putnus gredzenoju no trīspadsmit gadu vecuma, un tas nav nekāds rekords. Harijs Mihelsons (1930–1981) gredzenoja no desmit gadu vecuma. Un tas ir pareizi. Te, iespējams, ir līdzība ar valodu mācīšanos – jo agrāk sāk, jo labāk sanāk. Un man ir labs paziņa Edgars Lediņš, ar kuru kopā dažkārt gredzenojam. Reiz bija jau tāda krēsla, un Edgars man saka: es tev paspīdināšanu ar bateriju. Savukārt es saku, ka gan jau es to paceplīti izņemšu no tīkla tāpat. Un izdevās. Man tagad ir četrdesmit deviņi gadi (iesmejas). Es gribu teikt, ka vispirms ir jāmāk ātrā un ērtā veidā iemācīties dabūt putnus, lai jau pēc tam varētu ar viņiem veikt smalkākus pētījumus.

Pēdējo apmēram piecpadsmit gadu laikā tas lielais solis uz priekšu ir bijuši ģeolokatori. Tā ir apmēram pusotru gramu smaga iekārta, kas pirmajā “piegājienā” reģistrē gaismu. Ņemot vērā, ka dienas ilgums, izņemot ekvinoksu, ir atšķirīgs, tad pēc šā ilguma var aptuveni noteikt, kur tas putns atrodas. Nākamās paaudzes ģeolokatori reģistrē ne tikai gaismu, bet arī temperatūru un gaisa spiedienu. Eiropā ir plašs meteostaciju tīkls, un šie papildu dati palīdz precizēt, kur šis putns ir bijis. Mēs paši šo metodi izmantojam, pētot mājas strazdus. Lielākiem putniem, piemēram, melnajiem stārķiem, seko ar raidītājiem. Proti, ģeolokators nav raidītājs, tas mazajiem putniņiem būtu par smagu. Nu, un mums tas lokators jādabū atpakaļ.

 

Ko nozīmē “dabūt atpakaļ”?

Noķert otrreiz. Mēs, piemēram, šogad noķērām divpadsmit mājas strazdus, kuriem iepriekšējos gados bijām uzlikuši. Mājas strazdu gadījumā tiek atgūti 16–20 procenti. Bet te jāsaprot, ka dažādām sugām šis īpatsvars var būt atšķirīgs. Savulaik zviedru kolēģi salika ģeolokatorus 150 griezēm un dabūja atpakaļ tieši nevienu.

 

Cik nejauki no griežu puses. Jūs pieminējāt, ka pēta, kā dzīvā radība spēj tik ilgi un tālu lidot. Tas nozīmē, ka tur no svara ir organisma metabolisms. Tātad jāņem kaut kādi paraugi?

Jā, līdz šim es stāstīju par gredzenošanu un putna vietas noteikšanu. Vienkāršākais metabolisma pētīšanas veids ir ievākt paraugus no tā, ko dzīvnieks izelpo. Es runāju par sikspārņiem. 2011. gadā, kad atbrauca vācu kolēģi, man likās, ka tas būs ļoti sarežģīti, tomēr izrādījās, ka tehniski tas paveicams salīdzinoši viegli. Kad paraugs iegūts, jūs varat skatīties, kāds oglekļa izotops ir paraugā. Tas savukārt var pastāstīt, kādu enerģiju sikspārnis izmanto – uzkrāto, proti, to, kas viņam taukos, vai to, ko viņš iegūst, noķerot un apēdot kukaini. Zviedrijā, Lundā, ir vēja tunelis. Tātad var laist pretvēju – šajā gadījumā es runāju par putniem –, lai putni lido, un tad ir iespējams kontrolētos apstākļos mērīt metabolismu. Šai metodei ir varianti. Vienu no tiem ir plānots pamēģināt Latvijā tieši strazdu pētīšanā. Proti, mājas strazds labprāt pārvietojas, teiksim tā, skrienot, bet viņu var pamudināt lidot. Mēs ieliekam strazdu tādā kā ritenī, kurā ir arī bumbiņa. Bumbiņa pinas strazdam pa kājām, vedinot viņu lidot.

 

Diezgan loģiski rodas jautājums par visu šo darbību mērķi. Proti, es vienmēr esmu atbalstījis viedokli, ka jaunas zināšanas ir vērtīgas, pat ja tām nav, kā saka, pielietojamas vērtības. Pētām putnus vai sikspārņus, lai iegūtu jaunas zināšanas per se. Un tad ir variants, ka mēs pētām migrāciju, metabolismu un tā tālāk, saprotot, ka putni un sikspārņi mums, cilvēkiem, pašiem ir vajadzīgi kā ekosistēmas sastāvdaļa.

Es piedāvātu nedaudz citādus soļus. Ir dāņu skolotājs Hanss Kristiāns Mortensens, kurš 1899. gadā sāka putnu gredzenošanu. Ilgāku laiku gredzenošana bija vienīgā metode, tad parādījās radioraidītāji, un tad GPS raidītāji. Kad es studēju pirms trīsdesmit viena gada, tādi jau bija. Cik atceros, tos vispirms sāka lietot, strādājot ar vaļiem. Nu, un tagad mums tehnoloģijas ir tā attīstījušās, ka tās varēs lietot pat kukaiņu gadījumā. Un tagad nonākam pie jautājuma – kādam nolūkam tas viss? Man šķiet, 2009. gadā uz Frontiers in Ecology and Evolution vāka bija lidmašīna, kas bija spiesta nolaisties Hudzonas upē – jo bija saskrējusies ar zosi. Ja cilvēki grib turpināt lidot ar lidmašīnām, tad vismaz aviācijas industrijai vajadzētu zināt, kur un kad varētu būt putnu bari. Vai lai tos aizbaidītu vai izvairītos no šādām vietām. Cita pielietojama tēma, kura, starp citu, interesē arī amatpersonas Latvijā. Kur ir putnu migrācijas trases, lai to ņemtu vērā, būvējot vēja parkus? Papē es un mani kolēģi šīs trases pētām – nu jau vairāk nekā piecdesmit gadu –, bet par visu Latvijas teritoriju šādus apgalvojumus izteikt mēs neuzņemtos. Pirms tam bija pētījums pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās, kur tika minētas astoņas vietas, bet problēma tā, ka runa bija tikai par piekrasti, un konteksts bija cits – lai saprastu, kur veidot, piemēram, Papes ornitoloģisko staciju. Kas notiek iekšzemē, mums īsti skaidrs nav.

Ja mēs runājam par putniem, tad viena tēma ir, kur putni ligzdo, un cita, kur viņi ziemo. Ligzdošanas periods, vērtējot visa gada griezumā, ir neliela daļa. Ja mēs domājam, ka putni būtu jāsaglabā un jāaizsargā, tad mums svarīgi ir arī citi periodi. Ir tā, ka pavasaros putni cenšas ligzdošanas vietās atgriezties maksimāli ātri. No vienas puses, ir risks, protams, ka viņi būs pasteigušies, vēl ir auksts, un kāds nosalst, tomēr, no otras puses, tie, kuri pagūst pirmie, arī aizņem labākās vietas. Savukārt rudens migrācijā šādas steigas nav, ir vietas, kur putni apmetas pa ceļam uz ziemošanas vietu. Un skaidrs, ja šādās vietās parādās, piemēram, ēkas vai ja niedrāja vietā ir kaut kas cits, tad tas viss putnus negatīvi ietekmē. Piliens pēc piliena.

 

Parunāsim par sikspārņiem. Iespējams, par putnu pētīšanu publikai jautājumu nav – jauki, smuki dzied. Kāpēc jāpēta sikspārņi?

Kā teica profesors Jānis Vīksne (1936–2015), viss, kas par putniem bija zināms jau vismaz divdesmit gadus, sikspārņu gadījumā bija kaut kas pavisam jauns. Tāpēc arī paliekoša interese par sikspārņiem ir arī citur, piemēram, vācu kolēģi aktīvi brauc pie mums. Nav gluži tā, ka Vācijā vispār nebūtu sikspārņu, bet salīdzinoši mums ir krietni vairāk. Papē vienā migrācijas sezonā rekords bija 14 tūkstoši noķertu eksemplāru. Tas bija 2021. gada rudenī.

 

Cik ir noķerto īpatsvars?

Trešo gadu Papē ir radars, un, kad būs skaidrs, kā radarā atšķirt putnu no sikspārņa, es varēšu atbildēt.

 

Izmantojiet mākslīgo intelektu. Tas var visu, kā zināms. Ironizēju.

Radars ir šveiciešu, viņi ar šo jautājumu strādā. Kolēģis Gunārs Pētersons sikspārņus pēta jau četrdesmit gadus, tostarp ierakstot ultraskaņu naktīs. Ilgāku laiku tas notika, kā saka, manuāli, pēdējos desmit gados automātiski. Tomēr te ir metodoloģiska problēma. Sikspārnis var ap iekārtu riņķot. Respektīvi, tiek fiksētas reizes, kas nav tas pats, kas sikspārņu skaits.

Atgriežoties pie jautājuma par sikspārņu “labumu”. Nu, varbūt kādam kļūst vieglāk, saprotot, ka sikspārņi ķer odus.

 

Man likās, ka sikspārņi nākuši “modē” saistībā ar viņiem kā dažādu vīrusu pārnēsātājiem.

Ja lietojam apzīmējumu “mode”, tad, piemēram, Vācija modes lieta ir vēja parki, tāpēc vācieši cenšas izpētīt, kā vēja parki var sadzīvot ar sikspārņiem. Jo patiesībā sikspārņu nav daudz, tie ir atzīti par aizsargājamām būtnēm, un vācieši pret šādiem regulējumiem izturas nopietni – ja aizsargāti, tad tiešām jāaizsargā. Un viņi ir gatavi šo vēja parku darbību ierobežot uz laiku, kad notiek sikspārņu migrācijas “pīķis”. Lai tā notiktu, šie dzīvnieki ir jāpēta.

Saistībā ar kovidu mums sikspārņi nav aktuāli. Tie ir aktuāli saistībā ar trakumsērgu. Tas, ka sikspārņi pārnēsā trakumsērgu, ir zināms. Tāpat ir zināms, ka Latvija ir no trakumsērgas brīva teritorija, bet tas tā ir, ja runa ir par vilkiem, lapsām, suņiem, apmēram tādiem dzīvniekiem. Sikspārņu gadījumā aina ir komplicētāka. Jo vairāk tāpēc, ka mēs varam veikt pārbaudes, bet kontrolēt trakumsērgu sikspārņu populācijā nav iespējams. Sikspārņiem nevar izkaisīt vakcīnas (kopā ar ēsmu) mežā.

 

Ja drīkst nedaudz muļķoties, tad es saprotu, ka jūs interesē viss ar spārniem. Putni, sikspārņi, un tā esat tikuši līdz spārēm.

Papē trīsdesmit gadu laikā ir atrastas 35 Latvijai jaunas naktstauriņu sugas. Pirmais sistemātiskais pētījums par spārēm notika 2016. gadā, kad no Šveices atbrauca studente un visu sezonu nodzīvoja Papē. Tika izstrādāts maģistra darbs. Šoziem ar mani sazinājās pētnieki no Tībingenes Universitātes, kuru iecere bija Baltijas reģionā ar izotopu metodi mēģināt saprast spāru ceļus, no kurienes tās lido. Šogad, 2023. gadā, tas bija pilotprojekts, kas notika Papē un Kabli Igaunijā, ar cerībām vēlāk iegūt lielāku finansējumu un projektu izvērst plašāk. Ja ir kāds, kurš katru dienu ķer tos kukaiņus, tad prognozēti rodas arī kādas jaunas sugas atklājums.

 

Ko nozīmē izotopu metode attiecībā uz spārēm?

Vienkāršoti skaidrojot, tas nozīmē: nogriežam spārei spārnu, spārnā ir elementi. Parasti skatās četrus no tiem – ūdeņradi, sēru, slāpekli un oglekli. Un šiem elementiem ir izotopi. Mēs varam paskatīties to “parakstu” spāres spārnā un salīdzinām ar karti. Proti, “paraksts” ir saistīts ar vietu, kur spārei izauga spārns. Kad spārns ir izaudzis, izotopu “paraksts” spāres dzīves laikā nemainās.

 

Tradicionāli intervijas noslēguma jautājumam ir jābūt par nākotnes plāniem, iecerēm un ambīcijām.

Profesors Vīksne pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā izteicās, ja ņemam vecākas jēdzienu vārdnīcas, tad vispār “ambiciozs” nozīmē “uzpūtīgumu”... Ja nopietni, iecere ir Papē izvērst šo navigācijas pētniecības daļu. Ne tikai sikspārņu, iespējams, ka arī baložu. Var likties, ka baloži ir daudz pētīti, bet patiesībā ir tikai hipotēzes par to, kādas maņas putni lieto, lai nokļūtu sev vajadzīgajā vietā. Par sikspārņiem ziņu ir vēl mazāk.

 

Esmu lasījis, ka dažas putnu sugas vadās pēc magnētiskā lauka.

Pieņemsim, ka tā. Jautājums: kā viņi to dara? Ar kādu maņu dzīvnieki uztver magnētisko lauku?

Un vēl manos personīgajos mērķos un ambīcijās ir turpināt piesaistīt, censties ieinteresēt jaunus, vēl pirms augstskolas vecuma, cilvēkus.