Eksperimenti ārzemēs, laboratorija Latvijā – doktorantes Ingas Jonānes ceļš uz zinātni

Studiju izvēle

Nāku no Daugavpils, mācījos Daugavpils Valsts ģimnāzijā. Skolas laikā man padevās visi mācību priekšmeti. Nepieļāvu tādu domu, ka varētu uz skolu nākt nesagatavojusies. Darbs un apņēmība rezultējās ar ļoti labām sekmēm mācībās, godalgotām vietām olimpiādēs, dažādām Gada balvām skolā un plašu izvēles iespēju klāstu tālākajai izglītībai, kas tajā mirklī lika justies mazliet apjukušai. Tā kā man patika eksaktās zinātnes un es biju izstrādājusi divus zinātniski pētnieciskos darbus fizikā, pieņēmu lēmumu pārbaudīt savu spēju robežas un iestājos studēt fiziku LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātē jeb fizmatos.

Studijas Rīgā man iemācīja patstāvību un neatlaidību. Par spīti smagajām mācībām un prombūtnei no mājām, pa mazam solim virzījos tikai uz priekšu. Vidusskolā nekad nebūtu noticējusi, ka es varētu saņemt “Gada Fizmats” titulu un divus sarkanos diplomus fizikā.

Darba specifika – eksperimenti ārzemēs, laboratorija Latvijā

LU CFI nokļuvu bakalaura studiju 2.kursā, jo meklēju vietu, kur izstrādāt bakalaura darbu. Uzskatu, ka tā bija liela veiksme nokļūt EXAFS spektroskopijas laboratorijā, kur izcilu zinātnieku uzraudzībā spēru savus pirmos soļus nopietnajā zinātnē, kas radīja vēlmi turpināt darboties šajā jomā.

Man ir palaimējies nokļūt laboratorijā, kas veic augsta līmeņa pētījumus, izmantojot sinhrotronā starojuma centrus visā Eiropā, piemēram, PETRA III (Vācijā), SOLEIL un ESRF (Francijā), ELETTRA (Itālijā), ALBA (Spānijā). Tagad arī Zviedrijā ir uzbūvēts jauns sinhrotrons MAX IV, kurā drīzumā varēs veikt eksperimentus.

Sinhrotroni pēc būtības ir daļiņu (elektronu) paātrinātāji, kas ļauj iegūt augstas intensitātes nepārtrauktu starojumu plašā enerģijas diapazonā. Pateicoties sinhrotronu un augstas izšķirtspējas detektoru attīstībai, mūsdienās iespējams uzzināt svarīgu informāciju par pētāmo paraugu. Ir teiciens, ka sinhrotronā starojuma pielietošanas iespējas ir ierobežotas vienīgi ar mūsu iztēli. Piemēram, izmantojot sinhrotrono starojumu, tika atklāts, ka slaveno gleznu “Mona Lisa” Leonardo Da Vinci ir uzgleznojis ar saviem pirkstiem.

Mūsu laboratorija specializējas rentgenabsorbcijas eksperimentu veikšanā, kas kopā ar teorētiskiem aprēķiniem ļauj iegūt unikālu informāciju par absorbējošā atoma lokālo atomāro un elektronisko struktūru. Šādi pētījumi ļauj saprast, kā materiāla struktūra ietekmē tā īpašības un kā iespējams to modificēt, lai iegūtu vēlamo efektu.

Katru gadu piedalāmies vairākos projektu konkursos, lai iegūtu laiku eksperimentu veikšanai. Šāda veida eksperimenti ir dārgi. Piemēram, 5 dienas sinhrotronā ir aptuveni 60 000 EUR vērtas. Tāpēc atvēlētais laiks tiek izmantots pēc iespējas efektīvāk – mērījumi tiek veikti visu diennakti. Atgriežoties Latvijā, ir daudz datu, kurus apstrādāt un modelēt. Lielāko daļu sava darba laika institūtā pavadu, apstrādājot datus datorā.

Sinhrotronā PETRA III (Vācijā) un Sinhrotronā SOLEIL (Francijā). Foto no personīgā arhīva.

Zinātnieks – plaša profila speciālists

Laika gaitā sapratu, ka zinātniekam principā jābūt “plaša profila speciālistam” un, ja skolas laikā visi priekšmeti padodas vienlīdz labi, tad ideāla izvēle ir kļūt par zinātnieku.

Zinātnieka darbs neaprobežojas ar eksperimentu veikšanu laboratorijā. Ir daudz jālasa, jāanalizē citu zinātnieku veikumi. Vislabākajā gadījumā jāspēj teorētiski izskaidrot eksperimentālos novērojumus, jāmodelē. Bieži vien nākas modificēt vai radīt jaunas eksperimentālās iekārtas vai programmas datu apstrādei. Galu galā jādalās ar saviem rezultātiem, rakstot zinātniskās publikācijas un uzstājoties konferencēs. Lielu lomu spēlē arī dažādu sadarbību veidošana, projektu rakstīšana un birokrātiskās lietas.

Tam visam ir nepieciešamas daudzveidīgas prasmes un zināšanas, piemēram, manā gadījumā ir jāpārzina fizika, ķīmija, materiālzinātnes, matemātika, statistika, informātika, programmēšana, valodas… Svarīgas ir arī pedagoģiskās, publiskās runas un pat mākslinieciskās prasmes. Zinātnē nekad nav garlaicīgi un nepienāk tāds brīdis, kad zinātniekam pietiek ar esošajām zināšanām. Nemitīgi jāpilnveidojas un jāattīsta savas prasmes.

Stipendijas – nenovērtējams atbalsts un motivators

Domājams, ka gluži kā ikviens vēlas būt patstāvīgs, arī es studiju laikā centos būt pēc iespējas neatkarīgāka. Bakalaura laikā saņēmu Vītola fonda stipendiju, kā arī cītīgi mācījos, lai katru semestri saņemtu valsts stipendiju. Maģistrantūras laikā LU fonds man piešķīra Dr. Alfreda Raistera piemiņas stipendiju, kas paredzēta topošajiem zinātniekiem, kas jau zina, ko vēlas darīt. Un tagad lepojos ar  SIA “Mikrotīkls” stipendiju.

Mēdzu veikt vairākus darbus paralēli, tomēr vislabākie rezultāti tiek sasniegti, ja visa uzmanība tiek pievērsta vienam darbam. Stipendijas man ir ļāvušas fokusēties studijām. Tās lika justies patiešām novērtētai un deva lielu motivāciju turpināt iesākto ceļu.

Šī brīža stipendija man ir ļāvusi iegūt stabilu pamatu zem kājām un ar pilnu atdevi pievērsties zinātnei. Man nav jāuztraucas par finansiālo pusi. Turklāt man ir iespēja arī attīstīt sevi – liels sasniegums man ir autovadīja apliecības iegūšana. Es izmantoju iespējas redzēt pasauli, gan darba un studiju ietvaros, gan brīvajā laikā. Piemēram, pagājušajā gadā neaizmirstams bija ceļojums uz Nepālu.

Aicinu arī citus uzdrīkstēties, pilnveidot sevi un izmantot  dzīves piedāvātās iespējas!