ZEM LUPAS. Vēsturiskas ziņas par iespējamu meteorītu krišanu

Meteorīts ir neliels kosmisks ķermenis, kas nokritis uz Zemes. Kamēr tas lido gaisā, to sauc par meteoru. Latvijā atrasti četri meteorīti, un visos gadījumos aculiecinieki novērojuši to krišanu.

1864. gada 12. aprīļa rītā Neretas tuvumā debesis bijušas skaidras. Saulei lecot, negaidot atskanējis šauteņu zalvei līdzīgs troksnis, kas bija dzirdams plašā apkārtnē. Svājēnu māju saimnieks redzējis divu meteorītu nokrišanu. Tiem saduroties ar zemi, gaisā uzmestas velēnas. Divi netīri pelēki akmeņi gulējuši katrs savā bedrē, nelieli gabaliņi bija atlūzuši, atsedzot iekšējo masu gaiši pelēkā krāsā. Tā astronome Ilga Daube 1964. gada Astronomiskajā kalendārā* apraksta Neretas meteorīta krišanu. Meteorītu gabalu masa bija 5,6 un 4,7 kilogrami.

Līdzīgi norisinājusies arī Biržu (Bullīšu) meteorīta krišana (5 kg) 1863. gada 2. jūnijā un Baldones meteorīta krišana (5,8 kg) 1890. gada 10. aprīlī. Vienīgi pirms Līksnas meteorīta (5,2 kg) nokrišanas 1820. gada 12. jūlijā debesīs redzēta lidojam spoža ugunsbumba. Meteorīti tika sadalīti, izpētīti un izklīda pa dažādām kolekcijām. Visi četri Latvijas meteorīti bija akmens meteorīti, t.s. hondrīti, kuru pelēkajā masā redzami nelieli graudiņi. Mūsdienās Latvijā bija palikuši tikai divi Baldones meteorīta gabaliņi (25,5 un 10,1 grams), kas glabājas LU Muzeja meteorītu kolekcijā. Pateicoties Mazā meteorītu muzeja vadītāja Kārļa Bērziņa rūpēm, Latvijā 2014. gadā atgriezās arī neliels Līksnas meteorīta fragments (0,63 g) un plānslīpējums.

Tagad salīdzināsim šos faktus ar ziņām, kas sniegtas muzejā atrastajās vēstulēs. Senākais novērojums datēts ar 1935. gada 30. septembri, un tajā sniegts izteiksmīgs bolīda (spoža meteora, ne meteorīta) lidojuma apraksts (īsināts): „Soļojot Aizputes virzienā un cenšoties pārskatīt nelīdzeno, kluso ceļu, cik tālu vien tas tumsā iespējams, pēkšņi aizmugurē radās spoža gaisma, kas vērsa uzmanību uz priekšā radušos manis paša ēnu. Ēna priekšā kļuva īsāka un īsāka. Pacēlu acis augšup: mirdzošu zvaigžņu debesis klusi pārlidoja dzirkstoša Ziemsvētku brīnumsvecītes liesmiņa! Tīri kā aizdedzināts magnijs! Visās debesīs bālgans spīdums! Uz zemes krūmāji un koki pat tālē saskatāmi zilganā gaismā”. Pēc divām minūtēm novērotājs izdzirdēja tādus kā ložmetēja šāvienus, kam sekoja pērkonam līdzīgs rūciens. Tas liecina, ka debess ķermenis bija nonācis samērā zemu Zemes atmosfērā, tomēr šādos gadījumos meteorīts nenokrīt.

Otru korespondenci LU Astronomiskās observatorijas direktoram Alfrēdam Žaggeram 20. gs. 30. gados (precīzs datums nav nolasāms) sūtījis pazīstamais pedagogs un ģeogrāfs Fricis Dravnieks (1873 – 1967). Viņš raksta: „Akmens, no kura gabaliņu dēls Jums nodeva, atrodas Jēkabpilī, ielas malā pie komercskolas dārza sētas kopā ar citiem lieliem akmeņiem, ko savācis dabaszinātnieks, skolotājs E. Valtera kungs. Valters domā, ka šis akmens esot meteors. Ķīmijas laboratorijā ir atrasts, ka šai akmenī ir ļoti daudz dzelzs, cik %, nav noteikts (..) Akmens ir tik liels, ka velt gan viņu var, bet nēsāt ne.” Diemžēl nav ziņu, vai observatorijai iesūtītie paraugi ir pārbaudīti, un kāds bijis rezultāts. Taču tas ir fakts, ka meteorītos ir diezgan daudz dzelzs, stiprs magnēts spēj pievilkt akmens meteorītu.

Nākamais stāsts ir par priekšmetu, kas 1942. gadā nokritis no debesīm Smiltenē. Vēstules autore raksta (īsināts): „Kādā vēlā rudens vakarā es un mans brālis steidzāmies uz mājām pa ceļu caur tīrumiem. Krēsloja, debesis bija skaidras. Tīrumu vidū pēkšņi dzirdējām svilpienu. Aiz pārsteiguma apstājamies. No debesīm nokrita neliels akmens, pārplūdušā pļaviņā dažus metrus no mums. Mēs ļoti izbijāmies un skrējām uz mājām. Mājās mātei stāstījām, kādus brīnumus redzējām. Tā kā bija kara laiks, tam neviens nekādu uzmanību nepievērsa. Neviens negāja skatīties un akmeni meklēt”.

Šis gadījums paliek neskaidrs. Ir zināmas, ka ja neliels meteorīts nokrīt pavisam netālu, dzirdams svilpienam līdzīgs troksnis, tam traucoties pa gaisu. Šajā gadījumā tas gan varēja būt arī no lidmašīnas izsviests priekšmets, tiesa, tādā gadījumā aculieciniekiem vajadzēja dzirdēt lidmašīnas motora troksni.

Gan agrāk, gan tagad tiek atrasti pseidometeorīti, t.i., tādi, kas pārbaudot izrādījušies „parasti” akmeņi, šādu paraugu kolekcija ir arī LU Muzejā. Viens raksturīgs gadījums norisinājās 1963. gadā. Avīze „Padomju Jaunatne” publicēja ziņu par akmens meteorītu, kas 1963. gada maijā nokritis Bauskas tuvumā, Codes ciemā, un nonācis Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā. Pēc pārbaudes PSRS Zinātņu akadēmijas Meteorītu komitejā Maskavā izrādījās, ka tas nav meteorīts, bet parasts kvarcīts, kura virsma nosmērēta ar piķim līdzīgu vielu. Raksta autore gan piebilst: „Ja stāsts par „krišanu” ir patiess, tad ļoti iespējams, ka īstais Bauskas meteorīts vēl šobrīd guļ zemē, tikai ne tur, kur atrasts minētais akmens”**.

Latvijas iedzīvotāji arī mūsdienās aktīvi meklē meteorītus, un samērā bieži nes šo rindu autoram, LU Muzeja ģeologiem, Mazā meteorītu muzeja vadītājam un citiem speciālistiem akmeņus, kas, viņuprāt, varētu būt meteorīti. Reizēm tie ir dzelzs vai metālu sakausējumu gabali. Jāatzīmē, ka tikai 6 % no visiem meteorītiem ir dzelzs vai dzelzs-akmens meteorīti, līdz ar to tīri statistiski, varbūtība atrast dzelzs meteorītu ir krietni mazāka, nekā atrast akmens meteorītu. Diemžēl visi pie speciālistiem nogādātie paraugi nav bijuši meteorīti.

Iespējama meteorīta atrašanas gadījumā LU Muzejs sniedz konsultācijas, sākumā jāsazinās pa e-pastu: ilgonis.vilks@lu.lv. Par tipiskām meteorīta pazīmēm lasiet autora rakstā „Vai tas ir meteorīts?” Savukārt īstus meteorītus iespējams aplūkot, apmeklējot LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekciju Raiņa bulvārī 19, Rīgā, iepriekš piesakoties pa e-pastu: gunta.vilka@lu.lv vai tālruni  pa tel.67034566, mob. tel.25733456.

Vēres

*I. Daube. Latvijas meteorīti. Astronomiskais kalendārs 1964. Rīga, 1963, 97. – 103. lpp.

**I. Daube. Par Bauskas pseidometeorītu. Zvaigžņotā Debess, 1964 Vasara, 56. lpp.