Kalvis Torgāns no studenta līdz profesoram: 62 gadi Latvijas Universitātē

Kā sākāt savas gaitas Latvijas Universitātē?

Universitātē ierados 1957. gada septembrī, kad kļuvu par Ekonomikas un juridiskās fakultātes tiesību zinātņu nodaļas (tagad Juridiskās fakultātes) studentu. Kā saprotat, tas bija padomju laiks, un studijas notika padomju stilā. Pēc piecu gadu studijām jauno speciālistu valsts sadales komisija 1962. gadā nolēma manu dzīvi saistīt ar Universitāti. Tātad vairāk nekā pusi no LU 100 gadiem esmu Universitātes sastāvdaļa. Pakāpeniska virzība no asistenta amata uz aspiranta statusu un tad augstāk līdz profesoram. Esmu divas reizes pabijis arī dekāna amata ne jau vieglos pienākumos.

Kas Universitātē mainījies gadu gaitā?

Grūti pateikt galveno, kas mainījies šai laikā. Universitāte ir mūžam mainīga un vienlaikus stabila Latvijas valsts vienība. Tā augusi gudrībā un plašumā, nemainīgi saglabājot vadošā  zinātnes un izglītības centra statusu. Tās simboli ir ozols ģerbonī un arī centrālā ēka, kurā izvietotas nu vairs tikai divas fakultātes un galvenās vadības institūcijas. Dažādas pārbūves notikušas ēkas iekšienē, bet vēl saglabājies viens īpašs objekts – to mums kā pirmkursniekiem parādīja sākuma ekskursijā, proti, karceris, kurā esot sēdināti neganti studenti.

Tagad noticis būtisks pagrieziens uz vienota plaša Akadēmiskā centra izveidi ar pasaules universitātēs pieņemtu apzīmējumu campus. Mainījušies, protams, arī cilvēki, kas strādā un studē Universitātes ēkās.

Kā mainās studenti?

Ja mēģinātu raksturot studentu kvalitātes, tad jāsaka, ka mainās abos virzienos. No vienas puses, nemitīgi pieaug dažādās specialitātēs apgūstamo zināšanu apjoms, un tas prasa lielāku darbu. No otras puses, mūsdienu students ir tā saradis ar datoru un mobilo telefonu, ka runā un raksta īsos teikumos pat tad, kad no viņa gaida plašāku apcerējumu vai izvērstu kādas problēmas izklāstu. Garumzīmes, gramatika un glīts rokraksts arī nav studentu stiprā puse. Protams, iespējas ātri apzināt esošo literatūru un atrast jau izpētīto ir jāizmanto, un to pasniedzēji cenšas veicināt. Taču meklējumus grāmatās vai juristiem – likumos bieži vien aizstāj ieskatīšanās Google vai kāda jau gatava risinājuma izkopēšana. Līdz ar to jāsaka, ka centības ziņā vērojams kritums, nenoliedzot, ka ir nedaudz patiešām izcili centīgi studenti.

Vēl viena īpatnība, kas saistīta ar studentu skaita pieaugumu, ir tāda, ka notiek  “atsvešināšanās”. Pārbaudījuma darbus studenti veic rakstiski, mazinās iespējas ar katru parunāties individuāli. Neveidojas juristam tik vajadzīgās oratora iemaņas, tāpat arī citās fakultātēs. Juridiskajā fakultātē cenšamies situāciju kaut nedaudz labot – rīkojam tiesu procesa izspēles, tās izraisa pacēlumu, taču nevar aptvert klusējošo vairākumu.

Vai, atrodoties studentu vidū, pats esat iemantojis kādas līdzīgas personības šķautnes?

Ir liela starpība, vai jurists strādā ar aizdomās turamajiem un iespējamiem noziedzniekiem vai arī strādā ar studentiem - universitātēs pasniedzēju tomēr respektē. Kopumā man ar studentiem ir draudzīgas attiecības, viņu acīs var redzēt, ka viņi saprot, ka ne par velti tas vīrs ieguvis profesora titulu un sarakstījis gudras grāmatas.

Man kundze dažkārt saka: „Nu ko tu tik daudz gatavojies! Tev rīt tikai divas lekcijas, tu jau sen visu zini no galvas, jau cik gadus lasi lekcijas.” Vienalga, es nevaru tā – vienmēr domāju kādus citus piemērus, citu pieeju, lai vairāk studentus ieinteresētu. Tas ir nepārtraukts pamudinājums – darīt labāk.

Kādi kopumā bijuši šie 62 gadi?

Mana dzīve nav bijusi ar krasiem kritumiem, kāpumiem vai pagriezieniem. Tā bijusi samērā lēzena, nepārtraukta attīstība uz augšu un labvēlīga man visa mūža garumā. Esmu turējies pie Universitātes visu dzīvi. Jaunībā ar kursabiedriem neilgi pirms izlaiduma spriedām, kur labāk strādāt. Domājām – prokuratūrā labas algas, bet smags darbs, ar advokātiem neko nevar zināt (tajā laikā viņi neskaitījās labi un pieprasīti). Tad sarunas vidū pie mums pienāca Civiltiesību katedras vadītājs Ernests Ūdris un teica: „Puiši, nedomājiet par naudu! Tā atnāks pati, ja tiksiet galā ar saviem darbiem.” Šim ieteikumam esmu sekojis visu dzīvi.

Kur rodat degsmi strādāt tik ilgus gadus?

Izvēle kļūt par juristu izrādījās veiksmīga tādā nozīmē, ka visu mūžu esmu jutis, ka manas zināšanas ir noderīgas sabiedrībai, galvenokārt studentiem, arī praktizējošajiem juristiem, lielākām vai mazākām komercsabiedrībām, tieslietu iestādēm. Veiksmīga publikācija, un tādas var atrast starp manām vairāk nekā 350, dod iespēju izjust pirmatklājēja vai vismaz atzīta risinājuma autora prieku.

Kas ir vislielākais gandarījums?

Tā ir tā labā gandarījuma sajūta – to es esmu izdarījis! Es nemēdzu pārspīlēt. Kad aizstāvēju zinātņu kandidātu disertāciju, kāds būtu priecājies kā par pasaules sasniegumu, bet es pie sevis teicu: „Labi, bet iesim tālāk, es varu vēl!” Ķēros klāt doktora disertācijai, pārvarēju, bet atkal lielas svinības nerīkoju. Līdzīgi bija visās dzīves situācijās. Tu jūti, kad tev uzticas, uz tevi paļaujas, no tevis gaida nopietnu rezultātu un tu to spēj. Tu jūti, ka esi sabiedrībai noderīgs.

Kāpēc izdomājāt studēt tieši Juridiskajā fakultātē?

Interese par juridiskiem jautājumiem man sākās ar detektīvromānu lasīšanu. Mans tēvs Ernests Torgāns gan arī bija jurists ar tiesneša un vēlāk advokāta darba pieredzi, taču mājās par viņa darbu runājām maz, viņš necentās mani ievirzīt profesijas izvēlē. Vairāk mani ietekmēja detektīvu prāts un izveicība, atšķetinot noslēpumainas slepkavības un dārgumu zādzības. Kādu laiku studiju sākumā cerēju kļūt par visu noziedznieku biedu, kā to esmu aprakstījis memuāru grāmatā „Kalvis Torgāns civiltiesībās un dzīvē”. Taču, kad tuvojos diplomdarbam, jau nopietni apsvēru, ka noziedznieku tvarstīšana un pratināšana nav īsti manā garā. Arī mans darbaudzinātājs docents Aleksandrs Pavars ieteica pievērsties civiltiesībām. Neuzdrošinoties slikti izteikties par komunistu partiju, viņš ar tādu kā smīniņu teica: „Partija vēsta, ka noziegumi drīz būs izskausti, turpretim civiltiesības, tas ir, tirgošanās, līgumi, īpašumi, mantošana, ģimenes attiecības pastāvēs vienmēr.” Tā arī civiltiesības kļuva par manu mūža nodarbi.

Par izdegšanu. Kā tiekat galā?

Neesmu jutis. Šķiet, ka man palīdzējis mammas no bērnu dienām dotais padoms. Viņa mācīja: „Vispirms izdari darāmos darbiņus un pēc tam vari vaļoties kā patīk!” Otru principu ieviesu pats – plānot darbus tā, lai katru pabeigtu vismaz dažas dienas pirms termiņa. Šīs gudrības tad mani ir pasargājušas no stresa un izdegšanas.

Ko Latvijas Universitāte jums devusi akadēmiskajā, profesionālajā un personiskajā dzīvē?

Gandrīz viss, ko man dzīvē izdevies sasniegt, kaut kādā veidā saistīts ar Universitāti. Varu droši teikt, ka LU man devusi patīkamu un stabilu darbu mūža garumā. Kad jauno speciālistu valsts sadales komisijā rektors pateica ģenerālprokuroram, ka Universitāte vēlas virzīt mani zinātniskajam un pedagoģiskajam darbam, nevis atdot darbam prokuratūrā, sapratu, ka uz mani liktas cerības tieši šajā darba laukā. Un ticība, ka spēšu cerības attaisnot, auga ar katru solīti šajā virzienā – pirmajām lekcijām, pirmajām publikācijām utt. Tagad varu teikt, ka izjūtu gandarījumu,  zinot, ka manis sarakstītās grāmatas izmanto gan studenti visās Latvijas augstskolās, kurās ir tiesību zinātņu programmas, gan tiesneši, advokāti, notāri, tiesu izpildītāji un citi juridiskā darba veicēji. Manā vadībā izstrādātos Civilprocesa likuma un Civillikuma komentārus var redzēt kā ikdienā lietotus darbarīkus visās tiesās, daudzos advokātu birojos, arī valsts iestādēs. Manas publikācijas ir sekmējušas tiesu praksi, kā arī vairāku nozīmīgu likumu uzlabojumu pieņemšanu Saeimā. Esmu gandarīts arī par to, ka darbs ar doktorantiem ļauj teikt, ka ir izauguši jauni tiesību doktori kā Jānis Kārkliņš, Jānis Kubilis un citi mana darba turpinātāji.

Darbs Universitātē deva man iespēju iepazīt pasauli, pabūt Somijā, Norvēģijā, Ungārijā, Vācijā, Austrijā, Itālijā, ASV, Panamā un vēl daudzās citās valstīs. Zīmīgi, ka šādi ceļojumi saistīti ne tikai ar zinātniskiem referātiem, studentu apmaiņas grupu pavadīšanu, bet arī ar man mīļo dziedāšanu LU deju kolektīva „Dancis” vokāli pavadošajā grupā. Runājot par personisko dzīvi, varu minēt, ka balle Universitātes Lielajā aulā saveda kopā mani ar nākošo dzīvesbiedri, tā laika filoloģijas studenti Antru, ar kuru kopā esam vēl arvien.

Daži fragmenti no atmiņu kaleidoskopa vairāk nekā 60 gadu garumā.

Būtu ilgi jādomā, lai izlemtu, kuri bijuši spilgtākie Universitātes mērogā. Pie mums viesojušies pasaules mēroga zinātnieki, valstsvīri, politiķi. Varbūt īpaši atzīmējama Romas pāvesta vizīte. No personiski skarošiem notikumiem gribas izcelt LU ģerboņa Zelta zīmes par mūža ieguldījumu saņemšanu Lielajā aulā, ievēlēšanu par katedras vadītāju, dekānu attiecīgajos gados, vairāku manis sarakstītu grāmatu atvēršanas pasākumus Mazajā aulā. Nostalģisko atmiņu lādītē glabājas daži pasākumi, kuri savulaik bija gan vērtīgi, gan patīkami. Piemēram, vairākus gadus LU vadība organizēja izbraukuma mācības jaunajiem pasniedzējiem, kur bija gan noderīgas lekcijas, gan disputi, gan kopīgs rīta skrējiens un savstarpēja iepazīšanās ar citu fakultāšu jaunajiem censoņiem. Neiedomājami populārs kādreiz bija pasākums, ko sauca par mutvārdu žurnālu. Tagad laikam būtu grūti atrast lektoru vai tematu, kura dēļ Lielā aula atkal būtu stāvgrūdām  pārpildīta.

Lai dievs nedod, ka būtu jāatgriežas pie studentu mobilizācijas ražas novākšanai septembrī, kā tas bija padomju laikos, kad pirmais mēnesis studentiem bija izturības, savas personības apliecināšanas un kolektīva veidošanas pārbaudījums slapjdraņķī kolhoza kartupeļu vai biešu laukos. Atmiņā tas palicis.

Skandalozākais notikums bija kāda Jaungada sagaidīšanas balle Lielajā aulā ar dejām, priekšnesumiem, studentu rosībai atbilstošiem mielastu un dzērienu galdiem un spontānu šķīvju sišanu pret grīdu “uz laimi” pēc divpadsmitā sitiena Kremļa kurantos pa radio. Kādi simts šķīvju sitēji tika noskaidroti, bet ko tu studentam izdarīsi. Pēc tā rektors V. Šteinbergs stingri paziņoja: „Lielajā aulā dansinga ņe buģet. Esmu apbraucis Ameriku, daudzas Eiropas valstis, nekur tāda svinēšana nenotiek.” (Rektors runāja tādā latviešu, krievu un angļu valodas maisījumā).

Varbūt vēlaties ko novēlēt savai Alma mater?

Šodien, kad masu medijos, valsts varas gaiteņos un dažu “vienmēr visu zinošo” tvītotāju izteikumos vērojama vēlme noniecināt Latvijas Universitātes sasniegumus, atbilstību mūsdienu prasībām, reitingu pasaules kopskatā, gribas visiem Universitātes cilvēkiem novēlēt vēsu prātu un optimismu. Protams, mums ir uz ko tiekties, ir uzlabojamas lietas, gadās grūtības un sarežģījumi. Taču Universitāte ir un pastāvēs! Strādāsim, lai saglabātu un attīstītu Alma mater kā vadošā zinātnes un augstākās izglītības centra statusu!

Lai būtu arī kāds konkrētāks vēlējums, tad rosinu:

1. Katram mācību spēkam izvērst aktivitātes tā, lai viņam personiski būtu vismaz divi-trīs ilgstošas sadarbības kontakti ārzemēs.
2. Apvienot spēkus, lai apkopotu un pilnīgāk pieejamu sabiedrībai darītu LU 100 pastāvēšanas gados paveikto un nozīmīgākos notikumus augstskolas simt gados. Tā ir raiba, bet nozīmīga un pamācoša pieredze.
3. Neaizrauties ar komercializāciju, kas ved pie augstākās izglītības diploma devalvācijas un izglītības pakārtotības naudas varai.