LU digitālā vēstneša pieredzes stāsts “Kā iedvesmot uzsākt studijas medicīnā?”

Sociālie tīkli ir vide, kur skolēni pavada lielu savu dienas daļu, meklē jaunāko informāciju un uzzina par aktuālajiem notikumiem – par to, ko darīt ārpus skolas un kādus pasākumus apmeklēt. Lai informētu un uzrunātu topošos studentus, LU 2022./2023. akadēmiskajā gadā uzsāka digitālo vēstnešu programmu, kuras laikā esošie Universitātes studenti uzrunā savus sekotājus un stāsta par savu ikdienu, piedzīvoto un varbūt pat kliedētu sabiedrībā, iespējams, pretējus uzskatus. 

Toms Antons digitālo vēstnešu programmā pievienojās 2023. gada pavasarī. 

Tu studē medicīnu, kas ir varbūt ne tik ļoti ir saistoša joma digitālajai videi un komunikācijai. Kā saprati, ka gribi komunicēt ar saviem sekotājiem un stāstīt par savām studijām? Proti, kā pieņēmi lēmumu piedalīties digitālo vēstnešu projektā, vai tas bija viegli? 

Jau pirms universitātes gaitām es sociālajos tīklos dalījos ar savu karjeras ceļu, proti, vidusskolas posmā. Līdz ar iestāšanos Universitātē, es sapratu, ka komunikācija digitālajā vidē būtu interesanta arī pašam sev. Varu dalīties ar saviem sekotājiem ar manu karjeras ceļu, kurš nu jau šobrīd ir medicīnā.  

Kā medicīnas studentam ikdienā noteikti ir saspringts grafiks. Kur tu ņem spēku, lai vēl domātu un publicētu saturu sociālajos tīklos? Kāda ir Tava atslēga uz to, lai visu paspētu un vēl ar atdevi? 

Dažreiz es pats brīnos, kur es spēju rast laiku un motivāciju. Bet, visticamāk, atslēga slēpjas tajā, ka tas viss norit ļoti dabiski, man pašam patīk un apzinos, ka mani sekotāji gaida to mirkli, kad atkal padalīšos ar jaunāko informāciju par medicīnas studijām. Mans saturs noteikti vairāk ir saistošs topošajiem medicīnas studentiem, lai viņi paši spētu saprast, kas tieši viņus sagaida vēlāk. Manuprāt, mani visvairāk motivē atgriezeniskā saite ar cilvēkiem, maniem sekotājiem. Man tiešām tas ir tāds kā dzinējspēks, lai turpinātu darboties.  

Jau minēji, ka jau vidusskolas gados dalījies ar saturu sociālajos tīklos, bet, vai tas tā ir bijis vienmēr un zināji, ka sevi saistīsi ar komunikāciju sociālajos tīklos, vai tomēr tas nācis tikai pēdējos gados? 

Laikam jau vairāk sāku dalīties ar saturu tīri vidusskolas posmā. Tā kā es pats esmu salīdzinoši jauns un sociālie tīkli tikai pēdējos gados ir ļoti strauji attīstījušies, uzskatu, ka arī pats es tikai pēdējos gados esmu attīstījies līdz kvalitatīvam saturam, publicējis savu saturu, stāstījis par karjeras ceļu un veidojis savu blogu. 

Kādām īpašībām, Tavuprāt, ir jāpiemīt digitālajiem vēstnešiem, lai komunicētu un uzturēt saikni ar saviem sekotājiem? 

Noteikti ir jāpatīk veidot saturu. Ir jābūt atvērtam, komunikablam, jo komunikācija ar sekotājiem notiek katru dienu. Un es domāju, ka noteikti ir jābūt unikālam, lai saturs atšķirtos no citiem un tam ir jābūt galvenajam iemeslam, kāpēc sekotājiem grib redzēt tieši tavu saturu un kāpēc lai viņi pieķertos tieši Tev.  

Vai ir radusies kāda ciešāka komunikācija ar potenciālo LU studentu? Vai no Tava sekotāju pulka ir arī papildu interese tieši par studijām MF?  

Jā, noteikti tā interese pieauga, kad es uzsāku medicīnas studijas. Tas bija varbūt tāds kardināls pavērsiens no manas iepriekšējās ikdienas, jo iepriekš vairāk biju saistīts ar mūziku un kultūru. Un tieši pēc vidusskolas bija šis pagriezienas punkts – pievērsos medicīnai, sāku studēt medicīnu, un tāpēc varbūt daudziem ir interesanti redzēt mani šādā vidē un kāda ir mana izaugsme.   

Man ir liels gandarījums, ka šogad medicīnas studijas ir uzsākuši vairāki studenti, kuri iedvesmojušies no mana veidotā satura sociālajos tīklos. Tāpat ir liels prieks turpināt viņus iedvesmot, esmu viņiem mentors un palīdzu viņiem uzsākt studijas. Man tiešām ir liels prieks, ka arī ikdienā šī komunikācija ar viņiem tiek uzturēta. Ir reizes, kad viņi man raksta pateicības vārdus,  ka esmu viņus iedvesmojis un ka viņiem tieši vajadzēja to manu nelielo motivācijas grūdienu, lai varētu spert šo soli un stātos pretī savam sapnim.  

Un cik ir šie studeni, kam šogad esi mentors?  

Mentors esmu trīs studentiem. Es labprāt būtu palīdzējis vairākiem, taču arī man pašam ir studijas un brīvā laika ir tik, cik tā ir. Bet studenti, kas ir iedvesmojušies no manis un uzsākuši studijas LU Medicīnas fakultātē ir vairāk. Ja nemaldos, tie varētu būt ap desmit studentiem. 

Pievēršoties mazliet vairāk LU projektiem un dažādām aktivitātēm, varbūt vari minēt, kādos projektos Tu esi piedalījies gan kā digitālais vēstnesis, gan, lai reprezentētu LU?  

Pirmkārt, es piedalījos intervijā, kuru veidoja LU Komunikācijas departaments. Respektīvi, pēc tam atspoguļojot šo interviju medijos un sociālajos tīklos. Tā bija tāda jautājumu un atbilžu sērija par medicīnas studijām un šis materiāls bija gatavots tieši topošajiem studentiem, lai viņiem būtu vieglāk saprast, vai medicīna būs tas lauciņš, kur viņi grib studēt.  

Otrkārt, esmu piedalījies arī uzņemšanas kampaņas dažādos projektos. Tās bija fotosesijas, filmēšanās, kā arī pēc tam papilduzņemšanai dažādu vizuālo materiālu sagatavošanai.  

Visur, kur Komunikācijas departaments veido projektus un vēlas mani iesaistīt, tur arī piedalos.  

Un kādas ir tavas atziņas par šiem projektiem?  

Man ir bijis ļoti patīkami piedalīties. Es vienmēr novērtēju, ka šāda veida projektos strādā liela un spēcīga komanda. Katrs atbild par savām lietām. Un tas ir ļoti vērtīgi. Tā man pašam ir bijusi lieliska pieredze, proti, parādīt sevi dažādībā, jo katrs projekts ir atšķirīgs.  

Ar kādām grūtībām esi saskāries? Varbūt ideju trūkums, nosodījumi no citiem, laika trūkums vai kā citādi? 

Par grūtībām runājot, viennozīmīgi, tas būtu laika trūkums. Medicīnas studijās darbu apjoms pieaug pa mēnešiem, bet es dalos ar saturu tad, kad man ir laiks un apzinos, ka to saprot arī mani sekotāji. 

Un vēl par grūtībām runājot - ļoti gribas parādīt arī to otru pusi, kā ir būt medicīnas studentam, ne tikai rādot, kā studēt grāmatas utt, kas daudziem jau liekas, ka tā ir visa medicīnas studenta ikdiena. Gribas parādīt to, ko mēs nedrīkstam rādīt. Tas ir darbs Anatomikumā ar preprātiem, līķiem un plastinizētiem ķermeņiem. Tāpēc varbūt man nav tik liela brīvība dalīties ar to reālo ikdienu, ko ļoti gribētu. Tas ir kā papildus izaicinājums, jo man ir jāspēj būt ļoti kreatīvam, lai saturs, ko publicēju, nepaliktu vienmuļš un sekotājiem neparādītos apnikums vai garlaicība.  

Vai Tev ir kāds iedvesmotājs, no kā ņem piemēru savam saturam? Varbūt kāds mediķis? 

Noteikti tie ir vairāki cilvēki. Pirmkārt, tie ir cilvēki, kas ir ikdienā ar mani – kursabiedri, pasniedzēji, profesori. Otrkārt, tie ir ļoti daudz ārsti. No katra es varu mācīties un paņemt kādu gabaliņu sev. Tas arī noteikti ir palīgs, lai es varētu atrast sevi, savu lauciņu un ko varbūt es varu darīt citādāk.  

Vai, Tavuprāt, komunikācija digitālajā vidē kā digitālā satura veidotājam varētu sniegt atpazīstamību kā ārstam nākotnē? Tavuprāt, tas sniedz priekšrocības vai tieši pretēji - rada robu Tavā karjerā? 

Es domāju, ka noteikti tas ir pluss, ka ārsts komunicē arī digitālajā vidē. Mūsdienās ļoti daudzi cilvēki, kas pēc tam vēršas pēc palīdzības pie ārsta, tādā veidā var aptuveni saprast, kāds šis ārsts ir kā personība un, vai, atnākot pie ārsta, pacientam būs patīkama komunikācija. Uzskatu, ka savstarpējā komunikācija medicīnā ir ļoti svarīga, lai pacients justos uzklausīts un pēc vizītes būtu pārliecība, ka ir saņēmis vēlamo informāciju.   

Kas ir labākais, ko digitālo vēstnešu programma Tev ir sniegusi? Varbūt tā ir pieredze, jaunas zināšanas, kontakti vai kas cits? 

Pilnīgi noteikti varu teikt, ka digitālo vēstnešu programma man ir sniegusi jaunas iespējas, jaunus cilvēkus, kontaktus un tālāko karjeras attīstību. Un kā jau es minēju, visi šie projekti ir bijuši ar ļoti lielu pienesumu manis paša personīgajā attīstībā. Es vienmēr esmu bijis tas cilvēks, kas iestājas par komunikāciju, par jaunām iespējām, jo tas var dzīvē ļoti noderēt.  

Vai savu nākotni saisti ar darbu ne tikai medicīnas jomā , bet arī digitālajā vidē, iedvesmošanu? Ja jā, vai uzskati, ka LU vēstnešu programma sniedz tam pienesumu? 

Es domāju, ka gadiem ejot, darbošanās sociālajos tīklos varētu kļūt gausāka un mazāka, jo studiju apjoms pieaug, kā arī darbi un domas par tālāko nākotni nāks klāt. Bet es domāju, ka digitālā vide noteikti paliks, noteikti dalīšos ar savu karjeras attīstību, savu ceļu uz to, kā arī turpināšu uzturēt komunikāciju ar saviem sekotājiem, kas nākotnē, iespējams, varētu kļūt pat par maniem pacientiem.  

Varbūt vari dalīties ar kādu iedvesmu vai motivāciju tiem digitālajiem vēstnešiem, kas šajā programmā sāka darboties šajā akadēmiskajā gadā?  

Es domāju, ka galvenais ir nebaidīties un uzsākt darboties, piedalīties dažādos projektos. Tiem studentiem, kas jau aktīvi darbojas digitālajā vidē – šī programma varētu sniegt ļoti lielu pienesumu, tieši iesaistot savā saturā studiju vidi, tādā veidā, tas atvērtu jaunu lauciņu, ko vajag un var parādīt. Bet tiem, kas tikai uzsāk šo digitālo ceļu – noteikti iesaku iesaistīties, izmēģināt kaut ko jaunu, jo kā jau es minēju, šī vēstnešu programma un digitālā vide sniedz ļoti daudz iespēju.