Academic Centre
Jā, mēs saredzam sevi kā autonomu kopienu – kā "valsti valstī" ar apmēram 15 000 tai uzticīgu "pavalstnieku". Universitātes misija ir radīt jaunas zināšanas un nodot tās studentiem – brīvā jaunrades un pašu izglītojamo aktīvas līdzdalības gaisotnē. Studenti tiek iesaistīti un paši aktīvi iesaistās studiju satura izstrādē un to kvalitātes pilnveidē, arī pasniedzēju kompetences un viņu mācīšanas metožu vērtējumā. Kursu beigās tiek rīkotas studentu aptaujas, ar ieteikumiem un pretenzijām viņi var vērsties savā pašpārvaldē fakultātēs, LU studentu padomē, pie studiju programmu direktoriem.
Gluži tāpat kā Latvijas valsts arī mūsu "valsts" veido un īsteno savu sociālo politiku. Students ir augstskolas pastāvēšanas un darbības jēga. Mūsu, LU, mērķis ir rūpēties par viņu sociālo aizsargātību, arī fizisko un psiholoģisko labklājību. Fiziskās veselības – drošības nozīmi šobrīd priekšplānā asi izvirza Covid-19.
Universitāte savu iespēju robežās cenšas nodrošināt katram studentam iespējas izglītoties pilnvērtīgi. Studiju pamešana ir pārāk liela izšķērdība – pašam jaunietim, augstskolai, valstij, kas cerēja uz vēl vienu izglītotu speciālistu. Tiek izniekots neatgūstamais laiks, ģimenes un valsts finanšu līdzekļi, augstskolas resursi.
LU cenšas to nepieļaut. Augstskolā darbojas mentori, vecāko kursu studenti un kuratori-pasniedzēji, kuru atbalsts ievada jaunpienācējus studiju procesā un arī palīdz viņiem tās nepamest, atjaunot motivāciju mācīties. LU ir savs psihologs un psiholoģiskas palīdzības centrs konsultācijām stresa un krīzes brīžos. Ir kursu vecākie, pie kuriem vērsties pēc palīdzības. Vienīgais "attaisnojums" augstskolas pamešanai ir tīša nesekmība un asociāla uzvedība.
Studentu labklājības nodrošināšanā liela nozīme ir LU infrastruktūrai, īpaši – izcilajiem mācību apstākļiem jaunajā Akadēmiskajā centrā Torņkalnā. Turklāt te, plānotajā Veselības mājā, ir iecere veidot arī medicīnas konsultāciju centru. Jau Dabas māja, pirmā Akadēmiskā centra celtne, kopā ar mentoru un kuratoru programmu ļāva LU apstādināt savu studentu atbirumu.
Aptaujājot studentus, kas pamet augstskolu, kā galvenā problēma tiek minētas finanses. Otra būtiskākā – personiski cēloņi, kas arī bieži ir finansiālu apsvērumu izraisīti (nespēja savienot studijas ar ģimenes dzīvi, ar darbu). Risinājums būtu valsts finansēta augstākā izglītība, kā tas ir daudzviet Eiropā. Tomēr LU vēlas un var palīdzēt – ir izstrādāta sociālā atbalsta programma, sociālās stipendijas, studentu padome sadarbībā ar Infrastruktūras departamentu dienesta viesnīcās piešķir īres maksas atvieglojumus studentiem no daudzbērnu ģimenēm, bez vecāku apgādības palikušajiem, studentiem ar invaliditāti. Pat studiju maksas sadalīšana ikmēneša maksājumos ir atvieglojums daudziem.
Šāda problēma nav risināma bez Latvijas valsts apņēmības efektīvāk pildīt savas saistības pret augstskolām un uzņemties lielāku līdzatbildību par studentu labklājību. Noteikti ir jāpilnveido vai kardināli jāmaina studiju finansēšanas modelis. Apsveicams ir piedāvātais risinājums doktorantūras studijām: nodrošināt pietiekami lielas stipendijas tajās studējošajiem, ļaujot viņiem saņemt jūtamu atlīdzību par savu veikto zinātnisko darbu un sasniegtiem rezultātiem. Gribētos sagaidīt šādu pieeju arī bakalauru un maģistru studijām.
Valsts vēlas no mums saņemt gudrus, profesionālus speciālistus, kas veicina tautsaimniecības un IKP izaugsmi, nodrošina kvalitatīvu valsts pārvaldi, kā arī veidos jaunas jomas un nozares. Tāpēc Latvijas izglītības politikai būtu jānodrošina studentam iespējas sevi pilnībā veltīt mācībām. Minimāli – vismaz bakalaura programmā – ir nepieciešama daudz apjomīgāka studiju kreditēšanas politika, kas balstās reālās cenās un adekvātās studentu iztikas vajadzībās. Diemžēl darba meklēšana studiju laikā, lai nodrošinātu iztiku, sabiedrībā patlaban tiek uzskatīta par normu. Tāpēc katrs otrais students sāk strādāt, lai varētu studēt, taču bieži vien tieši darbs viņu no tām atrauj.
Izglītības dalītais finansējums – valsts apmaksātās "budžeta vietas" un pašu studentu mācību maksa – nodrošina vienu ļoti pozitīvu rezultātu: tas veicina studējošo savstarpējo konkurenci un viņu sekmību, cīnoties par tiesībām uz bezmaksas studijām. Taču vienlaikus "budžeta vietu" princips patlaban ir maz saistīts ar darba tirgus pieprasījumu, tāpat – ar tajās uzņemto jauniešu zināšanu kvalitāti. Ir studijas, kurās "budžetā tiek" ar viduvējām sekmēm, bet citās – netiek ar teicamām.
Iespējams, Latvijai būtu jāpāriet uz vispārēju maksas izglītības modeli, kur valsts veiktais līdzfinansējums tiek rēķināts pēc katra studējošā iestājpārbaudījumu un sesiju rezultātiem. Tas nodrošinātu līdzvērtīgākas iespējas visiem studentiem.
Mēs, LU, ceram uz efektīvāku un līdztiesīgāku sadarbību ar valsts izglītības politikas veidotājiem un Izglītības un zinātnes ministriju. Ceram, ka sadarbībā tiks uzklausīts un likts lietā arī pašu studējošo viedoklis. LU kā jebkura augstskola ir dzīvs un augošs organisms, ko nevar "iebāzt būrī" un likt eksistēt pēc uzspiestiem noteikumiem. Tā ir jaunrades laboratorija, kura rodas personības – zinātnieki, intelektuāļi, uzņēmēji, politiķi un citi Latvijas nākotnes veidotāji.
