Mums nav ne mazākās sajēgas par to, kā cilvēki sarunājās 20. gadsimta sākumā

Vēlos sākt ar lūgumu plašāk izvērst jau grāmatas ievadā lasāmo tēzi: “Ja Rīgu un Latviju nebūtu skārusi Mārtiņa Lutera aizsāktā Baznīcas reformācija, domājams, mēs šodien nerunātu latviski, latviešu valoda nebūtu valsts valoda. Iespējams, mēs būtu daļa no Vācijas, Lietuvas, Zviedrijas, Krievijas vai Polijas un runātu kādā no šo valstu valodām. Iespējams, mēs neapzinātos sevi kā daļu no Eiropas kultūrtelpas.”

Jā, tāds ir pieļāvums, proti, pretējā gadījumā mēs piedzīvotu tādu prūšu variantu. Vai arī formulēsim tā: viens variants būtu, ka mēs būtu iekļauti Krievijā; otrs – ka mēs būtu “pārtaisīti” par vāciešiem.

 

Ja es pareizi saprotu, tad tēzes pamatā ir priekšstats: ja kāda valoda ilgstoši paliek tikai mutvārdu līmenī, tā neiegūst izpausmi rakstos un grāmatās, tad rodas problēmas. Tajā pašā laikā es varu minēt citu piemēru: velsiešu valodā Bībeli pārtulkoja un izdeva agrāk nekā norvēģu valodā. Atļaušos apšaubīt, vai velsiešu valodas situācija mūsdienās ir labāka nekā norvēģu.

Es piedāvāju paskatīties uz šo tēmu nedaudz citādi. Ja latviešu valoda tātad būtu funkcionējusi tikai mutvārdu formā kaut līdz 19. gadsimtam, kad sākās lielā ieplūšana pilsētās, tad šīs, ja tā var teikt, maisīšanas rezultātā, nekā mums te vairs nebūtu. Zināmā mērā to apliecina arī pieminēto velsiešu gadījums: jā, Bībele pārtulkota bija, baznīcās velsiešu valodu lietoja, tomēr 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad sākās cilvēku masveida kustība uz pilsētām pārsvaru guva angļu valoda. Proti, ir teorija, ka pilsēta visbiežāk dominē pār laukiem, attiecīgi tā valoda, kas dominē pilsētā, ir vinnētāja. Vēl nesen to varēja teikt, piemēram, arī par krievu un ukraiņu valodu Ukrainā.

Protams, ir grūti izteikt kategoriskas prognozes par to, kas te būtu bijis, ja nebūtu bijusi Reformācija, tomēr jāatceras par etnisko sastāvu, par to, ka ilgstoši šajā teritorijā dzīvojošie bija sašķelti starp dažādām valstiņām. Tāpat tas, ka bija periods ar pavisam nelielu, minimālu iedzīvotāju skaitu, kas pakāpeniski atkal palielinājās. Mēs saprotam, ka ilgstoši mājās bija viena grāmata, ko visi tad lasīja, un bija no svara, kādā valodā šī grāmata bija.

 

Vēl viens citāts: “Reģiona mainīgās varas – vāci, dāņi, zviedri, poļi, krievi –, šķiet, maz iespaidoja latviešu valodu un vietējo saziņu. Nemitīgie pārmaiņu vēji lielā mērā noteica latviešu saglabāšanos un ilgtspēju – ja situācija būtu bijusi stabilāka, mazā nācija un valoda tiktu pakļauta lielvaru asimilācijai.” Bet kā tad ar pārkrievošanu, piemēram?

Es te runāju lielā mērā par posmu līdz 19. gadsimtam, kad šo teritoriju skāra lielās izmaiņas. Pārkrievošana pa īstam sākās 19. gadsimta astoņdesmitajos gados, tā, protams, bija liels risks latviešu valodas pastāvēšanai. Viens no jaunlatviešiem izteicās, ka vairāk nekā simts gadu latviešu valodai nav doti, un, jā, ja nebūtu noticis Pirmais pasaules karš ar visām no tā izrietošajām lielajām pārmaiņām, tad ļoti iespējams, šāda prognoze būtu piepildījusies.

Mums kopš neatkarības atgūšanas zināmā mērā ir “uzgāzusies virsū” angļu valoda, bet man šķiet, ka vēl sliktāk būtu, ja mums vēlreiz būtu “uzgāzusies” vācu valoda, jo latviešu valoda vācu valodai ir strukturāli tuvāka nekā angļu. Salikteņi latviešu valodai nav raksturīgi, tie ienākuši no vācu valodas, bet nostiprinājušies un iedzīvojušies latviešu valodā.

 

Vai jums ir kādas versijas par to, kādēļ tik ilgi notika pāriešana uz jauno ortogrāfiju? Tātad: “Jaunā vienotā, latīniskā mūsdienu ortogrāfija tika akceptēta RLB 1908. gada 17. un 18. jūnijā.  [..] Ar 1909. gadu jauno ortogrāfiju sāka mācīt skolā. Dažas mācību grāmatas iznāca jauktā rakstībā, piemēram, Plūdoņa “Latviešu literatūra” autoru tekstus un citējumus sniedza vecajā drukā. Taču presē un grāmatniecībā jaunā ortogrāfija ienāca lēnām – 1907.–1909. gadā uz jauno ortogrāfiju daļēji pārgāja laikraksts “Zemkopis”. [..] Citur laikrakstu, reklāmu, sludinājumu virsraksti bieži bija jaunajā rakstībā, kamēr pamatteksts gotu rakstā.  Pirmais pasaules karš pāreju aizkavēja. Tikai 1920. gadā jaunajā ortogrāfijā sāka iznākt laikraksts “Latvijas Vēstnesis”, no 1934. gada uz jauno ortogrāfiju pārgāja avīze “Rīts”, bet pārējās tikai ar 1938. gadu.” Gandrīz pusgadsimts!

Pirmkārt, nenovērtēsim par zemu pieraduma spēku. Otrkārt, neaizmirsīsim latviešiem tipisko nespēju par kaut ko vienoties. Katram savi uzskati! Turklāt, objektīvi vērtējot, pārejas procesā patiešām parādījās diezgan daudz mazo knifiņu, piemēram, kā atveidot dažādus īpašvārdus. Neaizmirsīsim arī to, ka vēl mūsdienās ir ļaudis, kuri “ņemas” par/pret mīkstināto “r” vai “ch” vai garo “o”. Vēl kā iemeslu var minēt to, ka “pa vidu” starp jaunās ortogrāfijas pieņemšanu un nostiprināšanos bija Pirmā pasaules kara gadi kā pārrāvums.

 

Kādēļ vieni jaunie vārdi ieviešas, bet citi – ne? Jūs grāmatā minat, piemēram, Kārļa Ulmaņa privātsekretāra Jāņa Cimmermaņa darinājumus. “Iegansts”, “uzkoda”, “atceļš” – nav problēmu. “Noredze”, “atbrīve” – nu, neiedzīvojās.

Vairāk vai mazāk pieņem aizguvumus, savukārt jaunvārdus – tātad mēģinājumus izskaust kaut ko iepriekš lietotu – ieplūdināt valodā ir diezgan smagi. Proti, jaunvārds nav atpazīstams, ir nepieciešams to “piesiet”, lai kaut kas atpazīstams “spīd cauri”. Šajā ziņā ekspertu subjektīvisms nav mazāks kā “ierindas” valodas lietotājam – vieniem patīk šādas variants, citiem – cits. Mūsdienās arī var novērot, ka ir jaunvārdi, kas ir veiksmīgi, tostarp tāpēc, ka ir īsi. Ir novērots, ka tad, kad “publika” iesniedz savus priekšlikumus, starp tiem netrūkst tā saukto definitīvo vārdu, tie ir gari. Piemēram, “klaviatūras” vietā “spiedpogu plakandēlis”. It kā “caurspīdīgi”, saprotami, bet gari.

 

Cik liela nozīme ir piedāvājuma autora atpazīstamībai, autoritātei? Piemēram, “nu, ja Rainis to piedāvā, tad gan...”

Rainis gan neko diži jaunu nav piedāvājis, bet atkal interesanti, ka viņš ļoti skaidri deva priekšroku īsajiem vārdiem. “Brīvestības” vietā “brīve”, “mīlestības” vietā “mīla” un tā tālāk. Savukārt Andrievs Niedra rakstīja, ka Rainis ir pirmām kārtām tulkotājs, nevis latviešu valodas zinātājs, un vēl Niedra saka, ka Raiņa valoda ir pārāk strauja – tā esot pilsētnieka, nevis zemnieka valoda. Man gan šķiet, ka Raiņa valodas izjūta atbilda latviešu valodas izjūtai kopumā, jo mums taču patīk īsi vārdi. Piemēram, “tīnis” – nu ļoti jauks vārds.

 

Vai var, analizējot tekstu latviešu valodā korpusu, iegūt kādas atziņas par to, kādos laika posmos aizguvumi, jaunvārdi biežāk parādās? Proti, pieļauju, ka blīvums nav vienmērīgs.

Pagaidām to tā īsti paveikt nevar, jo mums ir pārāk maz digitalizēto tekstu. Turklāt var jautāt, vai tekstus, kas tapuši līdz 19. gadsimta vidum, var uzskatīt par latviešu tekstiem. Man arī šķiet, ka mums nav ne mazākās sajēgas par to, kā cilvēki sarunājās, piemēram, 20. gadsimta sākumā. Sarunvalodas kontekstā mums ir diezgan maza nojausma, pat ja runa ir par 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Kad tagad žēlojas par mūsdienu latviešu valodu, es gribētu dzirdēt, kā sarunājās ostas krāvēji Rīgā 1910. gadā. Kad iznāca pirmais Šveika tulkojums latviešu valodā, autoram pārmeta krievismus. Tie gan droši vien skaidrojami ar to, ka tulkojumam bija izmantots teksts krieviski, bet tikpat labi var jautāt: varbūt arī Latvijas armijā divdesmitajos gados krievismi nebija nekas īpašs. It sevišķi, ja runa ir par lamāšanos.

 

Tulkojumi un to kritika. Kad es pirmoreiz lasīju Žana Rasina un Pjēra Korneija lugu tulkojumus, šie teksti mani atstāja diezgan vienaldzīgu, jo man nebija konteksta zināšanu. Kā saka, par ko man te būtu jājūsmo? Un šādā aspektā mēs redzam latviešus kā jaunu nāciju 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs, kad tulkotāji ar vislabākajiem nodomiem ceļ priekšā dārgajiem tautas brāļiem citu tautu literatūras klasiku. Bet tas taču objektīvi ir kaut kas jauns, svešāds! Tātad viens ir apspriest tulkojumu no tā precizitātes, labskanības viedokļa, pavisam cits – un varbūt pat svarīgāk – vispār izglītot lasītāju, kas tik izcils šajā, teiksim, sonetā vispār ir.

Tas ir diezgan smags jautājums arī tāpēc, ka varētu diskutēt, cik procentuāli vispār bija to latviešu, kuri lasīja tās “smalkās lietas”. Pēc 1905. gada revolūcijas, kad uz dažiem gadiem Latvijā “paveras logs”, ir milzīga interese, ir desmitiem žurnālu, kuri drukā tulkojumus, un tad man tiešām ir jautājums: kurš to visu lasīja? Paši tā laika intelektuāļi pauda, ka viņu ir kāds tūkstotis. Tad šis viens tūkstotis bija tas, kas visu šo lasāmvielu grozīja, lasīja un apsprieda? Es īsti nezinu. Man vienīgi šķiet, ka turpat vien laikam mēs esam – kad runāju ar pazīstamiem tulkotājiem, viņi saka, ka mūsdienās tūkstotis eksemplāru ir ļoti laba tirāža.

Atgriežoties pie jautājuma par “augsnes sagatavošanu”, lasītāja izglītošanu, tad es piekrītu, ka tāda ir vēlama, tomēr man šķiet, ka tādas īsti nekad nav bijis. Te gan var arī nedaudz zobgalīgi apjautāties, cik vispār pat no tiem, kuri lasa grāmatas, lasa arī priekšvārdus, skaidrojumus.

 

Ja mēs neķeramies klāt jautājumam par finanšu pieejamību, cik jēdzīgi ir kādus pasaules literatūrai nozīmīgus darbus pēc x gadu perioda tulkot vēlreiz? No vienas puses, tik daudz valodu un tekstu “stāv rindā”, gaidot savu pirmo tulkojumu. No otras puses, skaidrs, ka jebkurš tulkojums ir sava laikmeta “produkts”, tāpēc “Fausta” tulkojums 20. gadsimta sākumā un tulkojums 21. gadsimta sākumā atšķirsies.

Par šo tēmu mēs varētu divas dienas runāt... Ir teorijas, kas aicina tulkot “no jauna” katrā paaudzē. Es teiktu: ik pēc piecdesmit gadiem. Jebkurā gadījumā parādās kāda problēma – vai tulkojums ir “jāmodernizē”, vai arī lai tas skan “vecs”? Nedz pieminētais Gēte, nedz, piemēram, Šekspīrs nerakstīja savus tekstus tā, lai tie skanētu “senatnīgi”. Tie tika rakstīti konkrētajam laikam. Vai tas nozīmē, ka vajadzētu arī oriģinālos tekstus “pārrakstīt” attiecīgi vācu un angļu mūsdienu valodā, lai mūsdienu lasītājs visu var labi saprast. Pat ja mēs nesākam izvērst šo tēmu, vienalga ir skaidrs, ka tulkojumi dod papildu uzslāņojumu, papildu sarežģījumus. Ja mēs paliekam pie tēzes, ka atkārtoti tulkojumi vispār ir noderīgi, es nevaru nosaukt kritērijus izvēlei, ko atkārtoti tulkot, ko ne. Tulkotājam viņa darbs, protams, ir interesants arī atkārtotā tulkojuma gadījumā. Viņš salīdzina oriģinālu ar citiem tulkojumiem un nereti var atklāt, ko priekšgājējs izlaidis, pārpratis, kaut kā atšķirīgi sapratis. Interesanti. Tomēr kurš tik liela resursu trūkuma situācijā būs lēmējs par to, kāds vērtīgs teksts ir vērtīgāks par citu, arī vērtīgāku – par to es atturēšos spriest.

 

Es, protams, spēju novērtēt to, cik jauki, ja kāds spēj labi tulkot latviešu valodā, piemēram, albāņu valodas tekstus. Taču es nejūtu milzu apdraudējumu, ja – šis ir reāls piemērs – es lasu uzbeku autoru ar tulkojuma krievu valodā starpniecību. Kāds ir jūsu kā tulkotāja viedoklis?

Nu, Rainis jau arī tulkoja lielākoties no vācu valodas – tas, ka viņš esot kaut ko tulkojis no franču valodas, ir mīts. Kad vienu no viņa lugām iztulkoja franciski, tad Rainis esot teicis, ka diemžēl nespējot novērtēt tulkojumu, jo neprotot franču valodu. Bet tas viņam netraucēja teātra vajadzībām dramatizēt Aleksandra Dimā romānu Grāfs Monte Kristo. Īsi sakot, jautājums ir par starptulkojuma kvalitāti.

 

Patiesais zemteksts manam jautājumam bija tāds: cik ideoloģisks instruments var būt valoda? Pieņemsim, ka es uztveru pasaules literatūru pastarpināti – ķīniešu, brazīliešu, irāņu un tā tālāk literatūru “caur” tulkojumiem angļu valodā. Vai krievu. Tas nozīmē, ka manu priekšstatu par ķīniešu, brazīliešu vai irāņu literatūru lielā mērā nosaka tulkotāji, konjunktūra konkrētajā tulkojuma valodas tirgū. Piemēram, ja Krievijā kaut kādu iemeslu dēļ netulko tādus vai citus korejiešu autorus, tad man viņu it kā nav, lai cik vērtīgi viņi varbūt patiesībā ir.

Jā, ir teorijas, kurās valodas tiek tēlaini salīdzinātas ar brillēm. Piemēram, caur angļu valodu jūs pasauli redzat zilos toņos, caur krievu – sarkanos. Tomēr kopumā es nedomāju, ka valoda ir ideoloģisks instruments. Tajā pašā grūti noliegt, ka Latvijā visbiežāk kāda no svešvalodām ir bijusi nepārprotami dominējošā. Interesanti, cik strauji dažkārt notiek nomaiņa. 1940. gadā – momentā, ienāk vācieši – momentā, turklāt tas notiek bez pašu vāciešu kontroles vai cenzūras. Nebija tā, ka kāds “no augšas” pateica: turpmāk divas trešdaļas tulkojamo tekstu jātulko no vācu valodas. Padomju varas izskaņā astoņdesmitajos gados proporcija starp tulkojumiem no angļu un krievu valodas – es improvizēju – bija 1 pret 15, nākamajā desmitgadē – jau pretējā virzienā, 6 pret 1. No šā viedokļa pat interesanti, ka šī proporcija pēdējo trīsdesmit gadu laikā nav mainījusies, šoreiz tā ir ļoti stabila.

 

Mēs jau pieskārāmies mūžīgo sūdzību par valodas “netīrību” tēmai. Ja uz jautājumu par citu valodu ietekmi uz tavu valodu skatās profesionālāk, vai nav tā, ka varbūt aizguvumi nodara mazāku skādi nekā izmaiņas teikuma konstrukcijā, jo tādas tavu valodu ietekmē, ja tā var teikt, dziļāk?

Es teiktu, ka “pasaules gals” nav arī izmaiņas teikuma konstrukcijās. Ja mēs skatāmies uz valodām vispār – tātad runa nav tikai par latviešu –, mēs redzam: cilvēki rakstīja garos, noapaļotos, diezgan sarežģītos teikumos, tad pakāpeniski tie kļuva īsāki, vienkāršāki. Vai tas liecina, ka cilvēkiem ir smadzenes “atmiekšķējušās”? Domāju, ka nē. Skaidrs, ka mēs redzam mūsdienu latviešu valodā angļu valodas konstrukcijas. Vai par tām ir šausmīgi jāuztraucas? Domāju, ka nē. Pirms tam bija krievu valodas konstrukcijas, vēl pirms tam – vācu. Nedaudz jokojot, var teikt, ka īstas latviešu teikuma konstrukcijas ir tautas dziesmās. Nu, mēs nerunāsim tautas dziesmās!

 

Ļoti svarīgs ir jautājums par valodu – mūsu gadījumā latviešu – un akadēmiskajiem tekstiem, terminoloģiju. No vienas puses, nacionālā terminoloģija ir jākopj, lai gan ir skaidrs, ka tas rada zināmu piepūli. No otras puses, zinātne esot internacionāla, un, ja pasaulē kāds, teiksim, molekulārās bioloģijas jēdziens tiek apzīmēts tā un ne citādi, tad galu galā visi saprot, par ko ir runa, un nav jātērē laiks jēdziena latviskošanai.

Te ir vairāki aspekti. Izglītībai – tostarp augstākajai – vajadzētu būt latviešu valodā. Citiem vārdiem sakot, to, ko māca, vajadzētu varēt pateikt latviski. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka terminoloģijas apjomi ir viena cilvēka prātam neaptverami. Es kaut kur lasīju, ka angļu valodā esot 45 miljoni terminu... Un ka vidusmēra kardiologs, kurš darbojas ar stentiem, pārzina tikai piecus procentus no terminiem, kas saistīti ar stentiem. Ja Latvijā ir trīs cilvēki, kuri pēta putnu knābju formas, manis pēc lai viņi raksta savus pētījumus angliski. Tajā pašā laikā ir priekšmeti, kas nav tik specifiski, un tad rodas negaidītas problēmas. Piemēram, vakar parādījās jautājums, kā tulkot cable-ties vai zip-ties. Tās ir tādas plastmasas sloksnītes ar tādu kā sprādzīti, un man nav ne mazākās nojausmas, kā tās sauc latviski. Lai gan tādas pilnīgi noteikti kaut kur Latvijā pārdod, un, ja pārdod, tām ir arī nosaukums latviešu valodā. Vakar piecpadsmit minūtes meklēju internetā, neatradu, bet runa ir par to, ka šādiem priekšmetiem tulkojumu latviski tomēr vajadzētu. Atgriežoties pie jautājuma par akadēmiskajiem tekstiem, es teiktu: ja latviešu zinātnieks spēj uzrakstīt specifiski pētniecisku tekstu angliski, tad viņam pienākums būtu mācēt uzrakstīt populārzinātnisku tekstu latviski.

 

Respektīvi, runa ir par to, pie kādas auditorijas tu vērsies?

Jā.

 

Mani šī tēma interesē arī tāpēc, ka tā sauktajām nelielajām tautām arvien ir kaut kādi personāži, kuri saka: šo nemaz mūsu valodā tā īsti labi pateikt nevar. Tajā pašā laikā jārēķinās: ja mēs runātos ar kādu, piemēram, Martina Heidegera filozofijas ekspertu latvieti, viņš varētu diezgan pamatoti mums teikt, ka šis Heidegera jēdziens nav labi no vācu mēles latviešu mēlē pārceļams.

Jā, bet visbiežāk šādas situācijas rodas nevis gadījumos, kad runa ir par tik smalkām “matērijām” kā Heidegers, bet, piemēram, dažādos Eiropas Savienības jaunvārdu gadījumos. Kad kāds atkal ir izgudrojis kādu “brīnumu”, kuru, ļoti iespējams, pēc trīs gadiem neviens vairs neatcerēsies. Proti, kad tad saka “šo jau nemaz nevar latviski labi pārtulkot”, tad ironiski var pretjautāt: bet varbūt arī nevajag pārāk piepūlēties? Pieliek latīnismam – parasti tie ir latīnismi – kādu latvisku galotni, un miers.

 

Alma Mater žurnāls