Ja skolēns darbojas ar kādu uzdevumu un fokusē uz to visu savu uzmanību, lai šo uzdevumu atrisinātu un rezultātā tas arī tiek atrisināts, kas rada gandarījumu par paveikto, pamazām attīstās motivācija mācīties un sasniegt vairāk.
Ja skolēnam uzdotais uzdevums ir ar tādu sarežģītības pakāpi, kas prasa no viņa kognitīvu slodzi, tad šeit var būt vairāki varianti, kā tas atrisināsies. Viens variants - skolēns ir ieinteresēts, tāpēc domās intensīvāk, meklēs papildu informāciju, lai uzdevumu atrisinātu, jo viņam ir izveidojusies mācīšanās motivācija un ir attīstīta spēja fokusēt uzmanību arī tad, kad ir nepieciešama papildu kognitīvā slodze. Cits variants - skolēns nolems, ka tas ir pārāk sarežģīti un meklēs jaunus (citus) interesantus impulsus, kas piesaistīs viņa uzmanību, tādējādi izvairoties no kognitīvas slodzes, kas var ietekmēt to, cik daudz jaunas informācijas tiks apgūts un cik daudz informācijas varēs pēc tam tikt izmantota domāšanas procesos, lai radītu jaunas idejas.
Tātad būtiski ir domāt ne tikai par vecumam un noteiktiem sasniedzamiem mērķiem atbilstošiem uzdevumiem, bet nepieciešams domāt arī par to, kā dizainēt uzdevumus, kurus skolēns veic ar tehnoloģiju starpniecību. Tas nepieciešams, lai kognitīvā slodze tiktu virzīta šī uzdevuma atrisināšanai, nevis lai skolēns, izvairoties no kognitīvās slodzes, izvēlas tehnoloģijas izmantot citiem nolūkiem, kā piemēram sociālo tīklu apmeklēšanai, spēļu spēlēšanai vai tamlīdzīgi, kas rezultātā neļauj sasniegt izvirzīto mācību mērķi.
Lai tas varētu notikt, pedagogu uzdevums ir nodrošināt, ka mācīšanās procesā skolēniem nav jāsaskaras ar liela apjomu nesvarīgas informācijas, daudz sīku detaļu, haotisku informācijas izkārtojumu, jo tas var novērst skolēnu uzmanību no būtiskā, radīt lieku kognitīvu slodzi un tādā gadījumā jaunu zināšanu apguve varētu būt apgrūtināta.
Svarīga ir skolotāju digitāli pedagoģiskā kompetence, lai ne tikai nodrošinātu mācīšanos digitālā vidē, piedāvājot dažādus digitālos rīkus, ko izmantot mācīšanās procesā, bet arī domāt kā virzīt skolēnu kognitīvo slodzi arī tad, kad viņš mācās attālināti, kā organizēt informācijas plūsmu, lai neradītu nevajadzīgu kognitīvo slodzi. Tas noteikti nav viegls uzdevums, jo šobrīd ir jāapgūst ne tikai jaunas prasmes darboties digitālā vidē, bet arī jāapgūst digitālās vides pedagoģiskie principi.
Tehnoloģiju izmantošanai var būt vairāki mērķi un šie mērķi var arī savstarpēji papildināt viens otru. Būtiski ir apzināties, kurš no mērķiem katrā gadījumā izvirzās priekšplānā, lai piemērotu atbilstošāko vērtēšanas metodiku, par šāda procesa veiksmēm vai neveiksmēm. Tātad tehnoloģiju bagātinātā procesā, ņemot vērā, kuru no tehnoloģiju izmantošanas mērķiem - tehnoloģijas kā līdzeklis aktivitātēm mācību vidē, tehnoloģiju izmantošana noteiktu zināšanu attīstībai vai tehnoloģijas, kas nodrošina iespēju mācīties jebkurā laikā un jebkurā vietā, mēs izvirzām priekšplānā, mums ir jānodrošina, ka skolēni atceras informāciju, ko ir mācījušies, saprot šis informācijas jēgu, spēj to izmantot, analizēt notiekošos procesus, novērtēt tos un radīt kaut ko jaunu, kas varētu būt jaunas zināšanas, inovatīvas idejas, jauni produkti u. tml. Kopumā šis ir loģisks mācīšanās process, kur skolotāji pamazām soli pa solītim sekmē šo domāšanas procesu attīstību.
Daudz tiek runāts par to, ka tehnoloģijas rada daudz jaunu iespēju. Tai pat laikā ir arī daudz apgalvojumu, ka tehnoloģijas pašas par sevi nav radījušas jaunus negaidītus pavērsienus izglītībā un joprojām jābūt mērķtiecīgi vadītam izglītības procesam, lai nodrošinātu, ka mācīšanās var notikt. Tātad skolotāji ir tie, kas plāno un organizē tehnoloģiju bagātinātu mācīšanos, bet lai to darītu, ir nepieciešamas gan noteiktas zināšanas par tehnoloģiju bagātināta mācību procesa pedagoģiskajām likumsakarībām, gan arī noteiktas prasmes izmantot tehnoloģijas un digitālos mācību līdzekļus. Tas pats attiecas arī uz skolēniem un viņu zināšanām un prasmēm izmantot tehnoloģijas un digitālos mācību līdzekļus. Ja šādu zināšanu nav, tad tehnoloģiju iespējas netiek pilnvērtīgi izmantotas, jo veidojas negatīva attieksme pret tām: tehnoloģiju izmantošanā būtisks ir ne tikai tehnoloģiskais aspekts, bet arī afektīvie aspekti, tādi kā uztvertais noderīgums un uztvertais lietošanas vieglums.
* Autore Linda Daniela ir Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne, profesore un vadošā pētniece, jaunveidotās studiju programmas “Tehnoloģiju inovācijas un dizains izglītībai”. Viņas pētniecības jomas ir tehnoloģiju bagātināta mācīšanās, inovatīvās pedagoģijas, izglītojošā robotika, digitālie mācību līdzekļi, virtuālās realitātes risinājumu izglītībai utt. Profesore ir autore un līdzautore vairāk kā 70 publikācijām, bijusi iesaistīta vairāk kā 30 pētniecības projektos, bijusi eksperte citu Eiropas projektu iniciatīvu izvērtēšanā.
** Maģistra studiju programma “Tehnoloģiju inovācijas un dizains izglītībai” ir viena no jaunās pedagogu izglītības sistēmas studiju programmām Eiropas Sociālā fonda atbalstītā projektā “Latvijas Universitātes inovatīvas, pētniecībā balstītas studiju virziena “Izglītība, pedagoģija un sports” studiju programmas” (Nr. 8.2.1.0/18/I/004).