Academic Centre
Latvijas dermatoloģijas vēstures jaunumi
Dermatovenerologs, medicīnas doktors, profesors un Latvijas armijas ģenerālis Pēteris Sniķers (1875.-1944.) bija viens no Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes dibinātājiem 1919.gadā. Trīs gadus vēlāk – 1922.gada 3.februāri viņš izveidoja LU dermatoveneroloģijas katedru, kuru vadīja līdz savai nāvei 1944.gada 5.decembrī. Testamentā Prof. P. Sniķeris ir novēlējis Latvijas Universitātei gan savu māju Rīgā, Mežaparkā, Visbijas prospektā 7, gan arī ievērojamu mākslas darbu kolekciju.
LU Medicīnas fakultāte tika vēsturiski atjaunota 1997.gadā. Tās pirmais dekāns no 1998.-2008.gadam bija Prof. U. Vikmanis. LU MF dermatoveneroloģijas katedra tika atjaunota 2011.gadā. Tās pirmais vadītājs līdz šim brīdim ir Prof. A. Rubins.
Jaunatklātajā Nacionālajā bibliotēkā (LNB) ir virkne interesantu darbu latviešu valodā par dermatoloģiju, kas izdoti pirms 1940.gada, bet kuri mums ir maz zināmi un nav izdoti atkārtoti pēc 1991.gada.
Maz pētīta personība ir arī baltvācu ārsts Georgs fon Engelmans – kura vadība tika uzbūvēti veneroloģijas un uroloģijas korpusi Rīgas 1.slimnīcā.
Latvijas dermatoloģijas popularizēšana starptautiski
Kopš 1991.gada tiek organizēti Baltijas dermatologa kongresi, lielākais to tiem ir 2000.gadā Rīgā notikušais 3. BADV kongress ar vairāk nekā 800 dalībniekiem. Pēc šī kongresa Prof. Konstantīns Orfanos (Constantin Orfanos) trijiem Latvijas dermatologiem: Kristīnei Bērziņai, Mārcim Šeptem, Silvestram Rubinam piešķīra stipendijas mācībām Berlīnes Brīvajā Universitātē, Bendžamina Franklina dermatoloģiskajā klīnikā (bijušais ASV militārais hospitālis Rietumberlīnē).
2011.gadā Rīgā prof. A. Rubina vadībā notika IUSTI-Europe kongress, kas bija veltīts seksuāli transmisīvām slimībām.
2012.gadā ar Prof. A. Rubinu kā kongresa prezidentu un Dr.med. S.Rubinu kā lokālās zinātniskās komitejas priekšsēdētāju notika 21. EADV kongress Prāgā, kas iespējams ir viens no lielākajiem medicīnas kongresiem, ko ir vadījuši Latvijas ārsti – ar 8239 dalībniekiem no visas pasaules.
2014., 2015., 2017. organizējām trīs izcilas konferences Eiro-Āzijas dermatologiem (EAAD 4., 5., 6. kongress): Jeruzālemē, Rīgā un Taipejā. Katrā no šiem pasāiumiem bija sava “odziņa” – Nobela prēmijas laureāts Prof. Haralds cūr Hauzens (Harald zur Hausen) Rīgā; spēcīga zinātniskā programma un augstākā līmeņa politiķu atbalsts Jeruzālemē; izcila programma, organizācija un industrijas līdzalība Taipejā.
2018.gadā Rīgā notika 15. BADV un 7. EAAD kongress ar plašu starptautisku līdzdalību. Nākamais – 16. BADV kongress – tiek plānots Rīgā 2020.gadā, bet pēc tam 17. BADV – 2021.gadā Kauņā.
Dermatololoģija subspecializācija. Klasiskā jeb klīniskā dermatoloģija joprojām turpina pastāvēt, lai gan arvien vairāk dermatologu specializējās kādā no šādiem virzieniem: alerģiskā dermatoloģija, estētiskā dermatoloģija, dermatoķirurģija, dermatopatoloģija, veneroloģija, kā arī bērnu jeb pediatriskā dermatoloģija. ASV, piemēram, dermatopatoloģija kā atsevišķa subspecializācija pastāv jau no 20.gs. 80.-tajiem gadiem, to apgūst pēc dermatoloģijas vai patoloģijas rezidentūras. Dermatopatoloģijas kontekstā ir aktuāla pārēja uz digitāliem slaidiem, t.i., esošo slaidu skenēšana ar speciāliem slaidu skeneriem un digitālo datu bāžu izveide. Dermatoķirurģija sevī ietver plastisko, estētisko, onkoloģisko un perifēro asinsvadu ķiruģiju, bet atsevišķās valstīs ar kombustoloģiju. Vācijā dermatologi nodarbojas ar ādas vēžu diagnostiku un ārstēšanu, ieskaitot melanomu un ādas limfomas, fleboloģiju, proktoloģiju un androloģiju. Ir, protams, vēl sīkāka specializācija, piemēram, lāzerdermatoloģijā, triholoģijā, oniholoģijā, vulvoloģijā [1]. Atšķirībā no daudzām valstīm Latvijā joprojām nav sertificētu dermatoloģijas māsu. Salīdzinot ar ārvalstu kolēģiem, esam ļoti ierobežoti dermatoloģiskajā zinātnē – nav nevienas specializētas dermatoloģiskās laboratorijas universitātēs.
Ādas uzbūve. Āda joprojām sastāv no 3 slāņiem: epidermas, dermas un hipodermas. Taču ir virkne jaunu atklājumu, piemēram, par bazālās membrānas struktūru, ka str.lucidum ir histoloģisks artefakts, par starpšūnu savienojumiem – desmosomām un hemidesmosomām. Ādas laukums, kas kā pieņemts pieaugušam cilvēkam ir vidēji 1,7- 2 m2 – visticamāk tiek rēķināts nepareizi. Ņemot vērā, ka ādā atrodas ap 5 miljoniem ādas derivātu (mata folikuli, sviedru dziedzeri u.c.), dažādi atvērumi un invaginācijas, ādas kopējā kvadratūra ir tuvāka 25 m2 [2]. Salīdzinājumam – zarnu trakta virsmas laukums ir 30 m2, plaušu – 50 m2. Jorprojām nav īsti skaidra neiroendokrīno Merķela šūnu funkcija. Daudz pētīta ir imunoloģiskā, antigēnus prezentējošā Langerhansa šūna. Melanocītu blīvums ādā visām rasēm ir vienāds, atšķirība ir melanosomās. Tumšākās ādas krāsas cilvēkiem melanosomas ir lielākas, satur vairāk melanīna (tumšākas), ir ķīmiski stabilākas.
Ādas mikrobioms tika pirmo reiz aprakstīts 2009.gadā. Biežāk novērojamās baktērijas uz ādas ir propionbaktērijas, korinebaktērijas, stafilokoki un proteobaktērijas [3].
Bullozās dermatozes. Ir gandrīz 100 patoloģiju, daudzas no tām retas, kur gadījumā var novērot pūšļu jeb bullu veidošanos ādā. Šīs slimības var nosacīti iedalīt 3 lielās grupās: autoimūnās, pārmantotās un visas citas. Divām autoimūno bulložu grupām – pemphigus vulgaris un pemphigoid bullosa tikai 20.gs beigās tika atklāti antigēni. Tie ir proteīni, kas atrodas attiecīgi desmosomās pemfiga grupai (desmogleīns 1, 3 u.c.) vai bazālo keratinocītu hemidesmosomās (BP 180, BP 230, plektīns u.c.) – bullozā pemfigoīda grupai [4,5]. Pamatojieties uz šiem atklājumiem ir komercializēti ELISA testi, kas ļauj asins plazmā noteikt šos antigēnus kā diagnostiskos, tā terapeitiskos nolūkos (lai monitorētu slimības gaitu). Arvien pilnveidojas otras, daudz retāko un grūtāk ārstējamo – pārmantojamo bullozo dermatožu izpēte. Šīs slimības sīkāk iedala: epidermolysis bullosa simplex, junctionalis, dystrophica. Unikāls, zinātniski un klīniski izcils gadījums ir aprakstīts 2017.gadā žurnālā Nature, kad 7 gadīgam zēnam ar gandrīz 80% bojātu, atslāņojušos un jēlu ādu un exitus letalis draudiem, tika veikta autologu transgēnu keratinocītu transplatācija, kas atjaunoja ādas barjeras funkciju [6]. Šajos keratinocītos, kas tika paņemti no slimā zēna veselās ādas šūnu DNS, izmantojot retrovīrus, tika integrēts laminīnu sintezējošs gēns. Keratinocīti pēc transplantācijas turpināja sekmīgi dalīties un sintezēt bazālajai membrānai (lamina densa) tik nepieciešamo laminīnu.
Genodermatozes. Bez jau pieminētajām bullozajām dermatozēm, virkne progresīvu terapiju jau kļūst pieejamas pacientiem ar citām ģenētiskām dermatozēm: ihtiozēm, pityriasis rubra pilaris, tuberus sclerosus pacientiem [7]. Diezgan intensīvi tiek pētīts 2.tipa neirofibromatoze un Heilī-Heilī slimība [8].
Atopiskais dermatīts. No 1994.gada Latvijā tiek veikti klīniskie pētījumi saistība ar atopisko dermatītu. Ar lepnumu varam teikt, ka esam bijuši vieni no pionieriem jaunas klases medikamenta protopic (tacrolimus) ieviešanai atopiskā dermatīta lokālā terpaijā. Takrolims ir makrolīds, kalcineirīna inhibitors, kas selektīvi iedarbojas uz IL-2, ir līdzvērtīgs efektivitātes ziņā vidēji stipriem lokākiem kortikosteroīdiem, bet bez to blaknēm – ādas atrofija u.c. Praktiski pirmā publikācija nozīmīga publikācija, kas pavēra ceļa turpmākiem pētījuma, bija New England Journal of Medicine 1997.gadā, līdzdarbojoties veselais Eiropas dermatologu zvaigžņu komandai: T. Ruzicka, T. Bieber, E. Schop, A. Rubins, S. Jablonska, S. Reitamo u.c. [9]. Veicot klīniskos pētījumus Latvijā, pētnieku komandās Prof. A. Rubina vadībā ir darbojušies: S. Žīgure (BKUS), N. Valdmane (RAKUS), L. Čigorevska (BKUS), K. Bērziņa (ex Cīrule), S. Rubins (LU/LDI)[10, 11]. Ir liels prieks, ka šis medikaments ir licenzēts un pieejams bērniem un pieaugušiem visā pasaulē.
Kā jauns medikaments atopiskam dermatītam no 2016.gada ir reģistrēts dupilumabs – IL-4 receptora antagonists. Vēl virkne bioloģisko medikamentu atopiskam dermatītam ir 3.fāzes klīniskajos pētījumos un varētu tikt reģistrēti tuvākajā laikā.
Kontaktdermatīts. Šobrīd ir zināmi vairāk nekā 2000 kontaktalergēnu, no kuriem aptuveni 500 var diagnosticēt, izmantojot ādas aplikācijas jeb patch testu. Biežākais kontaktalgēns Eiropā nemainīgi ir niķelis.
Nātrene un angioedēma. Inovatīvs līdzeklis nātrenes gadījumā ir IgE blokators omalizumabs. Tāpat jauns medikaments ir icatibant, kas ir bradikinīna receptora 2 antagonistu, ko pielieto ACE-inhibitoru izraisītas angioedēmas ārstēšanā.
Psoriāze. Pēdējie 20 gadi ir nesuši izcilus sasniegumus psoriāzes patoģenēzes izpratnē un ārstēšanā. Un šeit atkal ir vērts atcerēties, ka jau 20 gs. 80.gados Latvijas dermatologi ģenerēja virkni starptautisku publikāciju, uzsverot tieši psoriāzes imūnos aspektus un imūnkoriģējošās terapijas nozīmi [12, 13]. Šodien var teikts, ka zvīņēde no imunoloģiskās puses būtībā ir dažu interleikīnu patoloģija: TNF-alfa, IL-12, IL-23, Il-17. Jau tagad ir reģistrēti attiecīgi medikamenti, kas bloķē šos citokīnus. Lietojot, piemēram ustekinumab (IL-12 un IL-23 blokators) – tikai 4 zemādas injekcijas gadā – var pilnībā atbrīvoties no psoriāzes.
Seksuāli transmisīvas infekcijas (STI). Izcils atklājums, kas veikts jau 1998.gadā, bet visnotaļ maz atspoguļots medicīniskā literatūrā ir sifilisa izraisītājas balās treponēmas genoms [14]. Epidemioloģiskā situācija STI jomā ir daudz labāka pašreiz nekā tā bija 20.gs 90-gadu vidū [15]. Taču kā satraucošu var minēt multi-rezistentas gonorejas attīstību, arvien pieaugoša ureoplazmas, mikoplazmu izplatību, kā arī augsto HIV/AIDS sslimstību. STI un ādas sēnīšu diagnostikā arvien izplatītāka kļūst polimerāžu ķēžu reakcija. Sadarbībā ar M. Domeiku (Upsalas Universitāte, Zviedrija) esam piedalījušies (A. Rubins) 5 diagnostiko vadlīniju izstrādē Austrumeiropai: par ģenitālo mikoplazmozi, hlamidiozi, herpesu, trihomoniāzi un sifilisu [16-20].
Melanoma ir viens no visļaundabīgākajiem audzējiem. Taču tai ir izcili laba prognoze, savlaicīgi atklājot un ekscidējot. Tādēl ir būtiski aizdomīgus pigmenta un citus strauji augošus, atipiski lokalizētus veidojumus savlaicīgi pārbaudīt. Vēl viena laba ziņa ir, ka arvien pilnveidojas metastātiskas melanomas terapija ar virkni jauno medikamentu klasēm: BRAF inhibitori, c-KIT inhibitori, anti PD-1, anti-CTLA-4 un citi [21]. Ir cerība, ka tuvāko 10-15 gadu laikā metastātiska melanoma kļūs hroniska-vadāma slimība līdzīgi kā HIV-AIDS vai cukura diabēts.
Ne-melanomas ādas vēži. Bazaliomas patoģenēze ir lielā mērā saistīta ar “hedgehog” signālceļu. Šis audzējs ir sekmīgi ārstējams ar lokāliem medikamentiem: 3-5 % imikvimodu, 5-FU (fluouracils), kā arī fotodinamisko terapiju (PDT). Gandrīz 99% izārstēšanos no bazaliomas recidīviem sniedz MOHS ķirurģija, kad izmantojot ekscidētā audzēja malu krāsošanu un horizontālus histoloģiskos griezumus (sākot no audzēja apakšas, dziļākiem slāņiem) – var daudz precīzāk nekā parastā ekscīzijā noteikt audzēja izplatība. Šī metode arī eksperimentālā kārtā tiek lietota pie melanomas. Izšķiroša šeit ir spēja audus nokrāsot, jo pie MOHS tiek izmantota ātra un nepietiekama fiksācija, sasaldējot ādu šķidrajā slāpekli.
Ādas T un B šūnu limfomas. Šo dažādas pakāpes un agresivitātes ļaundabīgo audzēju gadījumā viens no lielākajiem pēdējo gadu sasniegumiem ir to diagnostika – gan imūnhistoķīmija, gan, piemēram, T-šūnu limfomas audzēju receptoru diagnostika, izmantojot gēnu amplifikācijas metodi RT-MLPA (reverse transcriptase-multiplex ligation-dependent probe amplification) [22].
Vitiligo, kas raksturojas ar depigmentētiem plankumiem, kas var būt lokalizēti, segmentāli vai pat ģeneralizēti, ir slimība, kas stigmatizē pacientus, īpaši ar tumšāku ādas krāsu, var veicināt ādas vēža attīstību. Vitiligo plankumos un to tuvumā nav funkcionāli pilnvērtīgu melanocītu un attiecīgi nav melanīna, nav ādas pigmentācijas. Šobrīs trīs vadošās ārstēšanas metodes ir lokāli kortikosteroīdi vai kalcineirīna inhibitoru, 311 nm jeb šaurā spektra UVB (narrowband UVB). Jaunas, perspektīvas terapijas ir α-MSH (alfa-melanocītu stimulējoša hormona) analogi (alfamelanotīds jeb melanotāns I un II), bimatoprosts (sintētisks prostaglandīna analogs), tofacitinibs un ruksolitinibs (abi Janus kināzes inhibitori).
Melazma ir pilnīgi pretējs stāvoklis vitiligo, kad UV un hormonālu faktoru ietekmē ādā rodas hiperpigmentētas makulas jeb plankumi, visbiežāk uz sejas. Šeit kā terapijas standarts ir fotoprotekcija, īpaši grūtniecības laikā, kā arī dažādi depigmentējoši (balinoši) līdzekļi: hidrokvinons, azelaīnskābe, kombinēti preparāti. Kā salīdzinoši jauni virzieni melazmas ārstēšanas ir minami: 1) kodžikskābe (kojic acid), kas inhibē melanizācijai vitāli nepieciešamo fermentu tirozināzi; 2) traneksēmiskā skābe (tranexemic acid) per os; 3) vairāki lāzeri: frakcionētais QS rubīna, QS Nd:YAG vai pikosekunžu lāzers.
Dermatoloģiskās tehnoloģijas. Vienas no pirmajām tehnoloģijām, kas attīstījās ādas slimību ārstēšanā bija saistītas ar ultravioleto starojumu jeb fototerapija. Pirmā bija tā saucamā “Finsena lampa”, ko izgudroju dāņu ārsts Nils Rībergs Finsens (1860-1904). Viņš 1885. gadā pirmo reiz pielietoja šo 20 ampēru oglekļa arkas lampu ādas tuberkulozes (lupus vulgaris) ārstēšanai kādam inženierim [23]. 1938.gadā tika radīta uzlabota versija – Finsena-Lomholta lampa. 1904.gadā Ernests Kromajers (Ernst Kromayer) patentēja dzīvsudraba tvaiku lampu, kam ārstnieciskos nolūkos bija jābūt tiešā kontaktā ar ādu. Hugo Bahs 1913 izveidoja pirmo kvarca lampu ar vienu spuldzi uz statīva visa ķermeņa apstarošanai [23]. Tālāk jau no šīm tehnoloģijām attīstījās modernās UVB, UVA, PDT.
Pirmais medicīniski lietojamais bija rubīna lāzers, ko radīja Teodors Maimans ASV 1960.gadā. Leons Goldmans (ASV) bija pirmais, kas šo lāzeri pielietoja dermatoloģijā. Taču patiesa lāzeru evolūcija sākās 20.-21. gadsimta mijā. Šobrīd ir daudz dažādu lāzeru veidu: ablatīvie, frakcionētie, krāsu, asinsvadu u.c. Lāzera gaismai piemīt tādas unikālas īpašības kā: monohromija, koherence un kolimācija. Vēl lāzerus raksturojoši elementi ir: enerģija džoulos (J), spēks (J/s vai W/s), plūsma (J/cm2), izstarošana vatos (W/cm2). Dažādiem lāzeriem ir atšķirīgi hromofori jeb mērķvielas, piemērm, celulārs ūdens (CO2, Er:YAG lāzeri), hemoglobīns (PDL, KTP), melanīns (garo pulsu rubīna un aleksandrīta lāzeri), DNS vai RNS (eksimera lāzers). Nokļūšanas dziļumu audos un citas fizikālās īpašības lielā mērā nosaka atšķirīgais viļnu garums, ko mēra nanometros (nm). Piemēram, KTP – 532 nm, rubīna – 694 nm, aleksandrīta – 755 nm, Er:YAG – 2940 nm, CO2 – 10 600 nm. Lāzeriem ir arī atšķirīgs lāzera stara šķērsgriezums jeb spot size. Dermatoloģijā izmanto arī intesīvi pulsējošo gaismu (IPL), kas ir polihroma. Arvien populārāka kļūst dažādu modifikāciju radiofrekvence: ablatīva, ne-ablatīva, frakcionēta, kuras priekšrocība salīdzinājumā ar lāzeriem ir zemāks termālais efekts, līdz ar to labāka dzīšana. Šajā spektrā varētu iekļaut arī plazmu ģenerējošas ierīces, kuras lieto, lai atbrīvotos no dažādiem labdabīgiem veidojumiem – papilomas, kārpas, ksantelazmas [24].
Vēl viens liels bloks ir dažādas krioterapijas iekārtas – krio-pistoles, krio-lipolīzes aparāti. Tās izmanto šķidro slāpekli un var tikt lietotas “krio-ķirurģiski”, lai atbrīvotos no labdabīgiem veidojumiem, vai “krio-estētiski” – lai šķeltu taukus. Jāatceras, ka prakstiski visām medicīniskām tehnoloģijām līdzīgi kā zālēm ir blaknes (arī nopietnas) un piesardzības pasākumi, kas jāievēro [25].
Pēdējo 50 gadu, bet jo īpaši pēdējo 25 gadu laikā, ir ievērojami uzlabojusies ādas slimību vizuālā diagnostika: dermatoskopija, digitālā dermatoskopija, ādas un limfmezglu ultrasonogrāfija, lāzera skanējošā konfokālā mikroskopija, optiskās koherences tomogrāfija [26-29].
Dzīvojot tagadnē - ar skatu nākotnē. Dermatoloģija līdzīgi kā visai medicīnai Latvijā līdz šim trūcis ne tikai finansējuma, bet arī politiskās gribas un skaidras attīstības vīzijas. Kad 20.gs. 90-tajos gados tika likvidēti visi veneroloģiskie dispanseri, to vietā bija jārada jaunas valsts klīnikas dermatoloģijā. Tā kā tas netika darīts, liela daļa valsts iedzīvotāju, īpaši reģionos, palika bez kvalitatīvas dermatoloģiskās aprūpes. Valsts mērogā ir svarīgi sparast, cik lielu vēlamies valsts, un cik lielu privāto medicīnu? Piemēram, Rīgā daudz lielāka lomu varētu būt privātai medicīna, jo ir maksātspējīga publika un ārvalstnieki, kamēr reģionos – valsts un pašvaldības medicīnas iestādes. Vēl būtiski – kāda būs ārvalstu uzņēmumu tirgus daļa (privātajā) medicīnā? Cik tālu esam gatavi liberalizēt veselības aprūpes pakalpojumu tirgu? Dermatoloģija var sekmīgi attīstīties un attīstas privāti, taču diezin vai privātās klīnikas par saviem līdzekļiem uzņemsies hronisku, smagi slimu un nereti trūcīgu pacientu parūpi. Līdz ar to, ņemot vērā Latvijas mazo tirgu un iedzīvotāju nabadzību, valsts (pašvaldību) slimnīcas un universitāšu hospitāļi ir nepieciešami kā centri, kur visaugstākajā līmenī var sniegt pilna spektra medicīnisko palīdzību, ieskaitot dermatoloģisko, līdzīgi kā tas ir Rietumos. Cits jautājums – cik šādu valsts centru mums vajag? Iespējams kādas 5-10 daudzprofilu (arī universitātes) slimnīcas, 2-4 militārie hospitāļi un ap 10-20 ambulatoru, poliklīnikas tipa medicīnas centru varētu pilnībā nosegt visu valsts programmu medicīnā. Ņemot vērā, ka medicīna ir ne tikai amats, bet arī zinātne un māksla, katrai specialitātei ir nepieciešams ikgadējs, bāzes finansējums zinātnei un attīstībai no valsts budžeta. Zinātnei ir jābūt saistītai ar klīniku. Pretējā gadījumā mēs nebūsim konkurētspējīgi starptautiski. Zinātnisko laboratoriju jomā iespējams varam kopēt franču INSERM, noklājot visu Latvijas teritoriju (universitātes un reģionālās slimnīcas) ar specializētu, medicīnisku laboratoriju tīklu.
Attiecībā uz medicīnas sasniegumiem varam būt diezgan optimistiski. Iespējams, ka tuvāko 100 gadu laikā daudzas slimības izzudīs, ārstus aizstās roboti un dzīvosim vidēji 120 gadus! Ar vieglu humora devu varam pieņemt, ka nākotnes veselības aprūpe fokusēsies uz 5 Lielajiem Sindromiem jeb 5A: Aptaukošanās, Artrīts, Atkarība, Autisms un Ādas novecošanās. Taču šāds medicīnas attīstības scenārijs var īstenoties tikai tad, ja Zemei pietiks resursu Cilvēku uzturēt, un Cilvēkam pietiks saprāta Zemi neuzlaist gaisā. Reālāks šķiet cits scenārijs – uzlaist, aizlaisties un klejot galaktikā, meklējot jaunu planētu…
Ar vislabākajiem vēlējumiem Latvijas mediķu saimei, abām Latvijas medicīnas fakultātēm un Pēterim Apinim personīgi gan vēl šajā, gan jau nākamjā 2020.gadā!
Gens una sumus!
Literatūra.
1. Rubins S, Viberga I, Rubins A. Vulvar Diseases. In: Katsambas A., Lotti T., Dessinioti C., D'Erme A. (eds) European Handbook of Dermatological Treatments. Springer-Verlag, Berlin, Heidelberg. 2015; 105: 1033-1051. doi.org/10.1007/978-3-662-45139-7_105
2. Gallo RL. Human skin is the largest epithelial surface for interaction with microbes. Journal of Investigative Dermatology (2017) 137, 1213-1214; doi: 10.1016/j.jid.2016.11045.
3. Grice EA, Kong HH, Conlan S, Deming CB, Davis J, Young AC et al. Topographical and temporal diversity of the human skin microbiome. Science. 2009 May 29;324(5931):1190-2. doi: 10.1126/science.1171700.
4. Thivolet J. Pemphigus: past, present and future. Dermatology. 1994;189 Suppl 2:26-9.
5. Wang Y, Amagai M, Minoshima S, Sakai K, Green KJ, Nishikawa T, Shimizu N. The human genes for desmogleins (DSG1 and DSG3) are located in a small region on chromosome 18q12. Genomics. 1994 Apr;20(3):492-5.
6. Hirsch T, Rothoeft T, Teig N, Bauer JW, Pellegrini G, De Rosa L et al. Regeneration of the entire human epidermis using transgenic stem cells. Nature. 2017 Nov 16;551(7680):327-332. doi: 10.1038/nature24487.
7. Hill CR, Theos A. What's New in Genetic Skin Diseases. Dermatol Clin. 2019 Apr;37(2):229-239. doi: 10.1016/j.det.2018.11.004.
8. Patel VM, Rubins S, Schwartz RA, Septe M, Rubins A. Hailey-Hailey disease: a diagnostic challenge. Cutis. 2019 Mar;103(3):157-159.
9. Ruzicka T, Bieber T, Schöpf E, Rubins A, Dobozy A, Bos JD, Jablonska S, Ahmed I, Thestrup-Pedersen K, Daniel F, Finzi A, Reitamo S. A short-term trial of tacrolimus ointment for atopic dermatitis. European Tacrolimus Multicenter Atopic Dermatitis Study Group. N Engl J Med. 1997 Sep 18;337(12):816-21.
10. Rubins A, Gutmane R, Valdmane N, Stevenson P, Foster C, Undre N. Pharmacokinetics of 0.1% tacrolimus ointment after first and repeated application to adults with moderate to severe atopic dermatitis. J Invest Dermatol. 2005 Jul;125(1):68-71.
11. Mandelin JM, Rubins A, Remitz A, Cirule K, Dickinson J, Ho V, Mäkelä MJ, Rubins S, Reitamo S, Undre N. Long-term efficacy and tolerability of tacrolimus 0.03% ointment in infants: a two-year open-label study. Int J Dermatol. 2012 Jan;51(1):104-10. doi: 10.1111/j.1365-4632.2011.05015.x.
12. Rubins AJ, Mashkilleysson AL, Merson AG, Gipsh NM. mbalance of T lymphocyte subpopulations in patients with psoriasis and its immune correction. Z Hautkr. 1987 Mar 15;62(6):497-501.
13. Rubins AY, Merson AG. Subpopulations of T lymphocytes in psoriasis patients and their changes during immunotherapy. J Am Acad Dermatol. 1987 Dec;17(6):972-7.
14. Fraser CM, Norris SJ, Weinstock GM et al. Complete genome sequence of Treponema pallidum, the syphilis spirochete. Science. 1998 Jul 17;281(5375):375-88.
15. Rubins A, Rubins S, Jakabsone I. Syphilis and gonorrhoea in the Baltic countries. Sex Transm Infect. 2000 Jun;76(3):214.
16. Shipitsyna E, Savicheva A, Solokovskiy E, Ballard RC, Domeika M, Unemo M, Jensen JS; EE SRH Network. Guidelines for the laboratory diagnosis of mycoplasma genitalium infections in East European countries. Acta Derm Venereol. 2010 Sep;90(5):461-7. doi: 10.2340/00015555-0929. PMID: 20814619.
17. Domeika M, Bashmakova M, Savicheva A, Kolomiec N, Sokolovskiy E, Hallen A, Unemo M, Ballard RC; Eastern European Network for Sexual and Reproductive Health (EE SRH Network). Guidelines for the laboratory diagnosis of genital herpes in eastern European countries. Euro Surveill. 2010 Nov 4;15(44). pii: 19703.
18. Domeika M, Zhurauskaya L, Savicheva A, Frigo N, Sokolovskiy E, Hallén A, Unemo M, Ballard RC. Guidelines for the laboratory diagnosis of trichomoniasis in East European countries. Eastern European Network for Sexual and Reproductive Health. J Eur Acad Dermatol Venereol. 2010 Oct;24(10):1125-34. doi: 10.1111/j.1468-3083.2010.03601.x.
19. Sokolovskiy E, Frigo N, Rotanov S, Savicheva A, Dolia O, Kitajeva N, Hallén A, Unemo M, Domeika M, Ballard R; EESRH Network. Guidelines for the laboratory diagnosis of syphilis in East European countries. J Eur Acad Dermatol Venereol. 2009 Jun;23(6):623-32. doi: 10.1111/j.1468-3083.2008.03021.x. Review.
20. Domeika M, Savicheva A, Sokolovskiy E, Frigo N, Brilene T, Hallén A, Unemo M, Ballard RC, Ward M; EE SRH Network. Guidelines for the laboratory diagnosis of Chlamydia trachomatis infections in East European countries. J Eur Acad Dermatol Venereol. 2009 Dec;23(12):1353-63. doi: 10.1111/j.1468-3083.2009.03328.x.
21. Gašenko E., Plāte S, Hegmane A., Zvirbule Ž. Jaunākie virzieni melanomas ārstēšanā. Latvijas Ārsts. 2016, Apr; 46.-49.lpp.
22. Drieux F, Ruminy P, Abdel-Sater A, Lemonnier F et al. Defining the signatures of peripheral T-cell lymphoma, with a targeted 20-markers gene expression profiling assay (RT-MLPA). Haematologica. 2019 Sep 5. pii: haematol.2019.226647. doi: 10.3324/haematol.2019.226647.
23. Scholz A, Holubar K, Burg G. Burgdorf W, Gollnick H. Geschichte der deutschsprachigen Dermatologie. Wiley-Blackwell. 2009.
24. Ritina I.F., Rubins S.A., Rubins A.Y. Experience of removing benign neoplasms of skin in cervicofacial area using method of plasma ablation. Vestnik dermatologii i venerologii. 2017;(4):44-52. (In Russ.) https://doi.org/10.25208/0042-4609-2017-0-4-33-39.
25. Raimbault C. What's new in interventional dermatology? Ann Dermatol Venereol. 2018 Dec;145 Suppl 7:VIIS11-VIIS16. doi: 10.1016/S0151-9638(18)31284-5.
26. Pfister R. Practical possibilities of dermatoscopy for clinical and research purposes. Hautarzt. 1955 Feb;6(2):74-7.
27. Soyer HP, Kerl H. Surface microscopy of pigmented cutaneous tumors. Ann Dermatol Venereol. 1993;120(1):15-20.
28. Bayguinov PO, Oakley DM, Shih CC, Geanon DJ, Joens MS, Fitzpatrick JAJ. Modern Laser Scanning Confocal Microscopy. Curr Protoc Cytom. 2018 Jul;85(1):e39. doi: 10.1002/cpcy.39.
29. Schwartz M, Levine A, Markowitz O. Optical coherence tomography in dermatology. Cutis. 2017 Sep;100(3):163-166.
