Vītolu fonda stipendiāts seko savam aicinājumam un turpina pilnveidoties

­­

Raksts publicēts laikrakstā "Auseklis" 2023. gada 11. augustā. 

Vēsture viņu sākusi interesēt jau 13 gadu vecumā. Kā šodien sarunbiedrs atminas patafona skaņas, ko pirmo reizi dzirdējis muzejā. Mūzika pusaudzim likās tik dzīva un neatkārtojama, ka aicināja dziļāk ielūkoties pagātnes dzīlēs. Iepazīt un izprast vēsturisko mantojumu Egīlam palīdzējusi skolotāja Silvija Tīte. – Viņa spēja mūs ieinteresēt un ir iespējams, ka, tieši pateicoties pasniedzējai, esmu tik tālu ticis. Laikam ejot, aizraušanās ar vēsturi kļuva daudz nopietnāka. – Tomēr, kad bija jāizvēlas studiju virziens, man bija dalītas jūtas. Dokumentus iesniedzu gan juristos, gan vēsturniekos. Kaut tiku abās fakultātēs, turklāt budžeta grupās, beigu beigās izvēlējos savu sirdslietu – vēsturi. Nevienu brīdi to neesmu nožēlojis! Ja tā paskatās, daudzi inteliģenti cilvēki augstāko izglītību ieguvuši, studējot vēsturi. Nav šaubu, ka tā attīsta domāšanu un ir pamats, no kura izriet visas humanitārās zinātnes – filozofija, filoloģija un arī jurisprudence, – pārliecinoši teic Egīls.  

Pateicoties Vītolu fondam, viņam ir iespēja realizēt savu sapni un iegūt akadēmisko izglītību. Uzzinot par iespēju saņemt atbalstu studijām, viņš nolēmis pamēģināt un, daudz nedomājot, aizsūtījis pieteikumu. – Tāpat kā pārējos pretendentus, arī mani intervēja. Viens no kritērijiem bija vidējā atzīme, bet pats galvenais – reāla interese studēt. Manuprāt, cilvēkam svarīgi attīstīties un uzkrāt zināšanas, kas noder turpmākajā dzīvē un tālāk veido pasaules uztveri. Katram stipendiātam Vītolu fonds mēģina piemeklēt pēc iespējas radniecīgāku dvēseli. Mans sponsors Andris Kļaviņš ir mākslas kolekcionārs, un arī es aizraujos ar kolekcionēšanu. To daru jau pietiekami sen. Manos krājumos ir porcelāna figūras, trauki un citas senlietas, tāpat mākslas darbi, – stāsta Egīls. Tagad gan vaļaspriekam atliek daudz mazāk laika, jo pret studijām viņš izturas ļoti nopietni un ar lielu atbildību. Par to liecina arī jaunieša kursadarbs, kurā viņš izvēlējies pētīt ārējo zvejniecību, kas ir jūrniecība. – Man pašam šī tēma šķiet ļoti aizraujoša, jo tā ved atpakaļ uz dzimto pusi un tās vēsturi. Veicot pētījumu, uzmanību vērsu uz laikposmu no 1938. līdz 1940. gadam. Tas ir saistībā ar zvejnieku kooperatīvu likvidāciju un zvejnieku sabiedrību dibināšanu, sekojot autoritārā vadoņa Kārļa Ulmaņa saimnieciskai politikai. Tā kā iesākto noteikti turpināšu, ar laikraksta starpniecību vēlos aicināt atsaukties zvejniekus, kuri būtu gatavi dalīties ar interesantiem faktiem un saviem senajiem pieredzes stāstiem, – teic sarunbiedrs.  

Viņa pirmo kursadarbu Universitātes pasniedzēji novērtējuši atzinīgi, norādot, ka tas ir liels solis uz priekšu tēmas izpētē. Students izpētes laikā izmantojis gan Salacgrīvas muzejā esošo informāciju, gan Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pieejamos resursus. Darba tapšanas process Egīlam šķiet ļoti aizraujošs un students labprāt pavada laiku bibliotēkās, lasot grāmatas, publikācijas un citus pieejamos materiālus. – Pēc bakalaura grāda iegūšanas noteikti turpināšu studijas maģistratūrā un doktorantūrā. Esmu nolēmis iet līdz galam un darboties akadēmiskajā vidē. Viens no maniem ilgtermiņa mērķiem ir apkopot vēsturisko materiālu par Salacgrīvu, to aplūkot mijiedarbībā ar citiem Latvijas reģioniem un, tuvojoties pilsētas simtgadei, ja vien tas būs iespējams, izdot grāmatu, – stāsta jaunietis, kurš kaļ ne tikai nākotnes plānus, bet akadēmiskajā vidē aktīvi darbojas jau tagad. Students ir iesaistījies LU studentu padomē, kur pārstāv Vēstures un filozofijas fakultāti. – Uzskatu, ka ļoti svarīga ir komunikācija ar citu zinātņu pārstāvjiem, un esmu pagodināts, ka varu būt klāt būtisku lēmumu pieņemšanā. Pirms gada Aristoteļa svētkos es teicu pirmkursnieka runu, bet tagad jau pats piedalos šī pasākuma organizēšanā. Apzinos, ka ļoti svarīgi ir censties, strādāt, un tad arī viss izdosies. Laikam jau tas ir piejūras klimats, zvejnieku spīts un gars, kas liek iet un cīnīties, – atzīst sarunbiedrs. Viņa vecvectēvs Zigurds Bērziņš bijis saistīts ar jūru un, iespējams, arī Egīlam kaut kur zemapziņā vienmēr līdzi nākusi zvejniecības tēma.  

Dzīvojot Rīgā, viņam laiku pa laikam pietrūkst jūras tuvums, tāpēc labi, ka pastāv iespēja ielēkt vilcienā un aizbraukt līdz Mellužiem, Dubultiem vai Bulduriem. – Pietiek vien pastāvēt kādu laiku jūras krastā, padomāt, lai atkal dotos tālāk. Tas man nedaudz atgādina stāstu par Vili Lāci, kurš bieži devās uz Saulkrastiem, lai vienkārši kādu brīdi paskatītos jūrā, – aizdomājoties teic salacgrīvietis, kurš uzskata, ka katram cilvēkam ir jāizkopj un jāsaglabā savs individuālisms. Tāpēc jau no skolas gadiem bērniem vispirms būtu jāpalīdz atrast pašiem sevi – dzīves jēgu, prieku, hobiju – un tikai tad jāliek apgūt faktus un jāmāca teorija. – Savu pasaules redzējumu esmu veidojis, mācoties, pilnveidojoties un kaut kādā mērā ņemot vērā arī citu pieredzi. Dzīve taču nekad nav viegla, bet svarīgi, kā to uztveram un kā uz to skatāmies, – pauž jaunietis.