Līdz ar priekšstatu par dzīves mērķiem, kas noteikti kā imanenti sabiedrībai (izaugsme, progress, komunikācija u. tml.), t. i., noteikti kā sabiedrība pati, zūd pasaule kā lielums viņpus sabiedrības: ja mērķis ir pasaule kā saprašanās un veidošanas telpa un ja “atklāt pasauli” vai “izzināt pasauli” nozīmē vairs tikai “apzināties cilvēka kolektīvu eksistenci”, tad skaidrs, ka sabiedrība pati tagad arī ir vienīgā “pasaule”. Jēgu tādiem jautājumiem kā “kas notiek pasaulē?” vairs nav iespējams uztvert citādi, kā vien domājot ‒ “kas notiek sabiedrībā?”. Pasaules jēga un saturs kļuvis par tikai korelātu sabiedrībai, kura pārvērtusi pasauli par savu darbību, komunikācijas, vēlmju un baiļu kopumu, īsumā: sabiedrībai nav citas pasaules kā tikai un vienīgi sabiedrība pati. Tā izbālē attiecības starp cilvēku un pasauli viņpus sabiedrības. Šīs attiecības visas bez izņēmuma kļuvušas par sabiedriskām jeb sociāli politiski konstruētām attiecībām.
Grāmata “Viņpus cilvēka” tiecas aprakstīt cilvēka un pasaules attiecības modernitātē ‒ to spriedze un raksturs ir indikācijas tādam attiecību veidam, kurā valda pasaules “noburtība ar sabiedrību” un līdz ar to – arī īpašas cilvēka un sabiedrības attiecības, kas aizstāj attiecības ar pasauli. Lai nosauktu šo aizstāšanas procesu jēdzieniski, var runāt par pasaules sabiedriskošanu. Tā ietekmē cilvēka pašizpratni, kur tā vietā, lai domātu par attiecībām ar pasauli, aizvien noteiktāk un neapstrīdamāk parādās pasaule kā sociāla konstrukcija. K. Markss “Tēzēs par Feierbahu” rakstīja: “Cilvēka būtība nav atsevišķam indivīdam iekšēji piemītošs abstrakts. Savā īstenībā tā ir visu sabiedrisko attiecību kopums.” Cilvēka būtību vairs neatstājot tikai un vienīgi iekšējas “abstrakcijas” varā, Markss tūlīt pat šo būtību “piepilda” ar sabiedriskajām attiecībām. Sabiedrībā bez pasaules cilvēks par sevi var domāt vai nu pašpārliecināti, vai, gluži pretēji, izmisīgi – kā par tikai sabiedriskotu sevi, t. i., tādu “sevi”, kura attiecību pols ir sabiedrība, bet ne vairs pasaule. Attiecības ar pasauli turpretim šādā konstelācijā var domāt kā tādas, kurās pasaulei nav, ko teikt; pasaule pārvēršas par “mēmu ainu” (D. Didro). Vai pasaulei nav vairs, ko teikt? Tā var būt, ja “valoda” un “teiktspēja” rezervēta vienīgi cilvēkam un ja dzirde iestatīta tikai uz sabiedrības balsīm, kad sabiedrība nostājusies pasaules vietā.
“Viņpus cilvēka” ir mēģinājums palūkoties uz laikmetu un tā vēsturiskajiem likteņiem un tomēr arī – šāda skatījuma medijā – vēl plašāk izvērst un nostiprināt “sabiedrības bez pasaules” perspektīvu. Taču monogrāfijas galvenais uzdevums ir uzdot jautājumu: kas un kādas ir cilvēka attiecības ar pasauli? Kur meklējama “pasaule viņpus sabiedrības” un “pasaule bez sabiedrības”? Nosaukums “Viņpus cilvēka” ir jautājums par cilvēku starp pasauli un sabiedrību – par attiecībām ar pasauli, kuras nāktu par labu sabiedrībai, ja tā vairs necentīsies no “šaipus cilvēka” pozīcijām ieņemt vietu arī “viņpus cilvēka”. Tādējādi “Viņpus cilvēka” ir nosaukums daudzdimensionālam domas uzdevumam ielūkoties “viņpus” variācijām un versijām neo-, trans-, meta-, hiper- un post-humānismu laikmetā, kura cits apzīmējums “antropocēns” ir konsekvents sabiedrības bez pasaules ietvarā, tomēr tāpēc ne mazāk iluzors. Daudzie “-humānismi” iederas humānisma transformāciju vēsturē un modernitātes liktenī ar tās pavērsieniem un ilgām. Tāpēc “Viņpus cilvēka” ir mēģinājums norādīt uz citas, senas cilvēka “viņpuses” iespējām, par kurām dažādie “-humānismi” sabiedrības bez pasaules rāmī drīzāk gan ir aizmirsuši. Grāmata vedina pie “pasaules pārbagātības” (E. Jingers), pie kuras ceļi nav zuduši arī sabiedrības bez pasaules laikmetā.
3. novembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisināsies Rīgas Grāmatu svētki. LU Akadēmiskais apgāds visus interesentus ielūdz uz tikšanos ar monogrāfijas autoru Dr. phil. Raivi Bičevski (plkst. 12.00).
LU Akadēmiskā apgāda izdevumus visizdevīgāk iegādāties pie apgāda tirdzniecības speciālistes Intas Sakalovskas Aspazijas bulvārī 5 (mob.: 29333919).