Academic Centre
L'Aigle meteorīts, kas apskatāms LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā pēc sava sastāva ir vienkāršs akmens meteorīts, bet tā krišana un ar to saistītā vēsture ir visnotaļ interesanta. Savu vārdu - L'Aigle – meteorīts ieguva no kritiena vietai tuvējās apdzīvotās vietas Lēglas (L'Aigle), kas tulkojumā no franču valodas nozīmē „ērglis”. Pēc leģendas pilsētiņai dots šāds nosaukums, jo uzsākot cietokšņa būvdarbus, tur tika atklāta ērgļa ligzda.
1803. gada 26. aprīlī ap pulksten 13:00 Francijas ziemeļos Normandijā starp pilsētiņām Lēglu (L'Aigle) un Gloslaferjē (Glos-lа-Ferrière) nolija liels akmens meteorītu lietus. Tolaik vēl neviens par meteorītiem neko nezināja, notiekošo nesaprata un tas, protams, visus nobiedēja. Nokrita patiesi iespaidīgs meteorītu skaits – ap 3000 vienību, kopējais svars gan bija tikai 37 kilogrami. Notikušajam bija liecinieki, bet, par laimi, neviena cietušā.
Lūk, ko par šo notikumu pilsonis Marē vēstulē rakstīja saviem draugiem: „Pagājušajā otrdienā, 6. floreālā (no 20. aprīļa līdz 20. maijam, pēc Franču revolūcijas kalendāra) starp pulksten vieniem un diviem dienā mūs pārsteidza pērkonam līdzīgs grāviens. Izgājām laukā un bijām pārsteigti, redzot pavisam skaidras debesis, ja neskaita pāris sīkus mākonīšus. Bet pārsteigums kļuva daudz lielāks, kad mēs uzzinājām - no šiem mākonīšiem nokrituši ļoti lieli akmeņi un pie tam lielā skaitā! Lielākie bija ietriekušies zemē ne mazāk par pēdu dziļi (ap 30 cm) un bija melni apkārt un pelēki vidū – izskatījās, ka iekšā ir kaut kāds metāls.”
Francijas Iekšlietu ministrs (pēc izglītības ķīmiķis) Žans Antuāns Šaptāls (Jean-Antoine Claude Chaptal) norīkoja jauno astronomu Žanu Batistu Bio (Jean-Baptiste Biot) izpētīt Lēglas apkārtni, lai atrastu „krītošo akmeņu fiziskos un aprakstošos pierādījumus”. Bio izbrauca no Parīzes 26. jūnijā un gida pavadībā vairākas nedēļas pētīja minēto rajonu. Viņš uzrakstīja ļoti sīku atskaiti, uzzīmēja precīzu kritiena vietas karti – to var uzskatīt par pasaulē pirmo meteorītu izkliedes laukuma shēmu, veica ķīmisko analīzi vairākiem meteorīta paraugiem, izjautāja lieciniekus.
Bio savā atskaitē rakstīja: „Es centos būt neitrāls liecinieks, objektīvs savos spriedumos, neizvirzīt nekādas hipotēzes un centos izklāstīt faktus, kādi tie bija. Es ceru, ka esmu atradis visus šīs visneparastākās parādības, kādu tikai varēja redzēt cilvēki, pierādījumus. Domāju, ka būs nepieciešami augstāki zinātnes sasniegumi, lai pienācīgi izpētītu šo fenomenu, jo šobrīd tam visam vēl nav apmierinoša skaidrojuma. Visos apšaubāmajos jautājumos nezinātāji ir gatavi akli ticēt, pusizglītotie visu izlemj un tikai īsti zinātnieki spēj kaut ko izpētīt”.
Šo atskaiti Žans Batists Bio 1803. gada 18. jūlijā cēla priekšā Parīzes Zinātņu akadēmijai (Académie des sciences). Kā prasītais fiziskais pierādījums bija fakts par apmēram trim tūkstošiem nokritušu akmeņu, kas bija izkliedējušies apmēram desmit kilometru garā un četrus kilometrus platā laukā. Šie akmeņi nebija tieši saistīti ar reģionu un „tā metāla lietuvēm, rūpnīcām, apkārtnes raktuvēm, kuras esmu apmeklējis, to nav ne to izstrādājumos, ne izdedžos, kam būtu kāda saistība ar šīm vielām”.
Kā aprakstošais pierādījums tika demonstrēti socioloģiskie pētījumi, kas veikti 20 apkārtējos ciematos. Kā rakstīja Bio: „Apjautātie nāca no dažādiem sociālajiem slāņiem, dažādām dzīves jomām, un būtu smieklīgi domāt, ka viņi visi būtu vienojušies, lai aprakstītu kaut ko, kas vēl nebija noticis”. Žana Batista Bio atskaiti var uzskatīt par pirmo reālo zinātnisko meteorīta krišanas izpēti.
Protams, Parīzes Zinātņu akadēmijā strīdu par Bio ziņojumu bija daudz, netrūka it kā izglītoto cilvēku, kas strīdējās pretī faktiem un apgalvoja, ka „no debesīm akmeņi krist nevar!”. Jāpiebilst gan, ka arī pats Žans Batists Bio vēl tikai tuvojās idejai par meteorītu kosmisko izcelšanos un pieturējās pie teorijas, ka Lēglā nokritušie akmeņi ir uz Mēness notikuša vulkāna izvirduma produkts!
Šāda ideja tika izteikta, neraugoties uz to, ka jau 1794. gadā vācu zinātnieks Ernsts Hladni (Ernst Florens Friedrich Chladni) bija publicējis revolucionāro tēzi par meteorītu kosmisko izcelsmi grāmatā „Chladni E. Über den Ursprung der von Pallas gefundenen und anderer ihr ehnlichen Eisenmassen und über einige damit in Verbindung stehende Naturerscheinungen. Riga; Leipzig, 1794”. Eiropas zinātnieki līdz šim bija atteikušies šai teorijai ticēt, bet pats Hladni arī neuzstāja uz šo skaidrojumu, baidoties cīnīties pret sen pieņemtajām teorijām, kas mantotas no Aristoteļa, un ko apstiprinājis Īzaks Ņūtons - kosmosā ārpus Mēness nav sīku ķermeņu. Liels mīnuss Hladni darbam bija tas, ka viņš nekad nebija apmeklējis nevienu meteorīta krišanas vietu, nebija izjautājis lieciniekus, attiecīgi viņa darbā nebija reālu pierādījumu.
Taču Bio savāktie pierādījumi kopā ar Hladni teoriju savu darbu beidzot paveica - pēc ilgajiem un karstajiem strīdiem Parīzes akadēmijā visa Eiropa beidzot uzzināja, ka reizēm no debesīm akmeņi tomēr krīt. Un tas viss pateicoties L'Aigle meteorītam un Bio skrupulozajam pētījumam.
Izmantotie avoti:
„The meteorite fall at L’Aigle and the Biot report”. Author: Matthieu Gounelle, Publication: Geological Society, London, Special Publications. Volume 256 Pages 73 – 89
