Digitālo tehnoloģiju straujā attīstība būtiski pārveido pasauli un pieprasa jaunas pieejas izglītībā. Formālās izglītības sistēmas nav gatavas nodrošināt digitālās prasmes, kas nepieciešamas, lai iedzīvotāji varētu sekot šīm izmaiņām. Par nozīmīgāku zināšanu avotu šajā jomā kļūst neformālā un mūžizglītība, un ir sagaidāms, ka publiskajām bibliotēkām, kā arī bibliotekāriem būs nozīmīga loma digitālās pratības veicināšanā.
Pētījuma galvenais mērķis ir saprast publisko bibliotēku bibliotekāru gatavību būt digitālās pratības veicinātājiem un viņu izpratni par savu lomu šajā kontekstā. Diskusija šajā rakstā ir balstīta uz Latvijas gadījuma izpētes rezultātiem. Dati tika vākti, izmantojot kvalitatīvas pētījumu metodes, tostarp fokusa grupu diskusijas ar bibliotēku ekspertiem un padziļinātas intervijas ar publisko bibliotēku bibliotekāriem. Pētījuma rezultāti uzrādīja, ka bibliotekāriem nav skaidras izpratnes par savu lomu, tiesībām un pienākumiem jauniešu digitālo aktivitāšu uzraudzībā publiskajās bibliotēkās.
Savas digitālās pratības starpnieka lomas neapzināšanās, laika trūkums un nepietiekama tehnoloģiskā sagatavotība rada ierobežojošas mediācijas prakses pielietošanu, savukārt aktīva, uz sadarbību balstīta mediācijas prakse joprojām ir attīstības stadijā. Pētījumu rezultāti iesaka, ka ir ļoti svarīgi atbalstīt bibliotekārus, sniedzot viņiem iespējas piedalīties profesionālās pilnveides programmās, lai veicinātu izpratni un gatavību digitālās pratības mediatoru lomai.