Kāpēc vajadzīgs Grāmatu klubs?
Manā dzīvē grāmatu lasīšana nāk no bērnības, kā man mācīja vecāki – tas izglīto cilvēku, tādā veidā uzzini par citām lietām, gūsti iespaidus, tev rodas iespēja iztēloties, pašam attīstīt domu gaitu.
Kāpēc ir vajadzīgs grāmatu klubs? Man pašai, kā arī zinu, ka citiem cilvēkiem ir tāda sajūta, – tu izlasi grāmatu – un rodas jautājumi: “Kā tas beidzās? Kāpēc viņš darīja tā?” Ir sajūta, ka gribas parunāties, bet to var tikai ar cilvēku, kas grāmatu ir lasījis.
Grāmatu klubā ir bijis, ka mēs runājam par izlasīto grāmatu, un mums dalās viedokļi par notikumiem, faktiem. Piemēram, par kriminālromānu, kur mums ļoti atšķīrās viedokļi – bija slepkavība, vai nebija slepkavība, vai arī tas sanāca kā pašnāvība. Cits piemērs – no grāmatas pēdējiem teikumiem vienai lasītājai radās pārliecība, ka grāmatas varoņi palika kopā, viņiem būs bērniņš. Un tad es domāju – no kā tu to izsecināji? Manā ieskatā viņi tikai sarakstījās e-pastā un viss. Tas ir ļoti interesanti, kā mēs lietas uztveram, grāmatu kluba biedriem ir lieliska iespēja runāt, diskutēt, aizdomāties par citādu notikumu gaitu.
Ir bijis vēl tā – esmu izlasījusi grāmatu un liekas – ak vai, te taču nekā nebija! Mēs satiekamies Grāmatu klubā un izrādās, ka nevienam grāmata īsti nav pie sirds gājusi. Sākam runāt un diskusija aiziet vairāku stundu garumā! Izlasot grāmatu, vairākumam likās, ka tukšs numurs, bet sākot diskutēt par sagatavotajiem jautājumiem, mums izvērtās tik saturīga saruna, tik dziļi mēs to izanalizējām. Ja mēs nebūtu satikušies, tad mums tāda vērtējuma un sprieduma par grāmatu nebūtu.
Tātad trijos vārdos – grāmatu klubs ir cilvēku iespēja apmainīties ar iespaidiem par konkrēto grāmatu.
Kad beidzot satiekaties grāmatu klubā, tad varat atviegloti uzelpot, ka esat raduši atbildes uz neatbildētajiem jautājumiem?
Jā, grāmatai parādās cita pievienotā vērtība, cits dziļums un bieži vien arī uzzinām vairāk informācijas par pašu grāmatas autoru un tās tapšanu. Parasti mēs grāmatu izlasām un bieži vien tā arī paliek – atveram vāku un aizveram vāku. Bet grāmatu klubam ir savs īpašais pienesums – kāds ir vairāk papētījis, kas ir autors, vai grāmata ir uz patiesiem notikumiem balstīta, kādos rakstnieka dzīves apstākļos tā tapusi..
Kā notiek Grāmatu kluba tikšanās?
To, kādu grāmatu lasīsim, mēs izvēlamies kā nu kuru reizi! Piemēram, grāmatu kluba biedri iesūta savus sarakstus ar grāmatām, ko vēlētos lasīt, tad no garā saraksta aicinājām atzīmēt, kuras būs tās grāmatas, ko lasīsim.
Grāmatu klubā izsludinām informāciju, kad būs nākamā tikšanās, gatavojam jautājumus, arī katrs ir aicināts iesūtīt jautājumus. Parasti LU Bibliotēkas Raiņa bulvārī galvenā bibliotekāre Ilze Veigura gatavo jautājumus un pieturpunktus, jo tas nodrošina raito sarunas ritējumu, diskusijas struktūru. Tāpat kā eksāmenā ir jautājumi, tā arī grāmatu klubā ir jautājumi raitai diskusijai.
Kā Grāmatu klubā var pieteikties?
Visu nepieciešamo informāciju var atrast LU Bibliotēkas mājaslapā, kā arī Bibliotēkas Facebook lapā. Pieteikties Grāmatu kluba diskusijai var rakstot uz e-pastu lub.raina@lu.lv.
Kādas grāmatas jau esat izlasījuši Grāmatu klubā?
Tiekamies jau trešo gadu, esam izlasījuši apmēram 30 grāmatas. Pats pirmais klubiņš bija par Murakami daiļradi, tad lasījām Agates Kristi “10 mazi nēģerēni”, Māras Zālītes “Pieci pirksti”, Emīla Zolā “Terēze Rakēna”. Pēdējā laikā spilgtākās grāmatas ir Maijas Krekles “Melanholiskais valsis” par Emīlu Dārziņu un Džeinas Ostinas “Lepnums un aizspriedumi”. Ļoti interesanta diskusija bija par vienu no retajiem dzejas krājumiem, ko lasījām – Kārļa Vērdiņa “Pieaugušie”. Tā bija ļoti laba reize, jo kāda no kluba dalībniecēm bija vairāk painteresējusies par pašu Kārli Vērdiņu, kā viņš sācis rakstīt, kādi ir viņa apbalvojumi, cik plaša ir viņa darbība. Viņš nav tikai dzejnieks un grāmatu autors, viņam ir arī zinātniskās publikācijas.
Vēl viena brīnišķīga grāmata, ko lasījām – Andžela Nareti “Mans vectēvs bija ķiršu koks”. Mums bija ļoti dzīvas, pozitīvas diskusijas, ka itāļu temperaments bija jūtams arī tulkojumā un cik mēs, latvieši, esam atšķirīgi no itāļiem, risinot un uztverot dzīves situācijas. Tur pilnīgi sprēgāt sprēgāja itāļu dzirkstīgums.
Lieliska tikšanās bija ar tulkotāju Daci Meieri par grāmatu “Pētera imperatore”, kad uzzinājām vairāk par pašu tulkošanu. Vēl viena brīnišķīga tikšanās ar citu pievienoto vērtību mums bija ar grāmatas “Aiz durvīm” autori Zani Zustu. Tā bija pirmā reize, kad Grāmatu klubā varējām diskutēt ar pašu grāmatas autoru. Z. Zuste teica, ka viņa saņēma arī atgriezenisko saiti no mums, ko mēs saredzam grāmatā. Tas man ļoti palicis atmiņā. Bet esam izlasījuši ļoti daudz grāmatu.
Viennozīmīgi tā ir unikāla iespēja – satikt pašu grāmatas autoru un uzdot to savu jautājumu, kas neliek mieru naktīs.
Jā, mums bija tāda ideja, ka laiku pa laikam Grāmatu klubā viesojas arī grāmatu autori. Z. Zuste atsaucās kā autore, D. Meiere kā grāmatas tulkotāja. Tā bija īpaša tikšanās, kur vairāk uzzinājām par tulkotāja darbu, kas, starp citu, ir ļoti trausls darbs – tev ir jābūt radošam, lai tulkojums latviešu valodā būtu baudāms un lasāms. Arī jāpārzina vēsturiskie fakti – Dace Meiere stāstīja, ka konsultējusies ar pašu grāmatas autori par niansēm, lai pareizi atainotu senatnīgos vārdus. Tikšanās laikā diskutējām, no kurienes nāk Katrīna Lielā. Piemēram, mēs uzskatām, ka Katrīna Lielā nāk no Latvijas. Toreiz Latvijas kā valsts nebija, bet grāmatā bija rakstīts, ka lietuvieši viņu uzskata par savējo. Dace Meiere sniedza plašāku skaidrojumu, kādos reģionos kādā valodā tobrīd runāja. Tu vari atzīmēt kartē punktiņu, bet pateikt, vai tā bija latviete, lietuviete, poliete, ir daudz sarežģītāk.
Vēl viena grāmata, kas aizkustināja un īpaši palikusi prātā, ir "Puika, kurš redzēja tumsā". Grāmatas autore Rasa Bugavičute-Pēce Facebook bija ieraudzījusi, ka mēs lasījām viņas grāmatu, un ierakstīja komentāru, ka ļoti labprāt būtu piedalījusies šajā tikšanās reizē. Domājam, ka pēc kāda laika mēs varam šo grāmatu izskatīt vēlreiz un uzaicināt uz tikšanos pašu autori.
Kā turpināsiet darbu Grāmatu klubā? Varbūt esat plānojuši ko jaunu?
Kamēr ir pandēmija, tiksimies attālināti platformās Microsoft Teams un Zoom. Klātienē, protams, tikšanās ir citāda, kad satiec kolēģus, vai arī iepazīsties ar cilvēkiem, kas nestrādā LU, bet ir pievienojušies LU Grāmatu klubam. Priecājos, ka mūsu tikšanās turpinās, neskatoties uz pandēmiju. Tiklīdz varēsim tikties klātienē, to darīsim. Dzīva ir ideja par to, ka laiku pa laikam uzaicinām kādu autoru vai tulkotāju, vai cilvēku, kas saistīts ar darbu, jo tas grāmatu kluba dalībniekiem risina lielāku interesi – o, forši, gribu šeit būt, gribu dzirdēt, ko teiks. Mums ir doma par bērnu grāmatu klubiņu, kam bija jānotiek pagājušā gada martā, bet, protams, visu izjauca pandēmija un bērni nesatikās, bet arī šī ideja joprojām ir dzīva, ko mēs gribam realizēt. Doma ir par Harija Potera grāmatām, jo auditorijas loks ir plašs, ne tikai bērni, bet arī jaunieši lasa. Es kā mamma saviem bērniem lasu priekšā Hariju Poteru un labprāt vēlētos parunāt par šo grāmatu, jo es redzu lietas citādi nekā mani bērni, savukārt viņiem ir brīnišķīga uztvere, viņi vēl tic pasakām, spēj iztēloties daudzas lietas, un nevajag obligāti filmu, lai sajustu grāmatas darbību.
Vēl mums bija doma, ka laiku pa laikam septembrī, kad ir dzejas dienas, mēs lasām kādu dzejas darbu un uzaicinām pašu dzejnieku klātienē vai tiešsaistē tikties ar mums. Idejas ir, tikai jāturpina visu darīt!
Tev ir liela ģimene, aizņemta ikdiena. Lielākā daļa attaisnojas, ka nelasa grāmatas, jo viņiem nav laika. Bet kā atrast laiku, lai tomēr grāmatu izlasītu?
Man pašai jau kopš bērnības ir bijusi interese un aizrautība, mani vecāki mani ir mudinājuši lasīt un izglītoties, tā tas ir sanācis, ka man patīk lasīt grāmatas. Mēs abi ar vīru lasām, un bērniem lasām priekšā, mums ir liels bērnu grāmatu plaukts. Jau šobrīd mani bērni, kuri vēl pat nav 10 gadus veci, vienmēr pārvietojas ar grāmatu – somā ir grāmata, mašīnā vienmēr ir grāmata. Pat ja mammai vai tētim tajā brīdī nav iespējas palasīt, tad bērns sēž un skatās grāmatiņu.
Par laiku… Klasiskais teiciens, ka laiks mums visiem ir vienādi dots, ir taisnība, jautājums, kā mēs vēlamies organizēt savu atpūtu. Lasīšana ir mana atpūta, mans baudījums, mans prieks, vakaros pirms gulētiešanas. Ikdienā man ir liels menedžments, daudz pienākumu, spraiga diena, viss jāizdara, visur jābūt. Vakarā mans miers un atpūta ir grāmata pirms doties gulēt. Vismaz pusstundu vai pat vairāk palasīt. Tā ir mana kvalitatīvā atpūta īpaši šajā laikā, kad mēs nevaram aiziet uz teātri un koncertu.
Iespējams, pandēmijas laikā grāmata kļuvusi par glābiņu, vietu, kur nokļūt citā pasaulē. Vai piekrīti?
Jā, vakarā es nevaru tā vienkārši aizmigt, galva vēl ir pilna ar visiem dienas pienākumiem, rītdienas darbiem, tad grāmata ir tas, kas nomierina, atpūtina prātu. Atslābsti un tajā pašā laikā pats kaut ko jauku izbaudi. Nesaku, ka filmas nav labas, es arī skatos TV, bet pat pēc televizora man vajag palasīt, kas ir mans klusums, mans miers. Vakarā katram ir vajadzīgs savs laiciņš sev. Viens sēž vannā, otrs iet skriet, es lasu grāmatu.
Kādu grāmatu ieteiktu izlasīt citiem grāmatu cienītājiem?
Gadu gaitā mans nepārspēts favorīts ir Frānsiss Skots Ficdžeralds “Ir maiga nakts”. Mēs kā ģimene vairākus gadus piedalāmies Nacionālās bibliotēkas bērnu jauniešu un vecāku žūrijā. Katru gadu ir jāaizpilda anketa un tur ir jautājums – kura ir tava mīļākā grāmata? Un es vienmēr gadu no gada klikšķinu, ka šī ir mana mīļākā grāmata. Par šo grāmatu es noteikti gribētu parunāt LU Grāmatu klubā.
Vēl iesaku Hermana Koha “Vakariņas”. Pēc šīs grāmatas man bija vairāki jautājumi par to, kas ir pareizi - nepareizi, pieņemami - nepieļaujami.
Es aicinu cilvēkus pievienoties LU grāmatu klubam. Atrast laiku, padalīties iespaidos, satikt grāmatu autoru. Tas ir brīnišķīgs, kvalitatīvi pavadīts laiks ar pieaugušiem cilvēkiem. Aicinu lasīt arī kopā ar bērniem, lai veidojas patika pret grāmatām. Bērniem tad arī mācīties ir vieglāk.
Ar Grāmatu kluba lasītājām grāmatām un tikšanās datumiem var iepazīties LU Bibliotēkas mājaslapā.