«Mans sapņu darbs ir būt vēsturniecei un zinātniecei»

Par vēsturnieci Innu Gīli uzzināju šopavasar, kad Laucienes pagasta pārvaldes vadītājs Juris Upmalis ieminējās, ka viņa ir gatava sniegt zināšanas, lai taptu grāmata par pagastu. Talsu novada pašvaldības rīkotajā konkursā «Talsu bruncī ieaustie» ar vēsturnieces līdzšinējo veikumu bija iespējams iepazīties vairāk, jo pagasts viņu bija izvirzījis nominācijai «Radošākais novadnieks». Devāmies pie Innas uz Rīgu, lai runātu, kā ceļš aizvedis līdz vēstures notikumu izzināšanai. Viņa nopietni pievērsusies militārās medicīnas pētīšanai 20. gadsimta pirmajā pusē Latvijā, un interesanti, ka līdz šim tik plašu pētījumu par šo tematu Latvijā nav bijis.

Tiekamies ar Innu Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās, kur viņai kopš studiju uzsākšanas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē nācies uzturēties itin bieži. Sarunas sākumā viņa teic, ka lielu uzmanību tagad velta disertācijai, kam drīzumā jābūt gatavai. Nākamgad plānota tās aizstāvēšana, lai iegūtu doktora grādu. Nozīmīgo darbu Inna raksta par vairāk nekā deviņus gadus pētītu tēmu, kas saistīta ar militārās medicīnas vēsturi jeb Latvijas armijas Kara sanitārās pārvaldes nozīmi un darbību 1919.—1940. gadā (no dibināšanas līdz likvidēšanai). Tēma Latvijā līdz šim plašā mērogā ir maz pētīta, tāpēc jaunās vēsturnieces devums tās izpētē un aktualizēšanā ir ļoti nozīmīgs.

Kur pagāja tava bērnība un skolas gadi un kā nonāci līdz tam, ka vēlies studēt vēsturi?

Bērnība un skolas gadi pagāja Laucienē. Mācījos Laucienes pamatskolā, ar ko saistītas vislabākās atmiņas. Pēc tam — Talsu 2. vidusskolā, kas, salīdzinot ar pamatskolu, man šķita liela skola, jo tolaik bijām kādas piecas desmitās klases. Laucienes pamatskolā man iepatikās vēstures mācību priekšmets, jo skolotāja Sandra Feldmane ar lielu interesi un aizrautību izklāstīja mācību vielu. Aizrāva gan senie laiki, bet 20. gadsimts ieinteresēja visvairāk. Daudzas lietas un notikumus tolaik nesapratu, jo skolā bija pārāk maz stundu, lai plašāk tēmas izskaidrotu un tajās iedziļinātos. Kad sāku mācīties Talsu 2. vidusskolā, arī tur šis mācību priekšmets bija ļoti mīļš, lai gan nedomāju, ka kļūšu vēsturniece. Bija domas par ārsta profesiju, bet nobaidīja citu teiktais, ka jāstudē ilgi. Desmit gadi augstskolā — es esot galīgi traka! Tā arī medicīnu neizvēlējos. Skolotājiem ir jāiedrošina, ka no ilgajiem studiju gadiem nevajag baidīties. Ja kāds man vidusskolā pateiktu, ka desmit gadus studēšu augstskolā, noteikti tam neticētu. Tagad tāds laiks ir pagājis, un man joprojām patīk studēt. Ja izvēlas jomu, kas patīk, studēt var arī visu mūžu. Galvenais ir izvēlēties to, kas patīk, jo tad darīsi to ļoti labi. Dzīvē nebūs tikai darbs. Ja katrs būtu godīgs pret sevi un izvēlētos mācīties nevis to, ko grib kāds cits, bet to, ko vēlas sirds, mēs tālu tiktu!
Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Tolaik Laucienē Mežītes pilskalnā notika arheoloģiskie izrakumi, ko veica Latvijas Universitāte. Bija iespēja tur būt un redzēt, kā darbojas vēsturnieki. Mani tas ļoti ieinteresēja, un šķita, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli. Arī studējot ļoti patika tas, ko mācījos, un visu centīgi arī mēģināju apgūt.
Kad iestājos universitātē, manas zināšanas ne tuvu nebija tādas, kādām bija jābūt. Nācās ļoti daudz laika pavadīt, mācoties papildus. Piemēram, bija jāraksta referāti, kas nav tas pats, kas zinātniski pētnieciskā darba izstrāde vidusskolā. Otrajā kursā pievērsos jau konkrētākai tēmai — militārās medicīnas vēsturei Latvijā 20. gadsimta pirmajā pusē. Kopš tā laika savu padomu man neliedz profesors Ēriks Jēkabsons, kurš bijis mana bakalaura, maģistra un ir doktora darba vadītājs.

Kāpēc tieši šāda tēma?

Skatoties grāmatas, kas veltītas šai tematikai, nekā daudz neatradu. Konsultējos ar profesoru, un viņš bija priecīgs: kāds interesējas un vēlas šo tēmu pētīt, jo līdz tam Latvijā neviens neko tādu padziļināti nebija darījis. Ir grūti un reizē ļoti atbildīgi, ka man ir jāuzraksta tas, kas noticis agrāk, un jāizdara secinājumi, jo iepriekš to neviens nav darījis, uz kā varētu balstīt savus secinājumus vai tos papildināt. Vienīgā informācija par tolaik notiekošo ir atrodama no dažādām atskaitēm, pavēlēm, ziņojumiem, preses, veiktās statistikas, pētot slimnīcās uzņemtos pacientus, ar kādām slimībām tie slimojuši, arī zinātniskiem rakstiem, kas pieskaras šai tēmai. Ir ļoti daudz dažādu dokumentu un datu, no kuriem jāizsecina, piemēram, kurā gadā bija epidēmija. Latvijā līdz šim ir pētītas līdzīgas tēmas, piemēram, manis jau pieminētais profesors Ēriks Jēkabsons ir skatījis Amerikas Sarkanā Krusta darbību Latvijā, Ilzei Krīgerei bija raksts par kara medicīnu latviešu strēlnieku bataljonos (vēlāk pulkos). Arī citi pētnieki pieskaras manis pētāmajai tēmai, piemēram, vēsturnieces Inetas Lipšas pētījumos ir par venēriskām slimībām Latvijā. Tie ir nozīmīgi pētījumi.

Latvijā esošajos arhīvos ir pietiekami daudz informācijas par tā laika militāro medicīnu?

Manā tēmā ir ļoti daudz avotu. Kara slimnīcas fondā ir vairāki tūkstoši lietu, kur katra sastāv no dažādiem avotiem — telegrammām, ziņojumiem un tamlīdzīgiem materiāliem. Daudzi materiāli ir aizgājuši bojā, nav saglabāti vai ir izslēgti no arhīva. Pētījumiem informāciju meklēju arī ārpus Latvijas arhīviem un muzejiem, piemēram, Tallinas arhīvā, Londonas Nacionālajā arhīvā un Medicīnas vēstures centrā Oksfordā, kur ir plaša bibliotēka un arī grāmatas par militāro medicīnu.

Pētot šo tēmu, pie kādiem secinājumiem esi nonākusi?

Cilvēkiem tā interesē. Esmu vadījusi publiskās lekcijas. Piemēram, Liepājas muzejā stāstīju par Liepājas garnizona lazareti, kuras ēkā tagad ir dzīvokļi. Sabiedrību interesē vēsture, īpaši cilvēki, kuri ir zināmi, radinieki, kāda pazīstama vieta, ēka, notikums. Braucot uz kādu Latvijas vietu uzstāties, cenšos pielāgot savu tēmu, lai klausītājiem būtu interesantāk. Valmierā katru gadu notiek zinātniskie lasījumi. Tur pirms diviem gadiem uzstājos ar tēmu, kas saistīta ar Valmieras vēsturi. Latvijas vēsture ir ļoti interesanta. Arhīvā redzami tādi Holivudas cienīgi sižeti, ka liksies, kas tos ir izdomājis! Taču tā reiz bijusi realitāte. Redzu, ka arī publiskās lekcijas apmeklē arvien vairāk cilvēku, tai skaitā jaunā paaudze. Pagātni no šodienas nevar izraut. Esam tur, kur esam šobrīd, mūsu pagātnes dēļ. Sociālās un politiskās problēmas, uzskati nāk no pagātnes. Ja cilvēki vēsturi un faktus nepārzina, ar viņiem ir vieglāk manipulēt. Vēstures pārzināšana man ļauj saprast pasauli, kurā dzīvoju.
Manis apskatītajā laika posmā kara medicīnā liela loma bija ne tikai ārstiem un žēlsirdīgajām māsām, kurām bija speciāla izglītība, lai varētu sniegt palīdzību, bet arī sabiedrībai, kas kara medicīnas iestādes atbalstīja dažādu ziedojumu veidā. Mūsdienās cilvēki ziedo dažādām organizācijām un cilvēkiem, un tas sasaucas ar to laiku, kad cilvēkiem bija daudz mazākas rocības. Viņi tomēr atbalstīja, piemēram, ziedoja divas apakšbikses, dažas koka karotes, nedaudz pārtikas slimnīcai, lai karavīriem būtu apģērbs un ēdiens. Tagad mums visa kā ir daudz vairāk nekā toreiz. Daudz ko izmetam, nepadomājot, ka varbūt kādam tas būtu noderīgi.
Ārsti tolaik bija ļoti izglītoti, 20. gadsimta sākumā mācoties Krievijas impērijas dažādās augstākajās mācību iestādēs, arī Tērbatas universitātē. Daudzi kara ārsti mācījušies Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijā, kas bija ļoti prestiža mācību iestāde. 20.—30. gados Latvijas armijā bija divi ārsti ģenerāļi — Pēteris Sniķers un Alberts Brambats —, kuri ļoti daudz darījuši Latvijas medicīnas attīstībā, likdami tai pamatus.

Bez disertācijas izstrādes, kas vēl ir tavos ikdienas pienākumos?

Šobrīd strādāju projektā, ko vada profesors Ēriks Jēkabsons, un tajā darbojas vēl vairāki vēsturnieki. Tuvāko gadu laikā plānojam izdot grāmatu par karu un sabiedrību Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā. Strādāju arī Liepājas muzejā par vēsturnieci. Tā kā pētu kara medicīnu un Liepājā bijusi kara slimnīca, kur strādāja ārsti — Jēkabs Alksnis un Aleksandrs Mežciems —, ko apskatu arī savā doktora darbā, ar muzeju esam vienojušies par izstādes veidošanu, kas būtu veltīta kara medicīnai Liepājā. Pašlaik izstāde ir gatavošanas stadijā, jo iecerēts izlikt arī dažādus priekšmetus, ko izmantoja medicīnā. Man ir jāapzina, kas atrodas Latvijas muzejos, lai saprastu, kas būtu izliekams apskatei. Cilvēkiem interesē medicīnas vēsture, lai gan ir mazliet biedējoši redzēt visus tos priekšmetus, kas agrāk izmantoti. Papildus darbojos arī Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtā, kur pētu dažādus tematus, uzstājos konferencēs, gatavoju zinātniskus rakstus.
Doktorantūras studentu pienākumos ietilpst arī dalība kursa darbu aizstāvēšanas komisijās, kā arī vadām kursa darbus un konsultējam bakalaura darbu izstrādi. Pagājušo gadu biju konsultante vienam bakalaura darbam, kas ieguva augstāko vērtējumu. No šādiem darbiem uzreiz redzams, kurš students cenšas un kuram šie jautājumi interesē. Ļoti daudziem studentiem šķiet, ka labu darbu var uzrakstīt pēdējā nedēļā. Ir studenti, kas krāpjas, ko ļoti labi var saprast. Daži, šādi rīkojoties, ir dabūjuši ļoti labu mācību. Esmu gatava palīdzēt studentiem jebkurā laikā, bet man nepatīk, ja krāpjas.

Vai, apgrozoties vēsturnieku vidē, ir domas par palikšanu Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē kā mācībspēkam?

Latvijas Universitātē noteikti plānoju palikt, jo tā man ļoti patīk. Pašlaik esmu Latvijas Vēstures institūtā, jo mans sapņu darbs ir būt vēsturniecei un zinātniecei. Tad jau redzēsim, kur dzīve turpmāk aizvedīs! Man ļoti patīk mans darbs.

Kā būtu ar kādas vēstures stundas novadīšanu skolēniem Laucienē vai Talsos?

No tā cenšos izvairīties (smejas). Ja palūgtu novadīt mācību stundu par konkrētu tēmu, iespējams, arī varētu, bet tas arī prasītu papildu darbu tam, ko pašlaik daru. Laucienes pamatskola interesējās par šādu iespēju. Tā arī norunājām: došu ziņu, kad būs laiks, un par kādu tēmu skolēniem pastāstīšu. Laucienes pamatskola, kur tiku ievadīta skolas dzīvē, man ir ļoti mīļa. Arī klases audzinātājas Inga Zemīte un Agita Rūtiņa teikušas, ka seko līdzi, ko daru. Tas man šķiet ļoti mīļi, ka arī pēc skolas klases audzinātājas atminas un priecājas par savu skolēnu darbiem un panākumiem.

Cik tālu esat tikuši ar grāmatu par Laucienes pagastu?

Man prieks, ka cilvēki atbalsta šo ideju un ir atsaucīgi, sūtot savas atmiņas, lai šāda grāmata taptu. Laiku, kad grāmatai jābūt gatavai, pašlaik neviens nenosauc, jo svarīgi, lai darbs būtu izdarīts kvalitatīvi, nevis ātri. Pašlaik apkopoju cilvēku iesūtītos stāstus, domājot, kā tos strukturizēt. Līdz šim iesūtītie stāsti ir ļoti interesanti. Grāmatā vēlos saglabāt valodu un izteiksmes veidu, kā cilvēki tos rakstījuši, lai ir unikālais no katra. Materiāli krājas lēnām, jo cilvēki Kurzemē ir kautrīgāki nekā Latgalē. To novēroju, arī piedaloties raidījumā «Tas notika šeit», kur bija iespēja būt vairākās Latvijas vietās. Mana vēlme ir, lai šīs grāmatas tapšanā iesaistās visi, arī jaunieši, paužot, kāda bijusi dzīve pagastā dažādos laika posmos. Stāstus gaidām joprojām.

Ko tev patīk darīt brīvajā laikā?

Man ļoti patīk adīt, it sevišķi zeķes, ko iemācīja vecmāmiņa. Ar tām parasti draugus iepriecinu Ziemassvētkos. Patīk arī ceļot un makšķerēt, bet to pēdējos gados sanāk darīt retāk.

Īsumā par vēsturnieci Innu Gīli:

◊ Dzimusi un uzaugusi Laucienē, pabeigusi Laucienes pamatskolu un Talsu 2. vidusskolu.
◊ Iestājusies Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, pievēršoties līdz šim Latvijā ne tik plaši pētītai tēmai — militārajai medicīnai Latvijā no 20. gadsimta sākuma līdz Otrajam pasaules karam. Par to izstrādā promocijas darbu doktora grāda iegūšanai.
◊ 2012. gadā iegūts humanitāro zinātņu bakalaura grāds vēsturē, 2014 — humanitāro zinātņu maģistra grāds vēsturē, kopš 2017. gada — vēstures doktora grāda pretendente.
◊ Sadarbībā ar LU fondu saņēmusi pirmo Richarda Zariņa piemiņas fonda stipendiju 2013./2014. akadēmiskajā gadā un vairākus gadus Latvijas Universitātes valsts budžeta finansēto stipendiju, kā arī vācbaltiešu vēsturnieka Bernharda Holandera balvu par ļoti labi izstrādātu maģistra darbu.
◊ Ir Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta zinātniskā asistente un Liepājas muzeja vēsturniece.
◊ Ir 12 zinātniskās publikācijas, septiņas populārzinātniskas publikācijas, uzstājusies vairāk nekā desmit konferencēs, vadījusi publiskās lekcijas.
◊ Liepājas muzeja ekspozīcijas «Latvijas Pagaidu valdības 6 mēneši Liepājā» satura autore, par ko saņēmusi divus apbalvojumus.
◊ Viena no trīs vēsturniekiem, kas piedalījusies raidījumā «Tas notika šeit».
◊ Idejas autore topošajai grāmatai par iedzīvotāju stāstiem Laucienes pagastā, kuru veidošanā aicināts iesaistīties ikviens iedzīvotājs.

Avots: www.talsuvestis.lv