Academic Centre
Pēc dziļākas savainošanās uz ādas paliek rēta. Ar rētām cilvēki var sadzīvot, bet problēmas rodas tad, ja rētas aizņem ievērojamu ķermeņa daļu, kā tas ir apdeguma gadījumā, skaidro pētījuma autors Dr. pharm. Vadims Parfejevs. Tāpēc ir svarīgi pēc iespējas labāk izprast audu dzīšanas un rētaudu veidošanās procesus. Pētījumā atklāts viens no mehānismiem, kas brūcēm palīdz sarauties. Pēc traumas ap nervu šķiedru izvietotās mielīna apvalka šūnas jeb Švāna šūnas migrē uz brūces rajonu un veicina brūces aizvēršanos.
Šajā procesā Švāna šūnās notiek ievērojamas izmaiņas un tās iegūst cilmes šūnām raksturīgas iezīmes. Spriežot pēc izmaiņām aktivēto Švāna šūnu gēnu ekspresijas programmās, tās izdala brūces vidē dzīšanu stimulējošos proteīnus, kas sekmē citu ādas šūnu (piemēram, fibroblastu) dalību dzīšanas norisē.
Pētījumā konstatēts, kā dzīšanas procesu var arī aizkavēt ar ģenētiskām metodēm liedzot Švāna šūnām migrēt uz brūci. Ne vienmēr ātrā brūču dzīšana ir laba, jo tā parasti ir saistīta ar rētaudu veidošanos. “Nesen kādā pētījumā tika pierādīts, ka vecākiem cilvēkiem ādas dzīšana notiek lēnāk, tomēr rētaudi, kas veidojas, ir daudz plānāki un mazāki un vairāk notiek ādas atjaunošana. Piebremzējot dzīšanas procesu, iespējams, ka tas noved pie labākiem rezultātiem.” uzsver V. Parfejevs.
Tomēr ātrāka brūces dzīšana nepieciešama pacientiem, kas cieš no diabēta un diabētiskā pēdas sindroma, kad uz kājām veidojas čūlas, kuras nedzīst. “Jau iepriekš novērots, ka šiem cilvēkiem perifērā nervu sistēma ir bojāta, viņi bieži nejūt pieskārienus un nervu galu blīvums ir daudz mazāks nekā parastam cilvēkam ādā, kas varētu norādīt uz iespējamu saikni ar mūsu pētījumiem,” skaidro pētnieks.
Pētījuma laikā ar jaunām bioloģijas metodēm pētnieki izdalīja šūnas no normālas ādas un no brūces un analizēja visus gēnus, kas šajās šūnās tiek aktīvi izmantoti pēc ādas ievainojuma. Katrs gēns kodē kādu proteīnu, tāpēc pētījumā iegūts proteīna saraksts, kuru varētu izmantot jaunu medikamentu izstrādē. Šajā proteīnu sarakstā varētu atrast kandidātproteīnus un tad tos iestrādāt brūču apsējā, kur proteīni var nonākt brūcē un palīdzēt veikt to pašu funkciju – palīdzēt brūcei ātri sarauties. Šis varētu palīdzēt diabēta slimniekiem vai slimniekiem, kuriem ir nedzīstošas brūces.
Iespējams, ka šīm pašām šūnām ir kaut kāda loma arī vēža attīstībā, uzsver V. Parfejevs, norādot, ka eksistē hipotēze, ka vēzis ir nedzīstoša brūce. Un tas ir vēl viens potenciālais pētījumu virziens.
Vēl viens iespējamais pielietojums ir iestrādāt šīs šūnas mākslīgās ādas produktos, kas tiek izmantoti ādas aizstāšanai. Šīm nolūkam parasti tiek izveidots kolagēna gēls kurā aug ādas virsējā slāņa šūnas – keratinocīti un dziļāka dermas slāņa šūnas – fibroblasti. Šo mākslīgo struktūru varētu papildināt ar Švāna šūnām, kas, iespējams, sekmētu ātrāku mākslīgās ādas reinervāciju.
Pētījums “Perifērās inervācijas loma ādas brūču dzīšanas procesā” ir viens no 12 nozīmīgākajiem zinātnes sasniegumiem 2018. gadā.
Pētījums „Cilvēka ādas cilmes šūnu neiroreģeneratīvā potenciāla raksturošana in vitro un in vivo” tika veikts asoc. prof. Unas Riekstiņas vadībā LU MF Farmācijas un Medicīnas doktorantūras studiju programmā laika posmā no 2010. līdz 2013. gadam. Tas tapis pateicoties ESF projekta “Atbalsts doktora studijām Latvijas Universitātē” finansējumam. Pētījumu brūču dzīšanas modelī eksperimentālajos dzīvniekos veica laika posmā no 2013. līdz 2017. gadam prof. Lūkasa Zommera (Lukas Sommer) laboratorijā Anatomijas Institūtā Cīrihes Universitātē ar Šveices Sciex-NMSch (Scientific Exchange) programmas atbalstu.
