3 mīti par Latvijas Universitāti

Tie studenti, kas patiesi vēlas absolvēt Universitāti, nedrīkst kāpt pa LU centrālajām kāpnēm.

Mīts par kāpnēm studentu aprindās klejo jau ļoti ilgu laiku, par tām zina ikviens LU saimē. Leģenda vēsta, ka students, kurš kāps pa centrālajām kāpnēm Latvijas Universitātes Lielajā mājā, Raiņa bulvārī 19, gluži vienkārši nepabeigs augstskolu un neiegūs diplomu. Iemesli tam varot būt dažādi – nenokārtots eksāmens, aizmāršība, slinkums vai citas dzīves sakritības. Alma mater simtgades svētku priekšvakarā jautājām LU Muzeja krājuma glabātājiem, kāpēc nostāstiem apvītās kāpnes ir iemantojušas tik negatīvu slavu. Izrādās, ka šis stāsts radies tādēļ, ka tolaik pa sānu kāpnēm lielākoties virzījušies tie cilvēki, kas uz Universitāti nāca kājām. Savukārt pa galvenajām – ļaudis, kam bija kāds tā laika pārvietošanās līdzeklis. Iedomāsimies, piemēram, karieti. Tā gan tiešām varētu būt, ka mīts radās tādēļ, ka tie braucošie un pa vidu soļojošie studenti Latvijas Universitātē uzkavējās daudz ilgāk un absolvēja to krietni retāk.

LU Humanitāro zinātņu fakultātē eksāmenus studentes nokārto veiksmīgāk, ja mugurā ir zila kleita.

Stāsts par zilo kleitu Humanitāro zinātņu fakultātē (HZF) (toreizējā Filoloģijas fakultāte) bija īpaši populārs pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad daudzas Rietumvalstis piedzīvo strauju ekonomisko augšupeju, attīstās ražošana un tehnoloģijas, un līdz ar to attīstās arī mode un stils – ekstravagantas frizūras, spilgtas krāsas un izteiksmīgas silueta aprises. Tikmēr HZF gaiteņos, tuvojoties sesijas laikam, meitenes gatavoja zilās kleitas, jo tieši tās it kā nesa veiksmi eksāmenos. HZF absolvente Ilze Tumulkāne skaidro, kāpēc zilā kleitā tā nesusi veiksmi: „Šī leģenda cēlusies no pasniedzējas, kura diendienā staigāja zilā kleitā. Vēl bija arī citas, kurām īpaši paticis tāds apģērbs. Tas izpaudās tā, ka, uz eksāmenu vai ieskaiti ejot, vajadzēja uzvilkt zilu kleitu, un tad būs labs vērtējums,” atceras absolvente. I. Tumulkāne gan leģendu pati pārbaudījusi nav, un pateikt, ka tā bijis simtprocentīgi, nevarot, bet tāds nostāsts gaiteņos klejoja. Līdzīgi bijis arī ar dzintara krellēm. Studentes mēdza eksāmena starplaikos ar tām mainīties, lai no pasniedzēja izpelnītos labāku atzīmi.

Durvis lielākoties atvērtas uz Raiņa ielas pusi.

Studenti, darbinieki un viesi ik dienu ierodas Latvijas Universitātē, kur piedalās semināros un lekcijās. Šī leģenda vairāk līdzinās īsam jokam un skaidro, kāpēc centrālās Latvijas Universitātes ēkas, kurā nu atrodas Juridiskā, Teoloģijas un Datorikas fakultātes, galvenās durvis ir tās, kas vērstas uz Raiņa bulvāri, nevis Merķeļa ielu.

To aizsācis kāds iemaldījies apmeklētājs 20. gadsimta divdesmitajos gados. Sastapis darbinieku, jautājis, kāpēc Alma Mater ēka savas durvis lielākoties ver uz Raiņa ielas pusi. “Tādēļ, ka Merķeļa ielā viens cirks jau ir”, atbildējis satiktais un laikam jau nedaudz paškritiski noskaņotais darbinieks. Nolēmām noskaidrot, kāpēc par galvenajām durvīm joprojām tiek uzskatītas Raiņa bulvārī izvietotās. LU Infrastruktūras departamenta pārstāve skaidro, ka mūsdienās otrās durvis izmantotas tikai brīžos, kad Lielajā aulā notiek izvadīšana. Aizmugurējās durvis ir gan ērtāk pieejamas Lielajai aulai, gan kalpo kā izvadīšanai ētiski piemērotākas.