Latvijas Universitātes Bibliotēkas leģenda – pirmais bibliogrāfs Henriks Novackis

Henriks Novackis dzimis 1915. gada 4. oktobrī Rīgā strādnieku ģimenē. Tēvs Romans, pēc tautības polis, strādāja uzņēmumā “Latvijas telegrāfs” par telegrammu iznēsātāju. Māte Anna, latviete, strādāja trikotāžas fabrikā. Henrikam bija arī astoņus gadus jaunāka māsa Olga. 1924. gadā Henriks iestājas Rīgas pilsētas 36. pamatskolā, bet, slimības dēļ, uz diviem gadiem mācības pārtrauc, pamatskolu pabeidz 1931. gadā un iestājas 2. Rīgas pilsētas ģimnāzijā. Tēvs mirst 1929. gadā, kad Henrikam ir 14 gadu, māte kļūst par bērnu vienīgo apgādnieci, tāpēc, kad viņa sāk strādāt par laikrakstu iznēsātāju, arī Henriks, lai nopelnītu skolas naudu, strādā kopā ar māti.

Pēc ģimnāzijas beigšanas, 1936. gadā, Henriks iestājas Latvijas Valsts universitātes (LVU) Filozofijas un filoloģijas fakultātes klasiskajā nodaļā, kuru beidz, kā viņš raksta savā dzīves gājumā – kā klasiskais filologs. Absolvēšanas gads ir strīdīgs, jo pats H. Novackis savas dzīves aprakstā un Kadru uzskaites anketā norāda, ka LVU beidzis 1943. gadā, bet LVU 1949. gada 26. septembrī izdotā Uzziņa liecina, ka viņš LVU studējis no 1936. gada 3. oktobra līdz 1941. gada 1. jūlijam. Tas varētu liecināt, ka diplomu viņš tomēr nav ieguvis un, iespējams, tāpēc no 1955. gada līdz 1960. gadam, paralēli darbam, neklātienē studē LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē un pēc beigšanas iegūst filologa un vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja kvalifikāciju.

Savā dzīves aprakstā H. Novackis norāda, ka darba gaitas kā LVU Centrālās bibliotēkas bibliotekārs uzsāk 1944. gada oktobrī. Ar LVU Rektora pavēli 1945. gada janvārī viņš tiek apstiprināts bibliotekāra – tulkotāja amatā, bet – sākot no 18. janvāra – par Bibliotēkas sistemātiskā kataloga nodaļas vadītāju. Paralēli tam, sākot no 1945. gada 1. marta, H. Novackis strādā par LVU Filoloģijas fakultātes asistentu pie klasiskās filoloģijas nodaļas – pilda latīņu valodas lektora pienākumus Juridiskajā fakultātē. No 1945. gada 1. septembra H. Novackis no nodaļas vadītāja amata tiek pārcelts galvenā bibliogrāfa amatā. No tā paša gada 1. oktobra, pēc H. Novacka lūguma, sakarā ar lielo darba slodzi bibliotēkā, viņš tiek atbrīvots no lektora pienākumiem Juridiskajā fakultātē. Latīņu valodas lektora pienākumus viņš atsāk pildīt jau Vēstures un filoloģijas fakultātē 1964./65. mācību gadā un turpina līdz 1972./73. mācību gadam.

H. Novacka Personas lietā LU arhīvā glabājas divi dokumenti, kas liecina par padomju represijām, kas LU sākās 20. gadsimta 40. gadu beigās un skāra arī Zinātniskās bibliotēkas (ZB) darbiniekus, tajā skaitā arī H. Novacki. 1949. gada beigās LVU ZB bija jāveic darbinieku pāratestācija. T.s. H. Novacka “Sabiedriski politiskajā raksturojumā”, ko parakstījis LVU Rektors Jānis Jurgens lasāms: “Pēc izglītības Novackis nav bibliotēkas speciālists, un pēc saviem politiskajiem uzskatiem viņš nav padomju tipa darbinieks. Saskarsmē ar citiem darbiniekiem viņš ir noslēgts, aktīvi un savlaicīgi nereaģē uz politiskiem notikumiem. Neizrāda iniciatīvu darbā”. Savukārt dokumentā “LVU ZB galvenā bibliogrāfa Henrika Novacka  atestācija” 1950. gada 30. janvārī tiek lemts: “Secinājums: ..kā neatbilstošu padomju darbinieka prasībām – atbrīvot no bibliogrāfijas nodaļas vadītāja amata”. Līdz ar to, balstoties uz pētniecībā pieejamajiem materiāliem, var secināt, ka kopš šī brīža H. Novacka amats līdz pat 1973. gada 5. martam bija – galvenais bibliogrāfs. Pazemināšana amatā gan neliedza vēlāk, pēc Zinātniskās bibliotēkas ierosinājuma, izteikt pateicību H. Novackim par darbu un sakarā ar 50. dzīves jubileju, ko 1965. gada 2. oktobrī parakstīja LVU Rektors Valentīns Šteinbergs.

LU Bibliotēkā glabājas dokumenti, kas atspoguļo tā laika bibliotekāros darbus, piemēram,   Bibliogrāfijas nodaļas 1955. gada darba plāns, ko sastādījis galvenais bibliogrāfs H. Novackis. Bibliogrāfisko uzziņu un informācijas darbu Latvijas bibliotēkas sāka veikt tikai padomju varas gados. Kā redzams darba plānā – pirmais uzdevums bija informācijas ievietošana laikrakstā “Padomju Students“, tālāk – dažādi procesi kartotēku sagatavošanā, mutvārdu un rakstveida bibliogrāfisko uzziņu izpilde. 3. punkts – “Informatīvā bibliogrāfija” paredzēja sagatavot Jaunāko grāmatu biļetenus, ko ZB izdeva katru dienu un tas bija pieejams gan ZB centrālajā ēkā, gan fakultāšu bibliotēkās. 1960. gada Bibliotēkas Padomes sēdē tika diskutēts par to, ka pasniedzēji minētos biļetenus nelieto un, ka arī studentiem tas nav nepieciešams, jo viņi izmanto programmā ieteikto obligāto literatūru. Padomes locekļiem oponēja gan H. Novackis, sakot, ka biļetens ir ērts lasītājiem, jo tajā ir norādīts šifrs, gan arī ZB direktors Pēteris Baško, sakot – gribējām atvieglot lasītājiem orientēšanos jaunajās grāmatās. Bibliotēkas Padomes lēmums bija – biļetenu turpmāk neizdot. Tā vietā sāka veidot Jaunieguvumu katalogu, kurā, pirms iepludināšanas lielajos katalogos, kataloga kartīšu veidā tika uzkrāta informācija par tekošajā mēnesī ienākušo literatūru.