Academic Centre
Liela vērība kā Latvijas ekonomikai sāpīgai tēmai “Barometrā” pievērsta produktivitātei un darba ražīgumam. Jēdzieni it kā bieži dzirdēti un lietoti, tomēr varbūt jāsāk ar “ābeci” – ko šie jēdzieni raksturo?
Darba ražīgums – cik tu vari saražot vienā laika vienībā. Jebkuru produktu vai pakalpojumu. Piemēram, ja mēs skatāmies pakalpojumu sfēru – cik galdiņu stundā restorāns var noslogot. Cik klientu frizieris var apkalpot stundas laikā. Produktivitātes jēdzienā mēs liekam klāt naudas sadaļu – algu fonds plus peļņa uz vienu strādājošo “galviņu”. Valsts līmenī produktivitāte nozīmē, ka skatāmies iekšzemes kopprodukta attiecības ar kopējo nostrādāto stundu skaitu. Latvijā ir apmēram 900 tūkstoši strādājošo, pareizini vidēji ar astoņām stundām, un tu iegūsti kopējo stundu skaitu. Un tad izdali ar iekšzemes kopproduktu. Definīciju ir daudz, es vienkāršoti izstāstīju vienu.
Man šķiet, ka jebkurā valstī būs ekonomikas sektori ar dažādu produktivitāti. Cik liela jēga ir šādam vidējam produktivitātes kritērijam valstī?
Ļoti liela jēga. Problēma ir cita. Ja tev 80% nodarbināto strādā nozarēs, kur tradicionāli ir zema produktivitāte, piemēram, tekstilrūpniecībā vai mežizstrādē, tu nekad nesasniegsi vēlamo valsts turīguma līmeni. Mums Latvijā strukturāla problēma ir tā, ka ļoti daudz nodarbināto ir tieši nozarēs ar zemu produktivitāti.
Loģiski nākamais jautājums ir par cēloņiem. Es pieļauju, ka ir nozares, kuras ir darbietilpīgas, bet objektīvi ne visai produktīvas. Tad kā cēlonis man nāk prātā tāds, ka nav ieguldīts, tāpēc nav modernu iekārtu, tehnoloģiju. Visbeidzot – slinkums, slikta attieksme pret darbu.
Labāk skatāmies citādi. Uzņēmuma “Mikrotīkls” apgrozījums ir apmēram viens miljons divi simti tūkstoši uz vienu darbinieku. Apgrozījums gan nav tas pats, kas produktivitāte, bet mēs varam lietot šādu indikatoru. Un tad tu paņem kādu kafejnīcu Rīgā, kurā apgrozījums uz vienu darbinieku ir divdesmit tūkstoši.
Un?
Paņemam nozari, ko vispārināti apzīmē par IT. Latvijas IT nozares vidējā produktivitāte ir apmēram 32% no šīs nozares vidējā rādītāja Eiropas Savienībā. Izklausās slikti? Kokrūpniecībā – apmēram 80 procenti. Izklausās labi, vai ne? Bet! Ja šīs kokrūpniecības nozares produktivitāte Latvijā ir vienalga zema salīdzinājumā ar citām nozarēm Latvijā un vienlaikus kokrūpniecībā Latvijā strādā ļoti daudz cilvēku, tad gala iznākumā mēs visi Latvijā pat varam strādāt ļoti daudz, bet kā valsts nekļūsim bagāta.
Kāpēc IT produktivitātes līmenis Latvijā ir tik zems?
Tāpēc, ka daudziem no nozarē strādājošajiem ir ražošanas, bet nav pārdošanas komponentes. Tiek izpildīts pasūtījums, bet visa pārdošana un lēmumi par peļņu notiek citur. Peļņa nav rezultāts, peļņa ir lēmums, un šie lēmumi koncentrējas pārdošanas centros un “mātes” birojos ārpus Latvijas.
Sapratu. Man bija minējums, ka ķeza ir saistīta ar to, ka smalku vispārināto reputāciju ieguvušajā IT nozarē arī ir dažādi segmenti, un man šķiet, ka, piemēram, tā sauktie zvanu centri nav, maigi sakot, tas pats, kas, piemēram, programmatūras izstrādāšana. Un mums vairāk ir šie relatīvi vienkāršie segmenti.
Ar zvanu centriem ir vēl trakāk, bet tā ir cita tēma. Es minēšu piemēru. Uzskatīsim, ka tas ir izdomāts. Tātad starptautiskais koncerns saka “meitai” Latvijā – jums strādā 2000 darbinieku, lūk, jums veicamie darbi, lūk, jūsu apgrozījums ir tāds, peļņa jums būs trīs procenti. Viss. Rezultātā jums ir alga plus trīs procenti.
Es kā anarhists teiktu – tipisks koloniālisms. Joks.
Nē, šāda situācija veidojas, ja tu kā uzņēmums starptautiskajā pievienotās vērtības ķēdē esi kaut kur zemu.
Un kā šādu pozīciju var uzlabot? Proti, no tā, ka jūs savā analīzē nesaudzīgi fiksējat, ka Latvijas vidējā produktivitāte ir apmēram 60% no Eiropas Savienības vidējā, vieglāk nekļūst. Es saprotu, ka var būt terminēti “iekritieni”, kā, piemēram, pandēmijas periodā – valsts virknei ļaužu kaut kādu naudu maksā, ļaudis strādā tikai daļēji vai nemaz. Tomēr tā ir specifiska situācija ar sākumu un beigām. Ko darīt? Pirkt vairāk iekārtu, kas aizstāj cilvēkveidīgos?
Lietuvā līdz 2012. gadam bija ļoti līdzīgi produktivitātes rādītāji. Trijos četros gados viņi šo rādītāju paaugstināja līdz apmēram 80% no Eiropas Savienības vidējā. Ko lietuvieši izdarīja? Viņiem sāka veidoties daudz lielāki uzņēmumi, kuri sāka pārdot “pa taisno”. Latvijai lielākā importa daļa ir no Eiropas Savienības. Lietuvai lielākā daļa no Ķīnas. Jo lietuvieši teica: kāpēc mums jāmaksā eiropiešiem, ja mēs paši varam nopirkt Ķīnā? Jā, šobrīd Lietuvas attiecības ar Ķīnu ir pasliktinājušās, turklāt ir karš, bet pirms tam katrā vagonu sastāvā, kas ik nedēļu brauca no Ķīnas uz Poliju, vairākiem vagoniem ceļa mērķis bija Lietuva. Ja tavas valsts uzņēmumi ir mazi, tad tu to nevari atļauties.
Lieli uzņēmumi nozīmē, ka ir notikusi resursu – materiālo aktīvu, intelektuālo – koncentrēšanās. Kādi tam ir priekšnoteikumi? Es pieļauju, ka ir, ja tā var organiskas izaugsmes ceļš. Un ir politiski lēmumi.
Gan – gan. Apmēram pirms pieciem gadiem, kad Latvija paziņoja, ka mums būs finanšu sistēmas “kapitālais remonts”, Lietuva paziņoja, ka vēlas kļūt par finanšu tehnoloģiju starptautisku centru. Tika atvieglots šā segmenta uzņēmumu reģistrācijas process...
Tas ir politisks lēmums.
Jā. Un arī mārketings, braucot pa visu pasauli un to stāstot. Lietuva ir panākusi, ka “fin-tech” sektorā valstī strādā apmēram 4000 cilvēki un ir ļoti augsta produktivitāte. Lietuva ir panākusi to, ka vismaz šajā sektorā tai jau ir labs, atpazīstams starptautisks zīmols. Ja tu aizbrauc uz Singapūru – es to zinu, jo mēs īstenojam vienu pētījumu – un vietējais šā segmenta uzņēmums plāno darboties arī Eiropā, tas izvēlas Lietuvu.
Labi, bet es ne velti minēju, ka tas ir valsts politiskā līmeņa lēmums. Jo var gadīties, ka uzņēmējdarbības vide tradicionāli uzskata, ka nevis “liels ir skaists”, bet “mazs ir skaists”. Šo rūpnīcu nodibināja mans vectētiņš, tad tēvs to vadīja, tagad es – šī ir mūsu niša, mūsu tradīcijas, misija. Tā sauktie ģimenes vai dzimtu uzņēmumi. Itālijā, Vācijā...
Tāpēc Vācijā arī ir milzīgas problēmas, jo segmentā, par kuru tu runā, uzņēmumu izmaksu struktūra vairs nav globāli konkurētspējīga. Piemēram, metālapstrādē Ķīna lika uzsvaru uz tehnoloģijām, Vācijas vidējie šā segmenta uzņēmumi iekavēja, un nu Vācijai ir problēmas.
Nedaudz rezumēšu. Tātad nav pareizi domāt, ka brīnumlīdzeklis būs modernu iekārtu iegāde; ir jāmēģina izcīnīt sev labāku vietu globālajā “barības ķēdē”?
Nuja. Jo, ļoti iespējams, tev jauniegādātā iekārta aizstās x darbiniekus, bet tas nenozīmē, ka tev jūtami palielināsies peļņa. Tu vari ar cilvēku aizstājošu iekārtu vienalga ražot kaut kādu ... lētu produktu.
Ejam tālāk un atgriežamies pie jautājuma “un ko darīt?”
Latvijā visu līmeņu politiskajai varai – sākot ar Valsts prezidentu un premjeru – ir beidzot jāpaziņo, ka mūsu prioritāte ir ekonomiskā izaugsme. Tas nozīmē, ka tu jebkuru lēmumu pieņem, orientējoties uz šo mērķi. Kā šis lēmums ietekmēs mūsu konkurētspēju? Īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā. Ko tas nozīmē mūsu iekšzemes kopproduktam? Nevis – “kāds būs fiskālais efekts?” Tādējādi lēmumu pieņemšanas matrica veidojas pilnīgi citāda. Bet tas vēl nav viss. Konkurētspēja un produktivitāte ir ārkārtīgi atkarīgas no energoizmaksām. Mūsdienu ekonomika ir ļoti energoietilpīga – pat ja tu aizstāj cilvēku ar iekārtu, tev nepieciešama elektrība.
Tā ir – ja tu gribi izveidot brīnišķīgi modernu un efektīvu mikroshēmu rūpnīcu, tad tev energoizmaksas ir ļoti būtiska sadaļa.
Vai datu centri, vai ne? Tātad arī Latvijā ir jāsaprot, ka modernu ekonomiku nav iespējams uzbūvēt bez konkurētspējīgām elektrības cenām. Vai tu bieži esi dzirdējis amatpersonas runājam šādā kontekstā?
Laikam biežāk tiek runāts par to, kā energoresursu cenas ietekmē mājsaimniecības.
Tālāk. Darbaspēka pieejamība un kvalifikācija. Ātrums, kādā mēs nodrošinām investīciju atdeves sākumu. Ja mēs uzņēmējam sakām, ka laika periods, kurā valsts visu iespējamo saskaņos un atļaus, būs, teiksim, trīs gadi, kurš gan sāks ieguldīt? Mūsdienās trīs gadi ir ilgs periods. Izņēmums ir tie, kuri orientējas uz vietējo patēriņu. No šā viedokļa mazumtirdzniecības ķēdēm investīciju atdeves ātrums nav tik būtisks, savukārt, ja tev jāizvēlas, kur uzbūvēt rūpnīcu – Latvijā vai Lietuvā –, tad mēs varam teikt, ka Latvijā jaunai rūpniecībai vispār nav nekādu izredžu.
Kontekstā ar visu iepriekš pārrunāto – “Barometrā” kā būtiska problēma ir minēta finanšu resursu nepietiekamība. Ja es mēģinu iedomāties komercbanku loģiku, tad, kā saka, ko jūs no mums vispār gribat? Produktivitāte zema, investīciju atdeve lēna, kāda jēga kreditēt šādu ekonomiku?
Ekonomika funkcionē ļoti sarežģīti, nepastāv tādas “burvju lodes”, kas visu atrisinātu. Problēmas ir jārisina secīgi. Tomēr es palieku pie apgalvojuma, ka liela mūsu biznesa problēma ir saskaldītība. Mūsu dzīves ziņas pamats joprojām ir “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes. Tāpat problēma ir valdības nespēja skatīt lietas sistēmiski. OIK [obligātā iepirkuma komponente] afēra ir mūsu ekonomiku produktivitātes ziņā atmetusi vismaz par desmit gadiem atpakaļ. Turklāt man šķiet, ka cilvēki, kuri šo afēru izveidoja, ļoti labi apzinājās, ko tā nozīmēs mūsu attīstībai. Šo un vēl citu iemeslu dēļ uzņēmumu kapitalizācija pieaug lēnāk, kas savukārt samazina tavas iespējas aizņemties. Tu faktiski vari augt, tikai lietojot savu peļņu, savukārt tas ir vislēnākais no izaugsmes veidiem.
Es nestrīdos, bet vienalga – bankas pārdod noteiktu pakalpojumu, bankām nav jānodarbojas ar valsts ekonomiskās politikas veidotāju audzināšanu un konsultēšanu.
Es saprotu, ko tu saki, bet ļauj man pabeigt domu. Ir vēl otrs variants. Ja tu vēlies, lai tavā valstī ienāk pasaules līmeņa uzņēmums, kas tostarp iemācīs tev strādāt – un par to nav jākaunas, ir jāmācās no citiem –, tad tu saskarsies ar šāda uzņēmuma pretjautājumu par līdzfinansēšanu. Ar kādu summu jūs piedalīsieties mūsu investīcijās. Tā tas notiek visās jomās, pat filmu uzņemšanā. Kāpēc Kristofers Nolens pirms dažiem gadiem izvēlējās uzņemt filmu Igaunijā? Tāpēc, ka Igaunija piedalījās ar... es vairs precīzi neatceros summu, bet tā noteikti bija lielāka par vienu miljonu dolāru. Mēs esam pazaudējuši apmēram piecus šādus “stāstus”. Pēdējais un reālais gadījums saistīts ar “Siemens”. Koncerns varētu Latvijā būvēt spārnus vēja turbīnām. Kopējais investīciju apjoms – ap 400 miljoniem. Un “Siemens” jautā mums: vai Latvija ir gatava no savas puses ieguldīt simts miljonus? Nē? Visu labu. Proti, ir tā, ka – es nedaudz vienkāršošu – šādus spārnus visjēdzīgāk ir pārvadāt ar jūras transportu, attiecīgi šie simts miljoni izpaužas kā nepieciešamo piestātņu un citas infrastruktūras izveidošana. Un “Siemens” attiecīgi šādu jauno rūpnīcu var būvēt tikpat labi Igaunijā vai Lietuvā, kuras arī ir jūras krastā.
Mana piebilde tad ir minējums, ka klupšanas akmens ir arī Latvijas relatīvais trūcīgums. Simts miljoni tomēr ir nopietna summa. Kur mums tādu ņemt?
Nav taču nevienam valsts budžetā jāatņem – šādu projektu gadījumā naudu vienmēr var aizņemties. Ir Eiropas Investīciju banka (EIB), ir Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB). Līdzīga struktūra – to var saukt arī par stratēģisko investīciju fondu kā Somijā – noderētu arī mums, jo šādi projekti ir šādu fondu kompetence. Nav Ministru kabineta locekļiem jābalso, paceļot rokas.
“Altum” šajā aspektā ir nepietiekams?
“Altum”, ja mēģinām salīdzināt, strādā kā ERAB, nevis kā EIB. Mums vajag EIB. “Altum” nenodrošina stratēģiskās investīcijas, jo tas nav arī šīs struktūras uzdevums.
Tu minēji, ka lieli ārvalstu investīciju projekti ir noderīgi arī tāpēc, ka tie nodod zināšanas, prasmes. Parunāsim par mācīšanos, kas atkal ir jautājums par Latvijas pašas cilvēkiem. Izlasīju arī jūsu veikto jauniešu aptauju, un iespaids, piedod, nedaudz šizofrēnisks.
Pilnīgi (smejas).
No vienas puses, viss kā parasti ir slikti…
Bet man personīgi ir diezgan labi. Nu, zināmā mērā to var skaidrot ar to, ko jaunieši dzird vai izlasa informatīvajā telpā. “Viss ir slikti.” Savukārt kā indivīdi viņi savu dzīvi redz citādāk – kaut kāda nauda man ir, atrast darbu nav problēma, tusiņš ir... Labi, ka viņi apzinās nepieciešamību mācīties, pretrunīgāka ir pārliecība, ka alga pieaugs un viss konkrētajam cilvēkam būs labi. Viņi īsti neredz sevi kā kopējās sistēmas sastāvdaļu. Tomēr te svarīgi atzīmēt, ka sociologi mums saka: patiesībā līdzīgi ir arī vecākās cilvēku grupās. “Valstī viss ir slikti”, bet konkrēti man – diezgan OK.
Vai šāda paļāvība nav bīstama? Attīstību bremzējoša?
Ja atgriežamies pie aptaujas, tad, iespējams, šī paļāvība ir skaidrojama ar to, kas vienlaikus ir arī problēma – pietrūkst konkurences vietējā tirgū. Papildus milzīgas ilūzijas par to, ka aizbraucot tu būsi ārkārtīgi vajadzīgs un labi atalgots citas valsts darba tirgū. Ja tu vēlies Austrijā vai Vācijā dabūt augstskolā pētnieka vietu un tu neesi jau ieguvis statusu, tev vēl nav publikāciju – uz šo vietu pretendē apmēram tūkstotis. Tūkstotis!
Un kā Latvijā iekšējo konkurenci veicināt? Pat ja nerunājam par imigrācijas politiskajiem aspektiem, es kaut kā neredzu šos “augsti kvalificētos speciālistus”, kas brauktu uz Latviju. Jo, atvainojos, pārtikas piegādāšana uz riteņa Rīgā nav baigi “inovatīvs darbs”.
Te grūti iebilst, bet problēma ir tā: lai no citām valstīm uz Latviju brauktu augsti kvalificēti speciālisti, mums pašiem nepieciešami atbilstoša līmeņa uzņēmumi. Ja tev uzņēmumā uz vienu darbinieku apgrozījums vidēji ir 20 tūkstoši eiro, tad, pat ja nav citu materiālo izmaksu, alga šim cilvēkam nevarētu būt lielāka par tūkstoti. Tas nozīmē: lai mēs runātu par kādu attīstību un iespēju maksāt lielākas algas, 20 tūkstošu vietā uz vienu darbinieku ir jābūt 40–50 tūkstošiem. Respektīvi, mums ir nepieciešami šāda veida uzņēmumi. Šai nepieciešamībai ir sazobe ar jauniešu aptauju vēl citā aspektā. Mēs daudz runājam par labas izglītības nepieciešamību, un tas ir pareizi, bet, ja mums nebūs uzņēmumu, kas reāli spēj maksāt arī labas algas, ambiciozie vienkārši pēc izskološanās par budžeta naudu aizbrauks prom.
Savukārt, ja tu man jautā, kā palīdzēt veidoties šādiem uzņēmumiem, tad arī šajā aspektā divritenis nav jāizdomā. Eiropas Komisija pasūtīja starptautiskiem ekspertiem no Nīderlandes un Lielbritānijas, kura tolaik vēl bija dalībvalsts, pētījumu. Lai noskaidrotu, kādēļ vienās dalībvalstīs atdeve no dažādiem Eiropas Savienības fondiem ir būtiski lielāka nekā citās dalībvalstīs. Ja vēlies, varam formulēt citādi – kādiem ir jābūt nosacījumiem, lai būtu vērts investēt kādā nozarē? Atbilde ir: ir jābūt noteiktam cilvēku skaitam ar specifiskām zināšanām un noteiktam uzņēmumu skaitam konkrētajā nozarē, kas veidotu attiecīgu ekosistēmu. Pat ja spēcīgākais ekosistēmas dalībnieks šķietami dara pāri citiem – piemēram, pārpērkot talantīgos dalībniekus –, tas vienalga laika gaitā “pavelk” uz augšu arī citus ekosistēmas dalībniekus. Līdz ar to, ja mēs gribam redzēt pelnīt un maksāt spējīgus uzņēmumus, mums ir jāskatās, kurās nozarēs Latvijā ir šādi priekšnosacījumi.
