Kad paliek grūti, jāpalasa LU stratēģija un jāiedvesmojas

Jauna, apzināta sadarbība

“Mums atkal jāveido jauni sadarbības modeļi pārvaldībā, lai pēc iespējas veiksmīgāk notiktu visi lemšanas procesi,” uzsver D. Balode. Viens no pirmajiem jautājumiem, kur Senāts sadarbojās ar padomi, bija jaunās LU Satversmes apstiprināšana. “Tā ir jauna situācija, kur Senātam jārēķinās ar vēl vienu institūciju. Es domāju, ja mēs varēsim veiksmīgi izveidot sadarbību starp abām institūcijām, tad mēs ātri pieradīsim pie jaunas kārtības. Cerams, ka tas būs ieguvums augstskolai, ka ir vēl viens acu pāris, ja tā var teikt, kas skatās uz sagatavotajiem dokumentiem un domā par augstskolas stratēģiju,” norāda profesore.

Uz jautājumu, kas Universitātē ir svarīgāks – Senāts vai rektors, D. Balode vēlreiz uzsver Universitātes demokrātisko dabu: “Rektors un senāts abi ir reprezentatīvas institūcijas, nav viena, kurš būtu vienīgais absolūtais.”

Par vienu no galvenajiem Senāta mērķiem D. Balode min apzinātas sadarbības veidošanu ar LU padomi. “Senāts nedzīvo viens pats, Senāta lēmumi izaug no tā, ko dara fakultātes, ko dara departamenti. Piemēram, sadarbība ar Akadēmisko departamentu mums ir ļoti svarīga akadēmiskajos jautājumos. Ja man jāskatās uz plašākiem mērķiem, tad tā ir jaunā LU stratēģija, kas ir visas LU darba grupas veikums kolēģa Arta Sveces vadībā. LU stratēģija ir tiešām mūsu ļoti veiksmīgs dokuments, kuru, kad mums paliek grūti, ir jāpalasa un jāiedvesmojas. Un ne tikai – LU stratēģija ir arī tas, ko mēs gribam īstenot, kas mēs esam un par ko vēlamies kļūt,” saka Senāta priekšsēdētāja.

Cilvēks un zinātne

LU stratēģijā par nozīmīgāko uzdevumu nosaukta zinātnes izcilības stiprināšana, kam piekrīt arī D. Balode, norādot, ka tas ir arī lielais vilcējzirgs studijām: “Es iestājos par pētnieka personību, kurš ir topā, kurš ir jaunākajos diskursos iekšā, kuram ir vēlme pētīt, kas to ienesīs arī auditorijā.”

Būt par top zinātnieku noteikti nav viegli, nereti akadēmiskā personāla pārstāvjus tas noved pie izdegšanas. D. Balode atzīst, ka tas ir arī tāpēc, ka zinātniskais darbs netiek pietiekami novērtēts. Tāpat pandēmija ir atstājusi noguruma maisiņus zem acīm, tomēr tā ir devusi uzrāvienu digitālajās prasmēs, arī ekoloģiskas priekšrocības un laika ietaupīšanu. “Vēlos atkal akcentēt mūsu stratēģiju, kur ir ierakstīts, ka mūsu galvenā vērtība ir mūsu cilvēki. Es domāju, ka mums jāmācās redzēt un atbalstīt kolēģus un arī visai mūsu vadības stratēģijai ir jābūt tādai, ka mēs varam stiprināt mūsu personālu, kas neizdeg,” uzsver profesore.

LU iemieso atvērtību un demokrātiju

Domājot par LU nākotni un par to, kāda LU vēlētos būt, D. Balode skatās Tartu Universitātes virzienā, kas veikusi strukturālas pārmaiņas, samazinot un apvienojot fakultātes. Tartu Universitātes kolēģi pārmaiņas vērtē kā veiksmīgas, kas sniegušas iespēju vieglāk un veiksmīgāk pārvaldīt universitāti, tajā pašā laikā saglabājot autonomiju. Vērtējot dažādus augstskolu rādītājus, LU bieži tiek salīdzināta ar Tartu Universitāti, draudzīgo igauņu augstskolu nosaucot par veiksmes stāstu.

“Nedomāju, ka mēs tik ļoti atšķiramies. Mēs būsim tur [kur Tartu Universitāte], par to es vispār nešaubos,” pārliecināta D. Balode.

Jautāta, kādu nākotni redz Teoloģijas fakultātei, dekāne norāda, ka fakultāte varētu palikt pati par sevi, gan arī būt daļa no kāda kopīga humanitāro zinātņu centra. “Mēs kā studenti iestājamies fakultātē, kļūstam vispirms par fakultātes patriotiem un tikai pēc tam par Universitātes patriotiem. Es patiešām redzētu iespējas veiksmīgai sadarbībai kopā ar citiem kolēģiem virzienu ietvaros, gan arī, ja mēs kļūstam par kaut ko vienu lielu. Noteikti vēlētos, lai pārstāvniecība pārvaldībā ir līdzvērtīgi sadalīta, lai nav tā, ka lielākais dominē, ka vairs nav pašnoteikšanās iespējas,” atzīst profesore.

Arī Teoloģijas fakultāte ir viena no tām fakultātēm, kas 2023. gadā pārcelsies uz jauno Rakstu māju Torņakalnā. Dekāne jaunā vietā redz daudz plašākas iespējas, un tā nebūs pirmā reize, kad fakultātei ir jaunas mājas – 1994. gadā fakultāte no Deglavas ielas baznīcas draudzes mājas pārcēlās uz LU galveno ēku. Tikai tad fakultāte sajutusi, ka ir daļa no Universitātes lielā, akadēmiskā diskursa.

“Pārcelšanās uz jauno māju gan tiek gaidīta, gan arī ir baiļošanās… Varbūt es esmu tā, kas visvairāk iestājas par pārcelšanos (smejas). Būsim vēl ciešāk kopā ar pārējiem. Viennozīmīgi jaunas, modernas telpas patiešām veido vidi, cilvēku pašu, kas studē, kas docē. Tas, ko varam redzēt šajās ēkās, tās konceptuāli iemieso atvērtību un demokrātiju. Estētika ir līdzību un principu veicinoša studijās un visā šajā zinātnes procesā tas tikai pozitīvi mūs iespaido. Esam paredzējuši, ka tur būs apaļa meditācijas telpa, jau tagad priecājos, ka gan mēs, gan citi varēs to izmantot,” saka dekāne.

Teoloģijas patriote

Vai jaunam cilvēkam, kurš tikko pabeidzis vidusskolu, ir īstais laiks studēt teoloģiju un reliģijzinātni? Varbūt līdz tam ir jānobriest? D. Balode ir pārliecināta, ka teoloģiju var studēt uzreiz pēc vidējās izglītības iegūšanas – tas ir laiks, kad cilvēks var viskoncentrētāk ar frišu prātu pievērsties studijām.

Taču, ja Dace Balode šogad būtu beigusi vidusskolu, vai ietu studēt teoloģiju?

“Man ir traki, es nekad neko citu neesmu darījusi, kā tikai ar teoloģiju nodarbojusies. Esmu strādājusi vienu dienu citā nozarē. Atceros – toreiz es iegāju bibliotēkā, tur bija viss ļoti labi, bet man bija sajūta, ka no plauktiem, no grāmatām, kas likās par daudz detalizētas un sausas, gaisma spīd. Esmu teoloģijas patriote. Es laikam paliktu pie tā paša,” smej D. Balode.