Auce Mūrniece, beidzot politikas zinātnes studijas Latvijas Universitātē. Foto: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas departaments.

AUCE MŪRNIECE (22) trīs bakalaura studiju gadus saņēmusi Vītolu fonda stipendiju, bet šogad pretendē uz diplomātijas stipendiju, ko ieguvusi arī pērn.   Viņa beigusi Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolu un politikas zinātnes studijas Latvijas Universitātē. Otro gadu viņa maģistrantūrā apgūst diplomātiju. Auce šajā augstskolā arī strādā komunikācijas departamentā par projektu koordinatori studējošo piesaistes nodaļā.

Divas dažādas

„Ceļš līdz Vītolu fonda stipendijai bija garš – tajā laikā vajadzēja kārtot dažādus dokumentus un staigāt pa iestādēm. Vajadzēja rekomendācijas no skolas, bija jābrauc uz intervijām Rīgā – atceros, ka tas bija traki. Beigās stipendiju dabūju uz visiem trim gadiem – to, protams, var arī atņemt, ja nav atbilstošu vērtējumu, bet beigās viss bija kārtībā.

Pagājušovasar iestājos diplomātijas studijās, un tieši šai programmai ir mecenāti Dagnija un Kaspars Krēsliņi, ASV dzīvojoši latvieši. Viņi izveidojuši stipendiju, kurai pieteicos un ko ieguvu, jo man bija diezgan labs vērtējums, esmu arī sabiedriski aktīva un es atbildu kritērijiem. Šī stipendija tiek piešķirta nevis uz visu studiju laiku, bet gan uz gadu. Katru gadu jāpiesakās no jauna. Jūlijā beidzās termiņš – tagad aizpildu anketu, jāiesniedz arī rekomendācijas vēstule, esejas un motivācijas vēstule, līdz ar to process priekšā ir diezgan garš. Vēl būs komisija un intervijas. Rezultātus uzzināšu oktobrī.”

Mācības izbauda

„Viss aizsākās 6. klasē, kad pirmo reizi izdzirdēju par tādu profesiju kā diplomāts. Man tas likās forši, ka ir tādi diplomāti, kuri ceļo apkārt pa pasauli un tur strādā ar Latviju saistītos jautājumos, kā arī izceļ Latviju starptautiski. Tas likās ļoti interesanti. Pēc tam par to piemirsu, bet vidusskolā pienāca laiks izvēlēties, ko studēt. Nebiju tā attapīgā skolniece, kas jau 10. klasē izdomājusi, ka vajadzētu jau kaut ko mācīties iepriekš un studijām sagatavoties. Man skolā ļoti labi padevās vēsture un politika, tāpēc likās loģiski turpināt to diplomātijas ceļu, par kuru biju domājusi jau 6. klasē. Vidusskolā mācīties man ļoti patika, īpaši 12. klasē novembrī, kad sapratu, ka spēju izdarīt visu. Pēc tam tas parādījās vērtējumos – skolu beidzu teicami. Man patika gan matemātika, gan valodas – mācības ļoti izbaudīju.

Kad sāku pētīt studiju programmas, uzreiz bija skaidrs, ka studēšu Latvijas Universitātē. Tajā laikā tur bija divas ar diplomātiju saistītas programmas: diplomātija maģistra līmenī, kā arī starptautiskā ekonomika un komercdiplomātija. Šai programmai pieteicos, bet beigās viss sakrita tā, ka nonācu politikas zinātnē, kas ir loģisks ceļa sākums, lai pēc tam diplomātiju studētu maģistrantūrā. Līdz ar to tas izvērtās par manu ceļu, un visus trīs bakalaura gadus mācījos budžeta grupā. Pagājušovasar sapratu, ka apstāties nevaru, ka studijas jāturpina maģistrantūrā un jāpiepilda mans sapnis.”

Plašā politika

„Manas ekspektācijas vispār nepiepildījās. Kad sāku studēt politikas zinātni, neaptvēru, cik patiesībā plaša ir politika un cik daudz tā nosaka mūsu ikdienu. Man likās, ka mazliet pamācīšos par Latvijas politiku, Eiropas Savienību un ka ar to viss beigsies. Patiesībā tad, kad pirmoreiz aizgāju uz lekciju, mums teica, lai paskatāmies uz sienu – šo sienas krāsu esot noteikusi politika. Sapratu, ka politikā ir tik daudz visa kā. Varbūt sākumā biju mazliet vīlusies, bet pēc tam sapratu, cik daudz šī programma sniedz. Tas ir spēcīgs pamats, un tas mani ir izaudzinājis. Nebūtu politikas un politikas zinātnes, es nebūtu tur, kur pašlaik esmu.

No pasniedzējiem mani iedvesmo, piemēram, Toms Rostoks, Daunis Auers, Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ijabs, kā arī Sigita Struberga. Šie ir spēcīgi cilvēki, kas virza politikas zinātni. Par diplomātijas studijām biju nobažījusies, bet zināju: ja mans ceļš nebūtu tāds, kā vēlos, es to pamestu.”

Pārvar grūtības

„Visus trīs bakalaura gadus studēju attālināti. Bija grūti, jo ar kursabiedriem satikos tikai pirmajā semestrī, bet pēc tam viss notika attālināti. Sākums bija ļoti sarežģīts, bija arī doma mācības pamest, bet saņēmu sevi rokās un zināju, ka šīs grūtības jāpārvar. Visam pielāgojos, iegāju ritmā. Beigās gribētu pat teikt, ka studēt attālināti bija vieglāk nekā klātienē. Tagad viss notiek klātienē – dzīvoju un studēju Rīgā. Kad mācības notika attālināti, bija vieglāk plānot laiku, jo tas nebija jāpavada ceļā.

Darbs un studijas ir Rīgā, bet treniņi Kuldīgā. Tā kā sports man joprojām ir svarīgs, iznāk daudz braukāt. Studēt klātienē, protams, ir daudz kvalitatīvāk un efektīvāk. Grūtākais ir bijis nepadoties, jo studijas nav vieglas. Slodze ir liela – darbi nāk viens pēc otra, un saplānot laiku ir ļoti svarīgi.”

Divās pilsētās

„Pašlaik Rīgā dzīvoju dzīvoklī, bet pirmo pusgadu, kad politikas zinātni studēju klātienē, dzīvoju kopmītnēs. Uzreiz sapratu, ka pandēmija tik ātri nebeigsies, un no tām izvācos. Visu kovida laiku pavadīju Kuldīgā. Tagad pusi nedēļas esmu Rīgā, pusi Kuldīgā. Man ir pilnas slodzes darbs, tāpēc finansiāli viss kārtībā. Latvijas Universitātē mans galvenais pienākums ir studentu piesaiste, pasākumu rīkošana un vadīšana, viesošanās skolās. Ļoti dinamisks un aktīvs darbs.”

Nākotnes skices

„Esmu domājusi studēt arī doktorantūrā. Tā liekas traka ideja, bet, ja jau pēc bakalaura studijām uzreiz iestājos maģistrantūrā, arī šis varētu būt mans solis. Laiks parādīs, cik smags būs šis studiju gads. Kā teica programmas direktors, tikai janvārī varēsim sākt redzēt gaismu tuneļa galā. Gribas darīt visu, bet visu izdarīt labi ir izaicinājums. Domāju, ka pēc tam strādāšu savā sfērā. Man jau ir bijuši darba piedāvājumi, piemēram, valsts pārvaldē. Gribu kaut ko darīt, bet mācos tāpēc, lai kļūtu savas jomas eksperte.

Kuldīga ir manas mājas. Noteikti gribēšu atgriezties un dzīvot te – ja neiznāks pilnu laiku, tad zinu, ka bieži viesošos. Šī būs mana mazā pasaku zeme jebkurā situācijā. Gribētu iekrāt arī darba pieredzi ārzemēs. Tas tāds nākotnes ieskicējums.”

Sirdī sports

„Brīvais laiks skaitās tad, kad man beidzas sezona sportā. Šogad tas bija viens mēnesis. Ļoti labprāt to izbaudu, ceļojot pa Latviju un ārpus tās. Bez tā, protams, ir treniņi vieglatlētikā, ar ko nodarbojos pusprofesionāli. Pārstāvu klubu Itālijā – ik gadu lidoju uz turieni uz sacensībām, kur komandu pārstāvam valstiskā līmenī. Startēju arī Latvijas līmenī – esmu top četri, top trīs. Tas ir mans hobijs.”.


Raksts publicēts laikraksta "Kurzemnieks" 2023. gada 12. septembra numurā. 

Share

Related Content

Vītolu fonda stipendiāts seko savam aicinājumam un turpina pilnveidoties
14.08.2023

Vītolu fonda stipendiāts seko savam aicinājumam un turpina pilnveidoties