Par politiku un kokli: intervija ar Loru Dīnu

Kā jūs nonācāt Latvijā?

Pirmajā bakalaura studiju semestrī Viskonsīnas Universitātē Oklērā aizgāju uz ārzemju apmaiņu pasākumu. Studēju politoloģiju un vienmēr biju vēlējusies mācīties ārzemēs. Iespēja studēt politikas zinības angļu valodā bija divās programmās. Varēju izvēlēties Kostariku, Spāniju vai Latviju. Vidusskolā mācījos spāņu valodu, valoda man patika, bet tā mani tik ļoti neinteresēja, un esmu no Minesotas, man patīk aukstums, tāpēc domāju: “Nebraukšu uz Kostariku vai Spāniju. Izvēlēšos aukstāko iespējamo vietu!”. Sanāk, ka sākotnēji Latviju izvēlējos laika apstākļu dēļ. Pie tam, bija 1999. gads. Esmu amerikāniete, man ir senči no Polijas un Čehijas, tāpēc daļēji esmu austrumeiropiete. Bet, kad pateicu mammai, ka studēšu Latvijā, viņa prasīja: “Vai tas ir Balkānos?” Un es teicu: “Nē, Baltijā!” Deviņdesmitajos gados ASV daudz runāja par Balkāniem. Tagad šķiet smieklīgi, ka toreiz mana ģimene domāja, ka studēšu otrā Eiropas galā. Bet tagad teju visa ģimene ir bijusi Latvijā. Dzīvojām šeit ar vīru, tāpēc tagad visi, kas mani pazīst, zina, kur ir Latvija.

Universitātē bija šāda programma, jo divi pasniedzēji bija Amerikas latvieši - Paulis Lazda un Irēne Lazda. Paulis Lazda bija viens no Latvijas Okupācijas muzeja dibinātājiem. Viņš ASV nokļuva 40. gadu beigās, kad kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās. Kad Latvija kļuva neatkarīga, Paulis Lazda izveidoja apmaiņas programmu. Šķiet, tā bija viena no pirmajām tāda veida programmām ar Latviju. Kad ierados Latvijas Universitātē, šeit bija tikai 20 apmaiņas studenti, kas tagad šķiet neticami! Tas bija lielisks laiks. Latviešu valodu man mācīja bijušie Miera korpusa darbinieki, jo tas tikko bija beidzis darbu, un tā bija lieliska iespēja. Toreiz gandrīz neviens nerunāja angliski, tāpēc, ja nodarbībā iemācījāmies pasūtīt ēdienu, tad kafejnīcā to arī nācās pielietot. Tas ir labākais veids, kā iemācīties valodu. Bet jā, izvēlējos Latviju, jo man patīk auksts laiks. Šobrīd to nevar pateikt, jo pagājušajā nedēļā bija ļoti karsti (smejas). Pirmo reizi atbraucu pirms 20 gadiem. Tagad jau šurp vedu pati savus studentus. Pagājušajā gadā studentus atvedu pirmo reizi, cerams, brauksim arī nākamgad.

 

Kā jūs salīdzinātu pieredzi toreiz un jūsu studentu pieredzi tagad?

Deviņdesmitajos viss bija daudz neskaidrāks. Nezinājām, vai Latvija pievienosies Eiropas Savienībai, Latvija vēl nebija pievienojusies NATO. Šobrīd kā politoloģei viss ir daudz atvērtāks. Ar amerikāņu studentiem apmeklējām Saeimu un Ārlietu ministrijā tikāmies ar bijušo ASV vēstnieku. Es vienkārši aizrakstīju ministrijai, un mums noorganizēja tikšanos ar bijušo vēstnieku, tā ir neticama iespēja! Bijām uz vienu no Saeimas sēdēm, un prasīju studentiem: “Kas ir pirmā lieta, ko ievērojat?” Viņi paskatījās uz Prezidiju un teica: “Visas ir sievietes!” Izņemot parlamentāro sekretāru. Dzirdēt viņu iespaidus bija ļoti interesanti.

Pirms tam arī uztraucos. Es mīlu Latviju, esmu šeit gandrīz katru vasaru. Šeit ir mana viesģimene, manas otrās mājas. Kad lidojām šurp ar studentiem, baidījos: “Ja nu viņiem nepatīk?!” Jo man šeit tik ļoti patīk. Par laimi, arī viņiem patika, tā ka viss bija kārtībā! Viņiem patika ēdiens, un domāju, ka viņiem bija daudz vieglāk komunicēt, jo tagad teju visi runā angliski. Mani tas reizēm pat kaitina! Jā, man ir akcents, bet es protu latviešu valodu. Taču veikalos un kafejnīcās pārdevēji automātiski pārslēdzas uz angļu valodu. Nemaz nezinu, cik daudz reižu esmu teikusi: “Nē, es piecus gadus mācījos latviešu valodu, protu pasūtīt kafiju!”

Eiropeizācija un sabiedrības atvērtība padara studijas un ceļošanu Latvijā daudz vieglāku. Īpaši, salīdzinot ar ASV. Šeit varējām izmantot sabiedrisko transportu, vietējos autobusus. Aizbraucām līdz Bauskai un Rundāles pilij, vietējie bija tik jauki! Parasti, studējot ārzemēs, amerikāņi nolīgst atsevišķus autobusus, bet es teicu: “Nē! Mēs darīsim kā vietējie!” Šķiet, studentiem palika labs iespaids. Daudzi nopirka Nameja gredzenus, kas man ļoti patika. Pastāstījām viņiem leģendu. Un tagad, ja, lasot lekcijas Amerikā, redzu studentiem Nameja gredzenus, zinu, ka kopā bijām Latvijā.

 

LU pasniedzāt kursu par dzimti un politiku. Kāda bija šī pieredze?

Bija interesanti. Pirms tam sazinājos ar savas nodaļas vadītāju Dr. Ivetu Reinholdi un teicu: “Es gribētu pieteikties ASV valdības stipendijai un strādāt Latvijā.” Viņa bija ļoti atsaucīga, tāpēc domāju: “Labi, man būs kādi desmit studenti.” Dzimte un politika  nav tēma, kas daudz tiek skatīta, taču galu galā man bija 45 studenti! Domāju, tas parāda, ka šāds skatījums politoloģijā ir nepieciešams. Tie bija gan Erasmus, gan latviešu studenti. Kopā gājām 8. marta, Starptautiskās Sieviešu dienas, gājienā. Bija jauki redzēt, kā jaunieši iesaistās un spriež: “Mums jāiet, jārunā par Stambulas konvenciju, par sieviešu tiesībām sabiedrībā!” Lai arī Latvijā 55% no iedzīvotājiem ir sievietes un Eiropā sieviešu pārstāvniecība ir salīdzinoši augsta, tā ir tēma, ko pētīt, un, acīmredzot, arī studenti tajā ir ieinteresēti. Feminismā kā akadēmiskā jomā ļoti svarīgi ir lauka pētījumi ar pašu populāciju. Tāpēc daļa no maniem pētījumiem bija saistīta ar sieviešu pārstāvniecību – visi latviski runājošie studenti izvēlējās un intervēja kādu 13. Saeimas deputāti. Nointervējām 26 no 31 [deputātes], kas ir labs rezultāts! Tas Latvijā ir ļoti labi – veicot pētniecību, cilvēki ir ļoti atsaucīgi, īpaši Saeimas deputāti. Kad pateicu studentiem, ka intervēsim deputātes, viņi teica: “Mums neatbildēs!” Bija deputātes, kam bija vairāk jāraksta un jāzvana, bet lielākā daļa bija ļoti atsaucīgas. Tieša pieeja politikai, manuprāt, pārsteidza daudzus studentus. Tā gan viņiem, gan man bija laba pieredze.

Intervijas, protams, bija anonīmas, un viens no pēdējiem jautājumiem bija par vardarbību politikā. Pētījumi rāda, ka aptuveni 40% sieviešu politikā saskaras ar lielāka vai mazāka apmēra vardarbību. Par laimi, Latvijā nav letālu gadījumu, bet pasaules mērogā sievietes politiķes kampaņu laikā ir arī nogalinātas. Šķiet, studenti bija ļoti pārsteigti dzirdēt, kā valdības pārstāves stāsta par, piemēram, draudiem tviterī, Facebook un tamlīdzīgi. Gandrīz visi studenti pēc tam teica: “Es nedomāju, ka mūsu valstī kas tāds notiek!” Tā viņiem bija svarīga pieredze, un viņi uzzināja par politikas aspektu, ko citādāk nepētītu. Tāpat tas bija labi, jo daži pieteicās šim kursam, jo domāja, ka varbūt tas būs viegls, bet tā vietā viņiem bija iespēja intervēt politiķes. Un tad viņi teica: “Tas ir ļoti nozīmīgi! Labi, ka pētāt sievietes politikā šajā valstī!” Pat studenti, kas negribēja intervēt, pēc tam parasti teica: “Oho, tas laikam ir svarīgi!” Tas ir labi! Var lasīt lekcijas, bet feminisma pētījumi jāveic īstajā pasaulē, tā var iegūt daudz vairāk.

Milikina Universitātes studenti pie Brīvības pieminekļa 2019. gadā

 

Arī jūsu pētījumi saistīti ar Saeimu, vai varat pastāstīt vairāk?

Studentu veiktās intervijas bija daļa no lielāka pētījuma. Apmēram 17 intervijas veica studenti, pārējās – mēs ar asistenti. Turpinājām kursā iesākto. Tāpat katru ceturtdienu līdz koronavīrusa krīzei biju Saeimā un novēroju dzimumu dinamiku. Bieži domāju, vai citi pret spīkeru izturētos tāpat, ja tas būtu vīrietis.

Šobrīd analizēju iejaukšanās. Runājot parlamentārās debatēs, sievietes daudz biežāk nekā vīrieši tiek pārtrauktas, tāpēc skaitu visus gadījumus, kad sievieti pārtrauc. Iepriekšējā publikācijā, kas drīz iznāks, pētīju, vai sievietes biļetenos biežāk tiek izsvītrotas. Latvijā balsojot cilvēkus var izsvītrot, un sievietes tiek izsvītrotas biežāk, bet esmu diezgan droša, ka pirms tam tas nebija saskaitīts. Centrālajā vēlēšanu komisijā kāds kungs man prasīja: “Pag, jūs saskaitījāt visus plusiņus un mīnusiņus?” “Jā, es gribēju zināt.” Latvijā ir interesanta vēlēšanu sistēma – tas, ka cilvēkus var izsvītrot. Daudzas citas sistēmas ir slēgtas, kur pārstāvju rangu nevar ietekmēt, tāpēc bija ļoti interesanti uzzināt, vai Latvijā sievietēm mazāk tiek likti plusiņi. 13. Saeimā sievietēm bija mazāk plusiņu nekā vīriešiem, bet atšķirības plusiņu un mīnusiņu ziņā starp sievietēm un vīriešiem nebija tik izteikta, tāpēc arī Saeimā iekļuva vairāk sieviešu, nekā iepriekš.

 

Dzimtes un politikas tēma var būt diezgan strīdīga. Kāda parasti ir attieksme pret jūsu pētījumiem?

Daži man teica, ka neviens nepieteiksies kursam, ka studentus tas neinteresēs, tur saskāros ar negatīvu attieksmi, bet jāsaka, lielākā daļa Saeimas deputāšu bija ļoti ieinteresētas. Uzdevām tādus jautājumus, kā: “Kā nokļuvāt politikā?”. Teorijas parāda, ka sievietes parasti nonāk politikā, ja tur jau darbojas kāds ģimenes loceklis vai arī viņas līdz galam neiederas, tāpēc bija interesanti uzzināt, kā ir Saeimā. Daudzas deputātes politiķes karjeru sāka vietējā līmenī, daudzas strādājušas pašvaldībā, piemēram, Rīgas domē.

Nedaudz uztraucos, kā būs intervēt opozīcijas pārstāves, bet, šķiet, viņas daudz netiek intervētas. Viņas ļoti priecājās, ka kāds viņas uzrunā, kas mani pārsteidza. Dažas no šīm intervijām bija vairāk nekā stundu garas. Domāju, ka, pētot politiku Latvijā, uzsvars tiek likts uz partiju vadību, struktūru. Atsevišķi deputāti tik daudz netiek pētīti, īpaši jau deputātes-sievietes.

Neteikšu, ka attieksme bijusi negatīva, bet ir cilvēki, kas teikuši: “Tas ir… interesanti…” Kad sēžu Saeimā, cilvēki uz mani skatās. Katru ceturtdienu tur biju būtībā tikai es un žurnālisti. Kad sākām intervēt deputātes, viņi saprata: “Tā ir tā ārzemniece, kas pēta sievietes.” Bet tiešām, lielākā daļa cilvēku ir ļoti atsaucīgi. Kolēģi LU Sociālo zinātņu fakultātē pozitīvi attiecās pret dzimtes pētniecību. Tā daudz sastopama komunikācijas zinātnēs un socioloģijā, arī politoloģijā tā nepieciešama. Tagad ir studenti, kas par to interesējas, un ceru, ka kurss varēs turpināties tiešsaistē. Centīsimies to piedāvāt katru gadu, redzēsim, vai būs tāda pati interese.

 

Interesanti, ka šāda kursa pirms tam nebija. Humanitāro zinātņu fakultātē dzimtes studijas ir diezgan daudz sastopamas dažādās jomās, ir “Feministica Lettica” centrs.

Jā, ar Ausmu Cimdiņu un Irinu Novikovu. Latvijā visi feminisma pētnieki cits citu pazīst. Tur jau tā lieta – dzimte būtu jāpēta dažādās jomās. Arī eksaktajās zinātnēs, medicīnā, lai būtu jaunas metodes. Redzam, ka koronavīruss sievietes skar citādi nekā vīriešus. Manuprāt, dzimumu dinamiku būtu jāpēta katrā fakultātē un katrā disciplīnā. Ir atšķirības, kas jāņem vērā. Daudzās intervijās politiķes teica, ka nav feministes, daudzas bija pret Stambulas konvenciju, kas man šķita neparasti un pārsteidzoši, jo tas ir vienkārši tiesību akts, kas skar vardarbību ģimenē. Taču viss tiek fokusēts tikai uz dzimumu un vārdu “dzimte”.

 

Jā, viss apstājas pie terminoloģijas.

Eksistē īpaša terminoloģija, bet manā skatījumā vārds “dzimte, sociālais dzimums” nozīmē tieši to – “sociālais dzimums”. Bet daudzi uzskata, ka Stambulas konvencijā tas nozīmē LGBT pārstāvjus. Saeima ir vairāk konservatīva, tāpēc ir cilvēki, kas pret to iebilst, bet intervijās visas politiķes bija atsaucīgas, pat tad, ja bija “pret feminismu”. Gribēju intervēt dažādas Saeimas deputātes un gūt plašu skatījumu. Ja intervētu tikai feministes Saeimā, tie būtu vien daži cilvēki. Bija interesanti uzzināt dažādas idejas, redzēt, kā sievietes Saeimā sadarbojas. Daudzkārt piefiksējām, ka sievietes kopā dzer kafiju, ēd pusdienas. Tās ir deputātes, kam Saeimā ir saspīlētas attiecības un kas pēc tam pagriežas un kopā pusdieno. Manuprāt, tas ir lieliski. Tas parāda, ka politika ir politika, bet cilvēcīgās attiecības ir kaut kas cits. Un pētījumi rāda, ka šāda sadarbība starp sievietēm deputātēm sastopama visā pasaulē.

Attēls ar Dr. Dīnas novērojumiem Saeimā

 

Cits jūsu pētnieciskais darbs saistīts ar cilvēktirdzniecību. Pastāstiet, lūdzu, par jaunāko monogrāfiju Diffusing Human Trafficking Policy in Eurasia.

1999. gadā studēju LU, pēc tam 2007./2008. g. atgriezos kā maģistrantūras studente. Mācījos politoloģiju, bet kā brīvprātīgā darbojos centrā “Marta”. Tajā laikā tas bija Latvijā vienīgais cilvēktirdzniecības upuru rehabilitācijas centrs. Redzēju, kur valsts pieeja ir veiksmīga un kur – nē. Pēc Latvijā pavadītā gada sāku doktorantūras studijas un zināju, ka tās būs saistītas ar cilvēktirdzniecības izpēti. Jaunās grāmatas pamati radās jau toreiz, centrā “Marta”. Vēlāk sāku apgūt krievu un ukraiņu valodas, varēju paplašināt pētījumus. Grāmata apskata starptautiskus cilvēktirdzniecības ierobežošanas likumus un to, kā tie iekļaujas nacionālajās likumdošanās. Koncentrējos uz to, kā starptautiska līmeņa likumi kā Palermo protokols un Eiropas Padomes likumi nokļūst līdz nacionālajam līmenim un kā tie tiek ieviesti dzīvē.

Latvijā šie likumi nav tik visaptveroši kā Ukrainā, Moldovā vai Gruzijā, bet tie tiek salīdzinoši veiksmīgi izpildīti. Manuprāt, tas tāpēc, ka Latvija ir maza valsts. Trijos manis apskatītajos gadījumos Latvijas valdība bija vienīgā, kas apmaksāja rehabilitāciju. Ukrainā to apmaksāja starptautiskas organizācijas. Tāpat bija arī Krievijā, bet ar jauno “ārvalstu aģentu” likumu lielākā daļa organizāciju ir slēgtas un vairs nevar palīdzēt cilvēktirdzniecības upuriem, jo tas ir tik strīdīgs jautājums. Esmu secinājusi, ka Latvijā šī likumdošana darbojas salīdzinoši labi un, manuprāt, tas tāpēc, ka valdībai rūp tās cilvēki. Latvijai esat vajadzīgi jūs visi! (smejas). Redzam, ka mazākās valstīs šādi likumi darbojas.

Tāpat Latvijā ir ļoti laba cilvēktirdzniecības novēršanas darba grupa. Tā ir apzinājusi dažādas cilvēktirdzniecības upuru pieredzes un spējusi atbilstoši reaģēt. Latvija bija pirmā valsts Eiropas Savienībā, kas fiktīvas laulības pasludināja par nelikumīgām. Valdība ievēroja, ka latvietes Īrijā un Apvienotajā Karalistē izmanto trešo valstu pārstāvji, un spēja efektīvi reaģēt. Fiktīvas laulības Austrumeiropā skar daudzas sievietes, un Latvija reaģēja ātrāk nekā Slovākija, Lietuva un citas valstis.

 

Minējāt, ka cilvēktirdzniecība ir strīdīgs jautājums – kā tā?

Tas ir strīdīgs jautājums Krievijā. ASV valdība veido Cilvēku tirdzniecības novēršanas ziņojumu, kur tā novērtē katru valsti pēc snieguma cilvēktirdzniecības novēršanā – no Amerikas perspektīvas. Būtībā ASV valdība katrai valstij dod vērtējumu, un atzīmes ir strīdīgs jautājums. Krievijai tika vērtējums, kas pielīdzināms “neieskaitīts”, un par to Krievija nav apmierināta.

Ziņojuma vajadzībām valstis sniedz ASV statistiku par arestiem un rehabilitētajiem upuriem. Krievijas valdība atteicās sniegt šos skaitļus, jo domāja: “Ja nedosim statistiku, neliks sliktu atzīmi.” Amerika tāpat ielika sliktu atzīmi, un ASV iesaiste cilvēktirdzniecības jautājumā ir nozīmīgs iemesls tā strīdīgumam Krievijā.

 

Atgriezīsimies pie nedaudz vieglāka temata, ja tā var teikt. Covid-19 un pavasara semestris - kāda bija Jūsu pieredze?

Marta vidū ASV valdība atcēla manu Fulbraita stipendiju un paziņoja, ka jāatgriežas mājās. Es pateicu nē. Izlēmu palikt Latvijā. Esmu braukusi šurp jau 20 gadu, dzīvoju netālu no savas latviešu viesģimenes. Man šeit ir ģimene, draugi. Man nešķita laba doma uzreiz doties uz lielajām rindām ASV lidostās.

Pieredze bija interesanta un neskaidra. Atcēla Fulbraita programmu. Par laimi, nodaļas vadītāja Dr. Iveta Reinholde man palīdzēja ar vīzām un visu pārējo. Esmu ļoti pateicīga Latvijas Universitātei un maniem Latvijas paziņām. Bez viņiem es nebūtu varējusi šeit palikt un pabeigt pasniedzējas un pētniecisko darbu. Pārceļot kursus tiešsaistē, studenti bija ļoti atsaucīgi.

Visnepatīkamākā bija neziņa. ASV valdība var likt atgriezties. Daudziem Fulbraita stipendiātiem visā pasaulē lika atgriezties mājās, un tā ir prestižākā ASV valdības programma. Šķiet, vairāk nekā 3000 cilvēki tika atsaukti. Es paliku. Tas lielā mērā bija tāpēc, ka jau pazinu Latviju. Ceturtdienā un piektdienā, kad tika apspriests ārkārtas stāvoklis, biju Saeimā. Dzirdēju veselības ministres runas un jutos pārliecināta, ka Latvija spēs kontrolēt situāciju. Izrādās, man bija taisnība!

Priecājos, ka paliku. Varēju pētījumus turpināt e-Saeimā. Covid daudz ko apturēja, bet esmu pateicīga Latvijas Universitātei par sadarbību un to, ka varēju pabeigt semestri.

 

Kā mācījāties latviešu valodu?

Pašā sākumā mācījāmies un tad gājām valodu pielietot īstajā dzīvē. Viens valodas mācīšanās aspekts – visi ļoti priecājas, ja ārzemnieki mēģina runāt latviski. Vakar braucu taksometrā, un šoferis teica: “Vai esat latviete? Amerikas latviete?” Kad to noliedzu, viņš prasīja: “Kā tas var būt? Kā tad jūs iemācījāties?” Nezinu, kāpēc cilvēki joprojām ir tik pārsteigti. Esmu satikusi daudzus latviski runājošus ārzemniekus. Latviešu valoda ir sarežģīta, bet, manuprāt, latvieši uzreiz nenosoda kļūdas.

Noteikti uzskatu, ka valodas prasmes ir nozīmīgas ne vien pētniecībā un, noklausoties studentu sarunas, bet arī, rodot saikni ar kultūru un cilvēkiem. Man nebūtu tik labas attiecības ar dažādiem cilvēkiem, ja nerunātu latviski. Nevaru pat saskaitīt, cik daudz durvis man ir atvērušās valodas dēļ.

Jāpiemin, ka pēc studijām Latvijā ieguvu maģistra grādu Baltijas studijās Vašingtonas Universitātē. Tā ir vienīgā universitāte ASV, kur var apgūt latviešu valodu. Un latviešu valodas pasniedzēja darbu tur daļēji apmaksā Latvijas Izglītības ministrija. Bez Latvijas valdības atbalsta es latviski nerunātu. Pārvācos teju pāri visai Amerikai no Minesotas uz Sietlu tikai tāpēc, ka tur universitātē mācīja latviešu valodu. Tāpēc dažreiz, kad jaunieši kafejnīcās ar mani runā angliski, saku: “Es aizbraucu tūkstošiem jūdžu tālu, lai iemācītos šo valodu!”

Lora Dīna un viņas pētnieciskā asistente pēc 38. intervijas

Runājot par valodu un kultūru – saprotu, ka apgūstat kokles spēli?

Jā! Te ir mana kokle [parāda mūzikas instrumenta čeholu]. Pēc intervijas iešu uz nodarbību. Kāda draudzene no latviešu valodas kursu laikiem, vāciete, sāka mācīties kokles spēli. Nodomāju, ka akadēmiskais atvaļinājums no darba ASV nav domāts tikai pētniecībai, gribēju kādu kultūras aktivitāti.

Jāsaka, visi teica: “Kokli spēlēt ir viegli!”, bet tas bija grūtāk, nekā domāju. Jūs, latvieši, visi dziedat vai dejojat. Amerikā ir citādāk. Man nebija iepriekšējas pieredzes mūzikā, bet nu protu nospēlēt divus pilnus skaņdarbus, kas tik īsā laikā ir vareni! Un, atgriežoties ASV, man būs pašai sava kokle, ko pagatavos meistars, Amerikas latvietis. Šo iznomāju, jo Latvijā var iznomāt kokles. Un Amerikā varēšu turpināt spēlēt. Šorīt trenējos jaunu skaņdarbu. Tā gūstu panākumu sajūtu, ko akadēmiskajā darbā nav tik viegli iegūt, jo tur vajadzīgs mēnešiem ilgs darbs. Tāpat cilvēki jūtas iespaidoti, kad uzzina, ka mācos spēlēt kokli, tas ir vēl viens veids, kā iepatikties latviešiem.

 

Kādas ir jūsu mīļākās vietas Latvijā?

Mana mīļākā pilsēta ārpus Rīgas ir Cēsis. Arī Rundāles pils ir vienreizēja. Amerikāņiem patīk pilis – jo mums to nav. Un man patīk redzēt, kā viss pārmainījies. Biju Rundāles pilī 2000. gadu sākumā, un ir tik iespaidīgi redzēt, cik daudz tagad atjaunots. Arī Siguldas pils ir skaisti atjaunota. 20 gadus regulāri braucot uz vienu un to pašu valsti, var novērtēt visas pārmaiņas.

Mani iespaidoja Rotko muzejs Daugavpilī, tas, ka Rotko ģimene ir ziedojusi un aizdevusi mākslas darbu oriģinālus. Jāņos bijām Kolkā, tur es biju pirmo reizi. Jau sen vēlējos tur aizbraukt, un bija lieliski. Biju dzirējusi par līviem un lībiešu kultūru, arī par to bija interesanti uzzināt vairāk. Bijām muzejā un turpat nogaršojām ēdienus. To apaļo, oranžo, burkānu…

 

Sklandrausi?

Jā! Pirms tam nebiju to ēdusi. Un tas man ļoti patīk – man šeit joprojām ir, ko redzēt! Vajadzēs doties ceļojumā uz Latgali, man sarakstā ir Rēzekne. Vēl ir tik daudz, ko redzēt!

 

Labi dzirdēt, ka Jums par Latviju ir pozitīvs priekšstats!

Interesanti, ka tā saki, jo neesmu satikusi nevienu ārzemnieku, kam šeit nepatiktu. Visi Erasmus studenti teica: “Latvijā ir lieliski!” Vienmēr gribu uzzināt, kāpēc viņi izvēlējās Latviju, bet no maniem ārzemju studentiem un visiem ārzemniekiem, kas šeit dzīvojuši, esmu dzirdējusi tikai pozitīvas atsauksmes. Cilvēki šeit ierodas un vairs nebrauc prom! (smejas)

 

Tad varam cerēt, ka atgriezīsieties Latvijā?

Jā! Nākamvasar atvedīšu jaunus studentus. Redzēsim, kā būs ar visu šo Covid situāciju.

 

Kādi vēl ir Jūsu plāni nākotnei – pētniecībā un citādāk?

Vēlos uzrakstīt grāmatu par saviem pētījumiem. Būs jāatrod izdevējs, bet personīgās intervijas ar Saeimas deputātēm ir kas vēl nebijis. Tāpēc ceru, ka pētījumu ASV izdosies publicēt. Vēlos turpināt kokles spēli (smejas). Un vēlos atvest vēl amerikāņu studentus. Pasniedzēji mani uz Latviju atveda 19 gadu vecumā. Ir lieliska sajūta atdarīt un atvest savus studentus. Viņi raksta diplomdarbus par Latviju. Man tā ir lieliska pieredze – būt pasniedzējai un nodot jaunajai paaudzei mīlestību pret šo valsti un kultūru. Par to esmu ļoti pateicīga.