LU simbolisms ir redzams katrā gaitenī
Latvijas Universitāte Z. Rubenei ir ļoti īpaša vieta, jo viņas ģimene LU studē jau četrās paaudzēs, bet strādā trīs paaudzēs. Z. Rubenes vecāmāte 20. gs. pirmajā pusē studēja latviešu filoloģiju pie Jāņa Endzelīna, tēvs 50. gados studēja inženierzinātnes, mammas brālis bija Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesors, bet vecākais dēls šobrīd ir vēstures doktorants un strādā LU Muzejā.
“LU ir Latvijas kultūras un inteliģences simbols, arī pedagoģija kā akadēmiska disciplīna Latvijā veidojas tieši LU. To pašu mēs varam teikt par daudzām citām zinātņu nozarēm, LU vārdam ir prestižs pasaulē un to atpazīst. LU simbolisms ir redzams katrā gaitenī un katrā griestu dekorējumā Raiņa bulvārī 19 un, protams, simboliskās centrālās kāpnes, pa kurām it kā nedrīkst kāpt. Es arī – kā saņemu jaunu diplomu, tad vienreiz nokāpju pa centrālajām kāpnēm, bet arī profesora amats ir limitēts laikā, tad es godīgi eju pa maliņu,” smej profesore.
Leģenda vēsta, ka students, kurš kāps pa centrālajām kāpnēm Latvijas Universitātes lielajā mājā, Raiņa bulvārī 19, nepabeigs augstskolu un neiegūs diplomu.
Jau bērnībā Z. Rubene skatījusies uz LU galveno ēku un sapratusi, ka vēlas šeit studēt un arī strādāt. Lai gan profesore ir saņēmusi arī citus darba piedāvājumus un pat piedāvājumu piedalīties konkursā uz kādu citu augstskolas vadīšanu Latvijā, ir atteikusies, jo sevi identificē ar LU. “Man ir tāds jau nedaudz ar bārdu apaudzis jociņš, ka es vēlos, lai mani arī izvada no Mazās aulas. Vārdu sakot, nekur es negribu iet prom no LU,” smej profesore.
Demokrātija iespējama tikai tad, ja katrs atbild par saviem lēmumiem
Saviem ārzemju kolēģiem skaidrojot, kādā amatā tikusi ievēlēta, Z. Rubene LU salīdzina ar valsti, norādot, ka Senāts ir valdība un Satversmes sapulce ir parlaments. “Satversmes sapulce ir visdemokrātiskākā kolektīva lēmumu pieņemšanas institūcija, kas mums ir LU, tāpēc, kad tiku ievēlēta par Satversmes sapulces priekšsēdētāju, savā runā minēju, ka Satversmes sapulce ir vieta, kur mēs pieņemam lēmumus, kas ir par mums un svarīgi mums pašiem,” saka jaunā priekšsēdētāja, piekrītot teicienam, ka demokrātija, iespējams, nav pasaulē labākā pārvaldības forma, bet tā ir labākā zināmā pārvaldības forma.
“Demokrātijas ideja ir, ka katrs iesaistās un katrs atbild par saviem lēmumiem, katrs uzņemas atbildību par to, ko viņš ir izlēmis. Jāsaka, ka demokrātija ir iespējama tikai tad, ja katrs cilvēks uzskata, ka viņa balsij ir nozīme,” uzsver Z. Rubene.
Kļūšana par LU Satversmes sapulces priekšsēdētāju ir profesores emocionāli lielākais pārdzīvojums un pārsteigums vienlaikus, jo, lai gan amats ir sabiedrisks, tas nes ļoti lielu atbildību. Nākamais lielākais Satversmes sapulces uzdevums būs rektora vēlēšanas.
“Es jūtos ļoti pagodināta, ka kolēģi man uzticējās un es patiešām no visas sirds ticu demokrātijai. Es ļoti gribētu, lai Satversmes sapulce darbotos caurspīdīgi un demokrātiski, lai mēs nākamajās sēdēs nepieļautu tās kļūdas, kuras pirms kāda laika tika pieļautas. Es vēlētos, lai Satversmes sapulce turētu augstu LU godu un reputāciju,” norāda Satversmes sapulces priekšsēdētāja.
Man ir ko jaunu pateikt šai pasaulei!
Z. Rubene ir doktorantūras programmas “Izglītības zinātnes” vadītāja un priecājas par katru, kurš ar zinātnisku aizrautību apņēmies studēt doktorantūrā. Galvenais iemesls, kādēļ izvēlēties studēt doktorantūrā, ir vēlme pasaulei pateikt kaut ko jaunu savā zinātnes jomā, pārliecināta profesore.
Latvijā tikai 0,4 % iedzīvotāju ir doktora grāds, kas ir trīs reizes mazāks rādītājs nekā vidēji citās Eiropas Savienības (ES) valstīs. Z. Rubene min galvenās problēmas, kāpēc Latvijā šis skaitlis ir tik mazs. Pirmkārt, doktorantūra ir nodalīta no promocijas procesa. Pēc doktora studiju programmas absolvēšanas, doktorantiem tiek dots laiks pabeigt disertāciju, savukārt citās ES valstīs tā nav – daudz kur doktorantūras termiņš ir ilgāks un aizstāvēšana ir doktorantūras daļa.
Otra problēma – juridiski doktorants ir students, nevis zinātniskais līdzstrādnieks kā tas, piemēram, ir Vācijā, Nīderlandē vai Beļģijā. Doktorantam līdz šim Latvijā ir stipendija, nevis alga. Ja cilvēks strādā pilnu darba slodzi kaut kur citur, tad pietrūkst laika disertācijas izstrādei. Ir cerības, ka tuvākajā laikā tas mainīsies.
“Disertāciju var uzrakstīt, ja kādu brīdi tā ir absolūtā prioritāte. Tas ir loģiski, ir grūti uzrakstīt disertāciju starp septiņiem citiem darbiem un mazu bērnu audzināšanu. Es to izdarīju, bet man bija ģimenes atbalsts un paldies viņiem par to. Atceros, kā man kolēģes uzdāvināja fotogrāfiju ar ziedošām ābelēm un tur bija uzrakstīts “Piemiņā no 2003. gada zinātnē pazaudētā pavasara”, jo es nepamanīju, ka kaut kas izplaukst, bet tas ir tāpēc, ka man bija pēdējais brīdis, man “jau svila”, man vajadzēja uz priekšaizstāvēšanu savu manuskriptu sagatavot,” atceras profesore.
Pašlaik tiek mainīts doktorantūras formāts – tiek veidotas jaunas un apvienotas doktorantūras programmas, kā arī tiek strādāts pie jauna doktorantūras modeļa.
“Kādā konferencē noklausījos sarunu, kur viens profesors teica, ka ir trīs iemesli, kādēļ studēt doktorantūrā – sociālais statuss, nauda un jautrība. Labākajā gadījumā tie ir visi trīs aspekti kopā. Doktora grāds Latvijā ir sociālais kapitāls. Zinātņu doktori, profesori un pētnieki ir cilvēki, kuriem sabiedrība uzticas, tie ir cilvēki ar augstu reputāciju,” pārliecināta Z. Rubene.
Par to, ka doktorantūrā ir gan jautrība, gan prieks, Z. Rubene ir pārliecināta visvairāk. Konferences, ekskursijas, saliedēšanās, tīklošanās ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Un atklāsmes prieks, kad pētījumā “viss saslēdzas un sanāk”, tādu mirkļu dēļ ir vērts studēt doktorantūrā.
Divas ziņas studentiem – viena laba un otra slikta
Sākoties jaunajam akadēmiskajam studiju gadam, Z. Rubene cer, ka lekcijas pārsvarā notiks klātienē. Profesore piekrīt, ka studenti ir pieraduši pie attālinātā režīma un tagad atkal būs jāpierod pie klātienes dzīves.
“Cilvēks ir paradumu dzīvnieks un tā filosofijā ir viena no tēzēm, kam es ļoti piekrītu un zem kuras es parakstos ar abām rokām. Jā, cilvēks ir slinks. Tehnoloģijas tika radītas, lai dotu mums papildu iespējas, bet jau 20. gadsimta otrajā pusē vēl pirms interneta kļūšanas par mūsu ikdienas dzīves daļu Herberts Maršals Maklūens (Herbert Marschall McLuhan) ir teicis, ka tehnoloģijas mums ir dotas, lai rokas kļūtu garākas, kājas veiklākas un galva uztvert spējīgāka. Taču esam nonākuši situācijā, ka tehnoloģijas draud kļūt drīzāk par šo locekļu amputāciju tieši tāpēc, ka mēs esam slinki. Tas, ko mēs iemācījāmies kovida laikā, ir jaunas iespējas un cik labi, ka mēs protam to visu, bet jābūt tik stipriem un saprātīgiem, lai saprastu un novērtētu pasauli arī ārpus ekrāna un saglabātu balansu,” norāda pētniece.
Z. Rubenei ir divas ziņas jaunajiem LU studentiem – viena laba un viena slikta ziņa. Labā – jaunie studenti studēs paša izvēlētā studiju programmā un atšķirībā no skolas vairs nebūs mācību priekšmetu, kas pilnīgi nepadodas. Sliktā ziņa – studentus neviens vairs nepieskatīs.
“Brīvību, kas tiek dota studentam, ir jāprot izmantot konstruktīvi. Tie, kas izvēlas brīvību, lai neko nedarītu, visticamāk, arī tālāk par pirmo kursu netiks un tas ir ļoti skumji, tāpēc aicinu izmantot to brīvības veidu, kas ir brīvība darīt. LU piedāvā milzum daudz ārpus studiju kopā būšanas iespēju – dažādus mākslas, mūzikas un sporta kolektīvus, studentu pašpārvaldes, studentu korporācijas. Es jaunajiem studentiem teikšu tā – draugi, ko iegūstam studiju gados, ir īstie draugi uz mūžu, domubiedri un cilvēki, ar kuriem mēs esam uz viena viļņa. Aicinu izmantot studiju laika brīvību darīt lielas lietas!”