LU vēstneši – par piedzīvoto un smieklīgo

LU vēstnešiem tiek dota iespēja aktīvi līdzdarboties studentu piesaistes pasākumos – vidusskolu vizītēs, izstādēs visā Latvijā un citās aktivitātēs, kas norisinās gan klātienē, gan attālināti.   

Ansis Grišāns LU vēstnešu programmai pievienojās 2019. gadā, kad uzsāka studijas LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē studiju programmā "Biznesa vadība".  

Kas bija tas, kas Tevi motivēja un lika nosūtīt pieteikumu LU vēstnešu projektam?  

Mani vēstnešu programmā uzrunāja tas, ka bija iespēja iepazīt LU, varbūt ne tikai no studentu prizmas, bet arī dziļāk. Tas bija laiks, kad tikko biju uzsācis studijas, un mani interesēja Universitātes iekšējā dzīve – tās vietas, kur studenti ikdienā neaiziet vai netiek, un vēstnešu programma to piedāvāja.  

Kāda ir vēstnešu diena, dodoties izbraukuma vizītēs vai piedaloties pasākumā?  

Ir vēstneši, kas vada arī ekskursijas, bet man vairāk patika tieši doties izbraukumos. Uz izbraukumiem jāgatavojas agri no rīta, atkarībā, cik tālu jābrauc. Attiecīgi – agrāk no rīta sakrāmēties, salikt tehniku, visus reprezentatīvos materiālus, proti, blociņus, skrejlapas utt, to visu salikt mašīnā un tad doties ceļā. Man patika braukt uz Kurzemi, jo tās ir manas otrās mājas. Pa ceļam vienmēr piestājām, lai nopirktu kafiju, jo tomēr tie bija agrie rīti. Braucot auto katrs liekam savu mīļāko dziesmu un izdziedamies karaoki. Kompānija jau  iesākot dienu ir forša. Un tad jau ir klāt izstāde. Tā parasti ilgst kādas četras līdz piecas stundas, kā kurā vietā. Tad visas mantas novācam un, ja laikapstākļi un brīvais laiks ļauj – tad konkrētajā pilsētā apskatām tūrisma vietas. Ļoti forša ekskursija bija Kuldīgā, kur izstaigājās arī Ventas rumbu. Pēc ekskursijas kopīgi aizejam paēst un tad jau braucam mājās uz Rīgu.  

Kas, Tavuprāt, ir visinteresantākais notikums šo gadu laikā, kamēr darbojies kā LU vēstnesis?  

Manuprāt, viens ļoti interesants notikums bija Kuldīgā. Tas varētu arī būt viens no apjomīgākajiem pasākumiem, jo tur pulcējās vairākas skolas no apkārtējā reģiona, skolēnu bija tiešām ļoti daudz. Mums blakus bija Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) pārstāvji ar savu stendu. Viņu aktivitāte bija pumpēšanās un man, kā jau sportistam, visu laiku bija tā vēlme piedalīties un uzstādīt rekordu. Viņu aktivitātē, kur minūtes laikā bija pēc iespējas vairāk reižu jāpiepumpējas, piedalījās ļoti daudz skolēnu. Sagaidot pasākuma noslēgumu, es prasīju, kāds ir uzstādītais rekords. Ja pareizi atceros, tad līdz tam brīdim rekords bija 50 reizes. Un tad es uztaisīju 70. Kā saka, es parādīju, kādi cilvēki mācās LU.  

Bet, tā, viennozīmīgi varu teikt, ka visi ir draudzīgi un ar laiku jau visi savā starpā sapazīstas. Tas arī man šķiet ļoti forši, ka, satiekot citu skolu vēstnešus, var aprunāties par viņu izbraukumiem un piedzīvojumiem, uzzināt, piemēram, vai viņi brauks uz konkrēto skolu u.c. 

Un kas, iespējams, Tev sagādā grūtības?  

Es varētu minēt to, ka ar laiku paliek grūtāk atkārtot vienu un to pašu informāciju. Izstādes laikā pie Tevis nāk skolēns, Tu izstāsti viņam informāciju, pēc minūtes nāk nākamais – un Tev atkal jāstāsta vēlreiz tas pats. Tā kā tas varētu būt tāds rutīnisks darbs, bet lielākoties tiešām ir tā – cik skolēnu, tik jautājumu. Vienmēr kāds pajautā kaut ko dziļāk, līdz ar to nevarētu teikt, ka tas ir grūts vai sarežģīts pienākums.  

Kādi ir Tavi lielākie ieguvumi piesakoties LU vēstnešu programmai?  

Kā jau sākumā minēju, mans mērķis bija arī iepazīt Universitāti. Pievienojoties programmai, visi vēstneši tiek apmācīti, tiek sniegta papildu informācija, ko stāstīt citiem LU studentiem un skolēniem. Šī informācija par LU varētu būt kā lielākais ieguvums. Otrs – ikviens vēstnesis noteikti uzlabo savas komunikācijas un prezentācjas spējas, jo viens ir tas izstādes tips, kur jārunā ar vienu konkrētu cilvēku, bet otrs ir tās reizes, kad jāiet uz konkrētu klasi ar konkrētu auditoriju. Noteikti pie ieguvumiem var minēt arī draugus un to, ka visu laiku var komunicēt ar cilvēkiem. 

Vai Tev ir kāda vizija, ko vēlētos šogad īstenot?  

Es domāju, ka visiem vēstnešiem vajadzētu uztaisīt kādu lielo “vēstnešu kongresu”. Pieredzes stāsti, kas noteikti ir katram vēstnesim, arī smieklīgie atgadījumi. Tad varētu būt arī vēstnešu stand-up, vēstnešu pilveides kursi, vēstnešu coaching.  

Ko Tu ieteiktu tiem studentiem, kas vēl atturas no pieteikuma iesniegšanas?  

Kā jau es minēju, man liekas, vēstnešu programā mīnusu nav, jo tu iegūsti jaunus draugus, pilnveido sevi, iepazīsti savu Universitāti. Tāpat bieži vien kursa biedriem vari teikt: “Hei! Es zinu, kas tur ir!”. Proti, varbūt nedaudz paspīdēt ar savām zināšanām. Es domāju, ka noteikti nevajag baidīties, jo nav sarežģītu lietu, Tu satiksi vienaudžus un tā būs viennozīmīgi forša pieredze. Pluss ir arī tas, ka var apceļot Latviju!  

Vai uzskati, ka, piesakoties vēstnešu programmai, ir karjeras vai pašizglītības iespējas Latvijas Universitātē?  

Es domāju, ja Tu kļūsti par vēstnesi, ir ne tikai šie plusi, ko jau minēju, bet tu vari augt arī kā personība. Tu ikdienā ļoti bieži satiec LU personālu, Tu bieži ar viņiem komunicē, līdz ar to, tas var veicināt ne tikai prakses, bet arī darba iespējas. Es biju duālās karjeras sportisks, kad studēju, papildus pieteicos šai vēstnešu programmai. Manā gadījumā salikās vairākas jomas – sports, vēlme pārzināt LU, biju ļoti komunikabls unpēc laika es sāku strādāt LU Sporta centrā par mārketinga speciālistu. Respektīvi, Tu kļūsti pamanīts no Universitātes puses. Ja zini, ko vēlies, esi aktīvs un iesaisties pēc iespējas vairāk, tad domāju, ir ļoti liela iespēja augt gan profesionālajā jomā, gan pašizaugsmē.  

Krists Eriņš par LU vēstnesi kļuva 2022. gadā, kad uzsāka studijas 2. kursā LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē. Tagad Krists jau studē bakalaura studiju programmu 3. kursā.  

Kas bija tas, kas Tevi motivēja un lika nosūtīt pieteikumu LU vēstnešu projektam?  

Mani noteikti motivēja vēlme pārvarēt prezentēšanas bailes, pārvarēt bailes uzstāties cilvēku priekšā. Tā līdz šim man bija tiešām liela problēma. Vienmēr ar trīcošām rokām bija jāuzstājas publikas priekšā. Kā arī vēlējos uzlabot savas komunikācijas prasmes saskarsmē ar saviem vienaudžiem.  

Kāda ir vēstnešu diena, dodoties izbraukuma vizītēs vai piedaloties pasākumā? 

Tie ļoti bieži, īpaši izbraukumos, ir agri rīti. Parasti no Rīgas izbraucam ap plkst. 6.00 vai 7.00, atkarībā no galamērķa. Tad jautrā kompānijā pavadam pāris stundas ceļā, tad citā jautrā kompānijā pāris stundas pavadām skolā vai izstādē, un tad tikpat jautrā kompānijā braucam atpakaļ uz Rīgu. Katrā ziņā, izbraukumi ir tiešām foršs pasākums, gan esot tur un stāstot par Universitāti, gan paši vēstneši ir forši cilvēki.  

Kurš no šiem izbraucieniem Tev ir palicis visspilgtāk atmiņā?  

Noteikti, ka visspilgtāk atmiņā ir palikusi skolu izstāde Liepājā. Latviešu biedrības namā bija ļoti forša izstāde, kur tika pārstāvētas ļoti daudz skolas un skolēni izrādīja izteikti lielu uzmanību LU. Tik daudz nekad mūžā nebiju runājis! Visi nāca pie mums, interesējās un smaidīgi komunicēja. Bija ļoti patīkami runāt visu izstādes laiku – piecas stundas no vietas.  

Kas, Tavuprāt, ir visspilgtākais notikums, kamēr darbojies kā LU vēstnesis? 

Visspilgtākais, kas ar mani ir noticis, pateicoties LU vēstnešu programmai ir tas, ka esmu ieguvis darbu LU. Man noteikti nebūtu bijusi šāda iespēja, ja nebūtu pieteicies vēstnešu programmai.  

Tu jau minēji, ka Tev sākotnēji sagādāja grūtības uzstāšanās publiski. Bet, kas vēl bija tas, kas Tev sagādāja grūtības?  

Es teiktu, ka tās pašas bailes – par visu. Es esmu tas cilvēks, kas baidās par visiem sīkumiem, kuri beigās izrādās, ka nebija par ko baidīties. Man galvenais bija spert pirmo soli un tālāk viss aizgāja ļoti harmoniski.  

Tu jau arī iepriekš minēji kā lielu ieguvumu – algotu darbu, bet vai uzskati, ka ir vēl kāds ieguvums, kas Tev var palīdzēt nākotnē?  

Es gribētu teikt, ka tie būtu kontakti – citi vēstneši, kas mēs esam šajā programmā, jo katrs mēs esam no savas vietas, katram ir sava privātā dzīve un arī viņu kontakti dzīvē var noderēt. Un noteikti arī - pieredze. Redzēt cilvēkus, runāt ar viņiem, dzirdēt to, kas viņiem patīk, nepatīk un interesē. Visa uzkrātā pieredze un zināšanas var turpmāk ļoti noderēt.  

Ko tu ieteiktu tiem studentiem, kas vēl nedaudz atturas no iesnieguma iesūtīšanas?  

Kā jau es teicu – visbailīgākais ir spert pirmo soli. Bet noteikti nevajag baidīties. Piesakaties un viss notiks tā, kā tam jābūt!