Prof. Mārcis Leja: saslimšanu ar vēzi provocē laba dzīves kvalitāte

Profesor, kāds ir galvenais misijas uzdevums?

2021. gadā tiks uzsākts jaunās zinātniskās programmas plānošanas periods Eiropā turpmākajiem septiņiem gadiem. Eiropas Vēža misijas padome jaunajā „Horizon Europe”r ir paredzēta, lai definētu stratēģiju Eiropas Komisijai par to, kurā virzienā iesim un investēsim saistībā ar onkoloģijas jautājumiem. Šie jautājumi šobrīd ir pacelti visaugstākajā līmenī visā medicīnā. Tā ir arī vienīgā misija medicīnas un biomedicīnas jomā.

Tāda pieeja bijusi arī citviet pasaulē, tostarp Amerikā, bet Eiropas Savienībai tas ir kas pilnīgi jauns. Tas balstās uz specifisku teoriju, un kā piemērs šajā gadījumā varētu būt amerikāņu plāns nokļūt uz Mēness. Tas bija viņu misijas uzdevums, bet to, kā tas tika realizēts, ir cits jautājums. Uzdevums jau lielā mērā ir definēts, to nosaka Eiropas Komisija. Būtisks faktors tam ir tas, ka tā nav tikai zinātne. Ir ļoti daudz iedzīvotāju iesaistes un prakses, lai netiktu izveidota vien augsta līmeņa bāzes zinātne, kurai tuvāko 30 gadu laikā nebūs pielietojuma. Šajā gadījumā, šajā nosacīti īsajā laikā, ir jāpanāk reālais rezultāts. Šis ir tas salīdzinājums ar nokļūšanu uz Mēness. Un misijas uzdevums ir to panākt – rezultātu, kas šķiet neticams, bet ir jāpanāk.

Ko iedzīvotāji iegūs no jaunās padomes veikuma?

Šobrīd ir ļoti grūti to precīzi definēt, jo misijas stratēģija joprojām tiek izstrādāta. Būtu pāragri kaut ko teikt, kamēr tas nav misijas ietvaros akceptēts. Bet pamatā gan varu minēt, ka pamatmērķis būtu novērst saslimstību un mirstību onkoloģijā, ko ir iespējams novērst. Novērst novēršamo. Tas saistās gan ar veselīgu dzīvesveidu, gan fiziskām aktivitātēm, gan kaitīgo paradumu ierobežošanu, bet tikpat labi ar skrīningu, tikpat labi ar ģenētiku saistītām jomām, ar medikamentu pieejamību. Protams, jebkurai valstij un visai Eiropas Savienībai finansējums ir ierobežots, tas nekad nav neizmērāms, tāpēc saprotams, ka visu uzreiz nebūs iespējams panākt, bet tieši ietekmēt tos procesus, kas ir ietekmējami. Tas pilnīgi noteikt ir iespējams.

Tas varētu vistiešākā mērā ietekmēt arī Latviju. Protams, jebkurai dalībvalstij ir iespēja izšķirties par to, kā kas tiek darīts un kā tērēti līdzekļi. Vai tērē pragmātiski un plānveidā, vai tērē, pamatojoties uz politiķu garastāvokli. Tās ir iespējas, pilnīgi noteikti, arī Latvijā ļautu daudz ko sakārtot.

Kāpēc aizvien pieaug vēža pacientu skaits?

Viens no būtiskajiem faktoriem ir tas, ka cilvēks dzīvo labāk un ilgāk. Vairāk cilvēku atrodas vienā teritorijā. To nevar teikt par Latviju, bet citām, pēc iedzīvotāju skaita lielām valstīm un pilsētām. Saslimstībām ir tendence iet vairākos virzienos. Pārsvarā vairumam ļaundabīgo slimību ir tendence pieaugt. Ja cilvēks dzīvo ilgāk, un iedzīvotājiem labāk veicas ar citu slimību ārstēšanu, piemēram, kardioloģijas jomā, mūža garums pasaulē un Eiropā palielinās, līdz ar to arī tas palielina risku saslimt. Iepriekš minētā kardioloģijas joma ir spērusi milzīgu soli uz priekšu. Vairāk cilvēku pārdzīvo tās nopietnās problēmas, ar ko agrāk mira, piemēram, sirds un asinsvadu slimībām. Ne tikai statistiskie rādītāji pieaug, bet arī risks iedzīvoties vienā vai otrā saslimšanā, un, diemžēl, šīs ļaundabīgās saslimšanas ir vienas no tām.

Minējāt jauno skrīninga metodi. Pastāstiet, lūdzu, par to vairāk.

Protams, iespējams daudz ko novērst pirms saslimšana ir notikusi, kaut vai ar veselīga uztura un dzīvesveida palīdzību. Eiropā kā sliktais piemērs stipri vien tiek pieminētas Latvijas un Igaunijas diskusijas alkohola nodokļa jomā, kas nav pieņemams un saprotams. Nākošais etaps ir gan skrīninga, gan agrīno slimību noteikšana. Nenoliedzami, agrīnāk noteikta slimība, arī ļaundabīga slimība, vairumā gadījumu ir daudz efektīvāk ārstējama, nekā novēloti atklātā slimība. Skrīnings ir viens no veidiem, un tas attiecas uz veseliem cilvēkiem, pirms slimība vēl ir sevi parādījusi, un cilvēks to spēj sajust. Tātad, kad cilvēkā jau problēma mājo, bet viņam par to nav ne jausmas, skrīnings palīdz šo problēmu atklāt ātrāk. Misijas kontekstā skrīningam arī ir pievērsta ļoti liela uzmanība, turklāt visos etapos. Par etapiem runājot, sākotnēji minēju valsts atbildību un sistēmas sakārtošanu. Latvijai vēl ir daudz kas darāms, un nedrīkst visu vainu novelt uz cilvēkiem, ka viņi neapzinīgi daudz kur nepiedalās. Pirmais jautājums ir par to, vai valsts ir izdarījusi visu, kas tai jāizdara. Un tā šobrīd nav.

Kas vēl sistēmā ir jāsakārto, lai varam runāt par tās pietiekamo kvalitāti?

Nepieciešams sakārtot sistēmu, ieviešot kvalitātes kritērijus visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Lai lietas tiktu darītas tāpēc, ka esam pārliecināti par kvalitāti, nevis darīšanas pēc. Iet šajā virzienā būs viens no misijas mērķiem. Eiropas Komisijas prezidente ir deklarējusi, ka viens no viņas uzdevumiem būs cīņa ar vēzi. Ir paredzēts, droši vien tuvākajā gada laikā, ka taps ES vēža plāns – rekomendācijas visām ES dalībvalstīm par to, kā rīkoties, lai maksimāli efektīvi panāktu uzlabojumus.

Es parasti saku, ka dažkārt misijas orientējas un neiespējamā realizēšanu vai šķietami neiespējamā realizēšanu. Skrīninga jomā – lai visas dalībvalstis izpilda elementāros kvalitātes kritērijus, kādus ir noteikušas standarta vadlīnijas un principi. Šobrīd tas nenotiek ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās valstīs.

Eiropas Savienība pašlaik iesaka tikai trīs audzēja skrīningus, ceturtais vēl top. Runa un akcents varētu būt uz individualizētu skrīningu, bet līdz tam mums vēl ļoti tālu jāaug. Ja mēs runājam par gaistošo marķiera tēmu (nanosensoru tehnoloģiju, kas nosaka izelpas gaistošās organiskās vielas), tā varētu atbilst vienai no metodēm, kas potenciāli izmantojama agrīnai diagnostikai, skrīningam, kuras pamatā ir slimības noteikšana, pamatojoties uz izelpas gaisa analīzi.

Kā īsti tā darbojas?

Izelpas gaisa analīze pamatojās uz to, ka to metabolijas procesu skaitā, kas notiek organismā, var būt arī audzējs. Tas eventuāli rada ķīmiskus savienojumus, kas caur asinsriti var nokļūt izelpas gaisā. Protams, tādus marķierus var meklēt uz ādas, urīnā, izkārnījumos un daudz kur citur. Tas skan ļoti nereāli, bet tas ir pierādījies jau daudzviet pasaulē krietni pasen. Piemēram, apmācīti sunīši var diezgan precīzi saost vienu vai otru slimību, ieskaitot audzēju. Tie nav anekdotiski ziņojumi, bet ļoti nopietni zinātniskas publikācijas. Dažās valstīs to izmanto arī praktiskiem mērķiem, piemēram, Japānā, Izraēlā. Cilvēka doma bija – vai to, ko spēj dzīvnieciņš, var iemitināt kādā tehnoloģiskā risinājumā. Darbs pie izelpas potenciālas izmantošanas slimību noteikšanā notiek sen, bet, jāsaka, pēdējo 10 gadu laikā ir noticis krietni liels progress. Šajā laikā arī mums ir paveicies iesaistīties procesā ar pasaules vadošajiem centriem. Tas, protams, arī mums šķiet interesanti.

Principi izelpas analīzē ir divejādi. Ir metodes, kas ļauj noteikt konkrētās ķīmiskās vielas, kas var būt simtiem un tūkstošiem, un tad censties atšifrēt, kura no tām varētu būt saistīta ar konkrēto procesu. Un nebūt ne visām ir skaidrs, kāds bioķīmiskais process tām ir apakšā, un kāpēc viena vai otra varētu raksturot audzēju.

Otra pieeja ir pavisam atšķirīga. Pieejā izmanto izelpas specifiskos sensorus – mākslīgos sunīšu degunus. Sākumā tos apmāca, gluži kā dzīvnieku, norādot, kuri ir tie slimie un veselie. Kad tas ir izdarīts un tiek dots uzdevums atšķirt, kurš ir slims, un kurš – vesels, izrādās, ka ne tikai sunītis to spēj, bet arī tehnoloģiskā iekārta diezgan augstā līmenī un kvalitātē. Protams, ir daudz tehnoloģisko aspektu, kas vēl jārisina, un viss nav tik ideāli. Piemēram, to, ko spēj viena iekārta, nespēj otra, un kā tad atšķirt, kura ir tā labākā, un kā pareizāk to apmācību veikt – tas ir zinātnisko pētījumu mērķis šobrīd. Ir vairākas grupas pasaulē, kas strādā ar vienu vai otru pieeju. Šobrīd Anglijā Kembridžas Universitāte sākusi plašus pētījumus ar pirmo pieeju. Paraugi tiek sūtīti uz laboratoriju jau izanalizēti, tad viņi mēģina atrast šo te modeli.

Mūsu grupās tiek izmantotas abas pieejas, koncentrējoties uz otro. Tajā virzienā 10 gadu laikā mums bijuši vairāki projekti. Tie ir Eiropas Savienības, arī Latvijas Zinātņu padomes finansēti projekti, kas notiek arī šobrīd. Faktiski šīs metodes ir ļāvušas  izvērtēt vairāku paaudžu iekārtas. Viena projekta ietvaros tika izstrādāta maza ierīce, kas savienojas ar viedtālruni un nosūta datus tālāk, taču tas ne vienmēr ir pašmērķis. Šis tehnoloģiskais risinājums pagājušajā gadā ieguva Eiropas inovāciju balvu. Šobrīd darbs turpinās ar vēl sarežģītāku pieeju. Pirmā tāda kombinētā hibrīdaparatūra, iespējams, būs pieejama nākamā gada vasarā. Taču skrīningam, iespējams, tomēr piemērotāka ir nedaudz lielāka iekārta, kas stāv uz galda, bet ir nopietnākiem laboratorijas apstākļiem piemērota.

Cik ilgam laikam jāpaiet, lai tā kļūtu par ikdienas praksi?

Tā noteikti nebūs vistuvākā nākotne. Pirms jebkuru skrīningam izmantojamu testu var rekomendēt cilvēkam, ir jāveic ļoti plaši pētījumi, lai to pierādītu un demonstrētu stabilitāti. Optimistiskākajā scenārijā tie varētu būt 10 gadi, kad varētu nonākt līdz iekārtas reālai izmantošanai, bet pesimistiski tas varētu būt daudz ilgāk.