Academic Centre
Pirms gada Latvijas Universitātes (LU) vēsturē sākās otrā simtgade, un LU Muzejs nolēma ieskatīties pirmās Simtgades vēsturē. Noslēdzoties Latvijas Neatkarības karam LU uzsāka pilnvērtīgu darbību, kuras viena no izpausmēm bija iekļaušanās jaunajā pēc Pirmā pasaules kara Eiropā, veidojot starptautiskos sakarus ar citām Eiropas valstu universitātēm, sevišķi ar savā reģionā ietilpstošajām valstu universitātēm (Somija, Igaunija, Lietuva un Polija). Runājot par Latvijas-Lietuvas attiecībām LU vēstures kontekstā, LU Muzejs nolēma veikt analīzi par Vitauta Lielā (Vitautus Magnus) Kauņas universitātes-Latvijas Universitātes sadraudzības plāksni.
Sadraudzības plāksne ir izveidota no marmora, kurā iekalts zelta krāsas teksts latviešu un lietuviešu valodās: Mūs vieno kopējs gars un vienas asinis/Mus vienija bendra dvasia ir vienas kraujas: Latvijas Universitātei 100/Latvijos Universitetui 100. Zelta krāsas tekstu papildina Vytauto Didžiojo Universitetas: Lietuva 2019. Sadraudzības plāksni dāvinājusi Lietuvas lielkņaza Vitauta Lielā (latīniski Vitautus Magnus, lietuviski Vytautas Didžiojos) vārdā nosauktā Kauņas universitāte (KU). No rakstītā var saprast, ka ir runa par LU un KU sadarbības attiecībām starpkaru periodā. Sadarbība aprakstīta simboliski, izceļot latviešu un lietuviešu kā indoeiropiešu saimes baltu grupas tautu asinsradniecību. Radniecību simbolizē zelta krāsā iekalts seno baltu Austras koka zīme, kas simbolizē priekštatu par pasauli: pazemes pasauli, viduspasauli un debesu pasauli. Ar pazemes pasauli saprot pagātni, viduspasauli tagadni un debesu pasauli nākotni par latviešu-lietuviešu tautu attiecībām.[1] Starpkaru laikā ļoti aktuāla bija Baltijas valstu vienotības stiprināšana, kas izpaudās ne tikai politiski (mēģinot veidot Baltijas Antanti), bet arī zinātniski (studentu apmaiņa starp LU un KU, sadarbība ar pārējām Baltijas valstīm un citām Eiropas valstīm zinātnes un izglītības jautājumos).[2]
LU un KU ir dibinājušās laikā, kad notika Latvijas un Lietuvas Neatkarības kari laikposmā no 1918. līdz 1920. gadam. Tomēr Lietuvai augstākā izglītības nesākās ar KU, bet gan ar Viļņas Universitāti (VU). VU dibināta 1579. gada 29. oktobrī Polijas-Lietuvas kopvalstī jeb Žečpospolitā (1569-1795), kad Romas pāvests Georgs XIII izdeva bullu Viļņas Romas katoļu kolēģijas pārveidošanai par VU - Academia et Universitas Vilnensis Societatis Iesu – Viļņas Jēzus brālības akadēmija un universitāte.[3] Lietuvas lielkņaza un Polijas karaļa Staņislava II Jagaleona (lietuviski Jagaiļa) brālēna Vitauta Lielā vārdā nosauktā KU bija Lietuvas valsts pagaidu nacionālā Alma Mater, jo tajā laikā Viļņas apgabala piederības jautājums nebija atrisināts starp Lietuvu un Poliju. 1920. gadā Polijas armijas ģenerālis Lucijāns Žeļigovskis, pārejot pretuzbrukumā padomju Krievijas karaspēkam pēc izšķirošās Varšavas kaujas 1920. gada 15. augustā Padomju-Poļu karā (1919-1920), sagrāba Viļņas apgabalu, piespiežot Lietuvas pagaidu valdību bēgt uz Kauņu, izglābjoties no krišanas poļu varā. Esošajos apstākļos lietuviešiem neatlika nekas cits kā 1922. gada 16. februārī dibināt jaunu nacionālo Alma Mater Kauņā (Lietuvā Kauņu uzskata par starpkaru Lietuvas pagaidu galvaspilsētu), neizslēdzot iespēju atgūt Viļņas apgabalu no Polijas, tādejādi atgūstot VU.[4] Lietuva atguva Viļņas apgabalu PSRS okupācijas laikā, taču VU, tāpat kā LU, KU un Tartu Universitāte (TU), nebija atļauts pildīt nacionālo Alma Mater funkciju (sagatavot speciālistus nacionālo valstu izaugsmei), bet gan stiprināt PSRS, ievērojot bezierunu pakļaušanos PSKP diktātam. Vienīgi tika saglabāta šķietama nacionālās Alma Mater funkcija – studiju pasniegšana nacionālajās valodās, ievērojot divu valodu plūsmu. VU [5] lietuviski, LU [6] latviski un TU [7] igauniski; visās trijās universitātēs otrajā valodas plūsmā pasniedza studijas krieviski.
Lai sasaistītu KU ar Lietuvas lielkņazisti, to nosauca Lietuvas lielkņaza Vītauta Lielā vārdā. Ja VU dibinājuši Romas katoļi, tad Vītauts Lielā valdīšanas laikā tika ielikti pamati Lietuvas lielkņazistes transformācijai no pagāniskas uz Romas katoļticīgas valsts, mēģinot apvienot Romas katoļus ar pareizticīgajiem. Nostiprinoties Romas katoļticībai Lietuvas lielkņazistē, sāka veidoties aizsākumi Lietuvas nacionālajai Alma Mater – VU. Arī Vītauta Lielā faktors starpkaru periodā lietuviešu tautas apziņā nostiprināja pārliecību par Lietuvas valsti, lai izveidotu ideoloģisku pretsvaru Polijas kundzībai pār Viļņas apgabalu. Kopš Žečpospolitas laikiem tika kultivēts Vītauta Lielā mīts, kas saliedēja Lietuvu pret Poliju.[8]
Teorētiski VU būtu jāuzskata par vissenāko universitāti Baltijas valstīs (Tartu Universitāte dibināta 1632. gada 15. oktobrī un Latvijas Universitāte 1919. gada 28. septembrī), taču 16.-20. gs. sākumā ar Baltiju saprata kādreizējās Livonijas ordeņa valsts (1237-1562) vācbaltiešu apdzīvoto teritoriju mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā. Mūsdienu Lietuvas teritorija iekļāvās Centrāleiropas reģionā, pie kura piederīgas Polijas, Čehijas un Ungārijas teritorijas. VU ietekmēja poļu faktors, bet RP/RPI un TU ietekmēja vācu faktors. Neskatoties uz reģionālajām atšķirībām, RPI sniedza ieguldījumu Lietuvas un Latvijas nacionālās elites, un TU Igaunijas un Latvijas nacionālās elites izveidošanā.[9]
Par Lietuvas faktoru LU liecina 1919. gada Lietuvas pagaidu valdības apsveikuma vārdi nodibinātajai LU, ko papildina ar faktu par lietuviešu jaunatnes mēģinājumiem atrast izglītību LU latviešu-lietuviešu tautas tuvināšanai.[10] LU pastāvēja lietuviešu studentu biedrība Viltis, kas dibinājusies 1908. gadā pie Rīgas Politehniskā institūta (RPI) (1896-1919). Viltis darbību atjaunoja 1926. gadā pie LU, kas galvenokārt apvienoja LU Lauksaimniecības fakultātes lietuviešu tautības studentus. Lai gan šī bija lietuviešu nacionālā studentu biedrība, tajā aktīvi darbojās galvenokārt lietuviešu tautības Latvijas pilsoņi. Viltis mērķis bija apvienot Latvijas valstī dzīvojošos lietuviešu studentus lietuviešu nacionālās kultūras saglabāšanai, sniedzot savstarpēju materiālo un morālu atbalstu, kā arī veidojot studentu starpkultūru sakarus starp Latviju un Lietuvu.[11]
Viltis darbojušies pazīstamie lietuviešu sabiedriskie darbinieki un mācībspēki kā RPI Arhitektūras nodaļas absolvents, lietuviešu arhitekts Vītauts Landsberģis (atjaunotās Lietuvas valsts Seima priekšsēdētāja Vītauta Landsberģa tēvs), Kazimirs Vasiļausks un Jons Šimoļūns.[12] K. Vasiļausks bija Lietuvas PSR Zinātņu Akadēmijas korespondētājloceklis, PSRS Celtniecības un arhitektūras akadēmijas akadēmiķis, un celtniecības mehānikas speciālists. J. Šimoļūns bija RPI Mehānikas nodaļas absolvents, kurš kļuva par ievērojamu lietuviešu inženieri. Viņš bija KU profesors un Klaipēdas ostas celtnieks. RPI Lauksaimniecības nodaļā studējis arī Lietuvas valsts premjerministrs, vairākkārtējais lauksaimniecības un izglītības ministrs Jozs Tūbelis.[13]
Lai stiprinātu Latvijas-Lietuvas attiecības reģionālajā kontekstā, 1923. gadā TU tika nolemts Baltijas reģiona universitāšu sadarbības ietvaros nodibināt Baltijas jūras valstu studentu savienību SEEL (Suomi-Eesti-Latvija-Lietuva). Šajā organizācijā mēģināja iesaistīt arī Polijas studentus, taču sastopot Lietuvas pretestību Viļņas jautājuma, kā arī Somijas iebildumus pret Zviedrijas studentiem sarežģītās vēstures (Somijas atrašanos Zviedrijas karalistes sastāvā) dēļ, atlika izveidot organizāciju no Helsinku universitātes (Somija), TU (Igaunija), LU (Latvijas) un KU (Lietuvas) Studentu padomju pārstāvjiem.[14] Starpkultūru sakari starp Latviju un Lietuvu SELL ietvaros izpaudušies ar latviešu studenšu korporācijas Daugaviete dalību 1935. gada SELL konferencē Klaipēdā, Lietuvā: lietuviešu sirsnīgā uzņemšana, Kuršu kāpu apmeklējums, kur iepazinās ar vietējo kuršu kultūru. Konferences noslēgumu atzīmēja ar balli Kauņas pilsētas rātslaukumā.[15] Daugaviete starpkaru periodā aizsāka arī ciešu sadraudzības attiecību veidošana ar Lietuvas studentu/šu korporācijām – KU lietuviešu studenšu korporāciju Romuvos Vaidelute un lietuviešu studentu korporāciju Neo-Lithuania.[16]
Arī citas Latvijas studenšu korporācijas starpkaru periodā stiprināja sadraudzību ar KU lietuviešu studenšu korporācijām – latviešu studenšu korporācija Dzintra izveidoja ciešu sadraudzību ar KU lietuviešu studenšu korporāciju Filiae Samogitiae [17], un krievu-krievu izcelsmes latviešu studenšu korporācija Sororitas Tatiana uzturēja ciešu sadraudzību ar KU krievu studenšu korporāciju Filiae Rutheniae.[18]
PSRS okupācijas apstākļos starp Latviju un Lietuvu turpināja pastāvēt starpkultūras sakari, kas izpaudās sevišķi nacionālajā jautājumā. 1989. gada 11. novembrī PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova demokratizācijas reformu ietekmē LU Vēstures un filozofijas fakultātes Lāčplēša dienas svinības piedalījās studenti no Lietuvas, kuri bija paņēmuši līdzi Lietuvas dzelten-zaļ-sarkano nacionālo karogu. Atritinot karogu, lietuviešu studenti pievienojās latviešu studentiem, dziedot Lietuvas nacionālo himnu Tautiška Giesme. Pēc šī pasākuma neviens vairs netika represēts, atlaists no darba vai atskaitīts no studijām LU. Tas liecināja, ka padomju totalitārā vara kļuvusi bezspēcīga pret baltiešu nacionālo atmodu.[19] Latvijas-Lietuvas tuvību Trešās atmodas laikā (1987-1991) stiprināja sadarbība starp Latvijas Tautas frontes un Lietuvas Pārbūves kustību (Sajūdis), par ko liecina piemiņas plāksne Latvijas Tautas frontes 3. sasaukuma domas ārkārtas sēdei, kur lēma par manifestācijas “Par neatkarīgu, demokrātisku Latviju” rīkošanu. Manifestācija notika 1991. gada 13. janvārī, reaģējot uz PSRS izdarīto spiedienu Lietuvai; PSRS karaspēks nežēlīgi apspieda neapbruņotus demonstrantus pie Viļņas televīzijas torņa.[20] LU izlēma uzlikt LU-KU sadraudzības plāksni līdzās Latvijas Tautas frontes piemiņa plāksnei pie LU Lielās aulas, lai būtu cieša saistība ar Latvijas un Lietuvas valstu izšķirošo stāvokli 1918.-1920. gadā un 1991. gadā.
Kad 1991. gadā Lietuva, kopā ar Latviju un Igauniju, atguva neatkarību no PSRS, VU uzsāka pilnvērtīgi funkcionēt kā Lietuvas valsts nacionālā Alma Mater. Baltijas mērogā VU (tāpat kā LU un TU) prezentē savas valsts nacionālo augstāko izglītību, kas pēc akadēmiskās darbības ievirzēm un principiem ir analoģiskas pārējām Baltijas valstu nacionālajām Alma Mater. Visas trīs Baltijas valstu nacionālās universitātes Eiropas un pasaules mērogā demonstrē sevi kā vienīgās, kur augstāko izglītību apgūst lietuviešu, latviešu un igauņu valodās, paralēli stiprinot visu trīs Baltijas valstu nacionālo identitāti.[21]
Latvijas un Kauņas universitāšu sadraudzības plāksni var apskatīt ekskursijās LU galvenajā ēkā. Iepriekšēja pieteikšanās elektroniski: muzejs@lu.lv vai zvanot pa tālruņeim 67034566, 25733456
[1] E-ezoterika.lv | Austras koks
[2] Eidints, Alfonss. Bumblausks, Alfreds. Kulkausks, Antans. Tamošaitis Mindaugs. Lietuvas vēsture. Rīga: Apgāds “Zvaigzne ABC”. 2014, 53. lpp.
[3] Eidints, Alfonss. Bumblausks, Alfreds. Kulkausks, Antans. Tamošaitis Mindaugs, 84.-85. lpp.
[4] Spekke, Arnolds. Latvijas vēsture. Rīga: SIA “J.L.V.”. 2003, 314. lpp.
[5] Turpat, 247.-248. lpp.
[6] Latvijas Universitātei – 80. Rīga: Latvijas Universitāte. 1999, 12. lpp.
[7] Sepo, Zeterbergs. Igaunijas vēsture. Rīga: AS “Latvijas Mediji”. 2018, 332.-333. lpp.
[8] Eidints, Alfonss. Bumblausks, Alfreds. Kulkausks, Antans. Tamošaitis Mindaugs, 56. lpp.
[9] Stradiņš, Jānis. Cēbere, Dzintra. Zinātne un augstākā izglītība Rīgā Baltijas reģiona (Baltijas/Zviedrijas) sakaru kontekstā. No: Baltiņš, Māris (red.). Latvijas Universitātes raksti (Acta Universitatis Latviensis): Zinātņu vēsture un muzejniecība (History of Sciences and Museology). Rīga: “Zinātne”. 2003, 33.;35. lpp.
[10] Dale, Pauls (Sast.). Vēsturisks pārskats par Latvijas Augstskolas nodibināšanu un viņas darbību pirmā (1919./20.) mācību gadā. Rīga: Latvijas Augstskolas izdevums. 1921, 37. lpp.
[11] Briedis, Juris (red.). Augstākās tehniskās izglītības vēstures Latvijā (2. daļa): Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē, Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts Universitātē (1919-1958). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 2004, 93. lpp.
[12] Briedis, Juris (red.). Augstākās tehniskās izglītības vēstures Latvijā (1. daļa): Rīgas Politehnikums un Rīgas Politehniskais institūts (1862-1919). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 2002, 89. lpp.
[13] Turpat, 104. lpp.
[14] Briedis, Juris (red.). Augstākās tehniskās izglītības vēstures Latvijā (2. daļa): Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē, Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts Universitātē (1919-1958), 85.-86. lpp.
[15] Goldmane, Vilma., Bernsone, Taņa. Dūne, Elga (red.). Daugaviete 40 gados (1921-1961). Chicago: Daugavietes konvents. 1966, 59. lpp.
[16] Studenšu Prezidiju Konvents | Daugaviete
[17] Studenšu Prezidiju Konvents | Dzintra
[18] Studenšu Prezidiju Konvents | Sororitas Tatiana
[19] Keruss, Jānis., Lipša, Ineta., Runce, Inese., Zellis, Kaspars. Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēsture padomju laikā: Personības, struktūras, idejas (1944-1991) (otrais izdevums). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2011, 306. lpp.
[20] Latvijas Tautas frontes 2. kongress: programma, statūti un rezolūcijas. Rīga: Latvijas Tautas frontes izdevniecība. 1990, 6. lpp.
[21] Latvijas Universitātei – 80. Rīga: Latvijas Universitāte. 1999, 12. lpp.
