Ziemassvētki kristīgajās, folkloras un dāvanu tradīcijās

Ziemassvētkos aiziet uz baznīcu ir tradīcija daudzām ģimenēm

Ziemassvētki kristīgajā tradīcijā ir Jēzus dzimšanas diena. Dažās valodās šo svētku nosaukums jau parāda to, ka runa ir par dzimšanas dienu itāļu „natale“, spāņu „navidad“ un franču „noel“.

“Evaņģēliji rāda Jēzus piedzimšanu kā Dieva klātbūtnes atklāšanos pasaulei mazā bērnā, cilvēkā. Ziemassvētkos arī mūsdienu cilvēks var meklēt un piedzīvot Dieva pietuvošanos savai dzīvei, savā dzīvē piedzīvot to, kā Dievs kļūst cilvēks,” stāsta LU Teoloģijas fakultātes dekāne profesore Dace Balode.

Ziemassvētkus svin gandrīz visas kristīgās baznīcas ar atsevišķiem izņēmumiem – dažas harizmātiskas kustības un, piemēram, arī kvēkeri, kas nesvin arī citus svētkus, tos neatzīmē, viņu izpratnē visas dienas ir kā svētki, jebkura diena varētu būt arī Jēzus dzimšanas diena. “Tam var piekrist, jo Jēzus vēsturiskā dzimšanas diena nav zināma, jūdiem nebija pierasts svinēt dzimšanas dienas, un šī tradīcija atzīmēt Jēzus piedzimšanas dienu 25. decembrī izveidojās tikai 4. gadsimtā,” skaidro profesore.

Sena tradīcija pirms svētkiem ir ievērot gavēni, vēl joprojām pie šīs tradīcijas pieturas ortodoksālās un katoļu baznīcās, bet arī evaņģēliskās baznīcās ir svarīgs šis sagatavošanās laiks Ziemassvētkiem – advente, kurā tiek pieminēta Dieva nākšana vēsturē. Ziemeļvācijas luterāņu mācītājs Johans Vīherns bāreņiem, par kuriem viņš rūpējās, mēģināja parādīt, cik vēl ilgi ir jāgaida līdz Ziemassvētkiem un izveidoja pirmo adventes vainagu ar svecēm, kas uzskatāms par adventes vainaga sākumiem.

Pašus Ziemassvētkus svin vairākos dievkalpojumos vispirms jau 24. decembra vakarā, bet vēl arī 25. un 26. decembrī, šajos dievkalpojumos tiek lasīti evaņģēliju vārdi par Jēzus piedzimšanu, par prieka vēsts pasludinājumu ganiem, Dieva atklāsmi pasaulei. Daudzās baznīcās šajos svētkos rotājumam tiek izmantota arī eglīte. Vairākās baznīcās, piemēram, katoļu un anglikāņu ir arī paraža veidot kūtiņas ainas ar Marijas, Jāzepa, ganu un gudro un dzīvnieku tēliem, kurā sākotnēji ir tukša silīte, un tikai Ziemassvētku vakarā tajā tiek ielikts Jēzus bērna tēls. Tie ir krāšņi, priecīgi dievkalpojumi, kas atgādina par gaismu, kas ienāk tumsā. Taču arī apdāvināšanās pieder pie kristiešu paražām, tā simboliski atceroties, ka Jēzū ir dāvāta Dieva mīlestības dāvana pasaulei.

Ziemassvētkos aiziet uz baznīcu ir tradīcija daudzām ģimenēm, arī tiem cilvēkiem, kas ikdienā neapmeklē dievkalpojumus, savos novērojumos dalās D. Balode. “Kristīgās Ziemassvētku tradīcijas ir iespaidojušas arī mūziku, varētu teikt pat izveidojušas veselu mūzikas žanru, ko labprāt bauda arī cilvēki ārpus baznīcas. Ziemassvētku koncerti, pasākumi, dāvanu dalīšana bērniem vecāku darba vietās, rotājumi uz ielas, veikalos, mājās, miera un prieka vēstījumi – tiem saknes ir meklējamas Ziemassvētku kristīgajās tradīcijās,” uzsver dekāne.

Dziedam dziesmas, trokšņojam, lēkājam, priecājamies

Kā Ziemassvētkus jeb ziemas saulgriežus sagaidīja mūsu senči? Senlatviešu tradīcijas godā Latvijas Universitātes deju folkloras kopa “Dandari”, kas aicina Ziemassvētkos neaizmirst par rotaļām, masku gājieniem, dziesmām, dejām un ēdieniem.

Saulgrieži ir laiks, kad Saule atkal maina savu virzību, decembrī ir visīsākās dienas un garākās naktis, kas kulmināciju sasniegs 21. decembrī, bet pēc tam gaišais laiks pletīsies plašumā un tumsa rausies mazumā.

“Kā jau zemkopju tautai – latviešiem – šie saules svētki saistās ar zemes auglības veicināšanu, svinot svētkus atceramies savus vasaras darbus, atgūstamies, priecājamies, gatavojamies jaunam darba cēlienam. Jau Ziemassvētkos latvieši senatnē apraudzīja, pacilāja savus arklus, citus darba rīkus, tādējādi tos atceroties, jau domājot par pavasari,” stāsta “Dandaru” vadītāja Inga Holsta.

Agrāk šis gada tumšākais laiks tika aizvadīts stāstot pasakas, minot mīklas, izejot kādu rotaļu, lielākā sanākšanā arī tika danči dejoti. Puiši, meitas, veci, jauni, lieli, mazi sapulcējās un īsināja garos vakarus.

Pēc folkloras tradīcijām ziemas saulgrieži ir laiks, kad pasaulē valda haoss, nesakārtotība, arī cilvēks tajā iejūtas, kļūstot cits, neikdienišķs, uzvelkot masku. Jācenšas pārģērbties tā, lai citi nepazīst, tradicionālas maskas ir Kaza, Vilks, Nāve, Čigāns, Lācis, Dzērve, puiši pārģērbjas par meitām, meitas par puišiem.

“Tad mēs velkam bluķi un dziedam dziesmas, trokšņojam, lēkājam, priecājamies. Pēc tam to bluķi sadedzinām reizē ar vecajiem Jāņu vainagiem un visu slikto, kas pa gadu noticis,” par folkloras kopas tradīcijām ziemas saulgriežos stāsta I. Holsta. Dandariem Rīgā ziemas saulgriežos parasti pievienojas kārtīgs pulciņš, velkot bluķi pa Vecrīgu un iesaistoties rotaļās.

Ziemassvētkus senlatvieši dēvēja par bagātiem svētkiem, jo netrūka daudz ēdiena. Ar ēšanu gan nodrošināja to, ka tiek svētīts pagājušā gada darbs, gan domāts par nākamo gadu. Ziemassvētkos ēda cūkas šņukuru, zirņus, pupas, putraimdesu, koču (mieži, kurus piestā sagrūž), dzēra alu un vīnu. Svarīgi ēst deviņas reizes, jo tad būs bagāts.

Protams, šajos svētkos neiztikt bez rotaļām. Svarīga ir rotaļa par Kazu (simbolizē gaismu) un Vilku (simbolizē tumsu) un Saulīti un Mēnesi. Šajā tumšajā laikā tā arī ir, ka tumsa “apēd” gaismu, tā arī rotaļās Vilks noķer Kazu.

Ar rotaļu, dziesmu un danču palīdzību tiek izdzīvotas tumšākās naktis, priecājoties, ka atkal atgriezīsies vairāk gaismas.

Dāvināšana sagādā pašapziņas celšanu

Neatņemama Ziemassvētku sastāvdaļa ir dāvanas – gan to sagādāšana, dāvināšana un saņemšana. LU Sociālo zinātņu fakultātes (SZF) asociētā profesore Marita Zitmane kopā ar kolēģi lektori Lolitu Stašāni ir pētījušas Ziemassvētkus no patērniecības aspekta, kā arī to, kādas nozīmes dāvanās ievietojam.

Pētnieces aptaujāja SZF studentus un noskaidroja, ka studentiem Ziemassvētkos vislielāko laimes izjūtu rada būšana kopā ar ģimeni, brīvdienas un dāvanu pasniegšana. Dāvināšana cilvēkos sagādā gan prieku, gan arī frustrētas emocijas, jo patēriņa kultūra sevī iekļauj iepirkšanās drudzi, kas nozīmē garas rindas veikalos, garas iepirkšanās stundas, nogurumu utt.

Patēriņa kultūras pētnieki izvirza ideju, ka katrā dāvanā tās dāvinātājs ievieto konkrētu nozīmi. 

“Patēriņa kultūrā jāsaprot, ka lietas mēs pērkam ne tikai tāpēc, ka tām ir utilitārās īpašības (mums vajag jaciņu, lai nebūtu auksti un kurpes, lai kājas nesaslapinātos), bet arī tāpēc, ka mēs tajās varam ielikt kādus vēstījumus un nozīmes. Tātad es izvēlos nevis apavus no ādas, bet no ādas aizstājēja, līdz ar to es pasaulei vēstu, ka iestājos par dzīvnieku tiesībām, pret dzīvnieku izmantošanu un par dabas aizsardzību,” skaidro M. Zitmane.

Patēriņa kultūras pētnieki un teorētiķi uzsver to, ka šodienas pasaulē cilvēki ar preci izsaka savu identitāti. “Pastāsti, kurā veikalā tu iepērcies, un es pateikšu, kas tu esi. Pasaki, kādu zīmolu tu izvēlies, un es sapratīšu, kādas vērtības tev ir svarīgas,” uzsver M. Zitmane.

Dāvanas kalpo kā nelieli mājieni tam, kurā virzienā dāvanas dāvinātājs vēlas, lai tās saņēmējs attīstītos. Šis aspekts ļoti izteikti novērojams starp vecākiem un bērniem. Piemēram, vecāki uzdāvinās to, ko bērns izpaudis vēstulē Ziemassvētku vecītim, bet noteikti uzdāvinās arī kādas izglītojošas dāvanas, netieši uzsverot ka šī lieta bērna dzīvē ir vajadzīga.

Savukārt aspekts, ka cilvēkiem labprātāk dāvanas patīk dāvināt, nevis tās saņemt, norāda gan uz to, ka dāvanā tiek ielikts vēstījums, gan arī to, ka dāvināšana sagādā pašapziņas celšanu un tas ir veids, kā saņemt novērtējumu. “Dāvināšanas procesā cilvēki ieliek daudz laika un pūļu, lai saņemtu novērtējumu par sevi, tiktu paslavēta gaume, centība. Mēs ikdienā bieži nedzirdam labus vārdus par sevi, tāpēc par Ziemassvētku dāvanām ir labi, ka cilvēki ko labu pasaka, un tas varētu nest arī egoistisku prieku,” norāda pētniece.

Ziemassvētki ir ļoti kompleksi svētki ar vislielāko patēriņa potenciālu, no mārketinga viedokļa svētki ir apzināti patērnieciskoti. Vai varam pārmest cilvēkiem, ka dāvanas ir kļuvušas par Ziemassvētku ļoti svarīgu sastāvdaļu?

“Varam spekulēt, kā būtu, ja kapitālisms nebūtu un kā mēs šos svētkus svinētu, ja tie nebūtu tik ļoti apzināti komercializēti. Pārmest cilvēkiem, ka esat aizgājuši par tālu, ir neatbilstoši realitātei, jo visa vide mūs uz to virza un tas ir neizbēgami,” akcentē pētniece.

Aicinām Ziemassvētkos neaizmirst par tradīcijām un saprast, kas katram pašam ir Ziemassvētki, un kas šajā laikā ir pats svarīgākais.