Academic Centre
“Pallasa dzelzs” (Pallas Iron) jeb Krasnojarsk, ir viens no interesantākajiem meteorītiem, kas glabājas Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā. Tas ir gan vissenāk atrastais no šīs kolekcijas pārstāvjiem, gan ar interesantu atrašanas vēsturi, gan pieder pie visretākās no trim meteorītu grupām, dzelzs-akmens meteorītiem, un ir devis vārdu veselai meteorītu grupai - pallasītiem. Un galvenais – tieši ar “Pallasa dzelzi” sākas meteorītika kā zinātne un cilvēki apzinās, ka tādi “debesu akmeņi” patiešām eksistē, un nav vienkārši teikas.
Oficiāli “Pallasa dzelzi” - gandrīz 700 kilogramus (42 pudi) smagu metāla gabalu netālu no Krasnojarskas pilsētas (Krievijā) savā Sibīrijas ekspedīcijā atrada vācu izcelsmes Krievijā strādājošs zinātnieks Pēteris Pallass (Peter Simon Pallas 1741 – 1811). 1772. gadā, atrodoties Krasnojarskas apgabalā, viņam parādīja 680 kilogramus smagu dzelzs-akmens gabalu, kas zinātnieku ļoti ieinteresēja ar savām neparastajām un netipiskajām īpašībām. Zinātnieks nosūtīja to uz Pēterburgu, bet pats devās tālāk uz Baikāla ezeru.
Pēc vietējo stāstījuma, šo dzelzs-akmens gabalu jau 1749. gadā blakus Medvedevo ciemam bija atradis vietējais kalējs Jakovs Medvedjevs, kurš to parādīja iežu speciālistam Johanam Mettiham (Johann Mettig). Abi ilgi pētīja šo dīvaino atradumu – tīra dzelzs, bet līdzīga sūklim, kur tukšumi aizpildīti ar cietiem, dzelteni caurspīdīgiem akmentiņiem. Šis dzelzs gabals atradās zemes virspusē, gandrīz vai kalna galā, kas nekādi neatbilda viņu priekšstatiem par dzelzs rūdas dzīslu atrašanās vietām un arī izskatā pilnībā atšķīrās no parastas dzelzs rūdas.
J. Mettihs atgriezās Krasnojarskā, aprakstīja atradumu atskaitē, piebilstot, ka rūpnieciskai izmantošanai šis dzelzs gabals interesi nerada. Kalējs J. Medvedjevs pārvilka 42 pudus (apmēram 700 kg) smago atradumu tuvāk savai dzīves vietai – ciematam Medvedevo – un gribēja izmantot metāla darbos. Diemžēl drīz atklājās, ka dzelzs kalšanai nav piemērota. 22 gadus vēlāk dīvainajam dzelzs gabalam, kurš atklāti gulēja kalēja sētsvidū, pievērsa uzmanību zaldāts Jakubs, kurš apkalpoja zinātnieka P. Pallasa ekspedīciju, tā “Pallasa dzelzs” nonāca Pēterburgā.
Ap 20 gadu zinātnieki to pētīja un strīdējās par tā izcelsmi, līdz 1794. gadā vācu fiziķis Ernests Hladnijs (Ernst Chladni 1756 – 1827) izvirzīja pareizo, bet tolaik revolucionāro, un kā daudziem šķita, pilnīgi fantastisko ideju par dzelzs kosmisko izcelsmi un meteorītu kā tādu pastāvēšanu. Ar savu Rīgā rakstīto grāmatu “Chladni E. Über den Ursprung der von Pallas gefundenen und anderer ihr ehnlichen Eisenmassen und über einige damit in Verbindung stehende Naturerscheinungen. Riga; Leipzig, 1794” (Par Pallasa un citu tai līdzīgu dzelzs masu izcelsmi un par dažām saistītām dabas parādībām). E. Hladnijs ielika meteorītikas kā zinātnes pamatus.
Līdz tam brīdim pat ļoti cienījamā Parīzes Zinātņu akadēmija bija oficiāli noliegusi “debess akmeņu” eksistenci. Kad 1768. gadā uz akadēmiju no trim dažādām vietām, trīs dažādas personas atsūtīja pilnīgi vienādus no debesīm nokritušus akmeņus, aprakstīja vienādus to krišanas faktus un viens no šiem lieciniekiem pat bija izglītots cilvēks (abats Bašelajs), Parīzes Zinātņu akadēmija būtu bijusi spiesta atzīt faktu, ka no debesīm var krist akmeņi. Bet 1777. gadā akadēmija paziņoja savu galējo lēmumu - akmeņos iespēris zibens, tāpēc tie apkusuši, krišanas troksni izskaidroja ar pērkonu un nekādi akmeņi no debesīm nekrita, mazums kas zemniekiem rādījās. (А.И.Еремеева. Метеориты, "Камни грома" и Парижская академия наук перед "судом истории")
Tā kā akmeņu ķīmiskajā sastāvā nebija nekādu unikālu, Zemei neraksturīgu piemaisījumu, kas varētu pierādīt to kosmisko izcelsmi, šķita, ka akadēmijai taisnība. Sliktākais bija tas, ka akadēmija sāka izsviest no savām ģeoloģiskajām kolekcijām visus ar šādiem stāstiem atsūtītos paraugus un mudināja to darīt arī citus. Un daudzi tā arī izdarīja, kas vēlāk izrādījās liels zaudējums meteorītu pētniekiem un kolekcionāriem. Tā “debess akmeņu” problēma palika neatrisināta, līdz E. Hladnijs apvienoja līdz šim šķietami nesavienojamas lietas – liecinieku stāstus par krītošiem karstiem, apkusušiem akmeņiem, dzelzs gabalus vietās, kur nav rūdas atradņu, ugunīgās svītras debesīs (bolīdus), „krītošo zvaigžņu” fenomenu, ko cilvēki novēroja jau no seniem laikiem. Tas viss kopā noveda viņu pie secinājuma par meteora - meteorīta parādības sarežģīto kosmiski atmosfērisko raksturu.
1870. gadā kāds atradums gandrīz apgāza E. Hladnija teoriju – tika atrasti līdzīgas formas, bet acīmredzamas Zemes izcelsmes dzelzs bluķi, un atkal aizsākās diskusijas un strīdi. Uz Sibīriju tika sūtīta ekspedīcija pārbaudīt, vai “Pallasa dzelzs” nav tipisks vietējās dzelzs rūdas paraugs, jeb tomēr pilnīgi atšķirīgs, un tātad, iespējamais viesis no kosmosa. Pārbaude pierādīja, ka vietējai rūdai ir pilnīgi citas īpašības. Tikmēr gadu gaitā precīzā “Pallasa dzelzs” meteorīta krišanas vieta jau bija piemirsusies, līdz pagājušā gadsimta 70. gados tika veikta ekspedīcija tās meklēšanai. Meklējumi bija sekmīgi, šobrīd ir zināmas precīzas krišanas vietas koordinātas un tur uzstādīts piemiņas akmens – mākslinieka Jurija Išhanova (Юрий Павлович Ишханов 1929 - 2009) mākslas darbs.
Mūsdienās meteorīti ir pietiekami izpētīti un klasificēti pa tipiem. Un vienu no dzelzs-akmens meteorītu veidiem, dzelzs un niķeļa sakausējumu ar olivīna kristālu iestarpinājumiem, sauc par pallasītu, par godu akadēmiķim P. Pallasam, kurš pirmais šo dzelzi un tā īpašības aprakstīja.
„Pallasa dzelzs” paraugs LU Muzejā, Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā nāk no senākas kolekcijas, ko bija vākusi vācbaltiešu Rīgas Dabaspētnieku biedrība (Naturforscher-Verein zu Rīga) 19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā. Paraugs sava senuma dēļ ir sadalījies vairākos gabalos, olivīna daļiņas izbirušas un glabājas atsevišķi, tā ir labāk saskatāma pallasītiem raksturīgā sūkļa forma, diemžēl nevar redzēt skaisto skatu, kā dzelzī spīguļo kristāliņi. Bet tas netraucē šim meteorītam būt zvaigznei LU Muzeja meteorītu kolekcijā.
Papildus informācija:
