Pirmo reizi starpdisciplināri aplūkota izcilā 18. gadsimta Baltijas vācu teologa un literāta Gotharda Frīdriha Stendera personība un darbība plašā Eiropas apgaismības kontekstā. Rakstu krājums, kurā apkopoti pētījumi par Stendera radošo dzīves gājumu, atzīts par vienu no nozīmīgākajiem zinātnes sasniegumiem 2018. gadā.
Rakstu krājumā “Gothards Frīdrihs Stenders (1714–1796) un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā” ir apkopoti latviešu, igauņu, lietuviešu, vācu, čehu, gruzīnu un amerikāņu pētījumi par Baltijas vācu teologa un literāta Gotharda Frīdriha Stendera personību, laikmetu, kā arī Stendera literārās tradīcijas turpinājumu 19. gadsimta latviešu kultūrā. Pētījumi tika prezentēti Stenderam veltītajā konferencē 2014. gadā Nacionālajā bibliotēkā un tagad tie visi apkopoti vienā rakstu krājumā.
Grāmatā ko noderīgu un līdz šim nezināmu atradīs ikkatrs, kam interesants šķiet Apgaismības laikmets, pārliecināta rakstu krājuma sastādītāja, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece
Dr. philol. Māra Grudule.
Piemēram, krājumā ir raksts par mājas muzicēšanu 18. gadsimtā, Nirnbergas un Baltijas sakariem mākslas jomā, Veco Stenderu kā grāmatu ilustratoru, raksts par Baltijas vācu sievietēm (Stenders bija pirmais, kurš pārtulkoja Baltijas vācietes Elīzas fon der Rekes dziesmu krājumu latviešu valodā). Krājumā ir raksti par Stendera bilžu ābeci, viņa pedagoģiskajiem uzskatiem, personvārdiem Stendera vārdnīcā un 18. gadsimta baznīcas reģistros, Stendera gramatiku latviešu valodā, Stendera valodnieciskajiem uzskatiem 18. gadsimta vācu valodniecības kontekstā, Stendera fabulu un lietuviešu fabulu salīdzinājumu, Stendera dzeju kā garīgu apvērsumu 18. gadsimta Kurzemes literārajā kultūrā, viņa draudzību un saraksti ar Vidzemes mācītājiem brāļiem Harderiem, Stendera recepciju 19. gadsimta beigās utt..
Globusi un veļasmašīna
Stenders lielu daļu savas dzīves ir pavadījis Kurzemē, bet viņa dzīves gājums ar ļoti paliekošām pēdām Eiropas kultūrā ir saistīts arī ar Dāniju un Vāciju. Vācijā Stenders aizvadīja studenta gaitas un Hamburgā atgriezās brieduma gados, tāpat zināmu laiku Stenders pavadīja Kopenhāgenā un visās šajās vietās, kā stāsta M. Grudule, viņš turēja acis vaļā un no katras kultūras garīgi bagātinājās, kā arī šajās valstīs atstāja savas pēdas.
Viens no Vecā Stendera nozīmīgākajiem darbiem bija divu globusu izveide – viens Dānijas Karaliskajai bibliotēkai, otrs – Dānijas karalim. “Globuss bija tā laika modes lieta, katras sevi cienošas mājas un karaļnama sastāvdaļa, ko izmantoja gan apmācībai bērniem, gan arī, protams, uzziņai, gan arī vienkārši kā glītu telpas rotājumu,” skaidro M. Grudule. Kopenhāgenas Karaliskās bibliotēkas globusu varēja arī apskatīt konferences laikā Nacionālajā bibliotēkā 2014. gadā, cilvēku interese bijusi tik liela, ka apskates laiks tika pagarināts, atceras M. Grudule.
Tāpat Stenders uzrakstījis brošūru par mehānisko veļasmašīnu – tā ir pirmā šāda veida brošūra vācu valodā.
Stenders ļoti daudz lasīja un interesējās par vācu literatūru. Savulaik viņš lasīja izcilāko vācu dzejnieku darbus, kurus vieglā, izklaidējošā un didaktiskā manierē iztulkoja latviešu valodā. Arī konferencē tika analizēti viņa tulkojumi, kā arī pētnieki centās saprast, kādus darbus Stenders izvēlējās tulkot un kādi darbi palika ārpus viņa tulkojumu loka.
Stenders atgriežas Eiropas kultūrā
Stendera konference bija interesanta tieši ar to, ka tika izcelts Stendera devums Eiropas kultūrā, uzsver M. Grudule: “Liela daļa referātu apskatīja Stendera lomu Kurzemē un Baltijā, bet tika likts akcents arī uz viņa eiropeisko devumu. Stenders bija reliģiski filozofiskā ziņā konservatīvs Baltijas mācītājs, tomēr viņa idejas raisīja interesi Johanā Gotfrīdā Herderā, kurš polemizēja ar kādu Stendera rakstu par svēto Trīsvienību. Tas ir pavisam jauns materiāls. Tāpat kā Herdera atsaukšanās uz to,” uzsver M. Grudule.
Stenderu M. Grudule raksturo kā nosacītu autsaideru Kurzemes teologu vidū. Atšķirībā no citiem Kurzemes mācītājiem viņš nebija arī Kēnigsbergas zinātniskās biedrības biedrs. Stenders pats sevi dēvē par Getingenes zinātniskās biedrības locekli, tomēr tam nav izdevies atrast dokumentālus pierādījumus.
Vecais Stenders, piedzīvojis Kopenhāgenas, Vācijas un Pēterburgas sabiedriskās un zinātniskās dzīves nemitīgo kūsāšanu, atgriezās Kurzemē un mūža pēdējos 30 gadus pavadīja samērā nomaļajā Sēlpils-Sunākstes draudzē.
M. Grudule taujāta, vai Stenders latviešu kultūrā nav nepelnīti aizmirsts, atzīst, ka tas ir jautājums par latviešu attieksmi pret savu kultūru un kultūras vēsturi kopumā.
“Kur mēs saredzam mūsu kultūras saknes, vai mēs tās saredzam ar atmodas laikmetu, 19. gadsimtu, Pumpuru, Alunāna dziesmiņām, vai tās ir mūsu saknes? Vai mūsu saknes saistītas ar Baltijas vācu kultūru? Tas, ka Nameja gredzens, tēlaini izsakoties, ir mūsu, to mēs zinām, bet kas notiek posmā starp Nameja gredzenu un Juri Alunānu, vai mēs to redzam un zinām?” jautā pētniece.
M. Grudule apliecina, ka Stendera biogrāfijā ir daudz neatklātā, tāpēc pētījumi varētu turpināties.
Academic Centre
